Ceļi uz laimi/Ko sauc par laimi un kur tā meklējama?

by Longīns Ausējs

1. Ko sauc par laimi?

Parasti par laimi sauc kādu nejaušu ārēju notikumu, kas var sagādāt iekšēju prieka, pacilātības, vispār, laimes izjūtu, laimes pārdzīvojumu. Kāds vinnējis lielāku naudas summu loterijā — cik viņš laimīgs, spriež citi. Citam labi attīstās un sekmīgi darbojas viņa pasākums — kāda viņam laime, domā citi, un bieži ne bez pamata. Par laimes gadījumiem uzskata pat tos, kur nav notikusi vai ir novērsta kāda nelaime, piemēram, kājai slīdot, kāds kritis, bet kritiens bijis laimīgs — nav nekādu nopietnāku bojājumu. Slimais būtu laimīgs, ja viņš atkal kļūtu vesels; trūkumcietējs justos aplaimots, ja varētu novērst savu trūkumu; iemīlējies būtu „septītās debesīs" (it kā augstākā laimes pakāpē!), ja atrastu pretmīlestību. Māte jūtas laimīga, ja iet labi viņas bērniem, un ar prieku gatava nest upurus savu bērnu Labā. Dzejnieks ir laimīgs, ja lasa viņa dzejas un par tām sajūsminās; dziedātājs —ja atrod atbalsi klausītājos; rūpnieks — ja plaukst viņa uzņēmums; vispār — ikviens darbinieks sasniedz zināmu laimes pakāpi, ja viņa darbu vaiņago panākums.

Tā redzam, cik dažādi var būt ārējie laimes ietekmētāji — dažiem cilvēkiem pietiek novērst nelaimi, ciešanas, bēdas, lai jau rastos laimes pārdzīvojums; citiem jādod arī kas pozitīvs klāt parastajam līdzsvara vai vienaldzības stāvoklim, lai cilvēks varētu justies laimīgs.

Uzskatu dažādību par laimes ārējiem apstākļiem savā laikā jau loti jauki attēlojis sengrieķu vēsturnieks Herodots teikā par Lidijas ķēniņu Kroisu, kas bija slavens ar savu lielo bagātību. Kādreiz pie Kroisa ieradies grieķu prātnieks atēnietis Solons. Kroiss, cienīdams Solonu kā gudru cilvēku, izrādījis viņam visus savus zelta un dārgakmeņu krājumus un vaicājis, kurš pēc Solona domām, esot laimīgākais cilvēks pasaulē. Kroiss sagaidījis minam viņa vārdu, bet Solons nosaucis atēnieša Tella vārdu, aizrādīdams, ka Tells bijis mēreni turīgs, dzīvojis savas dzimtenes labklājības laikā, viņam bijuši labi bērni, un viņš kritis kaujas laukā, cīnīdamies par tēviju. Vēl par laimīgiem cilvēkiem Solons atzinis divus grieķu jaunekļus (Kleobiju un Bitonu), kas vairākas reizes uzvarējuši vingrošanas sacīkstēs un bez tam izdarījuši šādu goda darbu: viņu māte bijusi priesteriene, un tai kādreiz, svētku dienā, noteiktā laikā vajadzējis ierasties templī, bet nebijis vēršu, ko jūgt ratos; tad abi jaunekļi ņēmuši ratus un aizvilkuši māti uz svētku vietu, noskriedami četrdesmit piecas stadijas jeb apmēram deviņus kilometrus. Māte par to lūgusi dievieti Heru, lai viņas dēliem piešķirtu vislielāko laimi. Jaunekli, noguruši no ceļa, vakarā cieši aizmiguši, un dieviete viņiem uzsūtījusi pēkšņu nāvi. Uz Kroisa jautājumu, vai Solons viņu netur par laimīgu, pēdējais atbildējis, ka nevienu cilvēku priekš viņa nāves vēl nevarot saukt par laimīgu.

Tātad ārējie laimes apstākli var būt dažādi, bet tomēr visiem kopējs tas, ka tie atraisa iekšējo pārdzīvojumu — laimes izjūtu, un tas ir vissvarīgākais apstāklis. Katrs pats to zina vislabāk, kāds tas ir, tāpat kā ikviens vislabāk pats apzinās savus citus pārdzīvojumus — dusmas, skumjas un tamlīdzīgus. Tāpēc par laimi sauksim iekšējo īpatnējo līdzsvara, apmierinājuma, prieka, pacilātības stāvokli. Kā tas rodas, par to tad nu runāsim turpmāk.

2. Kur parasti meklē laimi?

Kā jau minējām, uzskati par laimi ir stipri dažādi, un loti dažādi ir arī celi, kā to meklē. Pa lielākai tiesai laimi meklē dažādos ārējos apstākļos. Vieniem, piemēram, liekas, laimi dod bagātība. Manta, bagātība viņu acīs ir tas pats, kas laime. Viņi redz: kam manta, tas spēj iegūt visu, spēj apmierināt visas savas vēlēšanās, un — tā taču ir laime! Tātad: kas bagāts, tas laimīgs. Un kas grib kļūt laimīgs, tam jākļūst bagātam. Daudziem šāda atzina liekas tik skaidra un neapšaubāma, ka viņi nemaz vairs tālāk nedomā, bet iet bez apdomāšanās šo laimes iegūšanas ceļu. Viņi iet un iet, līdz beidzot redz —tā bijusi tikai malduguns, kas viņus vilinājusi; kas solījusi visu. bet — pievīlusi.

Daudzi, loti daudzi meklē laimi baudās un arī mantu uzskata tikai kā līdzekli baudu iegūšanai. Baudās viņi redz īsto dzīves jēgu un saturu. Tomēr arī šajās laimes meklēšanas gaitās ātri vien uzpeld daudzi „bet".

Proti, baudas gan dod patīkamas izjūtas, bet katrai baudai ir arī savas robežas un — savas sekas. Tādēļ tik bieži cilvēkam, kas meklējuši laimi baudās, nākas smagi vilties. Laime, patiesa laime nav un nedrīkst būt tikai laimīgi acumirkli vien, kam seko vilšanās un ciešanas, bet tai jābūt ilgstošai laimes izjūtai, ko nekas nesatricina. Turpretim bauda ir tikai pārejoša, īslaicīga laimes izjūta, kam bieži seko pavisam nepatīkamas sekas, pavisam nepatīkama reakcija. Cik stabila var būt, piemēram, gardēža laime, kas dibina to uz izjutām, kuras dod viņam izsmalcinātie ēdieni un dzērieni? Viņš atkarīgs ne vien no sava maka, bet arī no sava kuņģa. Pietiek šim kuņģim sabojāties vai makam iztukšoties, un — visa laime pagalam. Bet pie tā agri vai veļu nonāk gandrīz katrs gardēdis.

Katras baudas, bet jo sevišķi katras pārmērības dabisks rezultāts ir jutekļu notrulinājums, apātija un kopsummā tas, ko tik bieži dzīvē sauc par dzīves apnikumu. Turklāt tā tas ir — labākā gadījuma. Loti bieži izpriecas noved pie daudz traģiskākiem rezultātiem, galīgi sadragā cilvēka dzīvi.

Arī slava daudziem šķiet laimes kalngali. Tā vilina un apreibina viņus tik lielā mērā, ka viņi gatavi slavas dēl nest vislielākos upurus. Bet dzīve rada — tālāk mēs pakavēsimies pie visām šīm dzīves maldugunīm tuvāk — cik nedroši ir slavas pamati un cik nedroša ir arī laime, kas uz šiem pamatiem celta.

To pašu varam teikt par tā saukto sabiedrisko stāvokli, kura “iekarošanu” tik daudzi stāda par savas dzīves mērķi, meklēdami tajā laimi.

Jau paviršs skats uz dzīvi atklāj, ka parastā laimes meklēšana — meklēšana vienīgi ārējos apstākļos, zināmu ārēju apstākļu pielīdzināšana pašai laimei — ir kļūmīgs pārpratums, kas neved pie laimes, bet gan, taisni otrādi, daudzus cilvēkus padara vēl nelaimīgākus. Vēlāk, tuvāk pakavējušies pie šiem šķietamiem ceļiem uz laimi, par šo patiesību pārliecināsimies vēl dziļāk.

3. Kā meklējama laime?

Vasaras nakts. Uz galda deg spoža spuldze. Pa atvērto logu ielido tauriņš un, aplidojis pāris apļus, metas virsū spuldzei. Kā noreibis viņš sitas pret spuldzes stiklu, cenzdamies iekļūt tās mirdzumā, līdz bezspēcīgi pakrīt sakropļotiem spārniem. "Neprātīgais!" sakām mēs, noraudzīdamies spuldzes upurī.

Bet kā tad ir dzīvē ar mums pašiem — cilvēkiem? Vai arī starp mums nav tūkstoši tādu pat bezprāšu, kas tikmēr sitas pret kādas spuldzes stikliem, līdz pakrīt bez spēka, salauztiem spārniem, dzīves putekļos?

Tūkstoši cilvēku savās laimes meklējumu gaitas nedz apsver, nedz pārdomā, kurp viņi iet, bet seko pirmām nejaušam impulsam, pirmām nejaušam mirdzumam, kas saistījis viņu uzmanību. Ieraudzījis kādu mirdzošu spuldzi, kas to apžilbina, cilvēks pat nepadomā, ko viņam tā liesma var dot, kas spuldzē mirdz. Viņā ir tikai neprātīga tieksme tuvoties uzmanību saistījušam mirdzumam, iemantot to. un viņš bez apdomāšanās seko savai tieksmei. Viņš iedomājas, ka šis mirdzums dos viņam bezgalīgu laimi, un viņš tic savām iedomām bez kritikas un bez analizēs. Viņš atsitas pret stiklu, kas attur no pieskaršanās liesmai, bet tas viņu tikai vēl vairāk satrauc. Ar divkāršu spēku viņš cīnās līdz pakrīt salauzts, sakropļots, izmisis. Un viņš pazudina sevi — maldu tēla dēl. Viņš neprātīgi cīnās un iet boja mirdzuma dēl, kas — arī iegūts nekā viņam nebūtu devis.

Piemērs no dzīves. Krietns jauneklis iemīlējies skaistā jaunavā, kas arī pret viņu nav vienaldzīga. Tās skaistums viņu tā apžilbinājis, ka viņš neredz cita nekā, kā vienīgi viņas valdzinātāju ārieni. Arī vēl pēc tam. kad jaunava pagriež viņam muguru, atradusi jaunu pielūdzēju, kas var viņas dēl šķiesties ar naudu. Kā neprātīgs pirmais pielūdzējs cīnās tomēr viņas mīlas dēl, bet viņa izsmej un apvaino savu pielūdzēju. Tas viss vēl tomēr viņu neved pie prāta. Jaunava šķiet viņam viņa vienīgā laime. Dabūjis zināt, ka iemīļotā saderinājusies ar otru pielūdzēju, viņš garīgi sabrūk: tagad zaudēts viss, laimes vairs nav... Jauneklis nošaujas. Romānus parasti šai vietā mēdz nobeigt. Bet dzīve nav romāns — tā vienmēr turpinās. Un šajā gadījumā turpinājums tāds: jaunava apprecas ar savu otru pielūdzēju un — īsā laikā padara sava vīra dzīvi par elli. Skaistā čaulā slēpjas raksturs, kas spējīgs sabojāt jebkura cilvēka dzīvi. Bet kā dēļ tad nu viņas pirmais pielūdzējs ir aizgājis no dzīves? Vai tā bija viņa laime, ko viņš bija zaudējis? Taču nē! Tātad viņš aizgāja bojā tikai maldu tēla dēļ! Ieguvis iedomāto laimi, viņš nepavisam nebūtu ieguvis to, ko viņš bija iedomājies iegūt, bet gan — savu nelaimi. Tātad viņš īstenībā nogalinājās tādēļ, ka nebija varējis iegūt savu nelaimi. Tur nav vairs nekā “romantiska”. Tikai bēdīga vieglprātība un muļķība, kas arvien vēl atkārtojas dažādās variācijās.

Cits piemērs. Krietna, bet nabadzīga meitene. Viņas draudzenei “uzsmaida laime”: to apprec kāds bagātnieks. Draudzene dzīvo tagad lepna namā, staigā zīdā, rīko greznas viesības. Meitenes sirdsmiers un dzīvesprieks kopš šās dienas pagalam. Tā gan apprecas ar trūcīgu, bet krietnu darbinieku, kas viņai bija paticis; viņas vīrs ir cilvēks ar zelta sirdi, kas savu sievu mīl un viņas dēl uzupurējas, bet viņa nejutās laimīga. Viņai neiziet no prāta draudzenes “laime”. Vienmēr viņa redz savā acu priekšā grezno namu, kurā dzīvo viņas draudzene, lieliski iekārtoto dzīvokli, draudzenes balles tērpus... Cik viņa būtu laimīga, ja viņa būtu draudzenes vietā! Viņa lido savās domās ap draudzenes laimi un sadauza sevi pret šās spuldzes stikliem. Un viņas draudzene? Tā ir dziļi nelaimīga sieviete! Viņa kļuvusi bagāta, viņai “netrūkst nekā"... Bet viņas vīrs ir brutāla cilvēks, kas viņu morāli spīdzina un pazemo. Viņa tomēr ir par lepnu, lai kādam savas ciešanas atklātu. Viņa rāda smaidošu seju, lai tikai neviens neredzētu, kā viņa cieš. Bet viņas draudzene sadauza savus spārnus, raudzīdamās — maldu tēlā.

Tāds ir garīgi aklo cilvēku liktenis, kuriem laimes jēdziens pa lielākai tiesai pilnīgi neskaidrs. Viņi piešķir laimes izskatu katrai savai iedomai. Tādēļ ik uz sola savas laimes meklējumu gaitās viņi viļas, jo īstenībā nemaz neaptver, ko viņi vēlas un kā ilgojas. Kam laimes jēdziens tik nenoteikts un neskaidrs, tam ātri tas mainās sava veidā un saturā. Vēl šodien laime šķiet tāda, bet rītu jau pavisam citāda. Un kas šodien liekas bezgalīga laime — rītu nav vairs nekas. Kā šodien cilvēks tik neprātīgi ilgojies, to rītu viņš jau nolād. Viss iekārotais liekas laime, bet iegūtais — itin nekas. No vienas iekārošanas cilvēks traucas pretim nākošai, bet laimes vietā iegūst tikai mūžīgu nemieru un neapmierinātību — ne to svētīgo nemieru, kas dzen uz varoņdarbiem, bet to nejēdzīgo nemieru, kas saplosa dvēseli.

Neskaitāmi piemēri rāda, cik bēdīgi ir šādi laimes meklējumu rezultāti. Tie arī rūda, kā cilvēks aptumšo savu pašcieņu. Tādēļ, ja negribam pārvērsties tauriņā, kas neapzinās, ko tas dara; ja gribam saudzēt savu pašcieņu un gribam nopietni meklēt laimi, — mūsu gaitām jābūt pavisam citādām. Tad mums pirmkārt jāapzinās: laime nav iegūstama, akli sekojot katram pirmajam impulsam, iedomai vai iekārei. Lai iemantotu laimi, nepieciešams vispirms skaidrs un pareizs jēdziens par laimi. Neskaidra maldu tēla vietā acu priekšā jāstāv skaidram īstenības tēlam. Tālāk — uzskatot kādu ceļu, skaidri jāapzinās un jāapsver, kurp šis cel mūs ved, ko tas gala iznākumā var dot. „Uz labu laimi" laime nav iegūstama: laime reti kad nāk nelūgta, tā — jāiegūst, jāiekaro ilgā, grūtā cīņā, vispirms ar sevi pašu.

Pirms padoties kādam vilinājumam, kas šķiet mums laimes avots, apsvērsim gala iznākumu un visas iespējas. Nav vērts sākt kādu ceļu vai cīnu, ja cīna norisināsies tikai maldu tēla dēl. Viss tas, ko gribam darīt, kam gribam sekot, jāpārdzīvo vispirms domās un jāpārdzīvo līdz galam. Katram konkrētam gadījumam jāpielāgo arī citu cilvēku pārdzīvojumi un atzinās: jāapsver visas varbūtības un jāaptver visas sekas. Tad neiespējamo būsim padarījuši sev iespējamu: varēsim dzīvi dzīvot divas reizes. Pārdzīvojuši katru savu nodomu līdz galam domās un smēlušies pienācīgas atzinās, varēsim dzīvot „otru dzīvi" tā, kā domās gūtās atzinās mūs mācījušas.

Lai spilgtāk izceltu starpību starp abām šīm laimes meklējumu gaitām, salīdzināsim divu jaunekļu dzīvi. Viens no tiem, degdams „baudīt dzīvi", uzsāk to bez kādam nopietnām pārdomām, bez kādas kritikas. Viņš akli seko savam dzinām un paraugiem, kas pirmie duras viņam acīs. Viņš nododas flirtam un uzdzīvei. Jūtas apmierināts un lepns uz sevi. Viņš taču nepaliek pakal citiem, viņš arī ir „brīvs no aizspriedumiem", kā tas taču "pieaugušam cilvēkam pieklājas". Viņš jūtas "pilntiesīgs" un "pilnvērtīgs" un metas bez apdomāšanās dzīves dubļos — pārliecībā, ka tā jau ir īsta vīrišķība, varonība un laime. Un pāris gados viņš sevi ir notriecis — fiziski un garīgi sakropļojis. Viss tas. kas vēl nesen viņam bija licies kā "īsta dzīve", tagad sak jau riebties; tas redz, ka ir staigājis maldu takas. Viņš saprot tagad, ka tā nebija dzīve, bet dzīves dubli, kuros viņš iestidzis, bet viņam nav vairs spēka no tiem pacelties. Viņš ir tad viens no tiem daudziem, kas labprāt sāktu dzīvi no jauna, bet tas taču nav vairs iespējams. Nekāda prieka viņam nav vairs par visu to, kas vēl nesen viņam likās tik pievilcīgs un labs, bet viņš nespēj vairs nekā grozīt. Viņš meklē aizmiršanos, bet sagādā sev tikai jaunus pašpārmetumus. Viņš ir viens no tiem tauriņiem, kas salauztiem spārniem mētājas dzīves putekļos.

Arī otrs jauneklis grib baudīt dzīvi un izjust laimi. Bet viņš akli neseko katram pirmajam impulsam un katram ārēji spilgtākam paraugam. Viņš dzīvo divas dzīves: vienu domās, kur viņš izstaigā un pārdzīvo dažādas takas, un otru reālā dzīvē, kur viņu jau vada domu dzīvē gūtās atziņas. Viņa reālā dzīve tātad ir jau zināmā mēra pārbaudīta, pārlabota dzīve.

Viņu neaizrauj un nevilina drauga jūsmīgie stāsti par tā pārdzīvojumiem un dēkām, dažādām "uzvarām" un "sasniegumiem", jo viņš redz vairāk nekā viņa sajūsminātais draugs. Viņš redz, ka tas ir tikai viens posms, ko pārdzīvo pašlaik viņa draugs, un pāri sava drauga pleciem savas domās viņš redz arī nākamos posmus. Viņš redz cilvēkus, kas priekš kāda laika dzīvojuši tāpat kā viņa draugs un tāpat ir jūsmojuši par savu izlaidīgo dzīvi kā viņa draugs, bet tagad — vairs nejūsmo. Viņš redz sava drauga dzīvi ne tikai šai viena "pievilcīgā" posmā, bet līdz galam, un drauga dēkas viņu vairs neaizrauj, drauga acumirklīgā labsajūta viņu neiespaido. Pārredzēdams visus šās dzīves posmus, viņš redz, cik naiva un tuvredzīga ir viņa drauga sajūsma. Cik maz ir īstenībā viņā vīrišķības, dzīves gudrības un jēgas. Drauga „oriģinalitāte" nav nekas cits kā bezgaršīgs bēdīgu paraugu atdarinājums; viņa "vīrišķība" ir gļēvulīga padošanās savām dzinām; viņa "panākumi" ir naivas iedomas, par kuriem viņš pats vēlāk rūgti raudās; viņš iedomājas pārvarējis aizspriedumus, bet patiesība nonācis visbēdīgāko aizspriedumu varā; viņa "dzīves gudrība" ir tikai galīgs paškritikas trūkums un "ārīga aklība.

Otrs jauneklis, izstaigājis domās sava drauga dēku ceļus, apzināsies un zinās: šādus ceļus reālā dzīvē viņš nestaigās. Viņš nevēlas vieglas acumirklīgas uzvaras, kas rīt jau var pārvērsties zaudētā kaujā. Viņš, cenzdamies iegūt laimi, neapmierināsies tā. kā viņa draugs, ar to, ko pirmā acumirklī var paķert vai sagrābt, bet rīkosies kā tālredzīgs karavadonis, kas gatavs paciesties. 21 nest upurus, ja tas vajadzīgs, bet tuvojas savam mērķim un uzvarām droši un noteikti.

Tādi ir tie divi veidi, kā pieiet dzīvei, kā meklēt laimi, ikvienam ir brīva izvēle izraudzīties vienu no tiem. Kas vēlas būt tauriņš, kas vēlas "izbaudīt dzīvi bez aizspriedumiem", tas ir bez kritikas un bez prāta — tam ceļš ir vaļā! Vai viņus atturēs no nodomātām gaitām šī grāmata — jāšaubās. Bet tomēr izlasīt to derēs arī "tauriņiem". Kad spārni jau būs aplauzti, tad viņi lasīs to ar lielāku uzmanību un svētību: tā tomēr vēl noderēs — loti noderēs, vismaz spārnu salāpīšanai.

Bet tie, kas grib sekot otram paraugam, dzīvot dzīvi ar jēgu un saturu, kļūt laimīgi lai lēnām un ar apdomu šķir arī nākamās lappuses.

4. Kur atrodams īstais laimes avots?

Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs ir teicis: "Meklē laimi savā sirdī; ja tur to neatradīsi, neatradīsi nekur."

Patiešām, kamēr mēs meklēsim stabilus laimes pamatus tikai ārpus mums, visas mūsu pūles būs veltas. Ārējā pasaulē laimes atslēgas neatradīsim, īstais laimes avots meklējams pašā cilvēkā. Tikai tas, kas būs gremdējies savas dvēseles dziļākos ūdeņos, atradīs īsto ceļu uz laimi, atradīs negaistošu laimi.

Divas lielas vērtības, divi lieli spēki glabājas mūsu dvēselē, un laimīgs būs ikviens, kas abus šos spēkus būs atradis un atraisījis — un tikai tas!

Vispirms, ikvienā no mums — lai kas mēs esam — ir kāds iekšējs vērtētājs, kam liela un nemitīga ietekme uz visu mūsu dzīvi. Par katru mūsu domu un darbu, par katru soli šis vērtētājs dod savu spriedumu.

Daudzreiz par šiem spriedumiem uztraucamies un pat dusmojamies, jo iekšējais vērtētājs pretojas daudziem mūsu nodomiem. Tas neatzīst loti daudzus darbus, kas mums liekas loti patīkami; tas nesaudzīgi kritizē daudzus nodomus, kas mūs loti vilina; viņš neatzīst daudzus pārdzīvojumus, kas mums liekas jauki, un ironizē par nolūkiem, kas šķiet mums cēli un labi.

Mūsu tieksmes un dziņas bieži nonāk sadursmē ar autoritatīvo iekšējo vērtētāju. Tādēļ ir brīži, kad aizbāžam ausis, lai nedzirdētu viņa balsi. Tas tomēr ir veltīgi — šo balsi nevar apklusināt. Mēs mēģinām ar loģisku secinājumu virknēm vai ar rūgtu ironiju viņa secinājumus apgāzt vai apšaubīt. Arī tas ir velti: še mūsu daiļrunība un veikli sakombinētie pierādījumi, ar kādiem varam pārliecināt un apmānīt citus, neizdodas. Iekšējais vērtētājs nav ne pārliecināms, ne pārkliedzams — viņa secinājumi ir nemaldīgi un stipri kā klints. Tad gadās, ka kļūstam pret to tik asi un spītīgi, ka nepiegriežam viņam vairs nekādas vērības un sekojam savam tieksmēm. Tas tomēr mums dārgi maksā: vērtētājs neapklust, viņš nosoda mūs — un šie konflikti sagādā mums visdziļāko sarūgtinājumu un sāpīgākās izjūtas.

Pavisam citādas izjūtas pārņem mūs, kad mūsu domas un darbi sakrīt ar vērtētāja atzinumiem. Tie ir dziļa miera un laimes sajūtas brīži. Kamēr vien mūsu domas un darbi atrod mūsu iekšējā vērtētāja atbalstu un atzinību — mēs esam laimīgi. Tā nav vairs tikai pārejoša tīksmes izjūta, kādu sniedz mums mūsu jutekli baudu brīžos, bet dziļa apmierinājuma un gaiša piepildījuma izjūta, kas ieaužas uz visiem laikiem mūsu dvēselē. Baudu sniegtās izjūtas iemirdzas mūsos un atkal izgaist, bet izjūtas, ko dod mūsu iekšējā vērtētāja atzinīgais vārds, kā dārgakmeņi nogulstas mūsu dvēsele un paliek tur un mirdz visu mūžu. Vienmēr to mirdzums sagādā mums patīkamas izjūtas, tikko tam savās atmiņās pieskārāmies. Jo lielāks ir šo uzkrāto dārgakmeņu skaits, jo bagātāka ir mūsu dvēsele. Mēs varam būt ārēji gluži nabagi, vientuli, atstāti — tomēr esam laimīgi, jo mūsu sirds ir gaiša un saulaina.

Brīnišķa vara piemīt vērtētājam, kas mīt iekš mums. Kaut nevaram izprast visā pilnībā viņa būtību, kā nevaram izprast visā pilnībā arī savas dvēseles būtību, tomēr vienu redzam: ka tas ir spēks, kas izprot dzīves likumus un kārtību labāk par mums, kas ved mūs pretim kādai lielākai pilnībai, gaišākai izjūtai. Jo lielāka saskaņa valda starp viņu un mums — jo gaišāka ir mūsu dzīve, jo tuvāki esam tam, ko var saukt par īstu laimi. „Tā vien izliekas," saka amerikāņu dzejnieks un domātājs Emersons. “ka cilvēks pastāvīgi dzirdētu aiz sevis balsi, bet viņš nevar galvu pagriezt un runātāju redzēt. Šī balss runā visās valodās, visiem cilvēkiem, bet neviens vel nekad nav redzējis pašu runātāju. Ja cilvēks padodas pilnīgi šai balsij, to pieņem pie sevis tā, ka to domas vairs neatšķir no sevis, viņam izliksies, ka viņš pats ir šī balss, ka viņš salējies kopā ar to. Un jo kārāki viņš klausīsies šai balsī, jo vairāk gudrības viņš no tās smelsies; šī balss beidzot pieaugs par tik dižu un svinīgu skaņu, kas atklās viņam īstu laimi."

Mūsu iekšējais vērtētājs māca mūs pareizi izprast dzīvi un tās parādības, atšķirt graudus no pelavām, patiesi labo no ļauna. Un starpība starp to, ko par labu un ļaunu atzīst vai nu apkārtējā sabiedrība, vai mūsu pašu tieksmes un dziņas, vai arī mūsu iekšējais vērtētājs, daudzkārt ir loti liela. Neļausim tāpēc pasaules spriedumiem un vērtējumiem mūs maldināt, bet katrā gadījumā īsto un augstāko vērtējumu meklēsim paši savā sirdsbalsī. Atcerēsimies vienmēr un katrreiz, ka tikai tad labs darbs ir patiešam labs, ja tas mums sagādā tīru un paliekošu iekšēju prieku un apmierinājumu, ja tas ir darbs, ko mēs nekad — ne šodien, ne rīt. mūsu garastāvoklim mainoties — nenožēlojam.

Viens īstas laimes pamats tātad ir visu mūsu domu un darbu pilnīga saskaņa ar mūsu iekšējo vērtētāju — dievišķo dzirksteli, kas kvēlo ikviena sirdī. Kā vēlāk redzēsim, tuvāk pie šiem jautājumiem pakavējoties, sekošana sava vērtētāja padomiem vēl nenozīmē askētismu — katras kaislības un dzinās apspiešanu. Arī dziņas var dzīvei daudz ko dot, var padarīt to pilnvērtīgāku un skaistāku; tās var būt un ir vērtīgs līdzeklis, kā padziļināt un izdaiļot savu laimi, bet tām gan vienmēr jābūt saskaņotām ar mūsu sirdsbalsi, proti, tām jābūt tādām un tādā veidā izmantotām, lai tās nerada iekšēju pretrunu, vilšanos un nožēlošanu.

Mūsu dvēselē glabājas vēl otrs brīnišķs spēks: spēks izjust tā vai citādi katru lietu, katru parādību ārpus mums. Katrai lietai tās īsto vērtību piešķir vienīgi mūsu dvēsele: vienu un to pašu lietu vai parādību varam izjust kā patīkamu un varam arī izjust kā nepatīkamu; no mūsu dvēseles atkarājas, vai viena un tā pati parādība dara mūs laimīgus vai nelaimīgus vai atstāj vienaldzīgus. Tā izskaidrojams, kāpēc viena acīs, piemēram, mantai ir tik liela vērtība, kurpretim otra acīs tai nav gandrīz nekādas vērtības. Tā izskaidrojams, kāpēc viens nevar justies laimīgs, būdams bagāts un varens, kurpretim otrs pat nabadzībā jūtas laimīgs. Tā arī izskaidrojams, kāpēc vienā mirklī kāda dziesma, ko dzirdam, vai skats, ko redzam, var darīt mūs neizsakāmi laimīgus, bet citā brīdī — modināt skumju noskanu. Kā noskaņota mūsu dvēsele, kādā virzienā un cik spēcīgi izpaužas tās radītājs spēks — no tā arī atkarīga mūsu laimes izjūta. Ārējie apstākli ir tikai it kā spoguli, kas uztver gaismu, ko izstaro mūsu pašu dvēsele, un jo gaišāk mirdz mūsu dvēsele, jo gaišāku mūsu dzīvi padara atspoguļotā gaisma.

Protams, arī ārējie apstākli savukārt var ietekmēt mūsu dvēseli, var tātad mūsu laimi padziļināt vai aptumšot — un dzīves mākslā ietilpst uzdevums atrast ceļus un līdzekļus, kā pasargāt savu dvēseli no nelabvēlīgām ārējām ietekmēm vai atbrīvot ceļu labvēlīgām ietekmēm. Izšķīrēja nozīme stabilas laimes ēkas radīšanā tomēr arvien ir nevis ārējiem apstākļiem, bet cilvēka dvēselei. Tajā glabājas, pirmkārt, visu darbu un gaitu īstā mēraukla un, otrkārt, lielais spēks — katru ārējo parādību pārkausēt iekšējā laimes izjūtā.

Jau senās Romas gudrais valdnieks — filozofs Marks Aurēlijs teicis; "Raugies sevī. Iekšā ir labā avots; vienmēr tas var burbuļot, tikai tev vienmēr jārok." Raksim arī mēs vienmēr savā dvēselē, lai no tās plūst, veldzējot mūsu dzīvi, viss labais, kas viņā apslēpts.

Turpmākās nodaļās runāsim par dažādiem ceļiem uz laimi, kas var mūs tai tuvināt vai attālināt no tās, var laimi sagraut vai padziļināt — par šķietamiem un īstiem ceļiem uz laimi. Arvien tomēr atcerēsimies tikko pārrunāto, tās pamatatziņas, kas lai mūs vadītu katra ceļa novērtējumā: īstais laimes avots nav ārējā pasaulē, bet pašā cilvēkā — viņa dvēselē. Tajā atrodama, pirmkārt, visu lietu un gaitu pareizā mēraukla un, otrkārt, spēks redzēt un izjust visu tā, kā to prasa mūsu laime. Šī iekšējā spēka atraisīšana un izveidošana un mūsu darbu un domu cieša saskaņa ar iekšējo vērtējumu ir laimīgas dzīves pamatu pamats.

Ārējie apstākli ir tikai palīglīdzeklis dvēseles spēku pilnīgākai atraisīšanai un materiāls dvēseles ceļamās laimes ēkas izveidošanai. Ārējie apstākli vien nevar cilvēku darīt laimīgu.