Ceļi uz laimi/Šķietamie ceļi uz laimi

by Longīns Ausējs

Jau konstatējām, ka laimes meklēšana ārējos apstākļos ir — tikai šķietamie celi uz laimi, kas noved nevis pie laimes, bet pie vilšanās. Ir tomēr svarīgi pakavēties tuvāk arī pie šiem šķietamiem ceļiem: pirmkārt, tādēļ, ka tie ir visparastākie celi, kurus ejot cilvēki cer atrast laimi, un, otrkārt, tādēļ, ka iedziļināšanās maldu ceļos dod iespēju labāk izprast īstos ceļus uz laimi. Domās pārstaigājuši visus šos maldu ceļus, būsim pasargājuši sevi no daudzām liekām un kaitīgām ilūzijām. Sagrāvuši tos elkus, kas saista pie sevis tik daudzu cilvēku uzmanību, varēsim arī labāk un vieglāk koncentrēt savu uzmanību īsto ceļu virzienā.

Šķietamos ceļus uz laimi esam iedalījuši trijās galvenās grupās: 1) maldugunis, 2) savas laimes celšana, netikumīgā kārtā postot citu labklājību un laimi, 3) laimes meklēšana pirms atsvabināšanās no zemiskām jūtām. Pārstaigāsim šeit visus šos ceļus, lai — dzīvē tie vairs nebūtu jāstaigā.

1. Maldugunis

a. Manta un bagātība

Manta un nauda! Kāda izcila loma piekrīt šiem diviem vārdiem visas cilvēces un katra atsevišķa cilvēka dzīvē! Kāda milzīga vērība un uzmanība vienmēr piegriezta šīm divām lietām, kā saistīti pie tām katra cilvēka, katras tautas un visas cilvēces skati! Naudas un mantas iegūšana, no vienas puses, naudas un mantas "taisnīga" sadalīšana, no otras puses — gadsimtiem tās ir likušās un bijušas svarīgākās problēmas, kas aizrāvušas visus cilvēkus, sacēlušas neskaitāmus karus un revolūcijas, nebeidzamas cīnās tautu, šķiru un atsevišķu cilvēku starpa. Straumēm ir lijušas asinis šo problēmu atrisināšanas un nokārtošanas labā. bet nekad tas nav atradušas savu atrisinājumu. Nav it neviena elka, kam katrs cilvēks un visi cilvēki vēl būtu tik daudz upurus nesuši, kā šim vienam pašam elkam, iznākumā tomēr iegūdami tikai laimes kvēpus. Miljonus cilvēku ir kārdinājusi un vilinājusi šī malduguns, miljonus — pazudinājusi.

Protams, katram cilvēkam ir nepieciešams zināms minimāls mantas daudzums, lai viņš varētu eksistēt. Cilvēkam, kam nav pat tik daudz turības, lai varētu apmierināt savas visnepieciešamākās vajadzības — apgādāt sev pajumti, apģērbu un barību, loti grūti būs justies laimīgam. Zināmai turībai, vispār, mantai ir arī tai ziņā pozitīva nozīme, ka turīgam cilvēkam iespējams dzīvot veselīgākos dzīves apstākļos — mitināties plašāka un gaišākā dzīvoklī, ēst spēcīgāku barību, nodoties vairāk atpūtai, pilnīgāk izmantot sauli, ūdeni un gaisu nekā trūcīgam; bagātākam vieglāk pieejama izglītība, ceļojumi pa svešām zemēm, māksla un tamlīdzīgas lietas. Vispār, tāds nodarbošanās veids, kas viņam vairāk pa prātam, kas labāk ļauj izraisīt cilvēka spēkus viņam vēlamākā virzienā, saskaņā ar iedabām. Tas viss ir lielas priekšrocības. Tāpēc manta var būt uguns, kas silda, kas padziļina cilvēka laimi, bet var arī kļūt un bieži kļūst par malduguni, kas ieved muklāja.

Par malduguni manta kļūst galvenā kārtā tādēļ, ka cilvēku vairums pārvērtē tās nozīmi. Par naudu var iegūt visu — tā vēl šodien spriež miljoni, bet tie, kas to sarausuši, pārliecinās, ka viņi maldījušies. Par naudu gan var iegūt daudz — un tomēr bezgala maz. Par naudu var nopirkt cilvēkus, bet vai par naudu var nopirkt īstu, patiesu draugu? Par naudu var nopirkt pilis, bet vai par naudu var nopirkt sev īstas mājas? Par naudu var nopirkt mīlas kvēpus, bet vai par naudu var nopirkt patiesu mīlestību? Par naudu var nopirkt dažādas baudas, bet vai par naudu var nopirkt laimi? Bagātība ir sātanisks maldu tēls, kas solās dot visu, bet kad tā iegūta — dod pārāk maz. Tā kārdina cilvēku, kamēr viņam tās nav, un sadedzina cilvēku, kad tā iegūta, bieži atstādama pāri tikai dziļu vilšanos, tukšumu un pelnus.

Bieži dzīve vērojam šādu ainu. Vēlēdamies iemantot laimi, cilvēks cenšas iedzīvoties mantā. Viņš ir krietns cilvēks, grib tikt pie mantas godīgā ceļā, ar savu darbu. Viņš strādā. uzcītīgi strādā. Ir arī taupīgs — un viņa manta vairojas. Tomēr — paiet dienas, paiet gadi laime paliek nesasniegta. Taisni otrādi — cilvēks kļūst arvien vairāk neapmierināts, arvien īgnāks. Jo vairāk mantas sakrāts, jo vairāk cilvēkam liekas, ka viņas vel arvien par maz. Desmiti citi apkārt viņam ir vel turīgāki, ir vel bagātāki — tie ir tie laimīgie! — un lai laime būtu sasniegta, jānokļūst līdz šo citu stāvoklim. Bet gala nav. Arvien atrodas tādi. kas ir vēl bagātāki, arvien tātad mērķis paliek nesasniegts. Manta ir kā jūras ūdens: jo vairāk to dzer, jo vairāk slāpst. Un visu mūžu, līdz pat kapa malai cilvēku nomoka šīs slapēs. Līdz pat kapa malai viņš paliek neapmierināts. Mūža beigās viņš redz, ka visu savu dzīvi dzinies pakal tikai maldugunij. Mantu viņš ir padarījis par savu elku, kam kalpojis visu savu mūžu. Iegūtais viņam ir darījis maz prieka, jo nav varējis viņu apmierināt, un cilvēks nav arī pratis un gribējis iegūto izmantot.

Loti spilgti šo stāvokli attēlojis rakstnieks Kārlis Skalbe sava Pasakā par vērdiņu. Pirtnieks Ansis, nabadzīgākais cilvēks pasaulē, atrod laimes vērdiņu, kas, tiklīdz izdots, tūlīt atgriežas atpakaļ. Pirtnieks Ansis nu caurām dienām sēd tirgū pie naudas mijēja galda un maina savu vērdiņu, iedzīvodamies zeltā un sudrabā. Jau pirtnieks Ansis iemainījis tik daudz sudraba un zelta, ka viņam pieder puse pilsētas, un visi sauc viņu par bagāto Ansi. Bet bagātajam Ansim no visa tā prieka nekāda, jo viņam bez mitēšanās jāmaina savs vērdiņš, lai nepalaistu garām jauno bagātību, ko ar vērdiņu ik mirkli var iegūt. Tā visa Anša dzīve paiet, mainot vērdiņu, un viņa mūža vakarā vērdiņš viņu izsmej: „Es zinu, Ansi, tu sapņoji reiz par lielu un laimīgu dzīvi, bet ko tu darīji? Ko tu darīji? Ko tu darīji? Visu mūžu tu berzi nabaga velniņu. Tu gribēji būt kungs, bet biji un paliki tikai pirtnieks, pirtnieks!..."

Raksturīgi ir arī vardi, ko teicis kāds miljonārs uz savas nāves gultas: „40 gadus esmu strādājis kā vergs, lai saraustu savu īpašumu, un pārējo dzīves laiku esmu izlietojis, lai savu mantu kā slepenpolicists apsargātu, un par to neesmu dabūjis nekā vairāk, kā tikai uzturu, dzīvokli un apģērbu."

Bet šādus laimes meklētājus redzam uz katra sola visādos veidos. Piemēram, dažs labs jauneklis sapņo, cik laimīgs tas būtu, ja izdotos dabūt kādā ministrijā kancelejas ierēdņa vietu un saņemt 100 latus mēnesī. Tad tam viss būtu sasniedzams — tad tas būtu laimīgs. Viņam „laimējas" — viņš dabū šo vietu. Vienu mēnesi jūtas kā septītās debesīs. Bet tikai — vienu mēnesi. Dažreiz pat tikai pāris dienas. Jo izrādās — pāris desmit latu līdz laimei tomēr trūkst. Kopš tas dabūjis vietu, viņa vajadzības ir augušas, un paliek pāri dažas vajadzības, ko nevar apmierināt. Ja tas saņemtu 150 latu, tad gan tam būtu viss, kas laimei vajadzīgs. Bet tā kā tas saņem tikai 100, nevis 150 latu, tad tas jūtas neapmierināts. Centīgais jauneklis sapņo tagad par laikiem, kad tas saņemtu 150 latu mēnesī. Viņš "uzstrādājas" arī līdz šiem laikiem. Diemžēl, izrādās, laime ir tikpat nesatverama kā malduguns — tikko sper soli tuvāk tai, tā tāpat attālinās par vienu soli. Tikko ierēdnis dabūjis vietu ar 150 latiem mēnesī, viņa vajadzības atkal augušas par kādiem 50 latiem, un laime atkal paliek nesatverta. Atkal ir vajadzības, kas paliek neapmierinātas, un tādēļ tie 150 latu mēnesī, kas tagad ir iegūti, nevar cilvēku darīt laimīgu. Ierēdnis tomēr ir centīgs un kāpj pakāpienu aiz pakāpiena, līdz uzkāpj direktora krēslā — bet laimei tas nav ne par matu tuvāk. Tiesa, tas gan tagad var sev daudz ko vairāk atļauties. Viņš nedzīvo vairs nabadzīgā mēbelētā istaba, bet ērti iekārtotā dzīvoklī; viņam nav vairs jāēd lētās pusdienas kādā ēdienu veikalā, bet viņš var pusdienot pirmklasīgā restorānā. Bet ko tas viss līdz?! Līdz ar stāvokli un algas paaugstināšanos ir nākušas klāt jaunas prasības, un atkal dažas no tām paliek neapmierinātas. Ar skaudību direktors noraugās tagad miljonāros, kas var vēl vairāk atļauties, kam „viss" ir pieejams. Bet tai 30 pašā laikā kaut kur leja no jauna kāds jauneklis sāk savu sapni par kancelejas ierēdņa vietiņu un 100 latiem kā laimes piepildījumu...

Ir arī citādas iespējas. Godīgais ceļš vienam otram sāk likties pārāk garš un garlaicīgs. Viņi izšķiras paātrināt savu laimi. Viņi upurē laimei savu sirdsapziņu, savu sirdsmieru, iedzīvojas bagātībās ar vienu paņēmienu un kļūst —divkārši nelaimīgi: ne tikai ka neiegūst to izjūtu, ko bija gaidījuši, bet iemanto vēl sirdsapziņas pārmetumus, kas nemitīgi grauž viņu dvēseli.

Cik daudziem laimei krātā manta ir izvērtusies lāsta! Daudzi vecāki sakrāj mantu, cerēdami darīt vismaz savus bērnus laimīgus, un neskaitāmus bērnus šī vecāku manta nevis aplaimo, bet padara nelaimīgus.

Ir pasaulē cilvēki, kas sasnieguši bagātības kalngalus. Bet kā ir ar viņu laimi? Cik laimīgo ir to miljonāru starpā, kas sev „itin visu var atļauties"? Katrs būs jau kaut ko dzirdējis par šiem "laimīgajiem" un vigu "laimi", un še minēsim tikai vienu raksturīgu piemēru. 1913. gadā viens no bagātākiem cilvēkiem pasaulē — nomira badā. Tas bija pazīstamais miljonārs J. P. Morgans. Viņš atradās pašlaik izpriecas ceļojumā uz Ēģipti, kad viņam parādījās kuņģa un zarnu paralizēs pazīmes. Viņš varēja iegūt visu, ko vien kāroja! Bet kuņģis, kas visu laiku bija licies tik stiprs, ka tas spētu pat akmeņus sagremot, pēkšņi atteicās strādāt! Miljonāra greznā jahta, kas nedarīja vairs nekāda prieka tās īpašniekam, traucās uz Romu. Šajā pilsētā pēc vairāku dienu ilgas agonijas 1913. gada 31. martā lielās mokās mira cilvēks, kas bija sasniedzis bagātības kalngaļus. Mira kā nelaimīgākais cilvēks pasaulē!

Mantas un bagātības lomu mūsu dzīvē mēs parasti pārāk stipri pārvērtējam, un var teikt: iekams nebūsim sagrāvuši savā apziņā šos liktenīgos maldus, īstais ceļš uz laimi mums būs slēgts, patiesas laimes izjūta mūžam paliks sveša. Ja negribam būt aklie laimes meklētāji — tauriņi, kas apdauzās pret maldu tēlu stikliem, tad vispirms jēdziens par mantas un bagātības lomu mums pamatīgi jāpārlabo.

Cilvēkam piemītošā tieksme iegūt vērtības ir dabīga un saprotama tieksme, bet pa lielākai tiesai šī dabīgā tieksme pārvēršas slimībā, ko sauc par mantkārību. Mantkārīgs cilvēks ir slims cilvēks, tāpat kā slims ir cilvēks, kam veselīga ēstgriba pārvērtusies rijībā. Ēstgribas apmierināšana stiprina un atjauno organismu, bet rijība tikai to apgrūtina. Tāpat mantkārīgu cilvēku manta tikai apgrūtina, nedodama viņam to. ko manta cilvēkam vispār var dot.

Manta var darīt cilvēku laimīgāku, bet cik tās vajadzīgs, lai tas tā būtu? Tas stipri relatīvs jēdziens, kas atkarīgs vienīgi no paša cilvēka, tāpat kā loti relatīvs jēdziens ir arī bagātība. Parasti par bagātu uzlūkojam to, kam apmēram desmitkārt lielāki ienākumi nekā mums. Kas pelnī 100 latu mēnesī, tam 1000 latu ienākums liekas jau bagātība, bet šim pelnītājam liekas, ka bagātnieks ir tas, kas pelnī 10000 latu mēnesī.

Mazs nieciņš vienu otru var darīt simtkārt laimīgāku nekā tūkstošiem latu citu. Viens vienīgs zieds var sagādāt vienam daudz vairāk prieka nekā dārga pērļu rota citam. Tātad ne mantas daudzumā un lielumā tās īstā vērtība, bet gan vienīgi mūsu attiecībās pret to — kā to izjūtam. Manta pati par sevi nedzīvs, bezvērtīgs ķermenis. Tās vērtība sākas tikai kopš tā brīža, kad to izjūtam. Bet izjūtas taču primāri atkarīgas no mums pašiem: vienu un to pašu lietu vai tās piederību katrs cilvēks var izjust dažādi, un arī viens un tas pats cilvēks var izjust to dažādi. Tas iespaids un spēks, ko piedēvējam mantai, patiesībā atrodas mūsos pašos, un šo iespaidu, šo labsajūtu var atraisīt tikpat labi viena kā otra manta. īstā bagātība tātad nav nedzīva mantā, bet mūsu pašu spējās modināt sevī patīkamas izjūtas, un šo izjūtu radīšanai nepavisam nav vajadzīgi miljoni, bet pietiek arī ar pavisam niecīgām mantām.

Šai ziņā ikkurš bērns ir simtkārt spējīgāks un saprātīgāks nekā simtiem pieaugušu, „gudru", saprātīgu cilvēku. Pieauguša rīcībā ir, piemēram, grezni nami, tūkstoši latu, daudzas citas bagātības, bet tas tomēr ir — nabagāks par to puisēnu, kas noplīsušas bikšelēs rotaļājas viņa nama pagalmā. Tik paskatieties vienu acu mirkli šai lielajā mazajā un mācieties no viņa lielo dzīves gudrību! Viņš var būt laimīgs par katru smildziņu pagalmā, par katru saulainu dienu, par katru mākonīti pie zilajām debesīm. Ik pēda zemes viņam ir neizsmeļamu bagātību avots. Pāris skaidu vai ķieģeļu gabalu pārvēršas viņa rokās brīnišķās pilsētās, viens vienīgs krūms — pasakainos dārzos. Vai viņa izjūtas tādēļ mazākas, ka viss tas nav dārgās lietas, kas viņam nav pieejamas? Tā izjūt mantas vērtību neapzinīgais bērns, bet lielākais, apzinīgākais, gudrākais cilvēks, turēdams savās rokās visdažādākās bagātības, nespēj izjust ne desmito dalu no tā, ko izjūt savā nabadzībā mazais zēns! Ko tad līdz visa bagātība un gudrība?

Un ir cilvēki, kas jūtas laimīgi par katru mazumu, ko viņi ieguvuši godīgā darbā vai cīņā. Vienkāršs azaids viņiem sagādā lielāku baudu nekā greznākais mielasts izlutinātam, nepiepildāmam bagātniekam, un savā vienkāršā mājoklī viņi dzīvo laimīgāku dzīvi nekā neapmierināmais miljonārs pilī. Jo viss, ko viņi iegūst, dara viņiem prieku, kamēr nepiepildāmajam pat ieguvums sagādā tikai sašutumu vai nemieru, ka tas ieguvis par maz.

Spilgts paraugs, cik labi var justies cilvēks, ari atsacīdamies no mantas, bija Sokrāts, kas savas bagātības bija atradis dvēselē un jutās visos apstākļos laimīgs. Starp daudziem citiem varam pieminēt arī itāļu brīvības cīņu varoni Garibaldiju. Naudai viņa acīs nebija nekādas vērtības. Mantkārība viņam bija pilnīgi sveša. Atrazdamies Montevideo republikas dienesta, cīnīdamies par šās savas otrās tēvijas brīvību, tas atteicās no katras atlīdzības, no katras balvas, ko tam piedāvāja, dzīvoja trūkumā un — jutās laimīgs. Daudzreiz viņa rokās krita lielas bagātības, bet visas tās viņš vienmēr nodeva republikas kasei. Viņš varēja iegūt miljonus, bet jutās laimīgs bez tiem.

Arī senā latvieša laimi nekad nav aptumšojusi mantkārība. Nekur tautas dziesmās neizskan ilgas pēc bagātības, bet drīzāk otrādi — par bagātību visur vienmēr jūtama viegla ironija. Par jaunākiem laikiem, diemžēl, to vairs nevar teikt. Citu tautu ietekmē, materiālisma gars arī latvju tautā vienmēr pieņēmies un sasniedzis augstu pakāpi. īsi pirms pasaules kara Vilis Olavs jau rakstīja: „Kur vien latvieši satiekas, tur dzird runājam par naudu, par pelnu un atkal naudu. Nebūt neesmu tādas dzīšanas pretinieks; ir jau labi, ka latvieši arī materiālā ziņā tiek uz priekšu, jo bez turības ir ideāli nav sasniedzami. Bet ja latvieši tikai tādēļ vien dzītos pēc pelņas un naudas, lai varētu ērti dzīvot, grezni ģērbties, gardi ēst un dārgus vīnus dzert, tad tomēr tiem labāk novēlu palikt tādiem, kādi bija latvieši priekš gadiem divdesmit pieciem: naudas un mantas ziņā četras un piecas reizes nabagāki, bet ideālu ziņā bagātāki." Var vēl tikai papildināt — arī laimīgāki!

Mūsu ceļš ies pretim laimīgākai dzīvei vienīgi tad, ja atbrīvosimies no māņticības par bagātības brīnumvaru, ja iznīcināsim maldīgo auru, ko esam apvijuši mantai, ja nesekosim vairs materiālisma maldugunij, bet veselīgākām, mūsu tautas dvēselei tuvākām atziņām, ko pāris vārdos var izteikt tā:

Mantai ir sava nozīme bet — nepārvērtē to! Manta vien vēl nevar darīt cilvēku laimīgu.

Strādā, centies iegūt darbā arī materiālas vērtības, bet nepadari sevi par mantas vergu, nepadari to par pašmērķi! Manta nav vērtība pati par sevi, bet tikai līdzeklis izjūtām, ko tā var dot.

Mazāk nozīmes daudzumam, bet galvenā nozīme — mākslai vērtēt un izjust iegūto. Iemācījies labāk novērtēt un pilnīgāk izjust iegūto, būsi daudz bagātāks un laimīgāks, nekā dzīdamies tikai pēc vairuma.

Sargies no mantkārības! Tā ir slimība, kas atņem mantai katru nozīmi. Vienīgi tam, kas no šīs slimības brīvs, katrs ieguvums sagādā prieku, bet kas ar mantkārību saslimis, tam katrs jauns ieguvums un manta būs tikai jauna nemiera avots un lāsts.

b. Sabiedriskais stāvoklis

Meklēdami laimi ārējā pasaulē, daudzi cilvēki cer to atrast tā sauktajā sabiedriskajā stāvoklī, jeb stāvoklī, kādu viņi ieņem savā darbā un sabiedrībā, attiecības, kādas viņi atrodas ar sabiedrību, un sabiedrības sprieduma par viņiem.

Bez šaubām, arī sabiedriskam stāvoklim, tāpat kā mantai, var būt ļoti ievērojama ietekme uz cilvēka labsajūtu. Sabiedriskais stāvoklis var tiklab kāpināt, kā arī mazināt cilvēka laimes izjūtu. Ieņemdams sava personīgā darbā vai sabiedriskā dzīvē savām spējām piemērotu vietu, ikviens var pilnīgāk atraisīt tās. Kā vēlāk tuvāk redzēsim, tam sevišķi liela loma cilvēka laimes izjūtas radīšana. Tāpat liela pozitīva ietekme uz cilvēku var būt labai saskaņai ar sabiedrību un atzinība vai atbalsts citos sabiedrības locekļos.

Diemžēl, arī šās uguns vietā, kas varētu cilvēka sirdij dot gaismu un siltumu, pa lielākai daļai cilvēki atrod tikai maldugunis. Tvarstot tas, laimes vietā cilvēki iemanto slimīgu nemieru vai trulu pašapmierinātību, ko par laimi nekādā gadījumā nevarēs saukt.

Kādas cīņas cilvēki izcīna sava sabiedriskā stāvokļa dēļ un kādi ir šo cīnu rezultāti, to ilgus gadus esam skatījuši, sekojot, piemēram, mūsu biedrību un pašvaldību dzīvei. Cīna vadītāja amata vai noteicējas ietekmes dēl biedrībās un vietējās pašvaldībās gandrīz katrā pilsētā vai pagastā arvien ir bijusi loti sīva. Kāroto amatu sasniegšanai šo cīnu dalībnieki daudzkārt nav kautrējušies nekādu līdzekļu. Pa lielākai daļai šo cīņu pamatā, sevišķi biedrībās, ir bijušas atsevišķu personu tieksmes izvirzīties jeb, kā mēdz teikt, „spēlēt pirmo vijoli" sabiedrībā. Par to šeit nerunāsim, cik daudz šo cīņu dēļ zaudēja un cieta pati sabiedrība, jo šis jautājums tieši vairs neietilpst mūsu pārrunājamā tematā. Jautāsim vienīgi, ko šīs cīņas tādā veidā, kādā tās norisinājās, deva pašiem "uzvarētājiem". Vai viņi sasniedza to. ko bija cerējuši?

Pārāk labi zinām ikviens, cik nepateicīgs ir sabiedriskais darbs! Pat tie cilvēki, kas sabiedriskā darba un amatos izvirzās tiešām savu spēju dēļ, kas var un pilda savus pienākumus ar vislabāko apzinu un sekmēm, pārāk bieži atzinības un pateicības vietā iemanto tikai nepelnītus pārmetumus. Daudzi, kas šai darbā ielikuši visu savu sirdi, spiesti ar laiku atkāpties dziļi sarūgtināti un aizvainoti. Ko tad nu lai saka par cilvēkiem, kas izvirzās tādos sabiedriskos amatos, kuri viņu spējam nekāda ziņā nav piemēroti! Ja viņiem ir pietiekoši bieza ada vai nedzirdīgas ausis, tad kādu laiku viņi. varbūt izbaudīs apmierinājumu par saviem “panākumiem” un “sasniegumiem”, bet agri vai vēlu tomēr piedzīvos katastrofu, kas sadragās arī šo pašapmānu. Jutīgākiem cilvēkiem, kas ieņem savām spējam nepiemērotus amatus, visu laiku nāksies izjust, ka viņi ir uzņēmušies pienākumu, kas nav pa spēkam, un neveiksmes ātri vien aprīs labsajūtu, ko devusi iegūtā “slava”. Agri vai vēlu arī viņiem būs jānāk pie secinājuma, ka visa Šī cīna sabiedriskā stāvokļa dēļ bijusi tikai malduguņu tvarstīšana. Angļu filozofs Kesons saka: “Mazs cilvēks var sev iegūt cieņu maznozīmīgā vietā, bet mazs cilvēks atbildīgā vietā — vai tāds tūlīt nebūs komiska figūra?” Diemžēl, daudzi to neiedomājas, ka cilvēkam, lai viņš varētu ieņemt atbildīgu amatu, vispirms jāizaug, pienācīgi jāsagatavojas. Viņi labprāt uzņemas katru augstāku lomu, par savām spējām daudz nedomājot, un iznākums ir vienīgi tāds, kā to raksturojis jau senās Romas stoiķis Epiktets: "Uzņemdamies lomu, kam tu neesi izaudzis, tu ne tikai nodari tai negodu, bet arī atstāj novārtā citu lomu. ko tu izpildītu ar godu.” Sekas tātad divkārši negatīvas: cilvēks neiegūst, ko kārojis, un pazaudē, ko būtu citā vietā ieguvis.

Visu šo neveiksmju un vilšanos cēlonis pirmā kārtā ir aplamais uzskats par sabiedrisko stāvokli. Pārāk lielu uzmanību cilvēki vienmēr veltī ieņemamam amatam, nevis darbam un uzdevumiem, kas saistīti ar šo amatu. Patiesībā amats ir tikai čaula, kurai pašai kā tādai nav nekādas vērtības un nozīmes. Visa īstā mēraukla var būt un ir vienīgi kodols, kas šai čaulā slēpjas — darbs, ko veic cilvēks, ieņemot attiecīgo amatu. Tomēr, tā kā kodols arvien saistās ar čaulu, bet čaula vienmēr pirmā duras acīs, pamudinādama domāt, ka zem tās slēpjas vērtīgs kodols, cilvēki paraduši par mērauklu vemt čaulu, bez vilcināšanās un pārbaudes dodot “pienācīgu" godu tai. Tik tad, kad beidzot "rieksts ir pārkosts" un atklājas, ka kodols pavisam niecīgs vai sapuvis, sabrūk arī tas gods, ko sapuvušais kodols kādu laiku baudījis savas pievilcīgās čaulas dēl.

Sabiedrība ir padarījusi par savu elku amatu un cienī un godā ne tik daudz pašu cilvēku un tā darbu, kā tam vajadzētu būt, bet gan amatu. Tā rodas ikdienišķā ačgārnība, ka cilvēku cel amats, nevis otrādi. Šī ačgārnība savukārt pamudina neskaitāmus cilvēkus tiekties pēc iespējami augstiem amatiem, pat nepadomājot, vai viņi ar šo amatu saistītos pienākumus spēs godam veikt. Šo karjeristu acīs amats ir it kā pievilcīga maska — pietiek iegūt šo masku, lai dzīves karnevālā iemantotu panākumus. Savā ziņā viņi nekļūdās. Viņi aizmirst vienīgi divpadsmito stundu, kad maskas krīt. Tad atklājas īstā seja un sabrūk arī tie panākumi, ko guvusi maska!

Ja meklē zināmus laimes elementus sabiedriskā stāvoklī, bet gribi pasargāt sevi no vilšanās, tad atsakies tvarstīt maldugunis! Apzinies, ka pats stāvoklis vien vai ieņemtais amats nav tomēr tāds burvju spēks, kas var pilnīgi pārvērst pašu cilvēku vai viņa dzīvi. īstā mēraukla un negaistošu panākumu pamats arī še ir cilvēks pats, viņa spējas un darbs. Kas meklēs panākumus tikai ārējā stāvoklī, tikai iegūtā amatā, par savām spējām un to izkopšanu daudz nedomājot, tas agri vai veļu savos meklējumos vilsies.

Mantas ziņā cilvēka laimes izjūta loti bieži nav vis atkarīga no tā, kas viņam ir, bet gan no tā, cik viņam ir, salīdzinot ar citiem. Iepriekšējā nodaļā jau apskatījām, kur noved cilvēku šāda uztvere un vērtējums. Viņš nevar un neprot vairs lietderīgi izmantot un izjust to, kas viņam jau ir un ko viņš iegūst, bet viņu moka neapmierināmas slāpes iegūt arvien vairāk un vairāk. Tāpat tas ir arī ar sabiedrisko stāvokli. Daudzreiz cilvēks kāpj pakāpienu aiz pakāpiena, katrā nākama cerēdams kļūt laimīgs, bet, redzot citus stāvam vai kāpjam vel augstāk, savu stāvokli neprot vai nespēj vairs izjust.

Pārvērtēdami čaulas nozīmi, piedēvēdami tai laimes radīšanas burvju varu, cilvēki parasti panāk pretējo — bez dibināta iemesla padara sevi nelaimīgus. Ir tāda labi pazīstama pilsēta, ko cilvēku miljoni visās pasaules malas uzskata par laimīgo cilvēku pilsētu, bet kas patiesībā ir — nelaimīgo pilsēta. Tā ir "kinozvaigžņu" pilsēta Holivuda. Tur, tiešām, dzīvo laimīgi cilvēki (ja pietiek ar slavu un bagātību, lai cilvēks būtu jau laimīgs!), un parasti visu acu priekšā stāv tikai šie nedaudzie "laimīgie". Bet tūkstošos tur sniedzas to cilvēku skaits, kas pavada dienu pēc dienas ne vien materiāla trūkumā, bet arī garīgās mokās un skaudībā par nedaudzo "laimīgo" panākumiem. Tie ir tie statisti un bezdarbnieku simti, kas ieradušies no visas pasaules malām še "uzspīdēt", bet dziļās dvēseles mokās sadeg, kāroto nesasnieguši. Cik daudzi no tiem būtu dzīvojuši laimīgu un raženu dzīvi kā kantoristi, mašīnrakstītājas, Skolotāji, lauksaimnieki, amatnieki un dažādu citu darbu darītāji, ja viņus nebūtu aizvilinājis "zvaigžņu" stāvoklis! Cik daudzi no viņiem būtu dzīvojuši savam īstajām spējām piemērotā darbā un vietā daudzkārt laimīgāku dzīvi nekā apskaustās "zvaigznes"!

Bet vai tad tikai Holivuda dod šādus piemērus? Vai arī tepat, apkārt sev, neredzam uz katra sola neskaitāmus ne mazāk spilgtus "labāka sabiedriska stāvokļa" upurus? Un ne tikai to neizdevušos dziedātāju un dejotāju, spēlētāju un tēlotāju rindās, kas pavada savu mūžu, apraudādami savus neatzītos talantus! Šādus nelaimīgos atradīsim visās aprindās, pat — katrā māja! Lūk, šuvēja, kas būtu laimīga, ja viņa būtu tirgotāja kundze; tirgotāja kundze, kas būtu laimīga, ja viņa būtu kāda augsta ierēdņa kundze; augsta ierēdņa kundze, kas savukārt būtu laimīga, ja būtu dziedātajā... Lūk, amatnieks, kas būtu laimīgs, ja viņš varētu teikt, ka beidzis vidusskolu; vidusskolas absolvents, kas būtu laimīgs, ja viņš būtu ierēdnis; ierēdnis, kas būtu laimīgs, ja viņš būtu mākslinieks; mākslinieks, kas būtu laimīgs, ja viņš būtu ministrs... Tā ir tāda bezgalīga "nelaimīgo ķēde", kur katrs loceklis sākas ar „ja būtu..." un kur šos locekļus varētu apmainīt vietām, kā vien tīkas, bet iznākums būtu — tā pati nelaimīgo ķēde! Sabiedriskais stāvoklis, ko kāro visi šie ..nelaimīgie", ir tikai malduguns. kas vilina cilvēkus, atņemot tiem iespēju justies laimīgiem tai stāvoklī un darbā, kādā tie pašlaik ir un kādā vislabāk var izlietot savas dāvanas un spējas.

Patiesībā ne stāvoklis, bet darba izjūta ir vienīgais, kas dod cilvēkam paliekošas vērtības. Gandrīz katrā darbā ar labu gribu var ar laiku iejusties, un vienīgi darbā un amatā, kas cilvēkam pa spēkam, viņš var kļūt laimīgs cilvēks. Krietns kalējs, kas apzinīgi un ar prasmi darīs savu darbu, gūs panākumus un izjutīs prieku par savu darbu. Neizdevies vai viduvējs mākslinieks, turpretim, tikai velti nomocīsies darbā, kas viņam nav pa spēkam, un iemantos „laimes" vietā tikai sarūgtinājumu. Katrā ziņā, arī sabiedrība krietnu kalēju vērtēs augstāk nekā vāju dziedātāju, kas bez kāda talanta grib iegūt "stāvokli".

Diemžēl, šai ziņā sabiedrība gan loti bieži arī grēko, pastiprinādama malduguņu iespaidu. Šās parādības cēloņi lielā mērā meklējami svešās ietekmēs, jo mūsu tautas dziesmas rāda, ka senā latvieša augstāka visu lietu mēraukla tomēr ir bijis darbs. Darbs bija senā latvieša laimes avots, un katrs, kas tikuši darīja savu darbu, baudīja arī vispārēju cieņu.

Svešā ietekmē meklējama sakne arī tam “aristokratismam", kas sevišķi pastiprina sabiedriskā stāvokļa malduguņu iespaidu. Kad priekš kāda gadsimta daudzi latvieši tika beidzot pie izglītības un iespējas būt ne vien zemes arāji un vispār smagā fiziskā darba darītāji, bet arī gara darbinieki, tikai nedaudzi palika savā sirdī un uzskatos tie paši, kas bijuši. Tikai nedaudzi nesaskatīja izglītībā nekā tāda, kas šķir viņus no pārējiem tautas brāļiem, bet saskatīja vienīgi jaunu darba lauku un jaunas iespējas savu spēju atrisināšanai un kalpošanai savai tautai. Loti daudzi, turpretim, ieguvuši izglītību, iedomājās iekļuvuši kādā "kungu kārtā", kas var uz saviem tautiešiem skatīties no augšas. Šie latvieši, aizraudamies no svešiem paraugiem, radīja pirmo plaisu sava tautā, demoralizēja visu tautu. Riebums pret „melno darbu" un „melnā darba" darītājiem no viņiem ar laiku pārgāja plašas aprindās; sākās pašu vecāku atbalstīta bērnu bēgšana no laukiem, "vieglas dzīves" un "kungu stāvokļa" meklēšana, kas, pārdzīvojusi gan dažādas pakāpes, nav apstājusies līdz pat jaunākiem laikiem, kaut gan šīs maldugunis tūkstošus latviešus ir ari pazudinājušas un arvien vēl pazudina.

Svešu paraugu ietekmē mums, latviešiem, izveidojušas dažādas "aristokrātijas", kas nes dažādus nosaukumus: uz laukiem tā parasti sauc sevi par „inteliģenci", bet pilsētās tā sastāda dažādas "labākās aprindas". Iekļūšanu šajās aprindās loti daudzi uzskata par augstāko laimi, un ilgas pēc labāka sabiedriska stāvokļa loti bieži saistās taisni ar tieksmēm kļūt par šo "labāko aprindu" locekli. Sevišķi stipras šās tieksmes ir mūsu skolotās jaunatnes daļā, un loti daudzus šās maldugunis aizved nevis pretim laimei, bet — muklājā vai pīļu dīķī.

Savs ārējs mirdzums šīm "labākām aprindām", protams, ir, bet tas tomēr nevar pārklāt garīgo tukšumu, kas tajās parasti valda. Ārēji šās aprindas gan mirdz ar savām greznām dzīvokļu iekārtām, ar savām tualetēm un viesībām, bet iekšēji tās pašas tomēr salst savā gara nabadzībā vai konvencionālu normu važas, un visa šķietamā laime galu galā ir pavisam banālu uztraukumu, sīku kaislību un zemu jūtu virkne.

Ja cilvēki būtu paraduši kritiski vērtēt visas parādības un lietas, nevis skriet pakal bez domāšanas jebkuram ārējam spīdumam, arī "augstāko aprindu" malduguns zaudētu visu savu pievilcību. Atcerēsimies, ka arī dzejnieku Gēti reiz loti vilināja Veimāra un galms. Atrazdamies vēl Frankfurtē, viņš jutās galīgi vientuļš un ierobežots. Veimārā viņam likās atveramies īstā pasaule ar plašiem horizontiem. Nonācis Veimārā, viņš tiešām kāpa ar katru gadu augstāk, ieņēma arvien izcilāku stāvokli, kļuva par faktisko valsts vadītāju un baudīja gandrīz neaprobežotu brīvību. Bet, ieņemdams arvien augstāku sabiedrisko stāvokli, viņš sāka arvien vairāk ievērot un izjust — iekšējo tukšumu, mazisko formālismu, kas valdīja aiz skalās, greznās ārišķības. Šī ārējā greznība un iekšējais tukšums nospieda viņu arvien stiprāk un stiprāk, un arī viņa dzejnieka talants sāka izsīkt, aptumšoties. Gēte tomēr nenogrima ārēji spožajā muklājā. Kā īsts dzīves mākslinieks viņš izrāvās no tā, vārda pilnā nozīmē aizbēga no Veimāras, kur visi viņu lutināja, uzmeklēja vientulību un — atguva ne vien savu dvēseles mieru, bet arī radīja pēc tam darbus, par kuriem runā visa pasaule.

Ja arī tevi vilina "labāko aprindu" ārējais mirdzums, paskaties mazliet ciešāk un kritiskāk, kas slēpjas aiz šā mirdzuma. Tev līdzšinējās iedomu pasaules vietā atklāsies pavisam cita, pavisam nepievilcīga pasaule. Tu redzēsi, ka visas valodas te bieži vien grozās ap dzīvokļu iekārtām un tualetēm, ēšanu un dzeršanu. Tu redzēsi skaistas, smaidošas dāmas, kas savās mājās nereti pārvēršas nelaimīgākos radījumos, tādēļ vien, ka viņu jaunākais tērps nav atstājis kādās viesībās pietiekošu iespaidu vai kādas draudzenes tērps ir bijis vēl greznāks nekā viņas. Tu redzēsi ārēji pievilcīgas sievietes, kas tomēr pat savā mīlā palikušas seklas tādēļ vien, ka greznošanās kāre, slimīga un banāla godkārība vai juteklība pret citu valodām apslāpējušas un sakropļojušas viņās visas citas jūtas. Visu skaistāko, dziļāko, paliekošo, ko dzīve varētu viņām dot — ģimenes dzīves īsto skaistumu, mātes jūtas un tā tālāk — viņas apmainījušas pret mazvērtīgiem ārējiem spīdumiem, kas nedod dvēselei nekā. Viņas lepojas ar saviem tērpiem, lai viņas noturētu labākas, nekā viņas ir, bet jo spožāka kļūst viņu āriene, jo nabadzīgāks kļūst viņu saturs. Kāds bezgalīgs tukšums ir šādā "sabiedrības dāmā", salīdzinot ar kādu ārēji vienkāršu, bet savā sirdī patiesi inteliģentu sievieti! Un cik daudzkārt laimīgāka par šādu "sabiedrības dāmu" var būt katra trūcīga meitene, kas nav vēl pazaudējusi savu sirdsmieru. Daudzas tomēr to pazaudē — un ne tikai sirdi, bet visu savu dzīvi! — arī aizraudamās no maldugunīm, iedegdamās greznošanās kārē un pārdodamas savu sirdsmieru vai sevi pašu par dažam greznām lupatām un spīdīgiem grabuļiem!

Paskaties ciešāk un kritiskāk šo "labāko aprindu" pārstāvju dzīve, un tu redzēsi, cik citāda, nekā tu iedomājies, ir viņu laime! Daudzi no viņiem strādā kā vergi (neizjuzdami nekāda darba prieka!), pavada dienu aiz dienas mūžīgas naudas rūpēs — lai tikai varētu citu priekšā "spīdēt". Daudzi melo un krāpj, posta citu laimi, domādami ar to iegūt laimi un — pazaudē tikai savu sirdsmieru. Un kas par visu to iegūts? Iespēja sabojāt ar saviem "sasniegumiem" kungi un nervus; iespēja izgāzt krūtis citu priekšā un "priecāties" viesībās, kur garlaicība jāaizskalo ar banālām anekdotēm, kārtīm vai — visparastāk — alkoholiskiem dzērieniem. No vienas piedzeršanās uz otru piedzeršanos, no vienām paģirām uz otrām iet daudzu "labāko aprindu" cilvēku dzīve. Ēšana, dzeršana un ārējā spīdēšana še ir tik augsti "tikumi", ka neviens lai pat nemēģina tiem pretoties. Lai tik kaut viens šai ziņā pievil pārējo cerības — tad "neslava" par viņu ies no mutes mutē, jo, lūk — arī tenkas ir viena no tām "garīgām" barībām, kas pilda šo aprindu dzīvi, un tenkas ir arī tās vērmeles, kas vēl vairāk sarūgtina ikviena dzīvi: palikuši nejūtīgi pret savu sirdsbalsi, toties jo jūtīgi šie sabiedrības locekli ir pret tenkām, pret visu to, "ko ļaudis teiks".

Diemžēl, šās maldugunis aizrauj arī daļu mūsu jaunatnes, turklāt taisni tās jaunatnes, kam dots visvairāk, lai sasniegtu lielus mērķus, lai dzīvotu skaistu un pilnvērtīgu dzīvi. "Labāko aprindu" ārējā spožuma ietekmēta, aizmirsdama savu iekšējo „es", arī viņa cenšas pēc iespējas ātrāk sākt ārīgi spīdēt — jo ārējais spīdums jau ir galvenais, ko prasa tās aprindas, kuru sastāvdaļa viņa grib būt. Ne mazums jaunekļu ir jau sagandējuši visu savu dzīvi šās ārējās spīdēšanas dēļ. Lai varētu būt vienmēr eleganti, lai apslēptu savu nabadzību (arī to taču "labākās aprindas" uzskata par kauna lietu!), lai varētu būt tādi paši kā citi — daudzi, pārāk daudzi ir gan apstājušies savā iekšējā attīstība, gan gājuši dažādu tumšu kombināciju vai pašpazemošanas ceļus. Bet par to jau nekauņās, jo — to jau sabiedrība nezina un par to neviens neinteresējas, kur jauneklis ņem savam ārējam spīdumam līdzekļus. Protams, kad viss tas atklājas, tad "labākas aprindas" veikli atkratās no grēcinieka un svītro to no saviem sarakstiem. Bet kamēr jauneklis vēl tikai dzīvo pāri saviem līdzekļiem, neviens šo apstākli neatrod ne aizdomīgu, ne piedauzīgu.

Kā derētu gan šai jaunatnes daļai atcerēties tos latviešu jaunekļus priekš dažiem gadu desmitiem, kas dzīvoja lielā trūkumā, savus pēdējos grašus ziedodami izglītībai — dzīvodami bez "sabiedriskā stāvokļa", bet ar karstu sirdi veidot sevi, lai labāk varētu kalpot savai tautai. Savās nabadzīgās istabiņās viņi tomēr jutās laimīgāki nekā tā tagadējā jaunatne, kas "uzstājas" labi iekārtotos (loti bieži uz parāda!) dzīvokļos un spīd ar savu eleganci! Tā jaunatne atstāja arī savai tautai lielus garīgus kapitālus, kas pacēla mūs tagadējos augstumos, kurpretim no šās jaunatnes nākošām paaudzēm paliks tikai nepatīkamas atminas. Tādēļ —ja arī tevi sāk vilināt šāds "sabiedriskais stāvoklis" — nekavējies bēgt no viņa vientulībā vai garīgākā, vienkāršākā draugu sabiedrībā, tāpat kā lielais dzīves mākslinieks Gēte aizbēga no Veimāras, lai apskaidrotu sevi un pilnīgi nobriestu pilnvērtīgākai, laimīgākai dzīvei!

Pie sabiedriskā stāvokļa jēdziena pieder arī citu cilvēku spriedums par mums. Šī juteklība pret citu vērtējumu un spriedumu parasti ir loti liela, un tā bieži noved mūs līdz pilnīgam absurdam. Pareizs vērtējums un pareizs spriedums var cilvēku atbalstīt vai atturēt no kļūmīga sola, bet pret vērtējumu, kas nesaskan ar mūsu pašu iekšējo vērtējumu, mēs varētu izturēties pilnīgi vienaldzīgi. Pārbaudīsim pēc iespējas objektīvi, ko īsti par mums saka, un ja iekšēji varam šāda sprieduma priekšā pastāvēt, tad mēs varam un mums vajag būt pilnīgi vienaldzīgiem, kā citi mūs vērtē un ko tie par mums saka — ja esam sekojuši savai iekšējai pārliecībai, tad varam vienmēr iet paceltu galvu. Sabiedrība nekad nav tāds objektīvs spogulis, kurā mēs varētu saskatīt savu īsto seju; tās spriedums reti kad ir objektīva mēraukla mūsu rīcībai, bet parasti dažādu neobjektīvu, personīgu, savtīgu, skaudīgu, paviršu, seklu spriedumu jūklis. Tomēr bieži vien mēs esam tik jūtīgi ka mūs vada tas, ko citi par mums domās vai teiks, tā nonākam pat līdz noziegumam, par morālu pašapgānīšanos nemaz jau nerunājot. Patiesi krietnais mūsu acīs turpretim bieži zaudē visu savu pievilcību tikai tādēļ vien, ka citi par to mūs neslavē.

Kas vēlas būt personība, kas negrib pazaudēt savu pašcieņu un sirdsmieru — šo gļēvulības ceļu, šo bēdīgās piemērošanās ceļu nedrīkst iet. Šis ceļš, varbūt, ved uz trulu „laimīti", bet nekādā ziņā uz stabilu, paliekošu laimi. Par tik dārgu maksu pirkts sabiedrisks stāvoklis nebūs nekāds ieguvums, bet tikai zaudējums. Šai ziņā paturēsim sev kā paraugu labāk Annas Brigaderes Gundegu, kas iet savu ceļu iekšķīgi brīva un neatkarīga, neklausīdamās, ko runā par viņu viens vai otrs, bet sekodama tikai savai iekšējai balsij: „Tev. varbūt, šāds tāds teiks, kas tikums, bet karaļmeitai sirds ir likums." Tas deva viņai pietiekoši daudz spēka, lai pārciestu visas grūtības un nievas, tas rādīja viņai ceļu uz laimi. Ikviens, ko vadīs šis likums, sasniegs to pašu.

Cilvēka sabiedriskais stāvoklis var labāk atraisīt viņa spējas, tāpēc tam ir liela nozīme un pēc tā jātiecas, bet sabiedriskais stāvoklis vien nepadara cilvēku ne vērtīgāku, ne laimīgāku. Velti meklēt laimi augstā stāvoklī vai amatā kā tāda.

Ne čaula, bet kodols nosaka augļa vērtību. Tāpēc neilgojies skaistas čaulas, bet centies būt skaists kodols! Ne tam ir izšķīrēja nozīme, kādu vietu vai amatu ieņem cilvēks, bet gan — ka viņš savu darbu veic. Smagi vilsies, kas smalka čaula cer jau atrast laimi.

Tuvāk laimei būsi, ja nemocīsi sevi ar ilgām pēc "augstākiem stāvokļiem", bet katra darba var vietā, kur esi vai būsi, ieliksi visu savu sirdi. Tad arī augstāks stāvoklis nāks pats no sevis.

Pāri sabiedrības vērtējumam vienmēr stāv tava iekšējā vērtētāja spriedums. Upurēt to, lai tikai iegūtu citu cilvēku atzinību, nekad nav vērts!

Esi atsaucīgs pret katru objektīvu sabiedrības vērtējumu, kas sakrīt ar tava paša iekšējo vērtējumu, bet neesi juteklīgs pret neobjektīviem vērtējumiem — vai nu tie ir pozitīvi vai negatīvi! Neesi citu spriedumu vergs!

c. Slava

Slava, popularitāte, suminājumi, ovācijas! Kādi burvīgi vārdi! Vārdi, kas spēj aizraut tik daudzus. Bet ja ieskatās mazliet ciešāk un kritiskāk?

Napoleons. Vārds, kas kļuvis par slavas paraugu. Vārds un tēls, kas iededzis nemieru tūkstošos cilvēku; ko apskauduši pat pēc viņa nāves miljoni. Paraugs, kas sadedzinājis slavas tieksmēs neskaitāmus citus!

Visu acu priekšā stāv tikai viņa uzvaras, visu ausīs skan tikai ovācijas. Katrā mostas vēlēšanās būt tikpat slavenam, tikpat dievinātam un suminātam. Ar retiem izņēmumiem, aizmirst pašu cilvēku, kas dzīvoja aiz šā vārda. Redz un apskauž tikai fantāzijas radīto laimīgā cilvēka maldu tēlu, bet neredz vairs īstenības, neredz paša cilvēka, kāds viņš bija un kā jutās.

Bet daudzi dokumenti, vēstules, atminas runā arī par šo cilvēku. Tās stāsta un stāstot pārliecina, cik mazs un nesvarīgs dažreiz bijis šis lielais, šis slavenais cilvēks. Cik sīkas rūpes un cik mazas kaislībiņas grauza un darīja nelaimīgu šo slaveno cilvēku, kas dzīvo ļaužu domās vēl tagad apskausts un apbrīnots. Kādi sīkumi nospieda lielā cilvēka sirdi un kādas sāpes un nemiers un neapmierinātība sarūgtināja un plosīja viņu tai pašā laikā, kad viņš svinēja savas lielākās un slavenākās uzvaras! Kur tad nu ir tā lielā laime, ko dod slava? Un kas no visa tā paliek pāri? Kas bija palicis pāri no slavas un no lielā cilvēka, kad viņš pavadīja savas pēdējās dienas trimdā vientuļā salā pasaules malā? Liela slava viņam pašam sagādāja tikai dziļas un neapklusināmas mokas, un lielā, apskaustā cilvēka mūža gals bija nožēlojama, nevarīga, izmisuša cilvēka mūža gals. Pasauli viņš bija uzvarējis, bet — ar sevi viņš nebija ticis galā un netika galā arī trimdas vientulībā.

Pieminēsim vēl otru tikpat slavenu piemēru — Jūliju Cēzaru, ģeniālo uzvarētāju, slaveno valstsvīru, neskaitāmu cilvēku ideālu!

Viens no laimīgajiem? Tai laikā, kad Cēzars sasniedzis savas slavas un varas kulminācijas punktu; kad senāts saņēmis viņu ar neredzētu godu un nodevis viņa rokās neaprobežotu varu: kad Cēzara personā apvienoti visi augstākie amati, kad viņa rokās ir visas finanses, karaspēks, reliģija, visa izpildvara, dala no tiesas varas un netieši gandrīz visa likumdevēja vara; kad savu statuju viņš nostāda blakus Romas ķēniņu statujām, liek kalt uz naudas savu ģīmetni, tērpjas purpura mētelī; nepaceļas no sava zelta krēsla; kad viņa vārdu min ar apbrīnošanu un godbijību tuvu un tālu, — viņu nomoka tomēr nemiers un ļaunas nojautas, līdz pret viņu paceļas drauga roka un viņš krīt. Laime?

Nostādīsim savu acu priekšā blakus vēl divus vīrus — Aleksandru Lielo un prātnieku Dioģenu. Reiz sastapās abi šie vīri, divi lielie pretstati. Viens — slavenais uzvarētājs, slavenais valdnieks, kura bagātības bija tikpat lielas kā viņa slava; otrs — savādnieks, kas dzīvoja „mucā". Kurš bija no šiem abiem laimīgāks? Aleksandrs piedāvāja Dioģenam, lai kaut ko sev izvēlas — viņš bija gatavs lielo prātnieku aplaimot. Dioģens lūdza — lai valdnieks paiet mazliet sāņus un neaizsedz viņam saules gaismu. Vairāk nekā viņš nevēlējās un neprasīja. Kurš no abiem bija laimīgāks: slavenais kara vadonis un valdnieks, kas dzīvoja greznā pilī, vai prātnieks, kas dzīvoja „mucā"? Un kas tad nu ir slava? Reāls laimes pamats vai sastāvdaļa — vai arī tikai malduguns?!..

Jā, bet kāpēc tad īsti dzenas pēc slavas? Tam pamatos cilvēka iedzimtā tieksme pēc laipna vārda, pamudinājuma, atzinības par kādu slavējamu darbu. Šāds pamudinājums un atzinība piešķir cilvēkam vairāk enerģijas, palīdz tam vel vairāk atraisīt savus spēkus un tāpēc ir jauka un laba lieta, ciktāl viss pelnīts. Ari ja mazliet avansveidīgi piešķir atzinību — tas nāk visiem tikai par labu. Tāpēc tas ari jādara vienmēr un visur: jāpateic labs vārds, atzinība, pamudinājums, kur tik vien tas kaut cik pelnīts, izsargājoties no lišķības un glaimiem; sevišķi tad izsargājoties no tiem, ja ar to grib sev iegūt kādu labumu. Cik stipra cilvēkam tieksme pēc atzinības un uzslavas, pierāda tas, ka ar glaimiem var panākt loti daudz — daudziem, vai pat gandrīz visiem cilvēkiem glaimi ir īstais sirds balzams, sevišķi tādiem cilvēkiem, kas neprot glaimus atšķirt no vārdiem, kuri teikti aiz pārliecības. Tātad pelnīti atzinības vārdi un uguns, kas mūs tik jauki silda, bet tā kļūst tūlīt par malduguni, tiklīdz sākam dzīties pēc atzinības un slavas kā pašmērķa, bet nevis kā piedevām pie savu uzdevumu pildīšanas.

Kas pārkodis slavas riekstu, tas skatīsies ar smaidu uz lūpām, bez skaudības un bez aizraušanas, kā cilvēki kāpj pa stāviem un slideniem slavas pakāpieniem, par saviem panākumiem drebēdami. Cik daudz savas enerģijas, arī sirdsmiera un pašapziņas zaudē daudzi, pa šiem pakāpieniem rāpdamies, un cik mazi ir tie procenti, ko slavas tīkotāji saņem par ieguldīto kapitālu; cik bieži viss kapitāls pārvēršas nullē! Vai ir vērts?

Vai ir vērts upurēt un censties tik daudz, ziedot tik daudz no sevis tādēļ vien, lai iemantotu cilvēku apbrīnošanu, viņu ovācijas un skaudību, ātri vīstošus laurus? Jo kas tad ir slava? Kas ir acumirkļa spožums un acumirklīgās pūla gaviles? Kas paliek no visa tā pāri pēc gadiem vai gadu desmitiem? Ko dod viss šis spožums pašam slavas ieguvējam vai kādam citam! Ja esi labu un slavenu darbu darījis, ar laiku citi tevi un tavu darbu, varbūt, aizmirsīs, bet tava sirdsapziņa būs tev vienmēr pateicīga, tā tevi atalgos. Ko var vēl vairāk dot tev citu cilvēku vārdi? .. Bet ja tava slava ir bijusi tikai ārējs panākums bez kāda dziļāka pamata, tad pašpārmetums, ko tu izjutīsi savā sirdī, neizkliedēs arī tie suminājumi, kas skanēs no citu mutēm.

Vēl mainīgāks par vēju ir pūla spriedums un vērtējums, un ātri vīst pūla sniegtie lauri. Kas šodien celts debesīs, to rītu pūlis sitīs krustā; kas šodien sumināts, tas rīt jau var būt vientuļš, atstāts un aizmirsts. Tad kāda nozīme ir slavai, kāda patiesa vērtība ir tai? Kāda nozīme taisni tās dēļ ciest un degt un sevi sadedzināt? Ja stāvi pāri pūlim, tad pūla ovācijas tev ir tikai pazemojums. Ja pats esi pūļa varā, ja pats stāvi zem tā — nekad tava sirdsapziņa tev nepiedos šādu „slavu"!

Mēs esam nolēmuši kritiski meklēt savu laimi, nedauzīties pret spuldžu stikliem, tāpēc arī par slavu iegaumēsim šādas patiesības:

Slavai piemīt mirdzums, kas žilbina un aizrauj daudzus, bet arī slava pati par sevi ir tikai malduguns, kurai cilvēki upurē daudz, bet saņem pretim pārāk maz vai nemaz.

Ja gūsi slavu, sekodams savai sirdsbalsij. pilnīga saskaņā ar savu iekšējo „es" — būsi laimīgs arī bez tā ārējā mirdzuma, ko dod slava. Ja turpretim ārējais mirdzums būs radīts, upurējot savu „es" vai apgrēkojoties pret to — slava nedos nekā. izņemot nemieru, vilšanos un īgnumu.

d. Vara

Vara ir, tā sakot, slavas māsa, kam abām daudz kopēju īpašību. Tāpēc, kas jau teikts par slavu, lielā mērā attiecināms arī uz varu. Apstāsimies tomēr vēl arī pie dažiem tieši varai iezīmīgākiem piemēriem.

Kāda lielmeistara gleznā attēlots skats, kad nācerietis Jēzus stāv varenā Poncija Pilāta priekšā. Pilāta rokās ir vara izlemt šā savādā cilvēka dzīvības un nāves jautājumu. Viņu skati sastopas. Tomēr nodreb nevis varai padotā, bet gan varas nesēja skats. Nemiers iezogas nevis tiesājamā, bet tiesātāja sirdī, kad tas jautā: „Kas ir patiesība?" Pilātam pieder vara, bet tikai vara pār šā cilvēka miesu. Varas pār viņa dvēseli viņam nav. Un viņš jūtas šā cilvēka priekšā nedrošs; savāds nemiers skar viņa sirdi. Viņa varai padotā cilvēkā ir kāda cita. iekšēja vara, kuras priekšā viņš ir bezspēcīgs. Viņš var šo cilvēku nodot nāvei, bet viņš jūt pret to savādu apbrīnošanu, un ilgi pēc tam, kad viņš šo cilvēku izdevis sodam, viņu moka vēl nemiers par to. ko viņš tikko izdarījis un tikko pārdzīvojis.

Vara! Moku rīki. Uz inkvizīcijas sola zinātnieks, kas atklājis jaunu patiesību, nesis cilvēcei jaunas atzinās staru. Galilejs! Vara pieder jauno atziņu un gaismas nīdējiem. Viņu vara ir spīdzināt un nokaut jauno atziņu nesēju. Tas viņiem tomēr par maz. Vērtīgāks ieguvums viņiem būtu — lai zinātnieks atsauc savu mācību. Un viņu rokās ir vara un līdzekli, lai šo atzīšanos izspiestu. Sāpju mulsumā cilvēks vairs neapzinās, ko dveš viņa lupas. Vara triumfē: vara ir visspēcīga, ietiepīgā zinātnieka pretestība ir salauzta. Bet — varas šķietamā triumfa brīdī atskan negaidītais, neapklusināmais, neiznīcināmais: „Un tomēr tā griežas!" Tas pāršalc visai zemei, tas pāršalc pāri varai un izskan gadsimtiem. Fiziskā vara tomēr ir bezspēcīga garīgas varas priekšā!

Viņš un viņa. Visuspēcīgs despots, kura priekšā dreb tūkstoši, kura vārds ir katram likums, un jauna skaista verdzene, ar ko viņš var darīt, ko grib. Viņš var to saistīt, viņš var to nogalināt — viņa ir despota pilnīgā varā. Bet viņš vēlas viņas mīlu. Viņš vēlas rokas, kas pašas viņam sniegtos pretim; viņš vēlas acis, kas uzsmaidītu viņam; viņš vēlas sirdi, kas karstāk pukstētu, viņu ieraugot. Viņš vēlas, lai šās pašas acis, šās pašas rokas un šis stāvs paustu viņam mīlu. Bet te viņa vara beidzas. Viņš var ar savu verdzeni darīt visu, bet viņš nevar to piespiest just tā, kā viņš to vēlas. To redzot, visvarenais despots dreb no dusmām, plosās, draud. Ko tas līdz? Vai mīla izaug draudos? Vai bailes var pārvērsties maigās mīlas jūtās. Tas ir veltīgi. Un visvarenais despots jūt savu nespēku. Domas, ka ir kāds nožēlojams vergs, kam viņa verdzene būtu gatava dāvāt savu mīlu, kurpretim viņam, visuvarenam, viņa atsakās to dot — noved viņu trakumā. Greizsirdības mokās un savas bezspēcības apziņā viņš — krīt savas verdzenes priekšā ceļos un lūdz tas mīlu! Visvarenais despots lūdzas no savas verdzenes mīlu kā ubags dāvanu. Kas tad ir vara?

Ir bijuši daudzi vareni valdnieki, kuru priekša drebējuši miljoni, bet kuri paši naktīs drebējuši savu iedomu tēlu priekšā. Par Jūliju Cēzaru teica: „Tam, no kā daudzi baidās, no daudziem jābaidās," bet pats Cēzars teica: „Ir labāk vienreiz mirt nekā mūžīgi baiļoties." Baidīdamies no sazvērniekiem, Cēzars nevarēja naktī mierīgi gulēt. Napoleons savā pēdējā varas laika negulēja divas naktis vienā un tai pašā istabā. Gluži tāpat Kromvels, atrazdamies savas varas augstumos, neteica, vakaros gulēt iedams, nevienam, kurās telpās viņš šonakt pārgulēs.

Olivers Kromvels ir spilgts piemērs, cik smaga nasta ir vara. Sagrābis varu savās rokās, atrazdamies savas varas augstumos, viņš kļuva ar katru dienu drūmāks un sāka pat izvairīties no cilvēkiem. Viņš tapa tik aizdomīgs, ka viņam nebija miera ne dienu, ne nakti. Arvien viņš bija apkrāvies ieročiem, valkāja bruņas. Savā karietē, kur izbraukdams, viņš ņēma līdz bruņotus pavadoņus, brauca ātri, mainīdams virzienu, un nekad neatgriezās mājās pa to pašu ceļu, pa ko bija izbraucis. Vaithollā viņam bija vairākas guļamistabas ar slepenām durvīm. 160 kavalēristi, kas viņam bija pilnīgi pazīstami un droši, pastāvīgi viņu apsargāja. Ko deva Kromvelam vara? Dzīvam esot — bailes. Bet nepilnus divus gadus pēc viņa nāves — viņa un divu ģenerālu līķus izņēma no šķirstiem, pussapuvušās skrandās pakāra aiz kakla līdz saules rietam, pēc tam nocirta tiem galvas, uzdūra tās mietos un novietoja tur, kur savā laikā bija sodīts karalis.

Ir arī bijuši vareni valdnieki, kas tikai likušies vareni, bet patiesībā paši bijuši nožēlojami ieroči citu personu rokās. Kas gan paliek pāri no varas, ja ieskatāmies ciešāk tās aizkulisēs? Vai arī vara nepārvēršas maldu tēlā, kas ir vara un spēks tikai tik ilgi, kamēr to apbrīno no tālienes, bet sabrūk nespēka un mokas, tiklīdz tai pieskaras tuvāk?!

Tieksmei pēc varas tomēr arī ir savs pamats cilvēka dabā — griba būt par citiem pārākam, kas dod priekšrocības dzīves cīņā, dod tiesību citus rīkot un vadīt pēc sava prāta. Ja cilvēks ir kaut kādā ziņā pārāks par citiem, tad viņš tik un tā iegūst vienāda vai otrāda veidā varu pār citiem tīri nemanot, un tas ir labi — tik tālu vara ir ceļa rādītāja uguntiņa. Bet ja tieksme pēc varas paraug savus pamatus, ja varas griba rodas varas dēļ, tad tā jau kļūst par malduguni, kas ved nevis uz laimi, bet gan projām no tās.

Vienīgi garīgā vara, garīgais pārākums ir spēks, ko nevar salauzt citi spēki. Ārēja vara turpretim — un tā jau ir tā, par kuru parasti cilvēki domā, pēc kā tiecas — pa lielākai tiesai ir tikai iedoma, kas izliekas vara. Ārējā vara nav visspēcīga, un ārējās varas nesējs bieži savā personīgā dzīvē ir bezspēcīgāks par jebkuru citu cilvēku, ir bezspēcīgs arī darīt sevi laimīgu, ir bezspēcīgs valdīt pats pār sevi. Bet laimi dot var nevis vara pār citiem, turpretim vienīgi vara pašam pār sevi, vara valdīt un veidot sevi tā, kā cilvēka laime to prasa. Šādu varu velti meklēt tajos cilvēkos, kas suģestē citus ar savu ārējo varu. Bet tad arī dzīšanās pēc ārējās varas ir tikai malduguņu tvarstīšana. Ne ārējā vara ir īstā vara; ne ārējā vara var padarīt cilvēku laimīgu un stipru, bet vienīgi iekšējā vara. un tā ir vara no pavisam citas pasaules, kam ar ārējo varu nav nekāda sakara. Tā ir vara, kas ņem gūstā citu dvēseles. Tā gan var dot laimi.

Īsuma tātad varam teikt:

Ārēja vara ir malduguns, kas īstenībā ir tikai šķietama vara un nevar cilvēkiem dot laimi. Cilvēki, kas ieguvuši lielu varu. bieži nesuši to kā smagu nastu.

Pretēji ārējai varai stāv iekšēja vara, kas var cilvēku darīt stiprāku un laimīgāku, bet šai varai ar ārējo varu, pēc kuras cilvēki parasti tiecas, nav nekā kopēja. Ārēji varens cilvēks var būt iekšēji bezspēcīgs radījums un arī otrādi.

Ne vara par citiem, bet vara par sevi ir vislielākais ieguvums, kas var cilvēku tuvināt laimei.

e. Baudas un izpriecas

Baudām cilvēka dzīvē ir liela nozīme, bet iegaumēsim, ka baudas nevar aizstāt laimi, jo laime ir ilgstošs nesatricināms iekšējais miers un labsajūta, kur pretim bauda ir tikai īslaicīgas patīkamas izjūtas ar loti dažādam sekām un dažādu ietekmi uz mūsu iekšējo „es". Var būt, no vienas puses, baudas, kas nenonāk ne mazāka pretrunā ar mūsu laba un ļauna atzinām, ar mūsu iekšējo vērtējumu. Šās baudas mūsu laimi nekāda zina neapdraudēs, bet tikai padziļinās, padarīs spilgtāku, izjutām bagātāku. Piemēram, skaista glezna, dzeja vai kāds cits mākslas darbs rada mūsos patīkamus pārdzīvojumus, kas nav savienoti ar nepatīkamām reakcijām, bet tikai padziļina mūsu labsajūtu, padara to krāšņāku. Nekā nedabīga vai nosodāma nav arī tai fiziska baudā, ko sniedz veselīgas, garšīgas pusdienas, atspirdzinātāja dzēriena malks vai sulīgs auglis. Nekādā pretrunā ar mūsu iekšējo „es" gan jau tikai ievērojot zināmus nosacījumus — nav arī garīgā un fiziskā bauda, ko sniedz mīla: arī tā var pavairot un padziļināt mūsu patīkamās izjūtas, ne mazākā mērā nesatricinot laimes pamatus, ne mazākā mērā neapēnojot mūsu laimes izjutu, bet to tikai vēl vairāk nostiprinot. Bet tad jau nonākam pie izjūtām un baudām, kur sekas var būt loti dažādas un kur vissvarīgāk apzināties robežas un visas varbūtības.

Fizisko baudu pamatā stāv zināmas organisma prasības, lietderības princips. Lai organisms pareizi darbotos un neapstātos darboties tai virzienā, kas atbilst organisma attīstībai un uzdevumiem, nepieciešamās, lietderīgās darbības saistītas ar patīkamām izjūtām. Tādēļ, piemēram, izsalkuma apmierināšana ir saistīta ar patīkamām izjūtām, jo tās pamudina piegādāt organismam vielas, kas nepieciešamas organisma pastāvēšanai. Cilvēkam tomēr piemīt stipra tieksme uz pārmērībām. Tā arī baudās tie loti bieži nonāk līdz pārmērībām. Bet organisms necieš nevienas pārmērības, un tā rodas konflikts starp cilvēku un viņa paša organismu. Cilvēks cenšas pavairot savu izjūtu skaitu, lieki apgrūtinot savu organismu vai pat tam tieši kaitējot. Viņš tomēr iegūst no tā loti maz, jo pārmērība notrulina organismu, izjūtām ir sava robeža, ko nevar pārkāpt. Dažādi mākslīgi līdzekli gan var radīt cilvēkam acumirklīgas ilūzijas, bet nevar palielināt izjūtu daudzumu. Tiklīdz ir pārsniegta dabīga robeža, organisms vai nu notrulinās un kļūst nejūtīgāks, vai arī patīkamo izjutu vietā sāk sagādāt cilvēkam sāpīgas izjūtas. Gardēdis, kas mēģina palielināt savu izjutu skaitu uz savas mēles un kunga rēķina, doma, ka viņš to panācis, izmantojot arvien lielāku garšvielu skaitu vai patērējamo produktu daudzumu, bet beigu beigās viņam pašam nākas konstatēt, ka vienkāršam rokpelnim rieciens sviestmaizes sagādā lielāku baudu nekā viņam pašam visizsmalcinātākais ēdiens, un viņš ar skaudību noskatās šai rokpelnī. Starpība starp abiem vienīgi tāda, ka viena organisms darbojas bez traucējumiem un katrā izdevīgā gadījumā dod izjūtu maksimumu, kurpretim otra organisms ir atkarīgs no loti daudziem nosacījumiem, patīkamu izjūtu vietā ātri var iegūt nepatīkamas, un pastāvīgi draud dažādi sarežģījumi.

Vispār, cilvēki reti kad apzinās, ko spēj un ko nespēj viņu nervu sistēma. No zirga cilvēks neprasa, lai tas vilktu veselus kalnus, bet no savas nervu sistēmas viņš gatavs prasīt un sagaida visu neiespējamo. Tomēr arī nervu sistēmai ir savas spēka robežas, tā nespēj sniegt vairāk izjūtu, nekā to šās robežas atļauj. Ja arī zināmos apstākļos ir iespējams mākslīgiem līdzekļiem vienā laika sprīdī palielināt izjūtu skaitu, tad tas ir avanss, kas vēlāk būs jāatskaita. Ja nu šo avansu sakrājas par daudz, tad agrāk vai vēlāk jānāk visas nervu sistēmas bankrotam. Tas loti bieži dzīvē notiek: neskaitāmi cilvēki noved savu nervu sistēmu līdz bankrotam un izjūtu palielinājuma vietā iegūst tikai samazinājumu, tātad taisni pretējo, nekā viņi cerējuši.

Sevišķi smagi cieš cilvēki, padodamies dažādām kaislībām. Kaislību apmierinājums gan dod baudu, kurpretim neapmierinātas kaislības var radīt stipras ciešanas. Tomēr padošanās kaislībām, kaislību apmierināšanas atkārtojumi nepavairo vis baudu, bet pavairo vienīgi ciešanas. Ar katru nākamo atkārtojumu kaislības sniedz cilvēkam arvien mazāku baudu, bet kaislību kāpinājums aug, līdz ar ko aug arī ciešanas no to neapmierinājuma. Beigu beigās var noiet pat tik tālu, ka kaislību apmierinājums nekādas baudas cilvēkam vairs nedod, un cilvēks izjūt vienīgi ciešanas. Tad kaislības apvaldot, iespējams tas ar laiku iznīcināt, tā pasargājot sevi no nevēlamam ciešanām.

Sevišķi traģisks kļūst cilvēka stāvoklis, kad pārmērībām pievienojas baudu ievirzīšanās tādās sliedēs, ka cilvēks nonāk jau asā konfliktā ar savu iekšējo „es". Tad baudas vairs nekādā ziņā nav līdzeklis, kas var padziļināt mūsu laimes izjūtu, bet tās šo izjūtu apēno vai pilnīgi nokauj, dodot gala iznākumā cilvēkam tikai nemieru un izmisumu. Pie šīm šaubīgām baudām pieder arī tik iemīļotā žūpošana un dažādas seklas izpriecas. Tas "pacilātais garastāvoklis", tā "labsajūta", ko cilvēks manto no alkohola, nav nekas cits kā sava iekšējā “es” apklusināšana uz zināmu laika sprīdi. Šis “es” alkohola tvanā klusē, un tādēļ šajā bezkritikas brīdī cilvēkam daudz kas liekas rožaināks, vieglāks un jaukāks nekā parasti. Bet reibumam arvien seko paģiras, ne vien fiziskās, bet ari morālās, kas bieži ir vēl smagākas par fiziskajām, un cilvēks jau šai ziņā vien loti dārgi samaksā par saviem "priekiem" bezkritikas periodā. Kur tad vēl neskaitāmas citas bēdīgās sekas, ko dod šī "bauda"?

Saprātīga cilvēka rokās baudas var būt līdzeklis, kas padziļina viņa laimi, bet parasti gan ir tā, ka nevis cilvēks apzinīgi regulē savas baudas, bet viņš kļūst par savu kaislību vergu. "Dziņas, kaislības", saka kāds humorists, "ir mūsu kungi, kam mēs klausām kā pūdelis savam kungam, kaut gan pūdelis, droši vien, domā. ka viņš brīvi skrien pakal savam kungam, vai arī iedomājas sevi brīnišķīgi varenu, ja viņš skrien pa priekšu."

Cilvēks iedomājas, ka viņš izmanto savas kaislības, bet patiesībā tās viņu mētā kā skaidu viļņos, līdz beidzot salauzītu izmet kaut kur krastā. Pat inteliģenta cilvēka uzskati par baudām ir tik naivi un viņa izturēšanās pret baudām tik neracionāla un nekritiska, ka tas pelna apbrīnošanu. Cilvēki iegrimuši savādā māņticībā, kas viņu prātam godu nedara, un akli seko gandrīz jebkuram impulsam, nepadomājot vai neizdomājot līdz galam, kāds būs šīs sekošanas rezultāts, vai tas jel maz dos to, ko no tā sagaida. Dīvainas māņticības vadīti, cilvēki meklē "apmierinājumu" pat dažādās noziedzīgās baudas, kas vīniem sagādā smagas sekas, kaut gan daudz dziļākas un vērtīgākas izjūtas pieejamas arī ejot citus, krietnus ceļus. Bez kādas vajadzības, bez kāda prāta, bez kādiem ieguvumiem cilvēks pats sevi pazudina, sekodams — maldugunij. Daudzas dzīves to dēl iznīcinātas, daudzi talanti aizgājuši bojā. Arī Gēte, par ko jau runājām, savā jaunībā bija tuvu sabrukumam. Iestājies Leipcigas universitātē, viņš nodevās jautrai uzdzīvei, kuras sekas bija garīgs un fizisks pagurums un dvēseles mokas. Vienīgi mātes un jaunākās māsas sirsnīgā gādība un rūpīgā kopšana atdeva viņam atkal spēkus un ticību dzīvei. Nebūtu šās gādības, droši vien, Gētes vārda vēsturē nebūtu; savu dzīvi viņš nebūtu beidzis kā dzejas lielmeistars un dzīves mākslinieks, bet kā sadragāts, salauzts cilvēks. Tuvu katastrofai bija arī lielais krievu rakstnieks "tēvs Tolstojs, kas nodevās izdzīvei, rakstīja par to savās piezīmēs: "Bauda tik maza, tik neskaidra, bet nožēlošana tik liela...", tomēr — nevarēja tik ātri apvaldīt kaislības. Tikai pēc ilgāka laika viņi pieveica tās, bet visā viņa raksturā tās tomēr bija atstājušas smagas pēdas. Šās pēdas — pārmērības pretēja virzienā un zināmas tieksmes uz nihilismu — viņš nevarēja pārvarēt līdz pat mūža vakaram, un vienmēr tas sarūgtināja viņa dzīvi. Un cik daudz spilgtu piemēru neesam redzējuši tepat — mūsu tuvākā apkārtnē!

Bieži baudu malduguns aizvilina vienīgi tādēļ, ka mēs nepareizi spriežam un ietekmējam sevi aplamā virzienā. Apskatīsim tādu vienkāršu piemēru. Mēs lasām pašlaik kādu interesantu grāmatu. Ienāk draugs un aicina mūs līdz uz krogu. Ir jāizšķiras, ko darīt. Izšķiršanās atkarājas vienīgi no mums pašiem. Mēs izšķiramies tajā virzienā, kādā mēs sevi ietekmēsim. Parasti šādos gadījumos sevi ietekmē apmēram tā. Kāpēc gan es lai neaizeju, ja draugs mani aicina? Kāpēc apbēdināt draugu? Grāmatu lasīt gan jau būtu patīkami, bet — vai tad krogā arī nebūs patīkami? Iedzers kādu glāzīti, papļāpāsies, būs gluži jauki. Izklaidēsies mazliet ... Kā redzam, šai analizē figurē tikai patīkamas lietas. Nav neviena argumenta, kas runātu pretim drauga aicinājumam. Gluži dabīgi, nav nekāda sevišķa iemesla noraidīt drauga uzaicinājumu. Līdz ar to jautājums uzskatāms par izšķirtu: mēs vilksim mēteli mugurā un iesim. — Bet mēs varējām savu domu gaitu ietekmēt arī mazliet citādā virzienā, un tad mūsu apsvērumi būtu apmēram šādi. Ja draugs nebūtu atnācis, es pavadītu gluži jauku vakaru. Grāmata ir interesanta, un lasīšana man sagādā patīkamas stundas. Vai es iegūšu kaut ko, ja atstāšu grāmatu un iešu līdz savam draugam? Droši vien, lieta ar pāris glāzītēm nebeigsies. Kad jau iesāk, tad iet tālāk arī. Tad būsim atkal pilnā. Tad atkal izdarīsim kādu muļķību. Nauda arī būs iztērēta, un būs atkal viena nedēļa jāraizējas. Un par visu šo ..prieku" rītu galvas sāpes, nelāga dūša visu dienu un — morāliskās paģiras, dusmošanās un pukošanās uz sevi. Vai tad ir vērts? Vai tad nav prātīgāk palikt mājās un izlasīt grāmatu? Patīkams vakars būs tāpat, un rītdiena būs bez sliktās dūšas un morāliskām paģirām... Lūk, domu gaitu var tajos pašos apstākļos attīstīt arī šādā virzienā, un tad jau ir ļoti liela varbūtība, ka mēs nekur neaizejam, bet paliekam mājās, sevišķi, ja arī mūsu raksturs ir jau baudījis zināmu skolu. Šādos un līdzīgos gadījumos mēs nonākam pie kļūmīgas izvēles parasti nevis tāpēc, ka krogus varētu sniegt mums lielāku baudu, bet tāpēc, ka mēs ievirzām savu domu gaitu aplamās sliedēs: mēs noklusējam sev dažus itin labi zināmus apstākļus, tēlojam sev nevis visas iespējamības vai ļaunākās iespējamības, bet tikai rožainākās; mēs esam arvien pārāk optimistiski noskaņoti priekšā stāvošās dēkas seku novērtējumā un pārspīlējam izjūtas, ko šī dēka mums var dot, apvīdami tai nepamatotu un nepelnītu auru. Ārkārtīgi daudzos gadījumos mēs tātad pavedinām sevi uz neveselīgām dēkām un baudām ne tādēļ, ka tas tiešām spētu dot kādas sevišķi spilgtas un patīkamas izjūtas, bet tāpēc, ka mēs paši radām maldu teļus, paši iestāstām sev neesošas lietas, piešķiram priekša stāvošām baudām tādas īpašības, kādu tām nemaz nav. Objektīvu skatu novērtējot pārdzīvotās baudas, varam noteikti konstatēt, ka arvien mēdzam visas tās iepriekš ārkārtīgi pārvērtēt patiesībā arvien visas tās devušas mums daudz mazāk, nekā esam iedomājušies, vai arī devušas kaut ko pilnīgi pretēju, nekā bijām vēlējušies. Kā Tolstojs saka: "Bauda tik maza, tik neskaidra, bet nožēlošana tik liela ..."

No visa tā izriet loti svarīgs praktisks secinājums: mums jāmācās, pirmkārt, objektīvi novērtēt izjūtas, ko viena vai otra bauda mums dod, un, otrkārt, mums neatlaidīgi jāmācās un jāvingrinās, domājot par baudām, atturēties no dažādu ilūziju un maldu tēlu radīšanas, no neobjektīvas un nelietderīgas pašiedvesmas. Tad gan visas tās kaitīgās baudas, kas laimes vietā mums sagādā tikai ciešanas, daudz ko zaudēs no savas līdzšinējās pievilcības, un atturēties no tām būs daudz vieglāk, izvēloties to vietā tīrākas un saulainākas baudas.

Tāpat jāmācās un jāvingrinās kritiskāk novērtēt tās slavas dziesmas baudām, kādas dzied vieglprātīgie uzdzīvotāji, stipri ietekmēdami nenobriedušo jaunatni. Šo slavas dziesmu cēlonis bieži vien ir cenšanās palielīties ar saviem piedzīvojumiem vai arī mēģinājums vismaz fantāzijā radīt pārdzīvojumus un izjūtas, kādus īstenība nemaz nav devusi. Vieglprātīgo uzdzīvotāju valodās klausoties, nekad nevajag aizmirst nostādīt blakus stāstītājam arī viga nākamo pakāpi: tos uzdzīvotājus, kas jau paspējuši tikt līdz dzīves apnikumam, Sarkankalnam vai centrālcietumam ... Tad tēloto baudu ilustrācija būs pilnīgāka, un tad mazliet vieglāka būs arī izšķiršanās.

Ja esi izšķīries celt paliekošu laimi; ja gribi dzīvē būt personība, ne iedomu un iegribu vergs; apzinīgs cilvēks, ne tauriņš, kas sasit savus spārnus maldu spuldžu stiklos, — tad neatlaidīgā un sistemātiskā pašaudzināšanas darbā iznīcini arī baudu maldu tēlus tāpat kā mantas maldu tēlu. Baudas jānorauj no tā pjedestāla, kur cilvēku aklums un naivums tās uzcēlis. Baudas ir daudz mazsvarīgāks elements laimīgas dzīves radīšanā, nekā to parasti iedomājas. Liels skaits no tām nevis stiprina, bet apdraud mūsu laimi. Nemaldīgu spriedumu par tām dod mūsu iekšējais vērtētājs, un mums atliek tikai konsekventi ievērot un sekot šim vērtētājam, atsakoties no katras baudas, kas izsauc mūsos jel mazākos pašpārmetumus, jel mazākas šaubas vai nemieru. Ir pārāk neizdevīgi un nelietderīgi to īslaicīgo un daudzos gadījumos loti apšaubāmo pārdzīvojumu dēļ, ko dod viena otra bauda, sagraut savu iekšējo mieru un labsajūtu. Ir velti baidīties 1 ka atsacīšanās no dažām baudām padarīs mūsu dzīvi bālāku. Arī atsacīšanās no baudas var būt bauda, kas spilgtuma ziņā bieži vien pārspēj to, no kā esam atsacījušies. Kam sveša tā labsajūta, ko izjūtam ikviens, kad esam pārvarējuši kādu kārdinājumu?! Tā cīņa, ko izcīnām pret kādu baudu, no tās atsacīdamies, sniedz daudz vairāk, nekā būtu sniegusi pati noraidītā bauda.

Kā izcīnāmas šīs cīnās, kā iegūstamas uzvaras, kas sagādās skaistākās un tīrākās baudas, par to būs vēl runa tālāk, nodaļā par īstiem ceļiem uz laimi. Šimbrīžam atzīmēsim tikai dažus pamatslēdzienus par baudām, kas mūs var vadīt mūsu ceļos uz laimi:

Nepārvērtē baudu nozīmi cilvēku dzīvē! Ir liela starpība starp to, ko baudas dod īstenībā, un to, kā tās iztēlo cilvēka fantāzija.

Bauda ir tikai īslaicīga, pārejoša izjūta, kas var dažreiz padziļināt laimi, bet var arī to — iznīcināt. Nekad tomēr bauda nevar dot tik daudz, lai tās dēl riskētu ar savu laimi.

Itin nekā nezaudējot, vari aizstāt katru zemāku, netīru baudu ar tīru baudu, kas dod tikpat spilgtu izjūtu, bet nesagādās nekāda rūgtuma vai vilšanas.

Vistīrāko prieku un dziļākās izjūtas baudas sniegs tad, ja nebūsi savu kaislību vergs, bet būsi savu dzinu un jūtu kungs, kas, saskaņā ar savu iekšējo vērtējumu, izraudzīsies baudas, kuras neapēnos. bet padarīs saulaināku tavu dzīvi.

Arī atsacīšanās no baudas var būt bauda — un daudzkārt spilgtāka, tīrāka, pilnīgāka.

2. Savas laimes celšana, netikumīgā kārtā postot citu labklājību un laimi

Otrs šķietamais ceļš uz laimi — savas laimes celšana netikumīga kārta, postot citu labklājību un laimi. Cik daudzi iet šo ceļu neapzinādamies, ka tas nekad nevar novest pie laimes! Dzīves dzelzs likums, kas īsi izsakāms tautas gudrības vārdiem: Ko sēsi, to pļausi — neļauj ļauniem darbiem nest augļus; katrs saņem jau šajā dzīve, ko pelnījis. Viņus tiesā vispirms sirdsapziņa, un ja tā būtu notrulinājusies un sirdsbalss neskanētu vairs pietiekoši stipri, tad nāk arī citas tiesas — valsts tiesa un likteņa tiesa. Ja kāds var pirmajām divi izbēgt, tad beidzamajai nekad — dažādi apstākli tā kārtojas un pinas, kamēr ieķer kā tīklā ļauno darbu darītāju. Dažreiz šis tīkls tik plašs, ka savelkas tikai ap bērniem vai bērnu bērniem, bet ārā tikt no tā nav iespējams, kamēr atkal neiestājas ar nodarīto ļaunumu izjauktais līdzsvars. Padarītais nedarbs atgriežas uz pašu darītāju līdzīgi tam. ka rāmā dīķī iemestais akmens rada viļņus, kas izplatās uz visām pusēm, noiet līdz krastiem, atsitas tur un tad atgriežas atpakaļ uz to vietu, no kurienes cēlušies. Runātā vai darītā atgriešanās bieži notiek tik ātri un tik brīnišķā kārtā, ka to iepriekš nevarētu nemaz iedomāties, nedz paredzēt. Atmaksa nāk kā vesera belziens pierē, un tad tikai cilvēks redz, ja grib meklēt cēloņus, ka tas viss noticis tādā savirknējumā, kura pirmais loceklis bieži atrodams pašā cilvēkā. Daudzreiz paiet stipri ilgs laiks, kamēr vilnis nāk atpakaļ, un tāpēc tas kādreiz tiešām sasniedz vairs tikai bērnus vai bērnu bērnus, bet pa lielākai daļai sekas tomēr zīmējas uz pašu darītāju.

Cik tad paliek neatklātu noziedzīgu darījumu? Agri vai vēlu tie tomēr nāk gaismā, un lai arī kā gribētu tos noslēpt, lai kādus līdzekļus izgudrotu to maskēšanai — nekas nelīdz: dzīves dzelzs likums, kas prasa atmaksu, ir stiprāks un gudrāks par pašu spēcīgāko un saprātīgāko cilvēku. Ja tuvāk ieskatīsimies to cilvēku dzīve, par kuriem zināms, ka viņi ieguvuši kaut ko — stāvokli, mantu, godu un tamlīdzīgiem nekrietniem līdzekļiem, tad lai ārējais spožums un stāvoklis mūs nemaldina: ja pat tas kādu laiku pastāv, tad iekšējo nemieru un citas nelaimes tie apslapēt nevar, līdz sabrūk arī viss ārējais ieguvums.

Pamatojumam minēsim kādu patiesu dzīves stāstu, kurā attēlotie notikumi daudziem zināmi un tiešām ir pareizi atstāstīti.

„Bez kādiem liekiem tēlojumiem un izpušķojumiem, īsos vārdos un teikumos, sniegšu savu dzīves aprakstu, kurā būs spilgti saskatāma dzīves dzelzs likuma ne ar ko neatturamā stiprā vara. taisnais spriedums un tā precīzā izpildīšana.

Pirms vairākiem desmitiem gadiem pabeidzu apriņķa skolu — tā saucamo „kreisskolu" ar uzslavu. Rožainu skatu raudzījos nākotnē, jo biju turīgu vecāku vienīgais dēls. Tiem bija iekrāta ne vien sava artava, bet piederēja arī liela lauku māja ar prāvu mežu, labi iekoptiem laukiem un pļavām, bija, tā sakot, gan kūtī, gan stallī, gan klētī — viss iegūts, pelnīts un sakrāts taisnā un godīgā ceļā.

Vēl šodien nevaru saprast un atrisināt mīklu, kādēļ man no maniem skolas biedriem vislabāk patika kāds F., no kura citi ar īgnumu novērsās. Toreiz domāju, ka šī citu biedru atraušanās no F. izskaidrojama ar viņa diezgan nemīlīgo, pat atbaidošo izskatu. Sevišķi nepatīkamu iespaidu atstāja viņa gandrīz vertikāli stāvošās acis un nejaukā balss. Mana drauga F. tēvs bija iegātnis, kas bija apprecējis kādu lielu māju īpašnieka meitu. Viņas vecāki un brālis bija sevišķi godīgi, taisnīgi un visā apgabalā labi ieredzēti un iecienīti cilvēki.

Gadi nāca un gāja. Es ieņēmu labi atalgotu vietu Rīgā. Bieži satikāmies ar F., kas iebrauca no laukiem. Dažu labu reizi krietni „iemetām", spēlējām kārtis un citādi tērējāmies. Viss tas notika tādos apmēros, kas lika saprast, ka mans draugs dzīvo pāri saviem līdzekļiem. Manas aizdomas apstiprinājās kādā vakarā, kad pats savām acīm redzēju, cik veikli F. „izcēla" kādam viesim naudas maku. Lai mans stāsts neievilktos garumā, pateikšu īsi, ka kādu laiku vēlāk no sava principāla kases paņēmu krietnu summiņu naudas, cerēdams to pēc laba vinnesta atlikt. Vinnesta vietā tomēr nāca nelūgtā paspēle. Vel pāris reizes atkārtojās šis pat paņēmiens, tad nāca "krahs" — pazaudēju vietu un bez tādas arī paliku.

Braukt uz mājām pie tēva bija no sākuma tā neērti, jo — ko gan mājinieki teiks? Bet kaut kā bija jāiztiek: vēders prasīja savu un iesāktā uzdzīve vēl vairāk. Saku lietot F. mākslu, un -— līdzekli radās. Pie tam tik viegli: izstiept tik roku un paņemt — un naudas diezgan! īsa laika no atbildīga kantorista biju pārvērties viena no izveicīgākiem zagļiem, par ko pat F. izteicas ar atzinību. Viņa pierunāts. „nekrāmēties" še Rīgā ar "sīkumiem", bet ķerties pie „vīra loma", aizbraucu tam līdz uz viņa mājam. Iepazinos tur ar viņa brāļiem — V. un A., un nu vajadzēja iet tai lietai vaļā. Biju uzņemts plašā zagļu organizācijā, kurā ietilpa vairāku apkārtējo pagastu saimnieki un daudzi citi izmanīgi gari. Pār mums visiem kā pats galvenais "profesors", "darba" vietu ierādītājs un "lomu" dalītājs bija F. tēvs D. Uz ievērojamākiem "ķērieniem" tas arvien nāca pats personīgi līdz, izpildīt sardzes uzdevumus. Strādādams savā saimniecībā un staigādams iemīļotās nakts gaitās, tas tai pat laikā ieņēma arī baznīcas "pērmindera" vietu. Daudz bērnu viņa kristīti, daudziem kapa runas tas runājis. Dažu labu reizi sestdienas naktī, kad bijām pārnākuši no "lomiem" un paslēpuši iegūto, mūsu D. sāka steidzīgi vien posties uz baznīcu, kurā netrūka gandrīz nevienu svētdienu.

Mani tātad uzņēma šai "biedrībā". Kā pārbaudījuma "darbu" man uzdeva — "izcelt" mana paša tēva zirgu. Tas bija man ciets rieksts. Ne tik daudz aiz mīlestības un cienības pret vecākiem, bet tādēļ, ka zināju — mūsu klēts un staļļa atslēgas un stieņi nav pie durvīm likti tikai dekorācijas dēļ. Bet pie kodola jātiek bija, un to panācām, pieturoties pie D. plāna un padomiem. Tā kā līdz Mārtiņiem bija vairs tikai pāris dienas, tad F. aizvedīs mani pie mana tēva uz viņa vārda dienu, it kā no Rīgas braucot labu dēlu. Es palikšu turpat, bet F. brauks pēc īsas paciemošanās atpakaļ uz savām mājām, lai pašā Mārtiņu naktī atkal ierastos un, ārā norunātā stundā un vietā gaidot, saņemtu no manis vajadzīgās atslēgas. Pēc kādas pusstundas atslēgas es varēšu atkal saņemt un nolikt agrākā vietā. Lai apdzirdītu Mārtiņu svinētājus, vīnu un liķierus es būšot paņēmis līdz no ..Rīgas". (Patiesībā tie bija turienes apriņķa pilsētas tirgotāja vīni, ko mums bagātīgi "piegādāja" viņa uzticības vīrs M. Šo lāga puisi F-am nācās sevišķi grūti piedabūt uz mūsu pusi. M. ņēma bēdīgu galu nepilna gada laikā, jo viņu drīz pieķēra. Lai gan vīnu tirgotājs viņam visu piedeva, M, tomēr no kauna par savu noziegumu pārgrieza pats sev ar nazi kaklu un tā nobeidza savu mūžu pašā ziedonī.) D. plāns bija labs, to pieņēma un izveda, tikai ar to starpību, ka viena zirga vietā bija paņemti visi trīs ar labākajām zirgu lietām. Tā kā uz rīta pusi bija uznācis sniedziņš, par pēdu dzīšanu nebija ne domas. Vienu zirgu, veco Anci, dabūjām rokā: tas bija pamests uz ceļa, jo nebija varējis pārējiem diviem līdzi izskriet.

„Tekuļi un bēguļi lai tie ir visu mūžu!" noteica mans sirmais tēvs, „bet tu, dēls. daudz nebēdājies, gan jau atkal tiksim pie zirgiem. Turpretim tiem — ne bijis, ne būs. Tik tu uz Rīgu atpakaļ vairs nebrauc, paliec mājās, lai būtu kāds pašu cilvēks vairāk. Jūtu pie sevis, ka nespēšu vairs ilgi saimniekot. Arī māte veca un nespēcīga. Precies un saimnieko tepat, māja diezgan ienesīga. Pilsētas dzīve gan vieglāka, bet dārgāka — ko nopelnīsi, to arī izdosi. Ja atgadās, ka jāzaudē vieta, tad paliksi kā uz sēres ..."

Saprotams, es paliku. Vecāki viens pēc otra drīz aizgāja aizsaulē, un es uzsāku patstāvīgi saimniekot. Bet tā lieta negāja. Es cietu vienu neveiksmi pēc otras. Jau pirmajā gadā viens zirgs pārlauza kāju, otrs sadūrās ecēšās, nobeidzās visas cūkas, vairākas govis izmetās. Visu vainu uzkrāvu gājējiem, lai gan pats apzinājos, ka esmu rupju kļūdu izdarījis, atlaizdams jau pirmā pavasarī visus vecos strādniekus un viņu vietā pieņemdams jaunus, man patīkamākus. Veco Pēteri, kas pie mana tēva bija nokalpojis vairāk par pusmūžu, aiztriecu pašu pirmo tādēļ vien, ka tas saprata lauksaimniecību labāk par mani, prata darbus pareizi iedalīt un mēdza mani pamācīt. Pēc pāris gadiem biju jau tik tālu, ka pārdevu vel palikušo mežu, pēc tam arī mājas inventāru, un pašu saimniecību izrentēju, bet pats nonomāju uz sešiem gadiem kādu krogu. Kad šis laiks bija notecējis, mans finanšu barometrs bija nokrities jau tik zemu, ka rādīja vētras tuvošanos. Un tā nāca. Uz mājas ietaisītie parādi piespieda to pārdot, tā nāca jauna saimnieka rokās, un es kļuvu par viņa — otro pusgraudnieku.

Rudenī, kad mans darba biedrs, otrais pusgraudnieks, gulēja loti slims, kādu nakti kopā ar V. (F. toreiz bija ieticis kādā muižā par stārastu) nogādāju pusgraudnieka aitas D-im, nolīdzinādams savu parādu viņam par naudu, ko tas man bija iedevis "saimniecības uzsākšanai". Arī kā graudniekam man neveicās. Atkal nobeidzās zirgs, un kādā jaukā vakarā es, pametis savas bezvērtīgās grabažas un sievu likteņa ziņā, bez graša kabatā, sēdēju mazas pilsētiņas krogus tumšākajā kaktā ar tukšu vēderu, bet "plāniem" pilnu galvu. Tiku turpat par sētnieku. Bija daudz darīšanu ar iebraucējiem lauciniekiem, no kurienes dažs labs brauca mājās no pilsētas ar žvinguli galvā, bet bez pulksteņa vai maka. dažreiz bez vērtīgākiem iepirkumiem. Nepagāja pusgads, kad jau biju kādas alus bodes īpašnieks. No sākuma mans veikals plauka. Bet tā kā nekad manā veikala netrūka kāda no manas profesijas speciālistiem, tad nav nekāds brīnums, ka citiem viesiem dažreiz kaut kas pazuda. Visvairāk ar šo nozušanas slimību sirga maki un taisni tie pilnākie! Tā savus klientus ātri vien zaudēju, ar veikalu sāka iet uz leju, bet kaut kā vēl turējos, līdz — beidzot vadzis bija pilns.

Visus šos gadus, līdz pat 1904. gadam, arvien vēl piekopu arī savu "nakts amatu", biju D. "komanda", kuras darbība bija tik enerģiska, ka neviena saimniecība pēdējā laikā nejutās droša no mūsu apciemojumiem. Netika saudzēti pat mūsu tuvākie radi. Tā D. māsas vīram iztukšojām klēti un piedevām vēl aitas. Mūsu "darba rajonā" ietilpa pāri par 50 verstīm plašs rajons. Kādreiz saņēmu ziņu, ka nākošā naktī man jābrauc līdz D-im uz 40 verstis attālo N., kur toreiz F. izpildīja muižas pārvaldnieka vietu. Devāmies ceļā divatā, jo A. ar V., mūsu valodā runājot, bija jau "iekrituši" citās vietas un “sēdēja” — viens uz trim, otrs uz sešiem mēnešiem. N-ē mūs netālu no baznīcas jau gaidīja F. Šoreiz mūsu "iecerētais" izrādījās N-es melderis V. F-am te visas vietas bija labi zināmas un pazīstamas, un tā kā mums nebija nekas jāuzlauž, tad tikām viegli galā īsā laikā, un pie tam “ķēriens” bija varens: pielādējām pilnu vezumu ar izstrādāšanai, velšanai un presēšanai nodoto vadmalu, kuras vērtība sniedzās pie 3000 zelta rubļiem.

Mūsu apriņķa pilsētiņas krievu policija saņēma arvien no mums bagātīgus kukuļus, dažreiz pat lauvas tiesu, it īpaši uradņiks C. kas parasti ieradās uz D. māju kratīšanu, ar ko tad ari izskaidrojams, ka visas kratīšanas un meklēšanas pie D. beidzās bez panākumiem. Priecājāmies, ka arī melderis V. nezin kādēļ bija griezies ar pieteikumu pie mūsu apriņķa policijas. Mums par nelaimi uradņiks C. toreiz bija aizkomandēts uz citu vietu, un V. bija dabūjis sev līdz uz kratīšanām citu uradņiku Ķ., kas, būdams jauns iesācējs, gribēdams izpelnīties un nezinādams. ka D. mājām piešķirts pastāvīgs taupīšanas laiks, ņēma visu tik pamatīgi, ka pēc divdesmit stundu ilgas meklēšanas mūsu "noliktavu" namiņā zem grīdas atklāja. Tīri žēl bija noskatīties, kā mūsu ilggadīgā "darba" augļus policija pievāca bez kādām sevišķām pūlēm. D. ieslodzīja krātiņā uz ilgāku laiku. Nedaudz vēlāk es dabūju iepazīties ar "kroņa maizi". Apgabalā zādzības kā uz burvja mājienu piepeši mitējās, daudzi dabūja atkal rokā zudušo, bet enerģiskajam uradņikam šī lieta maksāja dzīvību. Lai gan viņa slepkava līdz šai dienai nav vel atklāts, tomēr manī mājo nojauta, ka tas bija F- darbs.

Pēc soda izciešanas ar šo blēžu bandu vairs nepinos, jo noņēmos uzsākt godīgu dzīvi, kas man arī izdevās. Uz priekšu tikt tomēr nevaru. Uzsācis jaunu dzīvi, iepelnīju tik daudz, ka tiku atkal pie zirga, uzsāku smagā ormaņa darbu, bet jau otrā nedēļā, mežā kokus laižot, priede uzkrita zirgam un to nosita. Tā klizma pēc klizmas un nelaime pēc nelaimes — vilnis aiz viļņa nemitīgi sviež atpakaļ, bet ausīs skan: “Tekulis un bēglis! Tekulis un bēglis!”

Atgriezies bēgļu atplūdos no Krievijas, kā ēna sekoju savu agrāko biedru — zagļu dzīvei un piemeklēju. Visi viņi ir saņēmuši atmaksu par savām noziedzīgām gaitām. F., kas arvien bija pratis no visām klizmām izvairīties, beidzot tomēr kaut kur bija noķerts un tiktāl pērts, ka, noslimojis dažus mēnešus, nomira, testamentā novēlot izmitināt viņa tēvu D. un māti no mājas ienākumiem, kas pēdējā laikā bija pārgājusi viņa rokās. Viņa dēli šo testamentu tomēr apstrīdēja un nepildīja, un abi apgādājamie palika vārda pilnā nozīmē bezizejas stāvoklī. Beidzot D, kam bija triekas ķertas kājas, pieņēma Rīgā dzīvojošā A. otrā sieva. V., vairākas reizes līdz nesamaņai sasists, savas pēdējās dienas pavadīja galvenā kārtā pa cietumiem. Vecā māte N., kas savā laikā bija bijusi bandas noorganizētajā un iedvesmotāja, bada nespēkā rudenī bija pakritusi dubļos, no kurienes to pārsalušu bija izvilkuši dēla dēla kalpotāji. Tā mira savos netīrumos, smagā nāvē. Acīm redzot, tas bija sods arī par to, ka tā savu brāli bija nežēlīgā kārtā nobendējusi. Viņas brālis bija goda cilvēks, tik mīlēja dažreiz krietni iedzert Var jau būt, ka skurbumā viņš meklēja aizmiršanos no nepatikšanām, kādas tam sagādāja māsas noziedzīgie darbi. Kādā aukstā ziemas vakarā, kad tas bija aizgājis pāri aizsalušai upei uz krogu, viņa māsa ar vīru D. bija iecirtuši viņa iemītā celiņā āliņģi, kurā ieskurbušais brālis, pēc pusnakts mājās nākdams, bijis iekritis. Tas nebija gan noslīcis, bet tā pārsalis, ka, pēc ilgāka laika, izvilkts no āliņģa, ar to pašu aizgāja no šīs pasaules, un tā viņa māsa ar savu vīru kļuva par māju vienīgiem mantiniekiem. Bet ko viss tas deva? Kas bija iegūts ar laupīšanām, neskaitāmām zādzībām un slepkavībām? Tik bēdīgu mūža galu, ar tādu trūkumu un slimībām, droši vien, arī ar sirdsapziņas pārmetumiem, pat es tiem nebūtu novēlējis, kādu tie piedzīvoja. Pīšļi un pelni palika pāri no darītāju miesām zemes klēpī, bet virs zemes — ne ar ko neizdzēšams traips un lāsts uz vairākiem augumiem.

Gandrīz itin visi zagļu bandas dalībnieki, no kuriem daudzi bija lielu māju īpašnieki, pirms atstāja šo pasauli, bija nonākuši līdz ubagu spieķim.

Varbūt, tas dzīves stāsts, ko esmu pastāstījis, dos daudziem iespēju pilnīgāk redzēt un izprast dzīves dzelzs likumu. Apsveicu pārrunu ierosinātāja labo nodomu laist klajā grāmatu par šiem jautājumiem. Droši vien, dažam labam tie piedzīvojumi, kas te būs apskatīti, aizkavēs izvest darbos nobriedušās ļaunās idejas; liks daudziem pārtraukt jau iesāktos grēka darbus; būs daudziem krustceļos nonākušiem par ceļa rādītāju. Lai mācās tie, kas dzīves dzelzs likumu nav vēl izjutuši, izprast viņu no tiem, kas saņēmuši kaut gan smagu, bet taisnīgu atmaksu."

Savos laimes meklējumos tātad neaizmirsti: Nekad nav iegūstama laime, postot citu cilvēku laimi. Ja arī netikumīga ceļa var iegūt dažreiz zināmus ārējus panākumus dzīvē — šos panākumus agri vai vēlu iznīcina sirdsapziņas pārmetumi, likumi vai pašas dzīves taisnā tiesa.

Katrs agri vai vēlu saņem atmaksu par saviem darbiem — tāds ir dzīves dzelzs likums, ko grozīt nav visstiprākā cilvēka varā. Netikumīgā kārtā var gan iegūt un bieži iegūst pārejošu ārēju spožumu, tomēr tas lai nevilina: tā nav laime, bet tikai maldi, kas vēlāk dārgi jāizpērk, atņemot sev katru iespēju kļūt reiz patiesi laimīgam.

3. Laimes meklēšana pirms atsvabināšanās no zemiskām jūtām

Velti meklēt laimi cilvēkam, ko nomāc tādas zemiskas jūtas kā: skaudība, atriebība, naids, greizsirdība un tamlīdzīgas. Tas būtu tikpat daudz, kā gribēt purvainā vietā ēku celt, nenostiprinot pamatus, vai netīrā ūdenī veļu mazgāt; purvā celtā ēka labākā gadījumā šķība un ar plaisām, netīra ūdenī mazgātā veļa tikpat netīra kā pirms mazgāšanas.

Nu padomāsim, kā var būt laimīgs tāds cilvēks, ko moka skaudība? Viņš pastāvīgi redz, ka citiem iet labāk vai tikpat labi kā viņam, un šīs domas viņam nedod miera, izraisīdamas to īpatnējo nepatīkamo, stipra nemiera un dusmu pilno pārdzīvojumu, kas pavada skaudības jūtas. Šās jūtas bieži ir tik stipras, ka pilnīgi nomāc visas citas jūtas — cilvēks nejūt vairs prieka par to, kas viņam ir, savu sasniegumu nozīme viņa acīs kļūst niecīga, visi pārdzīvojumi zaudē savu gaišumu. Skaudības jūtas kā dūmi piepilda cilvēka sirdi, aizsegdamas visus apvāršņus un pārklādamas kvēpiem visas cilvēka iekšējās bagātības. Skaudība padara cilvēku simtkārt nabagāku, nekā viņš ir, un simtkārt nelaimīgāku, nekā savos apstākļos viņš varētu būt. Garīgi stiprais cilvēks izjūt prieku ne vien par saviem sasniegumiem un ieguvumiem, bet var no sirds priecāties arī par citu ieguvumiem un priekiem, tā pavairodams arī pats savu prieku. Skaudīgais turpretim nolaupa sev prieku, ko tas izjustu par saviem sasniegumiem, un nomoka vēl sevi ar dusmām par citu panākumiem.

Tas pats sakāms par dusmām, naidu, greizsirdību un citām zemiskām jūtām. Cilvēks, kas nonācis to varā, pazemo sevi citu acīs un pazudina sevi vai savu laimi. Savu atriebību un naidu cilvēki gan vienmēr cenšas motivēt ar kaut kādām „tiesībām" atriebties vai nīst, bet vai nu atriebība ir motivēta vai nemotivēta, tā tomēr ir un paliek smaga nasta, kas visvairāk nospiež pašu atriebēju. Loti pareizi šo stāvokli raksturo Juris Neikens, sacīdams:

„Kā smaga nasta ienaids sirdi spiež
Un gremdē it kā tumšā dziļā akā.
Cik ļauna pret'nieks ar no tevis cieš:
Tev pašam ienaids nāves bedri raka."

Zemiskās jūtas saēd mūs garīgi un fiziski. „Ja tu ļauj," saka amerikāņu filozofs Trains, “dusmām, ienaidam, niknumam, greizsirdībai, skaudībai, izsmieklam vaļu, tad tās posta un nāvē tavu miesu; viņas vājina to, un ja tu šīs skarbās domas nesavaldu tad tās miesu iznīcinās, parādīdamās zināmās slimībās." Tiešām, pietiek paskatīties dusmu pārņemtā cilvēkā, viņa sažņaugtas dūrēs, viņa nejaukos vaibstos, lai būtu skaidrs — šis cilvēks bojā savu veselību. Nav reti tādi gadījumi, kur dusmas novedušas cilvēku līdz nāvei vai padarījušas ļaunāku viņa veselības stāvokli. Tuvāki novērojumi rāda, ka dusmas var radīt cilvēkā dažādas kaites. Bet galvenais — šāds cilvēks taču ir vārīgāks par olu! Pietiek viņa kājai kaut kur atdurties, lai viņš jau būtu dusmu varā — bieži stundām ilgi. Kā tad šāds cilvēks var būt laimīgs? Katra nejaušība var iznīcināt visu viņa prieku; viņš nekad nevar būt sava garastāvokļa kungs. Ja vēl dusmas pārvēršas naidā — jūtās, kas var uzglabāties gadiem ilgi — tad cilvēks jau atgādina koku, kura iekšieni pastāvīgi grauž ķirmji. Raksturīgākais visā šajā stāvoklī ir taisni tas, ka cilvēks, kas dusmojas un nīst, kaitē ne jau "vainīgajam", bet pats sev. Un ja nu mēs smejamies par suni, kas ar niknumu kož, apdrāzdams sev zobus, akmeni, ko tam sviedis kāds gājējs — ko tad lai sakām par cilvēku, kas dusmojas par kādu viņam nodarīto pārestību?

Tāpat laimei tālu stāv cilvēks, kas nevar apvaldīt savas greizsirdības jūtas. Tāds cilvēks ātri vien pārvērš mīlu naidā un savu māju — ellē, sarūgtinādams savu un citu dzīvi. Daudzus cilvēkus greizsirdība noved līdz smagam noziegumam, kas sagrauj visu viņa dzīvi. Un cik bieži tās jūtas, kas noved pie vissmagākajiem konfliktiem, ir bez kāda pamata!

Zemiskas dziņas ir arī tieksme citus aprunāt, ķildoties nieka dēl vai bez kāda iemesla citus nopaļāt. Ar šīm īpašībām cilvēks saindē visu atmosfēru ap sevi, saceļ pret sevi arī citu sašutumu vai pat aktīvu uzstāšanos. Tā cilvēks pats noslēdz savai laimei visas durvis — un tad vēl brīnās, kāpēc viņš ir tik nelaimīgs!?

Ne velti Muhameds paradīzi tēlo tā: „Jūs sēdēsit sēdekļos cits citam pretī. Viss īgnums būs izņemts no jūsu sirdī m." Kamēr sirdis nav atbrīvojušās no īgnuma, lai nu tas izpaužas dusmās, naidā, greizsirdībā vai citās zemiskās jūtās, tikmēr laimes nebūs ne paradīzē, ne arī še — zemes virsū, kur tai vispār vēl grūtākas iespējas!

Kāds pretstats dusmu, skaudības, naida un citu zemisku jūtu pārņemtiem cilvēkiem ir tie cilvēki, kas no tām brīvi! Tos nevar sarūgtināt un sāpināt ne citu cilvēku nevērība, ne pārestības, ne pārmetumi. Citu cilvēku uzbrukumi viņiem atsitas atpakaļ kā bultas, kas ķērušas akmeni. Cilvēks netraucēti var nodoties pats sev un savām gaišākām izjūtām, neļaujot ārējiem iespaidiem tās aptumšot. Šo cilvēku laimes izjūta nav vairs tik atkarīga, vai pat ir pilnīgi neatkarīga no citu cilvēku izturēšanās — viņi nepazaudē savu iekšējo mieru nekādos apstākļos. Pieminēsim kaut vai Apsīšu Jēkaba tēloto Andra tēvu. Tā dzīve, ārēji vērtējot, nav viegla. Kaut gan viņš no daudz kā atsacījies citu laba. viņam nākas piedzīvot pārestības. Andra tēvam tātad būtu „pilnīgas tiesības" dusmoties, pārmest, nīst un skaust. Bet Andra tēvs to nedara. Viņš patur vienmēr savu dvēseles mieru un saka bez kāda rūgtuma: „Ko nu, māt, uz radiem dusmoties..." Viņš nesūrojas par savu grūto dzīvi, viņš nejūt naidu un skaudību un — viņš jūtas laimīgs. Viņš nes sevī tādu spožu iekšējo gaismu, ka pat apkārt viņam — visur, kur viņš nonāk— viss kļūst gaišāks un mierīgāks. Kad Andra tēvs nonāk nabagmājā, arī tur apklust visas sīkās ķildas, un sākas tas iemītnieku starpā pavisam citāda dzīve. Pat šajā nepievilcīgajā mītnē līdz ar Andra tēvu it kā atnāk pati laime. Bet ko tad iegūst tie. kas ļauj vaļu savām naida vai atriebības vai greizsirdības jūtām? Stundām, dienam vai nedēļām ilgi plosa viņu zemiskās jūtas viņus pašus, tā tikai vēl padziļinādamas visas pārestības, ja tie tādas piedzīvojuši. Varbūt, vienam otram izdevusies atriebība sagādā acumirklīgu baudu, bet cik nav to, kas pēc tam savu atriebību ilgi nožēlo un ilgi nevar atgūt savu sirdsmieru?!

Jā, iebildīs viens otrs, tas jau viss pareizi, bet ko tad lai dara, ja šīs jūtas iedzimtas un no tām netiek vaļā? Vai tad tādam cilvēkam, ko valda šīs zemiskas jūtas, nav vairs īsta ceļa uz laimi?

Ir gan. bet tikai tad. ja šīs zemiskās jūtas nomāktas un apslāpētas vai pārvērstas cēlākās. Par laimi, nomākt zemiskās jūtas nav nemaz tik grūti, jo tā jau ir cilvēka augstākā dāvana, salīdzinot ar citiem dzīviem radījumiem, ka cilvēks var pats sevi veidot un pārveidot, it kā sevi radīt no jauna, tikai jāprot izmantot šī brīnišķīgā dāvana, šis neizsmeļamais garīgās atjaunošanās avots.

Kā to darīt, par to runāsim kādā turpmākā nodaļā — par sevis izveidošanu, bet iegaumēsim jau tagad:

Velti meklē laimi cilvēks, kas atrodas zemisko jūtu — skaudības, ienaida, atriebības, greizsirdības un tamlīdzīgu varā. Šās jūtas vienmēr izraisīs viņā rūgtus pārdzīvojumus un aptumšos visas gaišās jūtas.

Ceļš uz laimi iet caur šķīstīšanās ugunīm, kurās jāsadeg visām zemiskām jūtām. Pašaudzināšanas ceļā atbrīvojies no zemiskām jūtām, atjaunotais cilvēks būs arī atbrīvojis ceļus uz laimi.