Ceļi uz laimi/Īstie ceļi uz laimi

by Longīns Ausējs

1. Savu spēku atraisīšana

Pirmais īstais ceļš, kas ved uz laimi, ir iespēja atraisīt savus fiziskos un garīgos spēkus — tos likt darbā, izlietot tos tādā virzienā, kurš saskan ar cilvēka iedabām. Mums doti spēki un dažādas citas dabas dāvanas, lai tas laistu apgrozībā, lai ar tiem rīkotos pēc labākās apzinās. Ja to tā darām, tad rodas īpaša labsajūta, apmierinājums, prieks — pirmās pakāpes uz laimes pārdzīvojumu. To vērojam jau mazā bērnā: cik viņš apmierināts un laimīgs, ja var spert jau pirmo soli, izrunāt pirmos vārdus, kaut ko izdarīt pēc saviem spēkiem. Ik brīdi bērns meklē kādu savām spējām piemērotu nodarbošanos un ir nelaimīgs, ja tam nav ko darīt — viņam tad ir garlaicīgi, viņš nezina, ko iesākt, un izdara palaidnības, nevietā izlietodams savus spēkus. Tāpat iet pusaudzim un lielam cilvēkam līdz pašam vecumam: kamēr vien vēl spēks kaut ko darīt, tikmēr tas prasa sevis izlietošanu.

Paskatiet, cik laimīgs un apmierināts aktieris, ja tas var tēlot sev piemērotu lomu: cik pacilāts dziedātājs, ja var dziedāt klausītāju pulkam, kas viņu saprot; cik priecīgs rakstnieks, ja iespiež un lasa viņa darbus. Šeit nav tikai slavas kāre vien — arī tai var būt sava nozīme; galvenais te tomēr — iespēja atraisīt savas dāvanas un tās izlietot. Gluži līdzīgi tas ir citu arodu darbiniekiem — jo plašāks un daudzpusīgāks darba lauks, kur var pielikt savus spēkus, jo labāk jūtas tāds darbinieks, vai nu tas būtu zemkopis, vai rūpnieks, vai tirgotājs, vai ierēdnis. Citādi tas arī nevar būt, jo apziņa, ka cilvēks kaut kam un kaut kur vajadzīgs, vai vismaz noderīgs, ir tas balzams, kas dziedina daudzas kaites un cel pāri vienaldzībai.

Daudzi un dažādi ir tie fiziskie un garīgie spēki, kas attīstās un krājas mūsos, un jo pilnīgāks ir viņu atraisījums, jo pilnīgāki un laimīgāki esam mēs paši. Tāds liels spēks ir arī, piemēram, sievietē mātes mīlestība, un tikai tā sieviete sasniedz savu krāšņāko pilnību un apmierinājumu, kas var šo lielo apslēpto spēku atraisīt. Cik liels šis spēks, to rāda mātes uzupurēšanās sava bērna labā. Viņa gatava tā dēl ciest trūkumu un pazemojumus, atdot bērna dēļ pat dzīvību — un visu bērna labā darīto viņa neizjūt kā smagu pienākumu vai nastu. Pavisam citādi tas ir ar sievieti, kas nav varējusi atraisīt šos savus spēkus. Viņa, pirmkārt, nekad nesasniegs savu augstāko briedumu, otrkārt, neatraisītie spēki viņu arvien nospiedīs, padarot īgnu, nervozu, nelaimīgu. Iekšējie spēki, neatrazdami dabīgu atraisījumu, izpaužas dažādās kroplās formās. Ārēji komiskai parādībai tādu sieviešu starpā te ir dziļi traģisks pamats.

Cik liela nozīme savu spēku atraisīšanai, to it sevišķi spilgti pierāda piemēri, kur spēku atraisīšanās aizkavēta. Cilvēki, kas nevar atrast vietas, kur izlietot savus spēkus, ne tikai nav apmierināti garīgi — tie bieži sāk ciest arī dažādas fiziskas kaites, kas arī saprotams, jo fiziskais un garīgais tik cieši saistīti sava starpā. Loti daudz tādu gadījumu, kur pensionēti darbinieki, kas nu, liktos, var atpūsties un mierīgi pavadīt savu mūža vakaru, drīz vien sabrūk un pat aiziet no šīs dzīves, ja tie neatrod nekā, kur izlietot savus spēkus, un tiem laiks jāpavada bezdarbībā.

Raksturīgu piemēru, cik smagi cilvēku var ietekmēt bezdarbība un cik neparastiem līdzekļiem var viņu izglābt no šī posta, rāda Akselis Munte savā grāmatā par San Mikēlu. Veco markīzi viņš izdziedē, uzdāvādams viņai sunīti un iedvesdams, ka tā slimo ar kādu neeksistējošu kaiti. Viss tas markīzei sagādā uzdevumu — rūpēties par savu suni un sevi — un šis uzdevums ir tas, kas viņu atdzīvina un atjauno, jo viņai jāsāk darboties. Spilgts piemērs tam, ka arī rūpes spēj cilvēku laimīgu darīt, ir Poruka Kukažiņa. Dziļā mīla pret abām meitām un visu dzīvo radību viņā modina pastāvīgas rūpes par viņu labklājību. Bet šīs rūpes par visiem viņu nenomāc, nepadara nelaimīgu; taisni otrādi, tas spiež Kukažiņu pastāvīgi staigāt no vienas meitas pie otras, lai palīdzētu vienai un otrai, lai pateiktu mīlu vārdu katram, kas gadās ceļa malā. Rūpes par citu labklājību Kukažiņā atraisa visus viņas gaišos spēkus, dara viņu ar to laimīgu.

No šā viedokļa izskaidrojama arī tā milzīgā nozīme, kas piemīt reliģijai, jo paļāvība uz Dievu dod ticību arī savam uzdevumam un saviem spēkiem, palīdz tos pilnīgāk atraisīt un vieglāk tikt pāri grūtībām. Reliģija ir tik liels atbalsts cilvēka dzīvē, ka to nemaz pienācīgi nevar novērtēt. Tāpēc lielu kļūdu — pat noziegumu pret cilvēkiem izdara tic, kas cenšas sagraut cilvēkā reliģiju.

Iespēja atraisīt savus fiziskos un garīgos spēkus dod īpašu labsajūtu un prieku — pirmo pakāpi uz laimi. Jo pilnīgāks ir to atraisījums, jo dziļāka ir cilvēka laimes izjūta.

a. Attīsti savas spējas!

Kā jau teicām: jo pilnīgāka ir savu spēku atraisīšana, jo dziļāk cilvēks pārdzīvo laimes izjūtu. Bet lai varētu savus spēkus vispilnīgāk atraisīt, ir labi jāpazīst sevi, jo daudzreiz mūsos slēpjas spēki, kas palikuši neuzminēti. Līdz ar to mēs nesam sevī spēkus, kas mūs tikai apgrūtina un dara nemierīgus. Otrkārt, svarīga lieta — attīstīt visus tos spēkus, kas mūsos ir, jo tāda ceļā, atraisot šos spēkus, panāksim arī savas laimes izjūtas kāpinājumu. Vārdu sakot, svarīga dzīves mākslas dala ir savu spēju atklāšana un attīstīšana.

Savu un citu spēju novērtēšanā cilvēki loti bieži kļūdās. Daudzreiz gan nākas novērot savu spēju pārvērtēšanu, bet vēl biežāk cilvēki novērtē savas spējas par zemu vai nemaz tās neatklāj. Bieži dzird cilvēkus žēlojamies par to, ka viņiem neesot nekāda talanta. Pa daļai šīs žēlošanās iemesls ir aplamais uzskats par talantu. Pa lielākai tiesai, par talantu uzskata gandrīz vienīgi rakstnieku, gleznotāju, vai citu mākslinieku dāvanas. Patiesībā talanti var būt un ir visās darba nozarēs, un katrā darbā talants atradīs tikpat augstu un spilgtu atraisījumu. Uz domam, ka tikai mākslinieka talants var dot dziļus pārdzīvojumus, pavedina tas apstāklis, ka mākslinieka talants atrod spilgtāku ārējo izpausmi un arī spilgtāku ārējo novērtējumu. Tai slavai un materiāliem sasniegumiem, ko dod talants māksliniekiem, tomēr nav galvenā nozīme. Par to jau runājām iepriekšējās nodalās. Laimes izjūtu dod pašu iekšējo spēku, talanta atrisinājums. Bet šī izjūta nebūs mazāka arī zemkopim, kam talants jauki iekārtot savu saimniecību, vai skolotājam, kam ir talants izveidot skaistas dvēseles, vai mātei, kam ir talants izaudzināt par krietnu cilvēku savu bērnu. Visi talanti ir vienlīdzīgi vērtīgi, un visi talanti, savus spēkus atraisot, dod arī vienlīdzīgi stipru laimes izjūtu. Tādēļ ir pilnīgi aplami skumt par to, ka nav mākslinieka talanta, un nemaz pat nepapūlēties atrast savu talantu.

Tātad ciešāk ieskatieties sevī, pētiet sevi, meklējiet savas spējas — jūs atradīsit tās, un līdz ar to jūs atradīsit pamatu sava talanta izveidošanai. Pazīstamais amerikāņu dzīves filozofs Mardens saka: „Es domāju, nebūs pasaulē cilvēka, kas nekristu izbrīnā, ja spētu skatīt visus savus spēkus, kas viņā snauž. Tas neesmu es, tas ir daudz lielāka un apdāvinātāka cilvēka tēls — viņš teiktu, sevi saskatījis: īpašības, ar ko viņš apveltīts un kas sola it visur neapšaubāmas sekmes, pieder stiprai personībai, ne tādai kā es. Ja varētu savu „es" skatīt ar Rentgena stariem, mēs atrastu savas labākās dāvanas, kuras vēl nekad neesam saukuši darboties." — „Ja likteņa nežēlības vajāts cilvēks." saka tas pats filozofs, „cīņas apnicis, sevī un pasaulē vīlies, spētu tikai reizi pamest skatu uz milzi, ko glabā viņš sevī — uz saviem vēl neizlietotiem spēkiem, tas darītu visu, lai uzmodinātu tos un gūtu tajos sev palīgu, glābēju. Atklāt savas snaudošās spējas, atrast un lietā likt to, kas vel neizlietots, ir visu mākslu māksla."

Tie ir dziļi patiesi vārdi, ko katram vajadzētu iegaumēt. Ja runā par spējīgiem un nespējīgiem cilvēkiem, par apdāvinātiem un neapdāvinātiem, tad patiesība tā ir liela kļūda. Katrā cilvēkā ir kādas spējas vienam vai otram darbam vai uzdevumam, bet bieži šās spējas paliek neievērotas un neattīstītas. Pēc individualpsihologa Dr. A. Adlera domām, neesot apdāvināto vai neapdāvināto, tikai drosmes pilnie un mazdūšīgie. Kam bus dzīves drosme, tas sevi par neapdāvinātu neuzskatīs. Vislielākie darbi radušies kā labas dzīves skolas, neatlaidīgas centības un pareizas vingrināšanās rezultāti.

Piemēri no dzīves šo vārdu patiesību apstiprina. Piemēram, par lielo filozofu Kantu zināms, ka viņa gara dāvanas attīstījās ļoti lēnām. Vienīgi pateicoties savai stingrai gribai, augstākā klasē viņš ierindojās labāko skolnieku skaitā. Tomēr arī te vēl no nākamā filozofa nekas nebija manāms. Tātad noteikti varam sacīt, ka viss tas, ko radījis Kauts, bija tikai stipras gribas un darba, savu spēju attīstīšanas rezultāts. Šīs spējas Kants sevī izkopa tādos apmēros, ka viņš ar savu gribas spēku pārspēja pat organisma vājību. Viņš mācēja valdīt par savu vājo organismu, bija pats savs ārsts, ar savu stipro gribu un apņemšanos pārvarēdams slimības. Ar stipro gribu un pašiedvesmu viņš arī sekmīgi pārvarēja vienu otru fizisku grūtību un prata pasargāt savu organismu no pārāk agra novecojuma.

Viens no slavenākiem vīriem Amerikā, kura vārdu tur vēl tagad katrs min ar lielāko godbijību, bija prezidents Džordžs Vašingtons. Arī viņam nebija nekādu izcilu talantu, bet viņš loti agri izaudzēja sevī stipru gribas spēku un skaidru sirdsapziņu, kas izvirzīja viņu Meliem un atbildīgiem uzdevumiem. Par Vašingtonu kāds viņa biogrāfs saka: „Vašingtons sniedz visspīdošāko piemēru, cik daudz spēj viens nepārmērīgi apdāvināts vīrs izdarīt savas tautas un cilvēces labā. ja tas koncentrē savus spēkus vienā virzienā un ja viņam ir nopietna griba kaut ko derīgu panākt."

Tāpat tas ir bijis ar daudziem citiem slaveniem vīriem. Darvins, Linnejs, Mikelandželo bija arī pavisam maz ievērojami kā skolnieki; Napoleonam skolā nemaz neveicās ar valodām, bet Valters Skots prata rakstīt vienīgi domu rakstus — citādi tas bija pilnīgs nesapraša. Visi šie cilvēki tomēr prata atrast savas spējas un attīstīt tas līdz tādai pilnībai, ka kļuva par ievērojamākiem vīriem pasaule. Katrā tātad var slēpties spējas, kas atver tam ceļu uz lieliem sasniegumiem. Protams, nav jāpadara par elkiem šie sasniegumi, jo svarīgākais jau ir savu spēku atraisīšana, kas tomēr nav iespējama, ja savas spējas paliek svešas un neattīstītas.

Kā attīstīt savas spējas? Tās vajag, vispirms, sevī atklāt. Paviršu, nevaļīgu skatu sevī raugoties, nevar nedz atklāt visas savas iekšējās bagātības, nedz tās pienācīgi novērtēt. Tātad nepieciešama ilgstoša un nopietna iedziļināšanās sevī. Še tuvāk pie tās neapstāsimies, jo runa par to būs vēlāk — nodaļā par sevis izveidošanu. Uzsvērsim tikai to, ka iedziļināšanās sevī ir savu spēju attīstīšanas pirmais pamats: bez tās neviens pareizi nenovērtēs, kas viņā īsts un kopjams un kas ir tikai paša iedomu vai citu iegalvojumu auglis.

Iedziļināšanās sevī ir saistīta ar mākslu koncentrēties. Kad Ņūtonam jautāja, kā tas varējis izdarīt savus ievērojamos atklājumus, viņš atbildējis: „Es ne par ko citu nedomāju." Tāpat ir jārīkojas, lai atklātu savas spējas. Jāsakopo un jāsaista visa sava uzmanība pie tiem spēju dīgļiem, ko esi sevī ievērojis vai nojautis — ne par ko citu šai laikā nedomājot. Koncentrācija vajadzīga arī tālāk — sākot atklātas spējas izveidot, likt darbā. Spējas var būt daudzas, bet panākumus gūs tikai tas, kas koncentrēsies ilgāku laiku vienu spēju virzienā, nelēkājot vienā laikā no vienas spējas uz otru, neizmēģinot tās visas uz reizi. Šis paņēmiens vēl nenozīmē vienpusību. No vienpusības cilvēkam jāsargājas: viņam jācenšas attīstīt visas savas spējas, jo tad viņa spēku atraisījums būs arvien daudzpusīgāks un pilnīgāks; tas padarīs viņu arī neatkarīgāku no ārējo apstākļu svārstībām. Bet koncentrācija jau nenozīmē vienpusību; tās noteikums ir vienīgi: zināmā laikā sakopot visu savu uzmanību pie vienām noteiktām spējām, kā arī iemācīties sakopot visas savas zināmās spējas tad, kad nepieciešama to izlietošana.

Atklājis sevī kādas spējas, nepaliec tomēr vieglprātīgs vai iedomīgs. Nesāc domāt, ka šīs spējas ir jau spēks, ka tev tikai jāgaida vai jāmeklē izdevība, kur tas varēsi izlietot un gūt tūlīt panākumus. Tavas spējas var būt tikai dīglī, vel pavisam neizkoptas. Tātad ķeries bez kavēšanās pie to izkopšanas. Muskuli ir katram cilvēkam, bet ne katrs tādēļ vien jau ir atlēts vai spēcīgs cilvēks. Lai kļūtu par atlētu — muskuli jāvingrina, jātrenējas vai jāstrādā. Tāpat ir ar spējām — tās jāvingrina, nemitīgi jātrenējas. Pietiek uz laiku atstāt kādas savas spējas novārtā — un tās atrofēsies, panīks. Spēju attīstīšana tātad prasa vingrinājumus. Vingrinājumiem jābūt sistemātiskiem un ilgstošiem; citiem vārdiem — vajadzīga arī pacietība. Ne par velti paruna saka: "Neviens meistars nekrīt no debesīm" — neviens talants nerodas bez pacietīgas sagatavošanās.

Nepārvērtē savas spējas, bet vēl jo vairāk — neapšaubi tās! Šaubas ir rūsa, kas var saēst visas sekmes. Tāpēc cīnies pret iedomām, ka tu nespēji un nevari. Ja tevī ir zināmas spējas, tad tu spēji un tev jāspēj! Neesi pārāk mazdūšīgs un kautrīgs savu spēju izlietošanā. Neizbīsties un nezaudē dūšu pirmo neveiksmju dēļ: tās vēl nenozīmē, ka tev nav spēju, bet nozīmē tikai to, ka tās vēl neizkoptas, pārāk maz vingrinātas.

Nepārvērtē arī pretestību, apstākļus, kas tevi traucē savas spējas izveidot vai izlietot. Nesaki nekad: manī gan ir tādas un tādas spējas, bet ārējie apstākli tādi, ka es nevaru tās ne izkopt, ne izlietot; būtu bijuši labāki apstākli — es būtu bijis pavisam cits vīrs. Nepadari sevi par apstākļu vergu! īsts vīrs pats rada apstākļus, pārvar visas pretestības. Mūsu ministru prezidents Dr. Kārlis Ulmanis saka: "Kad Dievs nodomājis kādu cilvēku audzināt un stiprināt, tad viņš nesūta vis viņu vieglumā, bet nepieciešamības un trūkuma skolā." Un kādā citā vietā viņš saka: "Grūtības modina lielas spējas un gatavo ceļu varenībai. Kara ugunīs izpeld uz augšu nepazīti varoni." Tiešam, taisni grūtībās ir atradušās un izaugušas lielākas spējas; grūtības, trūkums un nabadzība ir devuši lielākos talantus.

Ik reizes, kad tu sāc vainot savus apstākļus — ka tie neļauj tev attīstīt un izlietot savas spējas — atceries, kādos apstākļos radušies tie talanti, ko tu daudzkārt apbrīno. Ābrams Linkolns bija meža strādnieks, bet prata vissmagākajos apstākļos attīstīt savas spējas, nemitīgi vingrināja tās — un kļuva Amerikas Savienoto Valšķu prezidents. Ja viņš arī būtu tikai sūrojies par saviem apstākļiem — visu mūžu viņš būtu palicis tikai tas pats malkas cirtējs kādā nomaļā Amerikas stūrītī. Izgudrotājs Edisons iesāka savu karjeru kā avīžu zēns. Slavenais vācu gleznotājs Kaulbahs jaunībā — ubagoja. Dzejnieks Zakss un dabaszinātnieks Linnejs sāka izkopt savas spējas, sēdēdami — uz kurpnieka sola. Slavenais Āfrikas pētnieks Livingstons jaunībā bija neievērojams audējs. Franču komēdiju meistars Moljērs bija tapsētājs, un taisni še, attīstot savas spējas, izmantojot izdevību novērot cilvēkus, viņš izauga par talantu dramaturģijā. Fiziķis Faradejs pašķīra sev ceļu, savā nabadzīgā jumta istabiņā sarīkodams mēģinājumus, izmantodams tiem vecas pudeles un podiņus- Mums, latviešiem, pietiek arī paskatīties savas tautas nesenā pagātnē; gandrīz visi mūsu lielākie gari sākuši savas gaitas vai nu kā kalpu bērni vai ganu zēni; viņi pašķīruši sev ceļu uz izglītību un lielākiem sasniegumiem pašu spēkiem, pārvarēdami "nepārvaramas" grūtības. Vai tad nu taisni tu būtu tas izņēmums, ko apstākli tā saistījuši, ka savas spējas tu nevarētu izveidot un atraisīt!?

Visbeidzot, esi dedzīgs savu spēju izveidošana un tici sev! Iegaumē kāda dzīves filozofa vārdus: „Ir neizmērojama starpība starp cilvēka karstām, dedzīgam ilgām un mērenu vēlēšanos. Lai kustinātu tvaika mašīnas virzuli, jābūt karstam tvaikam; ar siltu ūdeni vien tur nepietiek. Daudzi centieni nekad nesasniedz savu mērķi tikai tāpēc, ka tiem nav ugunīga spara."

Nevajag arī nekad padoties kādam sarūgtinājumam vai palikt mazticīgam, ja, vairākkārtīgi pārbaudot kādas spējas darbā, izrādās, ka tām tomēr nav izredžu. Nevajag iedomāties, ka tikai viens noteikts darba lauks var sagādāt tev prieku un apmierinājumu. Ja sistemātiski ciet neveiksmi vienā virzienā, ja kādas tavas spējas, tā sakot, nav izturējušas pārbaudījumu, tad neatmet visam ar roku, bet uzsāc kādu savu citu spēju attīstīšanu, līdz beidzot atrod[ savas īstās, savas labākās spējas, un tad nekavējies tās vingrināt un attīstīt. Ja tikai gribēsi savas spējas atrast un vingrināt, ja nebūsi mazdūšīgs, bet ticēsi — tad savas spējas arī atradīsi, un tās atraisīsies vienā vai otrā darba laukā, dodamas skaistākos pārdzīvojumus.

No mūsu spēju attīstīšanas atkarājas, kāda izvēršas pasaule apkārt mums, un šai ziņā par cilvēka spējām un dzīvi varam teikt tos pašus vārdus, ko sacījusi Anna Brigadere par pasauli:

„Šī liela, krāšņa pasaule,
Tā ir kā teiku ābele,
Kas gaida, lai to krata.
Kā ābele zeltābolu.
Tā pilna saldu brīnumu.
Grib, lai to redz un skata.
Vismalās sauc: ak, atpestī.
Nāc, klausi, tausti, atdzimsti,
Mums savu sirdi dodi;
Mums siltas dvēs'les vārdu teic,
Lai topam skaņa, balss un veids,
Lai Nemaņa top Modi!"

Iedziļinies sevī, atklāj savas spējas! Nekādu talantu nav vienīgi tam, kas tos sevī nemeklē. Talanti var būt un ir visās darba nozares, un katrā darbā talants atrod vienlīdz dziļu un spilgtu atraisījumu.

Lai vispilnīgāk attīstītu savas spējas, koncentrējies kādu laiku tikai vienu savu atklāto vai ievēroto spēju virzienā!

Pacietīgi un sistemātiski vingrini savas spējas! Bez vingrinājumiem neviena spēja nepārvērtīsies spēkā.

Nepārvērtē savas spējas, bet arī neapšaubi tas! Sargā sevi no traucētājām iedomām un neesi mazdūšīgs!

Nepārvērtē pretestību un apstākļu nozīmi. Lieli talanti izauguši visnelabvēlīgākajos ārējos apstākļos.

Esi dedzīgs savu spēju izveidošana un tici tam — tas nodrošinās tev panākumus!

Ja kādas tavas spējas izrādījušās tomēr vājas — nenokar galvu! Turpini iedziļināšanos sevī, kamēr esi atradis savus īstos talantus!

b. Mācies Izjust darba svētību!

Visskaistāko un vispilnīgāko savu speķu atraisījumu cilvēks atrod darbā. Līdz ar to darbs ir dzīves dziļākā būtība, dzīves augstā dziesma, neizsmeļams pārdzīvojumu avots. Darbs ir viens no tiem mērķiem, kas nevil, kas atver vislielākās iespējas padarīt dzīvi krāšņu un laimīgu.

Darbs ir tie dievības spārni, kas paceļ mūs augšup pretim saulei, spēkam un pilnībai. Diemžēl, paši cilvēki šos spārnus ir salauzuši un savu jēdzienu par darbu un tā nozīmi pilnīgi sakropļojuši. Materiālisma maldu teļu apstulbinātais cilvēks dzīves vērtīgāko saturu un laimes stiprāko pamatu — darbu ir pārvērtis par līdzekli Šķietamu labumu vai baudu iegūšanai. Var teikt: cilvēks izšķiež miljonus, kas glabājas viņa rokās, lai iegūtu par tiem — santīmus. Pārvērtuši darbu no dziļākas baudas — kas pēc savas īstās būtības ir — līdzeklī citu, mazvērtīgāku baudu iegūšanai, cilvēki, pirmkārt, darbu no baudas pārvērtuši smagā nastā, otrkārt, padarījuši visu savu dzīvi tukšāku, mazvērtīgāku. Velti meklēt dzīvē laimi, kamēr nebūs atdots darbam tam pienācīgais mirdzums. Mums jāizprot un jāapzinās vispirms, ka darbs nekādā ziņā nav tikai līdzeklis savas eksistences nodrošināšanai, bet tas ir arī līdzeklis sava „es" piepildīšanai. Mēs taču nedzīvojam tikai tādēļ vien, lai ēstu un dzertu un vairotos, bet mēs ēdam un dzeram, lai varētu pildīt kādu augstāku uzdevumu, un šajā augstākajā uzdevumā ietilpst darbs. Darba dziņa ir tā dievišķā dzirkstele, kas vājāk vai karstāk kvēlo katrā cilvēkā, un tas ir pazaudējis ceļu uz laimi, kas ļauj izdzist vai tīši nodzēš šo dzirksteli. Agri vai vēlu ikviens, kas dzīvē meklē tikai baudas vai izpriecas, izjutīs visdziļāko vilšanos, jo parastās baudas ir acu 80 mirklīgas izjūtas, kas izplēn, neatstājot cilvēkam nekādas vērtības. Kas tikai baudām vai izpriecām vai tīri fizioloģiskai dzīvei dzīvojis, tas agri vai vēlu izjutīs lielo tukšumu, ko nekas vairs nevar aizpildīt. Turpretim neviens, kas darbam dzīvojis, kas darījis savu darbu ar prieku un mīlestību, šo rūgto vilšanos un tukšumu nepiedzīvos. Tāds nu ir dabas likums, ka pilnīgāko un visilgāk paliekošo apmierinājumu cilvēkam var dot padarīta darba apzina, un jo grūtāks ir bijis darbs, ko viņš veicis, jo vairāk viņš sevi šai darbā ielicis —jo pilnīgāks ir tas apmierinājums, ko viņš guvis.

Diemžēl, pārāk daudziem par darbu ieaudzēts vai izveidojies nepareizs, sakropļots jēdziens. Tie, protams, tad arī nevar izprast darba īsto nozīmi un vērtību un nevar arī izjust tā svētību, bet izjūt to tikai kā slogu, par kādu cilvēki vai sabiedriskā iekārta darbu daudzos gadījumos tiešām arī padarījusi.

Vairums cilvēku saista darbu tikai ar pelnu, ko tas var dot, un vērtē darbu atkarībā no šīs peļņas. Par cilvēku ideālu kļuvis — gūt vislielāko pelnu ar vismazāko darba patēriņu. Loti daudziem pavisam ideāls liekas tāds stāvoklis, kad varētu gūt tikai pelnu vien bez kaut kāda darba. Tad būtu līdzekli eksistencei un izpriecām bez kādām „darba mokām". Tā kā šis ideāls pa lielākai daļai paliek tikai nesasniedzams sapnis, tad cilvēki par sasniedzamu ideālu uzskata dažādas veiklas kombinācijas vai spekulācijas vai, labākā gadījumā, dažādas kancelejas un citas līdzīgas vietas, kur iegūst pietiekoši lielu atalgojumu, nosēdot dažas stundas diena.

Šie cilvēki patiesībā paši sevi aplaupa. Viņi atņem darbam tā vērtīgākās īpašības. Viņi, tā sakot, apmaina dzīvu ziedu pret papīra puķi. Jo ne pelņā ir darba lielākā vērtība, bet pašā darba procesā, savu speķu atraisīšanā, izjūtās, ko cilvēkam var dot darbs. Lai dzīves mākslai liktu stiprākos pamatus, jātiek skaidrībā par darba īsto būtību un saturu. Tādēļ: pievērs savu uzmanību darbam, nežēlo laika pārdomām par tā saturu, mācies pazīt izjūtas, ko darbs spēj sniegt, mācies izkopt šās izjūtas, netaupi pūļu un laika, lai atrisinātu darba lielo mīklu! Apzināsimies vispirms, kādos augstumos mūs var pacelt darbs. Tieši darbā mēs tuvojamies tam visuvarenam spēkam, kas ir radījis debesis un zemi. visu bezgalīgo pasauli un arī mūs pašus; darbā arī mēs paši kļūstam dala no šā visuvarenā spēka — mēs pārvēršamies radītājos, kas paši rada jaunas pasaules. Lūk, arhitekts, kas tikko uzcēlis brīnišķu celtni, kura sajūsmina tūkstošus cilvēkus! Vai viņš nav Lielā Meistara audzēknis, kas turpina to pašu darbu, ko uzsācis kādreiz sensenās dienās viņa lielais skolotājs?! Arī viņš taču cēlis savu celtni no nekā — jo vielā, ko viņš izmantojis savai celtnei, taču pašā par sevi nav ne tās idejas, ne to līniju kombinācijas, ne formu, ne skaistuma, kas izpaužas viņa radītā mākslas darbā. Viela, no kā viņš cēlis savu celtni, taču šai gadījumā ir tikai tāda pati pirmviela, no kādas radās arī pasaule — tā ir haotiska masa, ko saturīgu un dzīvu dara tikai mākslinieka gars, tā ideja, kas šajā vielā ietverta, kas saskanīgi un mērķtiecīgi šo vielu sakārtojusi! Katrā mākslas darbā ārpus vielas arvien ir radīts vēl kaut kas pilnīgi jauns — jaunas formas, idejas, kas atver cilvēkam jaunas izjūtas, jaunas pasaules.

Jaunas pasaules rada rakstnieks ar darbiem, kas mūs ievada citur neredzētās pasaulēs, iepazīstina mūs ar cilvēkiem, kas eksistē tikai viņa darbos, bet kļūst mūsu apziņā tikpat reāli, tikpat dzīvi, it kā tie tiešām būtu dzīvojuši, it kā mēs ar tiem būtu savā dzīve tikušies, runājušies ar viņiem, daudz ko no viņiem mācījušies. Vai nav tādas rakstnieku radītas personas un tipi, kas mums daudz pazīstamāki, daudz tuvāki vai daudz spilgtāki iespiedušies mūsu atmiņā vai apziņa nekā daudzi reāli cilvēki, ar ko diendienā tikušies. Ja tā — vai tad rakstnieku radītie cilvēki ir mazāk reāli nekā īstenība eksistējošie? Vai rakstnieks, kas radījis šādus tipus, nav sava Lielā Meistara cienīgs skolnieks, ka radījis jaunus cilvēkus, daudzreiz tādus, kas vēlāk ar savu raksturu un garīgo seju iemiesojas pēc tam neskaitāmos “reālos” cilvēkos?

Gleznotājs uzbur uz audekla brīnišķus, nekur neredzētus skatus, kas var mūs aizraut vairāk par daba redzētiem skatiem. Vai ainas, ko tik spilgti izjutām, var atzīt par mazāk reālam nekā tās. ko redzam „reālā" pasaule? Komponists rada skaņas, kas nav vēl nekur dzirdētas, un aiznes mūs skaistākās izjūtās, kādas nevar dot nekas agrāk pasaulē dzirdētais. Vai arī viņš nav Lielā Meistara cienīgs skolnieks, kas papildina sava skolotāja darbu ar jaunam brīnišķām simfonijām?

Un ikviens, kas radījis lielu mākslas darbu, zina arī un var pastāstīt, kādas skaistākās izjūtas viņš pārdzīvojis pats, radīdams savu mākslas darbu. Viņš pilnīgi un turklāt pavisam reāli ir dzīvojis kādā citā pasaulē —pasaulē, kurā viņš pats ir bijis arī visuspēcīgs radītājs; pasaule, kuru viņš pats ir radījis, ir veidojis tādu, kādu to ir zīmējusi viņa paša griba. Tie ir lielie radīšanas mirkli, lielie savu spēku atraisīšanas mirkli, ko nevar atsvērt neviens cits pārdzīvojums; cilvēka lielākās pilnības mirkli...

Bet ir vislielākā kļūda un pārpratums, ja šo radīšanas privilēģiju atzīst un piešķir tikai rakstniekiem, gleznotājiem, komponistiem, arhitektiem. Ir vislielākā patvarība, ja mākslinieka vārdu piešķir tikai šo cilvēku kategorijai! Tāpat kā cilvēki, kas nes rakstnieku un gleznotāju vārdus, var arī — nebūt mākslinieki, tā mākslinieks var būt un mākslinieka vārdu var godam nest ikviens garīga darba un tikpat labi arī fiziska darba strādnieks! Ne vielas izvēlē mākslinieka būtība, bet tās veidošanā. Un kas veido vielu tikai tādēļ, lai par to iegūtu naudu — nav īsts mākslinieks, kaut arī viņš veidotu vissmalkāko vielu. „Ja gribi pilnīgs būt un sevī liels," saka Rainis. „tad neprasi, lai dod par darbu algu." Kas strādā pirmā kārtā naudas dēl, tam mākslinieka izjūtu pasaule paliks sveša. Vienalga, kāda viela, bet ja to veido ar sirdi, pašas veidošanas dēl — cilvēks, kas to dara, būs mākslinieks, kaut arī viņa rokas būtu tikai vienkāršs dzelzs gabals un veseris vai māla pika. Vienkāršs kalējs un galdnieks, kas dara savu darbu ne naudas dēl, ko viņš par šo darbu var iegūt, bet pirmā kārtā paša radīšanas procesa dēl; vienkāršs kalējs un galdnieks, kas ieliek savā darbā savu sirdi un sevi pašu, cenšas radīt to labāko, ko viņa rīcībā esošās zināšanas un līdzekli atļauj — ir desmitkārt cienīgāks nest mākslinieka vārdu, nekā "mākslinieks", kas ražo gleznu pie gleznas, rēķinādams, cik katra no tām viņam ienesīs. Katrs cilvēks izjūt sevī lielākā vai mazākā mērā šo radīšanas tieksmi, bet daudzi neatrod iespējas to piepildīt, jo neatrod ceļu šās tieksmes atraisīšanai. Viņiem šķiet, ka savas radīšanas tieksmes atraisīt un piepildīt spēj tikai mākslinieki šā vārda parastā nozīmē, un tādēļ daudzi mēģina atrast sevī kaut kādus talantus šai virzienā. Tā rodas mums tik daudzi mākslas diletanti, kas nedz paši atrod to, ko meklējuši, nedz citiem dod ko paliekošu, vērtīgu. Veselīga dzina nepareizas izpratnes dēļ tikai sakropļo pašus cilvēkus un viņu dzīvi, sakropļo arī pašu ideju

Tādēļ atvērsim reiz acis un saskatīsim, ka radīšanas prieks ir atrodams katrā darbā, un lieli, īsti mākslinieki var būt ne tikai glezniecībā, rakstniecībā un mūzikā vien, bet katrā darbā.

Amerikāņu dzīves filozofs Mardens saka: „Ja tavs darbs tevī modina tikai dzinu pēc pelņas, pēc juteklīgiem priekiem, attīsta iedzīvošanās kāri un māca ar rupju varu lauzt ceļu uz siltāku vietiņu, tad, protams, viņš tevi bojā. Tad tu izķēmosi to skaisto radījumu, par kādu Dievs tevi ir radījis pasaulē." Turpretim: „Ir prieks klausīties, ja kāds jauneklis runā ar zināmu pašapziņu par savu darbu, kaut arī pēdējais būtu pavisam neievērojams... īsts vīrs var pacelt visniecīgākā darba nozīmi." Un mūsu dzejnieks Rainis saka: „Katram mazam ar būs lielam būt - Kopsim sevī garu, kas to spēj."

Ja esi zinātnieks, tu vari kļūt tikpat liels mākslinieks savā darbā kā lielākais dzejnieks vai gleznotājs. Katrs atklājums, katra jauna ideja, katrs jauns izskaidrojums — tas nav mazvērtīgāks par mākslas darbu, ko radījis kāds rakstnieks vai gleznotājs. Nav lielas nozīmes tam, vai sarežģītai problēmai, ko esi atrisinājis, plašās masas tāpat uzgavilēs kā kāda komponista jaunākam darbam, vai nē — jo ja tu esi izpratis dzīvi, tad tu zini, cik maza nozīme skaidra domātāja acīs ir Pūļa gavilēm. Katrā ziņā šās gaviles ir simtkārt maz vērtīgākas nekā tas izjūtas, ko tev var dot radīšanas prieks, atrisinot savu problēmu vai atklājot kādu līdz šim vel neatklātu dabas noslēpumu. Pēdējā gadījumā tu esi radītājs un pavēlnieks, kurpretim pūla suminājumu brīdī tu esi tikai skaida, kas pacelta, kaut arī patīkamos, bet tomēr tikai bangojošos viļņos, kas vienā acumirklī uzsviež tevi augstu gaisā, lai pēc tam tu atkristu atkal atpakaļ vilna ielejā. Tātad — ja tu nes zinātnieka vārdu, tad arī esi zinātnieks, esi mākslinieks savā darba laukā, atraisi visus savus spēkus, radi un izjūti lielo radīšanas prieku!

Ja tu esi skolotājs, tad esi arī tu ne vienpadsmitās vai divpadsmitās kategorijas ierēdnis, kas godīgā darbā pelnī savu maizīti, bet esi — mākslinieks. Apzinies labi un izjūti dziļi, kāda smalka, kāda brīnišķi smalka viela dota tavās rokas veidošanai: cilvēku dvēseles, vēl jaunas, nesabojātas cilvēku dvēseles! No tevis visvairāk atkarājas, kas izveidosies no šīm dvēselēm: vai izaugs dziļu un skaidru jūtu un stipras gribas cilvēki, kas nesīs mūsu zemei jaunas idejas, jaunus lielus darbus, jaunu laikmetu, vai arī tikai tādi paši dzīves diletanti, kādus redzam tik bieži tagad visapkārt sev; vai izaugs radītāji, laimīgi cilvēki, vai to pašu veco kļūdu un aizspriedumu vergi, kas meklē un nevar atrast dzīvē ne tās īsto jēgu un saturu, ne savu īsto vietu. Apzinies pilnā mērā savu lielo atbildību un lielo pienākumu, kādu tu esi uzņēmies, kļūdams skolotājs! Ar to vien. ka tu esi iemācījis savus audzēkņus labi rakstīt un lasīt un orientēties dabas likumos, tu esi padarījis vēl tikai niecīgāko sava darba dalu. Dvēseļu audzināšanas darbs ir tava uzdevuma svarīgākā un svētīgākā dala! Tā ir tā dala, kurā vispilnīgāk var izpausties un jāizpaužas tavām radītāja, tavām mākslinieka spējām. Tu esi kā gleznotājs, kurš var uzburt uz audekla tiklab skaistāko tēlu, kas katram radīs prieku, kā arī kropli, kas katru atbaidīs. Tu esi kā rakstnieks, kura rokās ir baltas papīra lapas: uz tām tu vari uzrakstīt vai nu skaistākās dzejas un stāstus, vai arī bālas frāzes, kas nedos nevienam nekā. Vājš strādnieks tu būsi bijis, ja viss tavs darbs būs izpaudies tikai burtu iemācīšanā un gada skaitļu un kalnu un ezeru nosaukumu iekalšanā, bet dvēseles, kas nodotas tavās rokās, nenesīs nekādu veidojumu vai arī nesīs tikai kropļojuma zīmes! Tad pienāks dienas, kad tu pats, savā darbā skatīdamies, smagi nosodīsi sevi par to noziegumu, ko tu savā dzīvē esi pastrādājis.

Bet tu vairi būt mākslinieks, kas kopj šās dvēseles ar tādu pat rūpību, kā kopj savas mīļākās puķes dārznieks, kam katra puķe ir dala no viņa paša, daļa no viņa paša dvēseles. Ej ar karstu gribu un ar neatlaidību šo dvēseļu dārznieka ceļu! Uzmeklē pumpurus, kas ir katra tava skolnieka sirdī, kopi tos un audzē viņus par krāšņiem ziediem, neļauj nezālēm, salnām un tārpiem tos iznīcināt! Nododies šim darbam ar īsta mākslinieka aizrautību, un tu mācīsies izjust radīšanas svētlaimību. Tev sagādās dziļāko prieku katras veselīgas tieksmes atraisīšanās tavā audzēknī, tu skatīsies priekā mirdzošām acīm, kā tavās rokās veidosies jauns Cilvēks, kas gribēs un pratīs darīt saulaināku un skaistāku pats savu un citu cilvēku dzīvi. Kā ar atsevišķiem otas vilcieniem gleznotāja rokas izveido brīnišķu gleznu, tā no taviem atsevišķiem vārdiem, pamudinājuma skatiem un dvēseles siltuma tavā acu priekšā izveidosies skaistā dvēsele, kas iepriecinās simtus vai tūkstošus cilvēkus. Apzinies, ka tu pats sevi aplaupi — par taviem audzēkņiem nemaz nerunājot — ja tu turi savā rīcībā šo jūtīgo, smalko veidvielu un neveido to, bet ļauj tai veidoties pašai, kā pagadās. Tu atņem sev lielo. īsta mākslinieka radīšanas prieku! Tikai pavirši domājot, tu vari sevi apmierināt ar to, ka esi savu pienākumu izpildījis ar to, ka esi "kārtīgi nodevis savas stundas" un pēc tam vēl vadījis kora mēģinājumus un "piedalījies biedrības dzīvē". Nulles vērts ir tavs "sabiedriskā darbinieka" stāžs, ja dvēseles, kas tev ir uzticētas, nav baudījušas ne tavas sirds sauli, ne tavu jūtu lietu! Nemēģini iestāstīt sev, ka šis uzdevums prasa no tevis par daudz. Faktiskais stāvoklis ir pavisam otrāds — šī nodošanās savam darbam nevis prasa, bet — dod tev bezgala daudz. Tur ir tavu spēku atraisījums. tur ir tavas dziļākās izjūtas, tava lielākā dzīves laime — neaizsvied to, neapmaini to pret mazvērtīgiem, ātri rūsējošiem spīguļiem, kas vilina tevi projām no tā lielā mākslinieka darba, kuram tu esi aicināts. Dzīvo tev nodoto dvēseļu audzināšanai, esi pie viņām ne stundām, bet dienām — un tu būsi dzīvojis bagātu, laimīgu dzīvi!

Un ja tu esi "vienkāršs zemes rūķis", kas dzen savu vagu tīrumā, tad nekļūdies sava stāvokļa novērtējumā un neaizmirsti, ka arī tu esi aicināts un arī tu vari būt mākslinieks, vari būt viens no lielākiem māksliniekiem! Protams, ja visa tava dzīve izteiksies tikai aprēķinos, cik tu vari iesēt un cik tu vari izkult un cik par to tu vari saņemt — tad tu būsi tikai vienkāršs zemes amatnieks, kas nodzīvosi pelēku, rūpju pilnu dzīvi. Arī tev ir jāpaceļas un arī tev ir iespējams pacelties pāri šiem sausiem aprēķiniem un, to pašu vagu dzenot un tīrumu pļaujot, dzīvot augstāku, pilnvērtīgāku — vienu no pilnvērtīgākām dzīvēm. Tikai izraujies mazliet ārā no tā šaurā materiālo aprēķinu loka, kurā tu esi sevi par daudz iežņaudzis, un centies labāk iejusties pašā tai lielajā radīšanas procesā, ko tu veic, pats bieži vien to gandrīz nemaz vairs nesaredzēdams un neievērodams.

Mūsu tēvi un vectēvi bija šai ziņā daudz pilnīgāki un lielāki par tagadējo paaudzi. Viņi, par spīti tam. ka viņu darba apstākļi bija vēl daudz smagāki nekā ir tagadējie, stipri modernizētie un tehniski uzlabotie apstākli, ir tomēr dzīvāk un pilnīgāk izjutuši to lielo mistēriju, kam viņi ir kalpojuši, tāpat kā tu kalpo. Viņu acis ir biežāk apstājušās pie druvu pirmā zaļuma un sētsvidū plaukstošiem kokiem; viņu sirdis ir skaļākā priekā ietrīcējušās, dzirdot cīruļa dziesmu vai bišu sanēšanu; viņu rokas ir daudz biežāk noglaudījušas kā plaukstošu vārpu, tā sava bērīša muguru; viņu ausis daudz jūtīgāk un pilnīgāk ir dzirdējušas dabas skaisto simfoniju. Tu esi gan tehniski progresējis, bet savā dvēselē esi kļuvis daudz nabagāks par saviem senčiem. Tu gan redzi savā saimniecībā dažādas mašīnas, superfosfāta maisus un tīrasiņu lopus, bet tu vairs neredzi birztalas skaistā zaļuma, tu vairs nedzirdi ne putnu dziesmu, ne dzīvnieku valodas. Jo dienas tu paliec praktiskāks un cauri visam tam sāc redzēt tikai kredītu un debetu — un tava dzīve kļūst ar katru dienu nabagāka, kaut arī vienā otra gadījumā tava turība aug. Ienākumi un nauda kļūst arvien vairāk par tavu un tavas saimniecības mērķi, un arī tev sāk likties, ka nauda ir laimes atslēga, bet jo vairāk tu šo atzinu sevī nostiprini, jo — nabagāks tu kļūsti. Tu dzenies pēc turības, lai varētu sev atļauties sarīkot kādu spožāku godu, lai varētu citu priekšā palepoties ar savu turību — un atņem sev tās īstās bagātības, kas tev bija pieejamas arī bez tās pārmērīgās steigas, nevaļas un aprēķiniem, kuros tu sevi esi ieslēdzies.

Nemeklē katrā vārpā, katrā zemes stūrītī un katrā savā dzīvniekā tikai naudas gabalu — tad tu atradīsi savā saimniecībā daudz lielākas bagātības, nekā tu atrodi tur līdz šim. Dari savu darbu, izjuzdams, ka tavi spēki izraisās ziedošās druvās un dārzos, auglībā un dzīvībā, nevis visu laiku rēķinot, cik naudas gabalos pārvērtīsies viens vai otrs tavs solis — un tavs darbs nebūs vairs tā smagā nasta, kas tas tagad kļuvis, bet lielais radīšanas prieks, kas tas kādreiz, latvietim bija.

Nelaupi savai sētai to siltumu un daiļumu, ko tā varētu dot un kas tai jādod tiklab tev pašam, kā visiem tiem, kas tavā sētā dzīvo un aug. Nepārvērt savu sētu par naudas kaltuvi, kur visi ļaudis no agra rīta līdz vēlam vakaram skrien noraizējušies un norūpējušies, viens otra lāgā neredzēdami, viens otram neuzsmaidīdami un mīļa vārda nepasacīdami, bažās, ka tā būtu lieka apstāšanās un aizkavēšanās, kas varētu par kādu santīmu samazināt saimniecības ienākumus. Tavai sētai ir daudz lielāki uzdevumi. Neiznīcini tās svētnīcas skaistumu un svētību, kurā tu dzīvo! Šī sēta nav mantas vai naudas, bet cilvēku dēl, kas tajā dzīvo. Tā būs velti bijusi un arī viss tavs mūžs būs velti bijis, ja šī sēta nebūs nesusi prieku un siltumu visiem tiem cilvēkiem, kas tajā dzīvo. Ja tu gribi būt īsts savas sētas saimnieks, tad tev jābūt arī savas sētas cilvēku dvēseļu saimniekam. Tad tev jāzina, ka tavs augstākais uzdevums un tai paša laikā arī tavas īstākās intereses ir gādāt par to, lai cilvēki, kas tavā sētā dzīvo, dzīvotu laimīgu cilvēku dzīvi. Ja visu tavu mūžu tavās smadzenēs būs degusi tikai doma, cik pūru rudzu tu šogad izkulsi un cik kilogramu sviesta tu pārdosi — var jau būt, ka rezultātā tava saimniecība tev atlicinās par visu tavu mūžu, nu. teiksim, kādu tūkstošu, labākā gadījumā dažus tūkstošus latus. Bet kas tad nu ar to būs panākts? Ko tu ar šo lieko tūkstoti iesāksi? Vai tā jau būs tava laime? Vai tā bus tava laime, ja visu savu mūžu tu būsi nodzīvojis vienās rūpēs, vienos strīdos ar savu saimi, vienos aprēķinos, kā skopāk izdzīvot un kā vairāk izkalpināt pats sevi un citus? Ja visu mūžu tu būsi nodzīvojis, pat ne savas sievas, ne savu bērnu, ne sevis paša lāgā neredzējis?!

Pavisam cita svētība būs tavai sētai, ja tu tajā vispirms redzēsi nevis mašīnas un laidarus, bet — pašus cilvēkus! Ja tava nevaļa tomēr nebūs tik liela, ka tu nevarētu atlicināt kādu brītiņu arī savai uzticīgai līdzgaitniecei — savai sievai, lai parunātu ar viņu kādu mīlu vārdu, vai saviem bērniem, lai kādu stundu veltītu arī tai pasaulei, kurā viņi dzīvo; ja tava vērīgā acs ieskatīsies arī tava puiša vai tavas meitas sejā un ja tu padomāsi — vai arī viņiem kaut kā netrūkst, lai tie pie tevis labi justos, vai arī viņiem nevajag kāda draudzīgāka, sirsnīgāka vārda vai maza atpūtas brīža, vai izklaidēšanās, tad patiesi, tā sēkla, ko tu šajos tīrumos sēsi, nesīs ne mazāk krāšņus augļus kā tā sekla, ko tu kaisi zemē. Ja tavā mājā valdīs sirsnība, saskaņa un prieks — visi darbi ies daudz raženāku gaitu nekā ar bāršanos un strīdēšanos. Un ja tavā sētā visu cilvēku sejās atspoguļosies smaids, tad vispirms šī smaida siltumu izjutīsi tu pats, un šis siltums padarīs skaistāku visu tavu dzīvi. Patiešām tas būs daudz lielāks ieguvums nekā tās laicīgās mantas, ko tu vari sakrāt, upurēdams tām visu citu! Ja tu gribi būt īsts un sapratīgs saimnieks, padari savu sētu par mazu pasauli, kur dzīvo laimīgi cilvēki. Radi apmierinātu, laimīgu cilvēku zemi — tad tu arī būsi vispilnīgāk kalpojis savai tautai un valstij. Tad tu būsi bijis īsts mākslinieks, kas ar savu mākslas darbu būsi sagādājis īstu prieku pats sev un citiem!

Lai kāds ir tavs darbs, ko tu dari — tu vari viņā būt vai nu mākslinieks, vai diletants, nemākulīgs amatnieks. Ja tevī bus mākslinieka dievišķā dzirkstele, tad tava roka bus mākslinieka roka un tava sirds bus mākslinieka sirds — vai nu tā turēs veseri un veidos uz kalēja laktas pakavu, vai vadīs kādu mašīnu, vai rakstīs tautai jaunu likumu. Jo ne tas ir svarā, kādu darbu dara, bet kā to dara. Kāds Ņuportas akmeņkalis Amerika kļuva slavens plašā apkārtnē ar saviem izstrādājumiem, kuros viņš prata ielikt no sevis kaut ko īpatnēju, kaut ko personīgu, apgarotu. Reiz cilvēce piedzīvos gaišāka saprāta laikus, kad cilvēkus nešķiros vairs pēc vielas, ko viņi veido, bet gan pirmā kārtā pēc tā darba prieka un veiksmes, ar kādu katrs savu darbu dara. Tad izzudīs arī tie aizspriedumi par darbu, kādi vēl valda, un cilvēki mācēs katrā darbā saskatīt tā īsto vērtību, mācēs katru darbu pārvērst radīšanas priekā. Laimīgs tas, kas iemāca sevi izprast to jau tagad! "Brīnumskaisti ir savu dienišķo darbu," kāds teicis, "cienīt, to apgaismot un sasildīt. Tā ir it kā zelta atslēga augstiem, daiļiem vārtiem.”

Mums, latviešiem, pareizs jēdziens par darbu nav tik svešs, kā tas var izlikties, kāds tas ir vienai otrai citai tautai. Mūsu tautai darbs vienmēr ir bijis tuvs un mīļš, dala no cilvēka paša, viņa dzīves skaistākais saturs. Tikai pēdējos gadu desmitos šo veselīgo uzskatu aizslāņojuši dažādi sveši ietekmējumi. Mums tātad tikai jāatsvabinās no šīm svešajām ietekmēm, un darbs ikvienam atkal kļūs tas laimes avots, kāds tas bija mūsu senčiem. Paklausieties tikai, ko Anna Brigadere raksta par savu tēvu. Kad viņa, maza meitene būdama, doma par darbu un tas brīžiem viņai liekas kā kaut kas smags, kas saistās ar ķēdēm un cietumu, viņa paskatās, kā viņas tēvs auž, un viņa redz:

"... Bet dažreiz tēvs piepeši apstājas. Abas rokas paliek tad uz audekla dusot kā aizmirsušās, viņš pagriežas pret logu, bet nevis lai tur pēc kā skatītos — Annele to zina — bet tāpēc, ka tā grib viņa domas. Zaigums paliek it kā smaids ap viņa lūpām un acīm un nenozūd arī tad, kad atkal sāk klaudzēt mestava. Cik mīla un skaista ir tad tēva seja! Kur viņš tagad ir? Kādas domas viņš domā? Gan ne par ķēdēm un cietumu un tumšiem pagrabiem, kā Annele nupat, jo tad jau viņš izskatītos nikns un drūms. Nē, tēva domas ir kā putni zeltītiem spārnu galiem, tās lido augstu, augstu pa svētām vietām, pa debesu klajumiem, un stelles ar visām paminām lido tām līdz. Bet ja tēvs ar savām stellēm pa debesu klajumiem, kādēļ arī Annele to nevar ar savu ratiņu? Ai, kāds tvīkstošs kauns viņu pārņem par šo nebalto dienu! Cik mazs un niecīgs ir viņas darbiņš pret tēva darbu, cik gadu jau, ziemu un vasaru, no saules lēkta līdz rietam viņš strādā, strādā, bet nekad vēl darba dēl nav bijis nikns vai saīdzis! Cik viegli, kā spēles, kustas viņa rokas un kājas, kā mirdz viņa acis, un mute ir tāda smaidīga un laba, it kā tā gribētu teikt Annelei kādu mīlu, mīlu vārdu."

Lūk, tā ir darāms darbs, lai tas savukārt darītu cilvēku laimīgu, un tādu mēs varam padarīt savu darbu ikviens!

Darbs ir tas brīnumlīdzeklis, kas vispilnīgāk atraisa cilvēka spēkus un dara viņu laimīgu, ja vien viņš izprot darbu un mācījies izjust viņa saldumu. Darbs ir, Annas Brigaderes Maijas vārdiem runājot — vēl vairāk nekā draugs, viņš jau tev atdos visu, pats ieliekas rokās... un tā viņš tev ar spēku pielej dzīslas. Ar prieku pielej sirdi. Ar veiksmi locekļus. Ar gudrību prātu." Ja visi citi celi uz laimi pazaudēti, tad šis viens vēl vienmēr ir atlicies, kā Rainis saka:

„Mans vārds ir viens, — viņš liksies skarbs:
Kad gars tev kūtrs un saīdzis,
Kad pats par nastu tu palicis,
Viens vienīgs tad ir līdzeklis — Darbs!"

Tātad mācies izjust darba īsto saturu un vērtību! Ja tas tev tik grūti, paskaties kaut vai mazā bērnā — tas ir daudz saprātīgāks un laimīgāks par tevi. Paskaties, ar kādu neatlaidību, dedzību un prieku viņš strādā no agra rīta līdz vēlam vakaram, kādu prieku viņam sagādā katrs darbs, pie kā viņš ķeras. Vai viņam kāds maksā par to, ka viņš cauru dienu nosvīdis kaut ko rok vai ceļ? Taču ne! Bet paskaties, cik laimīgs aiziet dusēt nogurušais bērns, ka par savu darbu nekādu atalgojumu nav saņēmis! Skaties un mācies! Bērns vēl izjūt lielo radīšanas dziņu un prieku, viņam darbs ir skaists, dziļiem piedzīvojumiem bagāts dienas saturs” viņš būtu galīgi nelaimīgs, ja kāds viņam laupītu šo darbošanās prieku — bet tu, lielais, prātīgais cilvēk, pat atalgojumu saņemdams, neieredzi darbu un jūti to kā smagumu! Tu esi simtkārt nabagāks par šo bērnu!

Skaties un mācies kaut vai no bērna, ja citādi nevari izprast darba vērtību un darba prieku!

Mācies izjust darba svētību! Darbs ir tas brīnumlīdzeklis, kas vispilnīgāk atraisa cilvēka spēkus, tuvinādams viņu laimei.

Mācies izprast darbu: pārvērst to no nastas baudā, kas pēc savas būtības tas ir.

Mācies mīlēt un cienīt katru darbu: katrā darbā cilvēks var būt mākslinieks un izjust lielo radītajā prieku. Mācies darīt darbu ne atalgojuma, bet paša darba dēl! Kas darbu dara tikai par algu domādams, tas nolaupa sev visskaistāko algu, ko darbs var dot.

Darbs var glābt cilvēci viskritiskākajos brīžos. Ja visi celi uz laimi pazaudēti, vēl vienmēr paliek šis viens — darbs!

c. Iekārto savu darbu tā, lai tas tev varētu darīt prieku!

Darbs ir viens no skaidrākiem un spirdzinošākiem laimes avotiem, kas katram cilvēkam var sagādāt skaistāko baudu! Bet kādēļ dzīvē tik bieži vērojam pretējo? Kādēļ daudzi cilvēki vairās darba vai pat neieredz to? Kāpēc darbs tik daudzus padara nevis laimīgākus, priecīgākus, bet īgnus, dusmīgus, neapmierinātus? Pirmkārt, tādēļ, ka viņi pārpratuši darba būtību — par to jau runājam iepriekšējā nodaļā. Otrkārt, tādēļ, ka viņi neprot vai necenšas iekārtot savu darbu tā. lai tas varētu prieku dot. Arī tas — sava darba pareiza iekārtošana ir liela un svētīga māksla, kas katram nepieciešama, kaut gan viņa nepavisam nav tāda grūta māksla, kas kādam nebūtu pa spēkam. Darbs ir kā dimants, kas iegūst savu skaisto mirdzumu tikai viņu noslīpējot: prieku izstaro tikai saprātīgi un pareizi iekārtots darbs.

Tādēļ mācies iekārtot savu darbu tā, lai tas tev varētu darīt prieku! Apsver labi visas tās iespējas, kas tevi tuvina šim mērķim, un nekavējies tās izlietot!

Radi vispirms sev pareizu uzskatu par darbu un tā būtību! Ievirzi pareizā gultnē savu domu gaitu; tēlo sev nevis darba grūtumus, bet visu pozitīvo, ko dod darbs. Nestādi darbu atkarībā no algas vai citiem blakus apstākļiem, bet no pārdzīvojumiem, ko dod darbs — tas pasargās no neapmierinātības. Mācies cienīt savu darbu — katrs darbs pelnī cieņu! — un līdz ar to darbs tavās acīs gūs pavisam citu saturu. „Katrā darbā, katrā pasākumā," saka Kārlis Ulmanis, "slēpjas daudz vairāk nekā tikai tas, ko mēs redzam, skatīdamies no ārpuses vai no virsas. Bet tik ilgi, kamēr mēs neticam paši savam darbam, kamēr mēs necienām paši savu darbu, mēs redzam tikai tā ārpusi, redzam tikai tā grūtības." Turi arī vienmēr savu acu priekšā mērķi, iedves sev apziņu, cik skaisti ir sasniegt savu mērķi. „Laime pavada visos uzņēmumos un darbos tos," saka Kārlis Ulmanis, „kas nenovērš savu skatu no nospraustā mērķa, kas paliek allaž pie jautra prāta un nekad neatlaižas no pārliecības, ka reiz nodomāto mērķi vajag sasniegt."

Uzturi vienmēr sevī iekšēju spraigumu, sacensības garu! Esi darbā — īsts sportists šā vārda labākā nozīmē. Nepārpūlē sevi: pārpūlēšanās saēd darba prieku un iznīcina darba sekmes. Iekārtojies tā, lai darbā varētu stāties vienmēr vingrs un svaigs. Ja tev būs jāstrādā žāvājoties — tad velti gaidīt no darba prieku. Tāpēc gādā, lai darbs kārtīgi mainītos ar atpūtu. Lai nenotrulinātos, nepieciešama arī maza izklaidēšanās, "izraušanās" no ikdienas darba uz kādu laiku. Uzturi darbā jautru garastāvokli: tas vairo kā darba prieku, tā sekmes. Atceries vienmēr mūsu senčus: smagā, uzspiestā darbā, sveša kunga rijas kuļot un citus darbus darot, viņi gāja dziedādami, un dziesmas pārvarēja darba smagumu. Paša sētā un druvā darbā ejot. latvieša dziesma jau izskanēja līksmās gavilēs: tur skanēja viņu jautrais prāts un darba prieks.

Liela nozīme darba prieka veicināšanā ir arī izkoptai pienākuma apziņai. Tā dod pašapziņu, sajutu, ka esi pilnvērtīgs sabiedrības loceklis, izcel tevi ne vien citu, bet arī savās acīs.

Nepieciešams pamatnoteikums darbā, lai tas varētu darīt prieku — iekšējā disciplīna. Nezaudē nekad savu garīgo līdzsvaru: neuztraucies par atsevišķām neveiksmēm un pārāk neaizraujies ar pirmajiem panākumiem. Neveiksmes ir dabīga parādība un ar labu gribu pārvaramas, bet katrs uztraukums apgrūtinās to pārvarēšanu. Turpretim pārāk ātra aizraušanās ar panākumiem var pavedināt uz paviršību, kurai parasti drīz vien seko negaidītas neveiksmes. Vingrinies paturēt vislielāko aukstasinību un spraigumu taisni visgrūtākajos darba momentos. Tie bieži ir liktenīgi: vai nu cilvēks zaudē līdzsvaru un salūzt, vai arī — koncentrējas un uzvar, mantodams spilgtāko uzvaras prieka izjūtu. Paturi vienmēr ticību sev un savām spējām, stiprini sevi iedvesmas ceļā. Neesi pārāk jūtīgs pret citu runām un vērtējumiem: ne jau tas tev svarā, ko citi spriež un doma, bet gan tas, ko tu pats savā darbā zini un izjūti. Uztraukties par citu spriedelējumiem nav vīra cienīgi — un šāda juteklība iznīcina arī darba prieku.

Sekmes darbā ir viens no galveniem darba prieka avotiem, tāpēc rūpīgi gādā, lai tavs darbs būtu sekmīgs!

Šai ziņā vienmēr vispirms labi apzinies savu spēju robežas un neķeries pie darba, kas tev nav pa spēkam. Šāds darbs tikai mazinās tavu paļāvību saviem spēkiem un ļauni iespaidos visas tavas tālākās gaitas. Nesvied uz reiz darbā visus savus spēkus. Turi vērā, ka darbā var rasties sarežģījumi, kas prasīs vairāk spēku, tāpēc paturi vienmēr, tāpat kā tālredzīgs kara vadonis, zināmas spēku rezerves.

Sekmes atkarīgas arī no koncentrēšanās savā darbā. Tāpēc nedomā darba laika par dažādam citām lietām — par tām izdomāsies atpūtas brīžos — bet saisti visas savas domas pie pašlaik darāmā darba. Nekas nedrīkst atraut no tā tavu uzmanību. Tāpēc izvairies arī no pļāpāšanas darba laikā. Tāpat kā kādu mūzikas priekšnesumu tu nevari pilnā mērā baudīt, ja šai laikā kāds tev pļāpās pie auss, tā arī darbu pilnā mērā neizjutīsi, ja tā laikā klausīsies citu pļāpas. Tikai koncentrēdamies visātrāk ievērosi savas kļūdas darba paņēmienos un tās tūlīt novērsīsi, vai arī tevī modīsies jaunas idejas, ko tūlīt varēsi izlietot. Koncentrēšanās palīdzēs arī stiprināt iedvesmu — šo palīgieroci darba sekmīgai veikšanai.

Izstrādā darba plānu un atrodi labākos darba paņēmienus. Angļu matemātiķis V. Hamiltons par saviem panākumiem teica: “Man piedzejo ģenialitāti. Viss mans ģēnijs pastāv iekš tā: ka manā priekšā izvirzās kāds jautājums, tad es to pamatīgi pārbaudu. Dienam un naktīm es par to domāju. Es to izpētu no visām pusēm. Visa mana iekšiene tad darbojas līdzi. Visas pūles, ko es pielieku attiecīgā jautājuma atrisināšanai, viņi sauc par ģēnija panākumu, kamēr tas ir patiesībā tikai darba un domāšanas auglis." Tas nenozīmē, ka sava darba apsvēršanu vajadzētu pārvērst ilgā neauglīgā spriedelēšanā, bet jābūt skaidrībā par darba iedalījumu, atsevišķiem posmiem, mērķi. Lielā svarā pareizs laika iedalījums. Tāpat rūpējies par kārtību! Daudz zaudē tie, kam viņu darba lietas nekad nav īstā vietā: viņi darba laikā lieki nosit daudz laika, tās meklējot, lieki uztrauc un sanervozē sevi, kas nokauj visu darba prieku. Neizstrādājot pareizus darba paņēmienus, cilvēks daudzkārt lieki izšķiež savu enerģiju: izlieto kāda posma veikšanai otrtik darba, nekā būtu vajadzīgs, saprātīgi rīkojoties.

Sevišķi svarīga lieta ir noteiktība darbā. Nevajag nekad vilcināties un tūļāties, darbu uzsākot — tas stipri mazina darba spraigumu. Ja esi par kādu darbu izšķīries, tad neatliec no dienas uz dienu tā uzsākšanu: tā nodomātais darbs paliks „vecs" un liela prieka vairs nesagādās.

Ja gribi, lai darbs būtu sekmīgs, tad ieliec darbā sevi visu. Cik tu dosi darbam, tik darbs dos tev. Sargies no paviršības. Nedari nevienu darbu „kā nu iznāk" — tāds darbs nedos ne prieka, ne sekmju. Daudzkārt cilvēkiem neveicas savā darbā vienīgi tādēļ, ka viņi nav bijuši pietiekoši nopietni darbā. Tādēļ katru darbu, ko dari, dari pamatīgi, lai cik sīks vai liels tas būtu. Anglis Kesons saka: “Dariet savu darbu, lai kāds tas būtu, labāk, nekā no jums sagaida.” Tad darbs neapšaubāmi iegūs atzinību un darīs arī pašam darītājam lielāku prieku.

Izturību! Apsver labi savas spējas, pirms pie kāda darba ķeries, bet ja reiz esi sācis, tad vairs nepaliec pusceļā. Lai kādas grūtības jāpārvar — ej līdz galam! Padarīta darba izjūta atsver visas pārciestās grūtības, turpretim pusceļā atstāts darbs atstāj sirdī rūgtumu un mazina ticību savām spējām. Un dažreiz cilvēkiem pietrūkst tikai nieciņa izturības, lai būtu uzvarējuši. Ilgi cīnījušies, tie pazaudē kauju, kad tā jau bijusi gandrīz iegūta. Tātad izturi vienmēr līdz galam. Neesi nekad nožēlojams dezertieris — arī darba frontē nē!

Katrs darbs prasa zināmu prasmi un veiksmi. Tādēļ nekad nekavējies piesavināties visas tavam darbam nepieciešamās zināšanas un vingrinies šā darba darīšanā. „Daudz staigāts ceļš kļūst viegli minams," saka princese Gundega, „grūt' darāms darbs kļūst mīļš un zināms." Izvēlējies kādu arodu, sagatavojies tam tā, lai tu varētu būt viens no labākiem. Nenododies nekad ilūzijām, ka laika būs diezgan piesavināties vajadzīgās mākas tad, kad būsi šo darbu dabūjis. Šāds cilvēks līdzinās karotājam, kas dodas uz fronti, iegalvojis sev. ka šaušanas mākslu jau viņš iemācīsies kara laukā. Papildini vienmēr savas zināšanas — vienalga, kādā arodā tu strādā. Neesi iedomīgs un nekautrējies arī no citiem mācīties jaunus, labākus darba paņēmienus. Neaizmirsti nekad, ko var tev dot laba grāmata. Tā vienmēr tev palīdzēs izprast darbu, papildināt savas zināšanas, izkopt spējas, padziļināt izjūtas.

Paškritika — nepieciešams pamudinājums darbā, viens no progresa pamatiem. Tikai nepārvērt paškritiku šaubās par savām spējām, savu panākumu noniecināšanā. Paškritika lai ir objektīvs savu kļūdu vērtējums, kas māca darīt vienmēr labāk nekā darīts. Iedziļinies savās kļūdās, nebaidies tās atzīt un neuztraucies par tam, bet centies mierīgā garā atrast to cēloņus un turpmāk novērst tos. Kļūdīšanās nav nekāds noziegums. Noziedzīgi ir vienīgi neatzīt savas kļūdas un nelabot tās.

Atturies no pļāpāšanas par saviem nodomiem! Gan runās darbs pats, kad tas būs padarīts. Iepriekšēja izpļāpāšanas par savu darbu tikai mazinās tā vērtību un iespaidu — līdz ar to tava prieka izjūtu! — un dažreiz tā var pat sagādāt tev liekus šķēršļus.

Nepaļaujies uz citiem! Ja tava darba veiksme bus nostādīta atkarībā no citu palīdzības, tad tu savos aprēķinos vari viegli kļūdīties.

Izvēlies tikai godīgu darbu un esi godīgs arī savos darba paņēmienos! Katrs solis, pat lielākais ārējais panākums, kas sadursies ar tavu sirdsapziņu, aptumšos visas tavas sekmes un atņems vislielākajam darbam visu svētību un prieku, ko darbs var dot.

Vienmēr atceries: daudz mazāk no darba veida, bet galvenā kārtā no tevis paša atkarīgs, vai darbs tev sagādās prieku vai nē! Tātad gādā, lai tas tev varētu darīt prieku!

Diemžēl, cilvēku materiālistiskās dziņas un mantkārība, tās kaitīgās maldugunis, par kurām jau runājām, daudzus darbus ir galīgi sagandējušas, atņēmušas tiem visu jēgu un saturu. Daudzi darbi ir padarīti nebaudāmi. Darba mehanizācijas process daudzos gadījumos nogājis tik tālu, ka paši darba darītāji mehanizēti, pārvērsti mašīnās. Kādu prieku var izjust strādnieks, kura vienīgais dzīves uzdevums ir 8 stundas dienā bez pārtraukuma pasniegt mašīnai vienu un tādu pat metāla gabalu, pagriezt vienu un to pašu rokturi vai atkārtot vienu un to pašu kustību, neredzot nekāda cita darba rezultāta?! Te darba ražība, pelņa padarīta par elku, kam upurēts tūkstošu cilvēku darba prieks un līdz ar to laime. Atliek vienīgi cerēt un censties, lai šās mehanizācijas rata skrējienu izdotos apturēt un pagriezt to atpakaļ. Zināmas tendences šai virzienā jau vērojamas: saprātīgākie cilvēki aptvēruši. ka šis "progress" draud ar dzīva cilvēka pārvēršanu trulā automāta. Pirmais solis līdzšinējā stāvokļa labošanā varētu būt tāds, ka „mehanizēto" strādnieku darbu sadalītu divos posmos: viens posms būtu līdzšinējais darbs, bet tas nedrīkstētu ilgt visas 8 stundas. Uz dažām stundām „mehanizētam" strādniekam būtu jāgādā un jādod cits darbs, kur viņam atvērtos iniciatīvas iespējas — tāds darbs, kas var ieinteresēt un dot to darba prieku, par ko tikko runājam. Tāpat būtu jārīkojas visos tajos gadījumos, kur cilvēkiem jādara pārāk smags, nepievilcīgs, netīrs un neveselīgs vai truls darbs, kas arī nevar dot nekāda darba prieka.

Tas tomēr ir vel nākotnes problēmas, kas cilājamas, atrisināmas. Bet jāatrod arī atbilde: ko darīt tūlīt, pašreizējos apstākļos. Vienīga izeja: darīt arī nepatīkamo darbu, kas notrulina, bet paralēli ar to meklēt citas iespējas savu spēku atraisīšanai kādā papildu darba, kas var radīt prieka un laimes izjūtas. Fabriku strādniekiem sevišķi daudz šai ziņā var dot, piemēram, tā sauktie ģimeņu dārziņi. Dažas stundas nedēļā, ko viņi te pavada, var dot viņiem pavisam citu dzīves prieku un spraigumu. Te viņiem pēc darba smagajā fabrikas gaisā ir iespēja izkustēties skaidrā gaisā, ir iespēja būt tuvāk atdzīvinātājai dabai, bet jo sevišķi — darīt darbu kura iznākumi ir acīm redzami un rokām taustāmi. Pēdējos gados interese par ģimeņu dārziņiem sākusi mazināties, pie kā vainojami tie paši kļūmīgie materiālistiskie uzskati. Ja uz ģimenes dārziņu skatās tikai no pelņas viedokļa, tikai izejot no tā, cik tur kartupeļu un burkānu var izaudzēt un vai ieguldītais darbs materiāli atmaksājas — tad. tiešām, ģimeņu dārziņi savu laiku ir pārdzīvojuši. Bet taču ne tas — blakus pelna — ir šai jautājuma galvenais! Galvenais ir iespēja atraisīt savus spēkus tādā darbā, kas var dot īstu darba prieku! Tādēļ ģimeņu dārziņu jautājums nepavisam nav tāds. uz ko vajadzētu skatīties kā uz savu laiku pārdzīvojušu. Taisni otrādi — šī lieta būtu visiem spēkiem veicināma, radot visos par ģimeņu dārziņu nozīmi pareizo izpratni. Ārzemēs stipri attīstās tendence sagādāt fabriku strādniekiem savas ģimenes mājiņas, kas ne vien dod tiem stabilitātes sajūtu, bet arī iespēju labāk atraisīt savus spēkus pašiem uz sava zemes stūrīša. Arī pie mums šī ideja būtu visiem spēkiem veicināma. Tāpat ievērību pelna doma — dot iespēju fabriku strādniekiem dažus vasaras mēnešus pavadīt lauku darbos. Tas būtu viņiem ne vien patīkama pārmaiņa darbā, savas veselības uzlabošana veselīgos lauku apstākļos, bet arī iespēja atraisīt savus spēkus tādā darbā, kas dod iespēju izjust īstu darba prieku. Ar labu gribu šās problēmas izvešana dzīvē nav nemaz tik sarežģīta un neiespējama, bet var pat ievērojami ietekmēt mūsu saimnieciskos apstākļus pozitīvā virzienā.

Protams, daudz ko var dot mehanizētam, nepatīkamā vai sausā darbā notrulinātam darbiniekam arī sports, sabiedriskā dzīve, māksla un tā tālāk — un visas šās lietas nav izlaižamas no acīm — tomēr neviena no tām nevar pilnā mērā dot to. ko dod patīkams darbs, nevar atraisīt visus tos spēkus, kas atraisās īstā darbā. Tāpēc darba problēma ir viena no svarīgākām problēmām, kas prasa savu pilnīgāko atrisinājumu. Katram jāiemācās iekārtot sava dzīve tā, lai tas varētu sevi iepriecināt, un katram jādod iespēja strādāt, kaut zināmu laiku, darbs, kas var šo prieku viņam sagādāt!

Tikai tādam darbam ir nozīme, ko darām ar prieku. Tāpēc iekārto savu darbu tā, lai tas tev varētu darīt prieku!

Radi vispirms sev pareizu uzskatu par darbu un tā būtību! Tēlo sev vienmēr pozitīvo, ko dod darbs, nevis darba grūtības! Nestādi darbu atkarībā no algas vai citiem blakus apstākļiem! Mācies cienīt savu darbu! Turi arī vienmēr savu acu priekšā mērķi!

Uzturi vienmēr sevī iekšēju spraigumu, sacensības garu! Nepārpūlē sevi! Stājies darbā vingrs un svaigs! Gādā, lai darbam sekotu atspirdzinātāja atpūta un izklaidēšanās! Uzturi darbā jautru garastāvokli!

Izkop pienākuma apziņu, kas pacels arī tavu pašapziņu! Nezaudē nekad darbā savu iekšējo līdzsvaru!

Neuztraucies par atsevišķām neveiksmēm un pārāk neaizraujies ar pirmajiem panākumiem! Vingrinies paturēt vislielāko aukstasinību un spraigumu taisni visgrūtākajos darba momentos! Paturi vienmēr ticību sev un stiprini sevi iedvesmas ceļā! Neesi juteklīgs pret citu runām un vērtējumiem!

Nodrošini sev sekmes! Neķeries pie darba, par ko apzinies, ka tas nav tev pa spēkam! Koncentrējies darbā -neļauj nekad atraut tavu uzmanību no pašlaik darāmā darba! Izstrādā darba plānu un atrodi labākos darba paņēmienus! Gadā par kārtību un pareizu laika iedalījumu! Esi noteikts — nevilcinies un netūļājies! Parādi izturību: ko iesāc, to padari līdz galam! Bez mitēšanās papildini savas zināšanas! Neķeries pie darba, pirms neesi tam sagatavots!

Iedziļinies savas kļūdas: nebaidies tas atzīt un neuztraucies par tam. bet meklē to cēloņus un centies tos novērst!

Neizpļāpājies iepriekš par savu darbu, un nodomiem — tas tikai mazinās to vērtību!

Nepaļaujies uz citiem, bet vienmēr savos aprēķinos ņem vērā tikai paša speķus!

Izvēlies tikai godīgu darbu un esi vienmēr godīgs arī savos darba paņēmienos!

Vienmēr atceries: no tevis paša atkarīgs, vai darbs tev sagādās prieku, vai nē! Ja tu negribēsi — darbs tev bus nasta, ja gribēsi — darbs būs prieks. Tāpēc gribi, lai tas tev ir prieks!

d. Iemācies pārvarēt savu kūtrību!

Ja esi kūtrs — ja nevari nekā uzsākt vai tikai ar lielām grūtībām vari piespiest sevi uzsākt kādu darbu un, uzsācis darbu, nevari to ilgi turpināt — tad zini: tu esi nevesels. Darbs ir dzīvība, kurpretim kūtrība, slinkums ir sastingums, nāve. Vesels cilvēks nevar tiekties pretim sastingumam — viņš viss tiecas pretī dzīvībai. Tāpēc tev jāatrod savas slimības cēloņi un jāizārstējas no tās.

Kūtrības cēloni var būt vai nu fizioloģiskas vai psihiskas dabas, bet novēršami ir kā vieni, tā otri.

Ja senāk tu nebiji kūtrs, bet netīksme pret darbu radusies tikai pēdējā laikā, tad padomā, vai šās parādības cēloni nav pārpūlēšanās. Ja tas tā ir. ja pirms tam tu esi strādājis pārāk intensīvi, pārpūlēdams savu organismu, tad gādā par pienācīgu atpūtu. No kūtruma, kas radies garīgas pārpūlēšanās dēl, visātrāk izveseļosies, ja pavadīsi dažas nedēļas kaut kur lauku klusumā vai uz jūras vai tml. — vispār tur, kur nekas nevar tavu nervu sistēmu lieki kairināt vai uztraukt, kur tu esi pilnīgā vientulībā, pats ar sevi. Daudz kustību svaigā gaisā, pastaigāšanas pa mežiem un tā tālāk — tās ātri tevi atsvaidzinās fiziski un garīgi, un tu sāksi jau atkal ilgoties darba.

Kūtrības cēloņi var būt arī kāda iekšēja kaite — organisma vispārēja novājināšanās, traucējumi viena vai otra orgāna darbībā un tā tālāķ. Ja nevari pats tikt skaidrībā ar šiem apstākļiem, ja atpūta vien tevi neatsvaidzina — katrā ziņā prasi padomu ārstam: apzinies, ka tava kūtrība ir posts, kas padarīs tavu dzīvi ar laiku galīgi nelaimīgu, kaut arī pašreiz tev vēl liekas, ka tas nekas nav.

Kūtrības cēloni var būt arī psihiska rakstura. Cilvēku var padarīt kūtru nepareizi priekšstati par darbu, notrulināšanās, ticības trūkums savām spējām un dažādi māņi. Arī tie visi ir novēršami. Ir daudzi pazīstami cilvēki, kas pēc savas dabas bijuši ļoti kūtri, tomēr šo kūtrību pārvarējuši un veikuši ievērojamus darbus. Piemēram, Ruso bija kūtrs un tomēr viņš sarakstīja lielus darbus, kas saviļņoja visu pasauli. Viktors Igo, tik daudz skaistu darbu autors, varēja strādāt tikai nedaudz stundas dienā. Čārlzs Darvins nevarēja radoši strādāt ilgāk par vienu stundu, kad viņu jau pārņēma slimīgs nogurums. Tāpat pret savu kūtrību nācās cīnīties tik ražīgiem rakstniekiem kā Balzakam un Emīlam Zolā. Kāpēc gan arī tu lai nevarētu savu kūtrību pārvarēt?

Kūtrības pārvarēšanā liela nozīme ir patīkama darba izvēlei un pašiedvesmai. Izraugies darbu, kas starp visiem darbiem tev tomēr liekas vispatīkamākais. Sāc šo darbu! Neatliec to no stundas uz stundu, no dienas uz dienu. Labi apzinādamies savu kūtrību un līdz ar to arī izturības un pacietības trūkumu, neprasi uz reiz no sevis pārāk lielu piespiešanos. Labāk apņemies strādāt vienu stundu dienā, bet katrā ziņā un ik dienas to nostrādā, nekā apņemies uz reizes strādāt visu dienu, lai paliktu jau tajā pašā dienā pusceļā un otru dienu atmestu visam ar roku. Sāc tātad strādāt nelieliem laika sprīžiem, bet sistemātiski, bez izlaidumiem, bez novirzīšanās no nospraustās kārtības! Lai vieglāk tiktu pāri ..nāves punktam", centies pacelt sevī interesi uz darbu, iedvešot sev, ka darbs ir patīkams, stādoties priekšā darba rezultātus visā to pievilcībā. Izvēlies savam darbam arī visizdevīgāko laiku, kad tavs organisms ir visspraigākais — parasti tas ir rīta stundās. Gādā, lai tu tiešām justos spraigs — atpūties labi, kārtīgi izgulies. parūpējies par labu gara stāvokli, izvairies no liekas enerģijas izšķiešanas citos virzienos.

Liela nozīme ir pieradumam. Kā daudz cilvēki paliek kūtri pieraduma dēl — cik daudzreiz šai ziņā grēko vecāki, sargādami savus bērnus no darba un mazākās piepūlēšanās! Tā pieradumam var būt ļoti liela nozīme arī kūtrības pārvarēšanā. Pieradinies strādāt, kaut arī īsu brīdi, bet katru dienu un noteiktā stundā.

Pieradinies sākt bez vilcināšanas, bez “drebināšanās". Sāc ar vieglāko. Lai sevi neatbaidītu, nedomā par visu darbu, bet par to posmu, kas šajā diena padarāms. Tā sistemātiski sevi pieradinot, darbs, kas no sākuma būs veicams tikai ar lielu piespiešanos, kļūs ar laiku par paradumu, un darbu varēs veikt bez lielas piespiešanās. Tā kā kūtrība zināmā mērā ir ari gribas trūkums, tad izvairies savās darba stundās satikties ar saviem biedriem, kas var tevi viegli ietekmēt un atraut no darba šajā dienā, līdz ar to satricinot visu tavu darba programmu. Sarga sevi no visa. kas var atraut tavu uzmanību citā virzienā. Tā kā nogurums pat darbīgu cilvēku padara kūtru, tad kūtram cilvēkam jo sevišķi jāsargājas no noguruma: tiklīdz mani nogurumu, bez kavēšanas maini vai pārtrauc darbu un atpūties. Esi augstākā mērā taupīgs ar savu enerģiju: nenotriec to izpriecas vai nelietderīgos laika kavēkļos! Uzkrāj speķus — speķu pilnība padara cilvēku rosīgu!

Centies pārvarēt savu kūtrību arī ar savu domu ievadīšanu pareizā virzienā un kara gājienu pret savu kūtrumu. Nesaudzē sevi, bet noturi sev ikdienas prokurora runu, apvainodams sevi smagā noziegumā pret sevi un savu laimi, pret visu sabiedrību. Atgādini sev, ka tu esi dzīvais mironis, liekēdis, izsūcējs, kas varētu gan strādāt, bet tikai negrib to darīt- Atgādini sev, kā tu paceltu savu pašapziņu un savu vērtību, ja tu ierindotos darbīgo cilvēku skaitā. Nolasi sev ikdienas kādu grāmatu vai atsevišķas vietas no tās, kur raksturoti, no vienas puses, slinki, no otras puses, darbīgi cilvēki un viņu sasniegumi. Izej kaut kur, kur redzami priecīgi, darbīgi ļaudis savā darbā, un salīdzini sevi ar viņiem!

Un viena no galvenām lietām: iedves ticību sev un savām spējām! Bieži vien kūtrības galvenais cēlonis ir neticība savām spējām, ko, varbūt, vēl pavairojušas dažas agrāk piedzīvotas neveiksmes. „Mēs, cilvēki," saka Mardens, "nevaram sasniegt to augstumu, kādu Dievs mums nolēmis, ja mēs allaž gribēsim redzēt sevī tikai vājās un kļūdainās īpašības, kad iedomāsimies mantojuši no saviem senčiem nedziedināmu vājumu, kad baidīsimies, ka neesam spējīgi uz kaut ko cēlu, kad pastāvīgi izcelsim un pārspīlēsim mūsu vainas un kļūdas. Tad sev arvien liksimies zemi un niecīgi, kamēr galu galā nonāksim tiktāl, ka patiesi tādi būsim." Šim stāvoklim tātad jātiek pāri, iedvešot ticību sev, pārliecinot, ka darbs veiksies, tikko pie tā ar visu nopietnību ķersimies.

Galvenais ierocis cīņā pret kūtrību ir gribas spēka izkopšana. Kā tas izdarāms, pie tā apstāsimies atsevišķi kādā tālākā nodaļā.

Kūtrs cilvēks ir nevesels cilvēks, kura slimībai ir vai nu fizioloģiskas vai psihiskas dabas cēloni. Šī slimība tomēr ir ārstējama.

Izpēti savas kūtrības cēloņus un novēro tos, lai tu nepārvērstos dzīvā mironī!

Ja tavas kūtrības iemesli ir fizioloģiskas dabas, atpūties vai prasi padomu ārstam!

Ja tavas kūtrības iemesli ir psihiskas dabas, attīsti sevī pareizus priekšstatus par darbu! Pārvari kūtrību, izvēloties patīkamāko darbu! Piespied sevi uzsākt darbu — tad nāks arī tālākais! Nekad nevilcinies sākt! Neprasi no sevis uz reiz pārāk daudz! iedvesmas ceļā pacel sevī interesi uz darbu! Izraudies darbam visizdevīgāko laiku! Sāc darbu labi atpūties!

Pieradini sevi pie darba pārvarēt to parašā! Katras darbības sistemātisks atkārtojums pārvēršas ar laiku parašā.

Vadi vienmēr savas domas pareizā virzienā: sarīko kara gājienu pret savu kūtrumu, salīdzini sevi ar darbīgiem cilvēkiem!

Iedves ticību sev un izkop savu gribas speķu kā stiprāko ieroci kūtrības pārvarēšanai!

e. Taupi un attīsti savu fizisko veselību un spraigumu!

Tā kā savu spēku atrisināšana dod mums laimes izjūtu, tad ir pilnīgi saprotams: jo lielāks un spraigāks ir spēku krājums cilvēkā — jo intensīvāk norisināsies to atraisīšanās, jo spilgtākas būs laimes izjūtas. Veselīgs, spēcīgs cilvēks ar prieku ķeras pie katra darba — katrs spēku atraisījums tam sagādā baudu. Turpretim noguris cilvēks vai cilvēks, kas savus spēkus izšķiedis, vairās no darba, un ja viņš arī ko dara, tad šis darbs viņam tomēr ir nasta, nevis patīkams pārdzīvojums. Cilvēks bez spēku krājuma tātad tuvojas tam bīstamajam "nulles punktam" — īpatnējam vienaldzības stāvoklim, kad nekas cilvēku neinteresē, kad nekā negribas darīt un nekas vairs nedara prieku. Šis cilvēks ar laiku var pārvērsties „dzīvā mironī", kam dzīve nav vairs dzīve, bet tikai mokas.

Mūsu laime tātad prasa — saudzēt un attīstīt savu fizisko veselību un spraigumu. Vienkārša, bet veselīga barība viens no pirmajiem pamatnoteikumiem šā mērķa sasniegšanai, jo barība ir tas kurināmais materiāls, kas dod mūsu organismam spēku- Loti kļūdas tie, kas savus gremojamos orgānus pārvērš pirmā kārtā baudas līdzeklī un meklē „laimi" izsmalcinātos ēdienos un dzērienos, ar tiem tikai sabojādami savu veselību. Simtkārt vairāk iegūst tie, kas nekādos garšas orgānos laimi nemeklē, bet apdomīgi izlieto tos kā līdzekli, turklāt saudzējamu līdzekli nepieciešamās enerģijas iegūšanai. Arvien ikvienam vajag atcerēties — to daudzi aizmirst! — ka barībā ietilpst arī svaigs gaiss tāpat — saules gaisma. Taisni šo divu "barības vielu" nekad nebūs par daudz!

Otrs svarīgs pamatnoteikums savas veselības un spraiguma uzturēšanai ir savu spēku un veselības taupīšana. Kaut gan spēku daudzums, ko var ražot un uzkrāt mūsu organisms, nepavisam nav liels, loti daudzi cilvēki izšķiež savus spēkus vietā un nevietā. Cilvēks pats ir viņa lielākais un nepieciešamākais kapitāls, tomēr taisni šis ir tas kapitāls, ko cilvēks iztērē vai izšķērdē bez kādas apdomāšanās. Kāds brīnums, ja tad uz katra sola redzam fiziski un arī garīgi ..izputējušus" indivīdus!

Daudzi ir tik vieglprātīgi, ka dažos gados pat dažos mēnešos vai pāris naktīs! izšķērdē ne vien visas savas materiālās vērtības, bet arī savus fiziskos spēkus un veselību. Viss mūžs pēc tam daudziem jādzīvo kā fiziskiem nabagiem! Kāds aklums un vieglprātība — tik dārgi samaksāt par dažām šķietami laimīgām stundām!

Bet cilvēki izšķiež lielu daudzumu enerģijas un bojā savu veselību arī daudz mazāk uztveramā veidā. Cik daudz nav lieku skraidīšanu un uztraukšanos tādēļ vien, ka cilvēki nav pieradinājuši sevi pie kārtības un racionāliem darba paņēmieniem! Vienas nevarīgi nosviestas lietas vai kaut kur papīros iegrūsta raksta uzmeklēšana prasa dažreiz stundas — un cik šādu stundu nesalasās ilgākā laikā!

Tātad taupi savus spēkus — neizšķērdē šo lielo bagātību bez kādas vajadzības! Izvairies no strīdiem: tie nedod nekā, tikai atņem tev laiku un bojā tavus nervus! Neielaidies pļāpās — tavs laiks ir pārāk vērtīgs, lai tā to tērētu! Atturies no dusmām, jo tās saindē visu tavu organismu! Neizšķied laiku rūpēs un vaidēšanā par saviem apstākļiem — arī tas tikai grauj tavus fiziskos un psihiskos spēkus! Ja gribi būt saprātīgs cilvēks, to laiku, ko citi pavada zūdīdamies, veltī labāk vai nu nopietni sava stāvokļa apsvēršanai vai savu fizisko un garīgo spēku vingrināšanai un nostiprināšanai. Sargies dzīvot pāri saviem līdzekļiem: tā tu nokļūsi parādos, ko nolīdzināšana turpmāk apēdīs visu tavu laiku un, varbūt, arī veselību un prieku. Ja vēl tu sāc dzīvot pāri saviem līdzekļiem ārēja spožuma dēļ. tad tu esi nonācis uz pavisam slidena maldu ceļa!

Saudzē savu veselību! Cilvēka organisms ir daudz vārīgāks par katru mašīnu, bet pret katru mašīnu cilvēki parasti ir uzmanīgāki un rūpīgāki nekā pret savu organismu. Mašīnu ieeļļot un iztīrīt viņi reti kad aizmirst, jo — „tā taču maksā naudu". Savu organismu „ieeļļot" un "iztīrīt" vai izlabot cilvēki bieži aizmirst, kamēr vien mašīna nesāk "streikot". Un pārstrādāšanās — tā jau ir pavisam ikdienišķa parādība!

Esi uzmanīgāks, esi taču uzmanīgāks ar šo vārīgāko no visiem mehānismiem. ar šo jūtīgāko un dārgāko no visām mašīnām — savu organismu! Ja tas tev skaidrs, ka mašīnai, lai tā katrā brīdī varētu darboties, arvien jābūt pilnīgā kārtībā — spodrai, ieeļļotai, izlabotai — tad kāpēc gan ar tavu organismu tas var būt citādi?! Sargies no pārpūlēšanās! Pārpūlēdamies tu ne vien izšķied visas pašreizējās spēka rezerves, bet samazini arī turpmāku rezervju uzkrāšanas iespējas. Kaut arī tev liekas, ka atpūtai atrautās stundās vai bezmiega naktīs tu ievērojami pavairo iegūto vērtību skaitu, neaizmirsti, ka vēlāk šos ieguvumus tu pazaudē ar desmitkārtīgu uzviju. Taisni pret savu nervu sistēmu tev vajag būt visuzmanīgākajam. Tā ir viena no svarīgākām organisma dalām, tomēr, lai cik tas dīvaini, taisni no tās cilvēks prasa arvien pārāk daudz. Daudzi lepojas ar to, ka viņiem "nervi kā virves", bet dažos gados šās "virves" ir saplūkātas. Visvairāk bojā veselību un taisni "saēd" nervus nepietiekošs miegs, sevišķi bezmiega naktis. Ja gribi uzturēt veselību un dzīves spraigumu, tad gādā par pietiekošu miegu! Ko līdz nakts darbā (nerunājot jau par izpriecām!) gūtie panākumi, ja ar to galīgi sabojāta veselība.

Daudzi cilvēki meklē padomus grāmatas un griežas pie ārstiem tad, kad savu organismu viņi jau sabojājuši, un tad nu sākas tā smagā lāpīšanās, kas dažreiz maz ko vairs var dot. Cik daudz gan vairāk būtu panākts, ja cilvēki meklētu ārsta padomu un grāmatu pamācības par savu veselību jau tad, kad viņi vēl jūtas spirgti un veseli — jo daudz vieglāk ir savu veselību uzglabāt, nekā sabojāto veselību izlabot.

Jārūpējas ne vien par savu spēku taupīšanu, bet arī par savu spēku un spraiguma vairošanu. Pirmais ceļš uz to ir pietiekoša un saprātīga atpūta un izklaidēšanās. Tā uzglabā ne vien spraigumu, bet pasargā arī no notrulināšanās darbā. Norūdīšanās padara ķermeni ne vien izturīgāku, bet arī vingrāku, kurpretim izlutināšanas ir daudzu slimību un neveiksmju cēlonis. Ne par velti senā Sparta norūdīšanos uzskatīja par vienu no svarīgākām mākslām, kas bija jāpiesavinās katram jaunietim. Sargies no kaitīgām iedomām par slimībām, nespēku un tā tālāk, jo šādas iedomas daudzus padara tiešam slimus!

Par citiem faktoriem, kas uztur un vairo cilvēka spēkus un spraigumu, būs vēl runa dažās turpmākajās nodaļās. Šeit pāris rindās vēl apstāsimies tikai pie kļūdas, ko pielaiž daudzi garīgā darba strādnieki.

Kā zināms, laimes izjūtas dod ne tikai fizisko spēku atraisījums to pašu un dažreiz vēl spilgtākā kārtā dod garīgo spēku atraisījums. Daži cilvēki šai ziņā iet pat tik tālu, ka apmierinās vienīgi ar savu garīgo spēku lietošanu un savam fiziskam cilvēkam nepiegriež vairs ne mazākās vērības. Tā tomēr ir ļoti kļūmīga vienpusība, kas ar laiku var nest pavisam nepatīkamas sekas. Gan gars var būt un tam jābūt tik stipram, ka tas var pavēlēt un valdīt pār miesu, un savu garīgo spēku atraisīšana var daudzreiz gandrīz pilnīgi aizstāt fizisko spēku atraisīšanu, tomēr nekad nevajag aizmirst, ka arī gars ir lielā mērā atkarīgs no miesas. Var, piemēram, ar gara spēku — ar stipru gribas spēku — pārvarēt acumirklīgu nogurumu, apspiest sāpes un tāt tālāk — tomēr ar laiku arī gara speķi var izsīkt un nekāda koncentrēšanās vairs nelīdzēs. Savukārt, kā zinām, fiziska labsajūta, fizisks svaigums un spraigums vienmēr cel arī mūsu garastāvokli, māsu garīgo labsajūtu un spraigumu. Tātad: jo lielāks bus fiziskais spraigums, lielākas fizisko speķu rezerves, — jo lielāks būs arī garīgo speķu spraigums. Fiziski vesels un stiprs cilvēks daudz vieglāk pārvarēs arī dažādas pretestības.

Tādēļ: kaut arī tev jāstrādā tikai garīgais darbs — neaizmirsti attīstīt savus muskuļus! Pirmkārt, vienmēr dzīvē var būt gadījumi, kad apstākli var prasīt tava gara vietā tavu muskuļu spēku — garīgā darba vietā ķerties pie fiziskā darba. Otrkārt, fiziskais vingrums vienmēr stiprinās arī tava gara vingrumu, tavs organisms būs harmoniski attīstīts un līdz ar to visa tava dzīve būs daudz harmoniskāka. Atmet aizspriedumus pret sportu un piekop to no agras jaunības līdz sirmam vecumam, kā to jau dara daudzi loti pazīstami vīri, kas vēl astoņdesmitos gados jūtas kā jaunekli. Tikai neaizmirsti arī, ka īstais sports nav dzīšanās pēc kaut kādiem rekordiem, bet saprātīga un vispusīga sava ķermeņa attīstīšana. Arī sportā katra pārmērība ir ne mazāk, bet dažreiz pat vēl vairāk bīstama nekā darbā! Sporta uzdevums ir stiprināt tavu veselību un norūdīt tevi, nevis sakropļot tevi kādas ātri gaistošas slavas dēl.

Katram būs interesanti dzirdēt, ko par savas veselības un spraiguma uzglabāšanu saka ārsts, kas pats piedzīvojis 100 gadu vecumu — tātad arī praksē pierādījis savu mākslu dzīvot. Tādēļ citēsim dažas rindas no Franču akadēmijas locekļa Dr. A. Genio grāmatiņas ..Māksla dzīvot 100 gadus" (iznākusi arī latviešu valodā), ko tas sarakstījis sava mūža 99. gadā.

"Cilvēks nonāvē sevi," saka Genio, „ar savām kaislībām, ieradumiem, izlaidību, viņš priekšlaicīgi iztērē spēkus un saīsina savu mūžu." Genio uztur domu, ka cilvēka normālais mūžs ir 100 gadu, un kā faktorus, kas nodrošina šādu mūžu, min:

1) iedzimto dzīvības spēku,
2) mērenību ēšanā un dzeršanā,
3) mērenību dzimuma dzīvē,
4) pareizu elpošanu tīrā gaisā,
5) ikdienišķu berzēšanās masāžu visam ķermenim.
6) sistemātiskus ķermeņa vingrinājumus, lai uzglabātu tā spēku un veiklību,
7) saprātīgu un pietiekošu miega un atpūtas izlietošanu, lai izlīdzinātu visu orgānu spēka patēriņu.

Lielo vecumu piedzīvojušais un jaunības spraigumu paglabājušais ārsts ieteic ikvienam, kas vēlas nodzīvot ilgu un laimīgu mūžu, ievērot šādus pamatnoteikumus:

"Bruņojies ar stipru un nelokāmu gribu, kas tev nodrošina pilnīgu pašsavaldīšanos. Griba ir uzvara. Šī līdzība attiecināma tikpat uz morālisko kā fizisko. Nepārspējama cieta griba lai tevi pasargā no visa ļauna, no kaitīgām tieksmēm un nesavaldīgām kaislībām.

Sargies teikt: tikumībai būs vēl laiks, kad būšu vecs. Tev arī tagad jau, jaunam, jābūt tikumīgam. Tāpēc tu vecumā no šā pienākuma nebūsi atbrīvots, bet toties jo drošāki būs tavi panākumi.

Tavi ļaunākie ienaidnieki ir tevī pašā. Ļaunās tieksmes, juteklība un kaislība posta tavu dvēseli, vājina tavus spēkus un noved tevi uz bīstama ceļa.

Lai nepadotos kārdinājumiem, tev jāturas pie evaņģēlija, kur, pēc kāda gudra izteiciena, "atrodas viss goda kodols". Ar apzinu, ka staigā pareizo ceļu, uzglabāsi iekšējo mieru un dabisko jautrību.

Paliec šķīsts darbos un domās. Tavs gars ar to kļūs pievilcīgāks un tavs ķermenis stiprāks. Meklē sevis cienīgu dzīves biedreni. Precies starp 22. un 28. dzīvības gadu — labāk ātrāk nekā vēlāk — un esi sievai uzticīgs.

Dibini ģimenes dzīvi. Tā tev sagadās priekus, un tu vari to ar lepnumu audzināt tai augstā garā, kas tevi pilda."

Tieši par veselības kopšanu Genio starp citu saka: "Rītos tev jāceļas, iekams esi pilnīgi izgulējies- Atlikuša miega vajadzība palīdzēs tev nākamo nakti labāki gulēt.

Miesu kopjot nelieto pūderi un smaržas, bet ievēro lielāko tīrību. Tīrība ir puse no veselības.

Mazgājies ar skaidru aukstu ūdeni un saslapini ar to bagātīgi acis un deniņus. Sekas tam būs patīkama miesīga un garīga svaiguma sajūta.

Sevišķi jāievēro mutes un zobu kopšana. Visu organismu var saindēt ar netīru elpu, ja mutes dobums nav tīrs. Tas pats sakāms par deguna dobumiem.

Ģērbties ērti un piemērojoties katram gada laikam, sevišķi neinteresējoties par modi. Ģērbties vienādi, lai kāds laiks, ir nesaprātīgi un ļauni veselībai.

Vairies no laiskuma kā tava lielākā ienaidnieka un nodarbini ķermeni un garu pēc saviem spēkiem un spējām.

Mērenība ēšanā lai kļūst par tavu otro dabu. Tā ir veselības un spēka avots. Sargies no kulinārām mākslām, kas mūs pavedina uz pārmērību.

Lieto vairāk veģetāriskos ēdienus, olas, pienu un augļus, un ierobežo gaļas ēdienus.

Ja alkoholiskos dzērienus pavisam negribi atmest, tad lieto tos ar mēru. Turies pretim katrai pārmērīgai alkoholisko dzērienu lietošanai; vienalga, vai tas būtu degvīns, liķieris vai citi.

Tēja un kafija pieskaitāma derīgiem dzērieniem. To lietošana sevišķi ieteicama vecākiem cilvēkiem. Jaunībā no šiem dzērieniem drusku jāatturas. No citiem lietojamiem dzērieniem gudram pietiek ar ūdeni.

Svētku mielastos, ko visur rīko. mēs bieži aizmirstam mērenību. Šādos gadījumos esi sevišķi uzmanīgs. Tāpēc tava jautrība lai nav mazāka.

Bez šīm cietām un šķidrām barības vielām ir vēl viena — tas ir skābeklis jeb "dzīvības gaiss". Tas ir nepieciešams mūsu audiem un trūkst mums vairāk, kā mēs to zinām.

Lai uzturētu pareizu elpošanas apjomu arī vecumā, jāizdara dziļas izelpas vingrinājumi. Panākumi būs droši. Ja rūpējas par labu plaušu darbību, tas nāk par labu arī pārējam ķermenim.

Neaizmirsti, ka ilgam mūžam nepieciešama pareiza elpošana un svaigais lauku un kalnu gaiss kā dzīvības spēka avots. Arī jūras gaiss veselībai labs.

Visās šais vietās gaiss bagāts ar skābekli. Diemžēl, to nevar teikt par gaisu dzīvokļos un citās slēgtās telpās. Tāpēc dzīvoklis dienā vairākkārt jāvēdina.

Ada, kas klāj mūsu ķermeni, arī elpo. Lai būtu vesels, tā sevišķi jākopj. Rītos un vakaros tā tev jānoberzē ar suku vai citu līdzīgu priekšmetu. Vari arī stipri berzēt, nebaidoties ievainot audus.

Neaizmirsti šo berzēšanas masāžu, tā ir vērtīgs līdzeklis uzturēt speķus līdz pat sirmam vecumam.

Vingrošana un sports veicina orgānu funkcijas un uztur mūsu ķermeni svaigu. Arī peldēm līdzīga laba iedarbība. Katram, kas grib ilgi dzīvot, jāievēro abi šie faktori.

Neesi izšķērdīgs ar savu radīšanas spēku, jo pārmērība šai ziņā kaitē veselībai.

Jo lielāks būs tavu spēku krājums un spraigums, jo pilnīgāks būs to atraisījums un pilnīgāka tava laime. Tāpēc taupi un attīsti savu fizisko veselību un spraigumu!

Nepārvērt savus gremojamos orgānus baudas līdzeklī, bet apdomīgi izlieto tos tavam organismam nepieciešamās enerģijas iegūšanai! Vienkārša, bet veselīga barība, tīrs gaiss un saule ir veselības pamats.

Taupi savus spēkus un veselību! Neizšķied tos nevietā, atturies no pļāpām, dusmošanās un zūdīšanās, nedzīvo pāri saviem līdzekļiem, sargies no pārpūlēšanās, gādā par pietiekošu miegu!

Pavairo savus spēkus un spraigumu! Rūpējies par pietiekošu atpūtu un izklaidēšanos, norūdies, izvairies no iedomām par slimībām, vienmēr vingro! Ja esi gara darbinieks, nekad tomēr neaizmirsti attīstīt arī savu fizisko veselību un spraigumu!

f. Nodibini savu ģimenes dzīvi!

Tā nav nekāda nejaušība, ka Dr. Genio savos baušļos par to, kā nodzīvot 100 gadus, ierindojis arī nodalu — dibini ģimenes dzīvi. Šim bauslim tiešām ir daudz lielāka nozīme, nekā to parasti iedomājas, un ne tikai sava mūža pagarināšanā, bet arī savas laimes pamatu likšanā un laimīga mūža veidošanā. Tie, kas uz laulības noslēgšanu un ģimenes dzīves nodibināšanu skatās tikai kā uz paņēmienu radīt vienā vai otrā ziņā sev zināmas ērtības, ģimenes dzīves nozīmi ir pārāk vāji izpratuši un pārāk banalizējuši. Ģimenes dzīvei cilvēka dzīve ir daudz augstāka nozīme.

Paskatieties visapkārt dabā! Ik sēkla dīgst, ik koks uzaug un zaļo un zied. lai nestu augļus; ik puķe. ik dzīvnieks, ik niecīgākā, acīm nesaredzamā būtne dzīvo, lai aiz viņas nāktu jauna paaudze, jaunas dzīvības turpinātājs. Tas norisinās ar tādu likumību un ar tādu neapturamu speķu, ka nekādi šķēršļi nav pietiekoši lieli, lai šo dabas mūžīgo augšanu un nemitīgo attīstību no paaudzes uz paaudzi apturētu. Cilvēks nav šai lielā procesā nekāds izņēmums; arī viņā mīt šis pat lielais bioloģiskais spēks. Šim spēkam tāpat ir jāatraisās, lai cilvēka laimes izjūta varētu būt pilnīga, un šī bioloģiskā spēka atraisīšanās tiešām sagādā cilvēkam vienu no pilnīgākām un spēcīgākām laimes izjūtām. Katra pretošanās šim dabas likumam padara cilvēka dzīvi nabagāku, un daudz ir zaudējis ikviens, kas nav ļāvis šiem saviem spēkiem darboties vai ļāvis tiem izpausties kroplos veidos.

Vienīgi ģimenes dzīve atraisa cilvēka bioloģiskos speķus vispilnīgākā un visskaidrākā veidā. Maldās, loti rūgti maldās tie "modernie cilvēki", kas domā laimi atrast tikai sievas un vīra mīlā vien. Tas ir tikai viens bioloģisko spēku atraisīšanās posms, kam jāseko arī tēva un mātes mīlestības spēka atraisīšanas posmam. Ar ī šie spēki ir apslēpti katrā cilvēkā — kaut arī vienam otram vai vienai otrai liekas, ka viņos šo jūtu nemaz nav, un ja šie spēki paliks neatraisīti, tie, gadiem ejot, arvien smagāk nospiedīs pašu cilvēku, dažreiz viņam pat īsti nesaprotot cēloņus.

Pietiekoši spilgti to jau ir izjutušas un pārdzīvojušas daudzas sievietes. Aplamas audzināšanas vai ietekmju vai aizspriedumu dēl tās savā jaunībā nevēlas bērnu, izvairās no viņiem ar dažādiem veselību bojātājiem līdzekļiem. Bērni viņām liekas nasta, kas ierobežos viņu "brīvību", sabojās viņu skaistumu, atņems viņām dārgo laiku un iespējas staigāt pa ballēm un tā tālāk — līdz pienāk laiks, kad viņas redz, cik mazvērtīga ir bijusi visa šī staigāšana pa ballēm un kafejnīcām, kāds tukšums sirdī palicies no visa tā, cik auksta un vientuļa ir dzīve. Pienāk laiks, kad arī viņas sāk ilgoties bērna. Apslāpētās bioloģiskās tieksmes, bioloģiskie spēki pamostas ar sevišķu sparu, meklē sev atraisījumu. Diemžēl, tik bieži ir gadījumi, kad šī atmošanās nāk par vēlu. Izdzīvojušās un izbaudījušas savu jaunību un — sakropļojušas savu veselību, šās sievietes tagad gan sāk karsti ilgoties bērna, bet — par vēlu. Simtiem viņas redzamas sieviešu ārstu kabinetos, bet tikai retai ārsts vēl var ko līdzēt! Sieviete, kas varēja būt laimīga māte, nobeidz savu dzīvi kā nelaimīga histēriķe, vai vismaz kā nervoza, untumaina, sarūgtināta sieva, kas arī sava vīra dzīvi pa lielākai tiesai tikai sarūgtina. Neatraisītās mātes jūtas aptumšo visu dzīvi.

Ģimenes dzīve dod iespēju vispilnīgāk izraisīt draudzības, mīlas un vecāku mīlestības jūtas, kas var atmosties vienā vai otrā agrāk vai vēlāk, ar lielāku vai mazāku sparu, bet apslēptas katrā un iespaido ikvienu. Tādēļ vienīgi tas, kas būs arī ģimenes dzīvi dzīvojis, būs dzīvojis vispilnīgāko un vispilnvērtīgāko dzīvi. Smagu sirdi bus jānodzīvo savas pēdējās dienas ikvienam, kas nebūs pildījis šo lielo katras dzīvas radības misiju, kas novītīs kā labības stiebrs, kura vārpa nav nesusi neviena grauda.

„Un lai kļūtu sekmīgs un dzīves priecīgs," saka anglis Kesons, „jums jāattīstās savas paša būtnes virzienā. Jums jāmēģina būt pilnīgi un pavisam cilvēcīgam. Tāpēc jums jāprecas, tāpēc jums vajag bērnu. Ja jūs to nedarāt, tad jūs patiesībā neesat cilvēks, bet tikai nedzīva atvase. Jūs neesat pat pavediens lielajā cilvēcības virvē, bet tikai brāķa diedziņš uz virvju vītuves grīdas. Mēs smejamies par strīdiem un traucēkļiem laulībā. Starpība starp precētu vīru un vecpuisi, mēs sakām, ir tā, ka precējies vīrs dzīvo kā suns un mirst kā džentlmenis, kurpretim vecpuisis dzīvo kā džentlmenis un mirst kā suns. Patiesībā ar laulību ir tāpat kā ar dzīvi: tā ir dāvana, kas jāpieņem un jāmēģina no tās iztaisīt vislabākais... Civilizācijas pamatvienība ir laimīga ģimene."

Ģimenes dzīve — viens no svarīgākiem laimes avotiem. Tās nesaskaņas, ko mēs tagad ik uz sola ģimenes dzīvē vērojam, mūs lai nemaldina un neviļ! Vainot šajās nelaimēs pašu ģimenes iestādījumu kā tādu. būtu tikpat kā dusmoties par automobili, ko mēs savas nemākulības dēl esam ievadījuši grāvī, dabūdami pie tam sāpīgus belzienus. Arī ģimenes dzīve ir jāprot dzīvot, lai tā varētu dot lielās bagātības, ko viņa ikvienam var dot. Kā tas panākams — par to tuvāk runāsim kādā citā vietā. Atzīmēsim šeit tikai to, ka ir bijuši cilvēki — un daudz ir bijis šo cilvēku! — kam ģimenes dzīve tiešām bijusi spēka un laimes avots. Paklausīsimies, ko saka šie cilvēki.

Franču publicists Tokvils teica: „Jo tālāk es pasaulē apskatos, jo vairāk manī uzlec domas, ka mājas laime ir vienīgais, kas var ko nozīmēt... Esmu piedzīvojis dažādus laimes brīžus, bet visvairāk gan es pateicos Dievam par to, ka viņš piešķīris man patiesu mājas laimi."

Bismarks: „Ģimenē es atrodu pilīti debess miera no šās drudžainās drūzmas, atrodu drusciņ atpūtas no šīs darbnīcas, kur ciešanas un melus kaldina uz cilvēces nezināšanas laktas."

Un mūsu rakstnieks Apsīšu Jēkabs, kura garais mūžs izskanēja tikpat skaidri un gaiši kā viņa darbi, rakstīja: „Bet tas vislabākais, ko es mantojis no Rūjienas, ar ko Dievs manu dzīvi svētījis un aplaimojis, bija dzīves biedrene kā jaunības laimes un sapņu piepildījums. Ar viņu Dievs man arī licis visus šos gadus, sākot no 1882. g., kopā nostaigāt. Viņa ir bijusi mans palīgs un padoma devējs dzīvē un grūtumā, viņa ir bijusi arī mans kritiķis, uz kā spriedumu es liku vislielāko svaru, un ir redzējusi katru rakstu rindiņu jau rokrakstā, kas vien izgāja tautā."

Tikai tad cilvēks sasniegs savas laimes augstāko pakāpi, ja viņš atraisīs visus sevī paslēptos spēkus. Savu bioloģisko spēku pilnīgāko atraisījumu viņš var gūt ģimenes dzīvē — atraisīdams savas mīlas jūtas. Tāpēc — neizvairies nodibināt ģimenes dzīvi!

Atraisi ne vien savas vīra vai sievas, bet arī tēva vai matēs jūtas! Palikušas neatraisītas, tās kādreiz var piepildīt tavu sirdi ar pārliecīgu smagumu un nīcības un tukšuma izjūtu!

g. Uzglabā savu jaunības garu!

Ikdienas nākas sastapt jaunekļus, kam piemīt visas vecu vīru pazīmes — iekšējas un ārējas, un ari sirmgalvjus, kas visā savā būtībā līdzīgi jaunekļiem: ar īsti jauneklīgu spraigumu, domu asumu, dzīves prieku un fizisko vingrumu. Ar ko izskaidrojama šī savādā parādībā? Pirmkārt, ar to, ka tik daudzi jaunekli neprātīgi izšķiež savu fizisko spēku kapitālu un pusmūžā ieiet fiziski ruinēti, kurpretim citi cilvēki, saudzēdami un saprātīgi izlietodami savus spēkus, arvien tos atjaunodami, uztur sevi možus un spirgtus līdz sirmam vecumam. Otrkārt, tāpēc, ka tik daudzi jauni cilvēki pāragri noveco garīgi. Šī garīgā novecošanās, par ko vēl mazāk domā nekā par fizisko novecošanos, tomēr ārkārtīgi ietekmē ne vien garīgo, bet arī fizisko seju. Ne velti saka, ka cilvēks esot tik vecs, cik vecs viņš jūtoties. Kas jūtas vecs, tāds ātri arī kļūst — fiziski un garīgi, kaut arī viņa gadu skaits vēl liecinātu par jaunību.

Daudzi cilvēki ir novecojušies, ieraugot spogulī savu pirmo sirmo matu. Līdz tam vēl viņi jutušies spraiguma, spēka un jaunības gara pilni — un šis pirmais sirmais mats viņus piepeši pārvērtis vecos cilvēkos. Kā tas izskaidrojams? Kamēr cilvēks neredzēja sirmu matu, viņš vēl jutās jauns un bija jauns. Ieraudzījis sev sirmus matus, viņš piepeši sāka domāt, ka viņš ir vecs, līdz ar to justies vecs, un tālākās sekas bija — viņš kļuva vecs, kaut gan viņa organismā šai īsā laika citādi nekādas svarīgas pārmainās nevarēja notikt.

Vai neesat arī ieskatījušies, kā mainās, piemēram, pusmūža sievietes seja atkarībā no viņas garastāvokļa? Par lielāko tiesu sieviešu var teikt: tās ir tik vecas, kāds pašlaik ir viņu garastāvoklis. Garastāvoklis var viegli pielikt vai atņemt desmit gadus.

Cilvēku ārkārtīgi var ietekmēt arī apkārtne. Sirmgalvis vientulībā bieži noveco neparasti strauji, bet bērnu vidū viņš kļūst acīmredzami jaunāks garā un miesā. Tādēļ laimīgs ikviens sirmgalvis, kam ir dzīvības pilni bērnu bērni: tie pagarinās par daudziem gadiem viņa mūžu, līdz pēdējām stundām uzturēdami spraigāku un prieka pilnu.

Patiešām, cilvēks ir tik jauns, cik jauns viņš jūtas, tāpēc uzturi visu savu mūžu, līdz pat nāves stundai sevī jaunības garu.

Kā to panākt?

Kāds amerikānis teicis: „Vecam kļūt ir pa lielākai daļai tikai ļauns paradums. Kā kāds cilvēks savā sirdī domā, tāds viņš ir. Ja viņš jau tūlīt pēc sava pusmūža iedomājas, ka nu viņš topot vecs, tad drīz viņš tāds kļūs. Izsargāties no vecuma sabrukuma bieži ir tikai gribas spēka lieta. Ja gars vairs nedarbojas, ja viņš ikdienas dzīvē vairs aktīvi nepiedalās, ja viņš vairs nekā jauna nelasa, nedomā vai nedara, tad cilvēks kā kalstošs koks sāk nobeigties. Tu esi tik vecs, kā domājies esam."

Senās Romas aristokrātes mazgājās pienā, lai uzglabātu savu jaunību. Cik liela nozīme tur bija pienam, kas to lai zina, bet liela nozīme gan bija ticībai, ka tas līdz. Tāpēc tici arī tu savai jaunībai! Nedomā nekad, ka tu jau esi kaut kam par vecu! Savas jaunības apziņa, pašiedvesma, ir lieli spēki, kas tiešām var uzturēt cilvēku vienmēr jaunu.

Lai uzturētu sevī jaunības garu, nepārtrauc nekad darboties! Kamēr cilvēks strādā, viņa miesa un gars pret psihisko un arī fizisko vecumkaiti ir daudz neuzņēmīgāki. "Kārtīgs darbs un kārtīga garīga nodarbošanās," saka Kārlis Ulmanis, „ir brīnišķīgi jaunības uzturētāji." Arī jau pieminētais amerikānis Mardens saka: „Ja tu gribi ilgi dzīvot, tad mīli savu darbu un nekad neatstāj to! Nenoliec to ar piecdesmit gadiem pie malas, iedomādamies, ka tavi spēki sāk zust vai tev vajadzīgs miers. Atļauj sev atpūtas laiku, cik bieži tev tas vajadzīgs, bet neatstāj savu darbu. Tajā ir dzīvība, tajā ir jaunība." Arī Gēte uzglabāja mūžīgu jaunību ar savu karsto tieksmi mūžīgi mācīties, mūžīgi augt un uz priekšu iet. Sengrieķu prātnieks Solons, kad viņam jautāja, kas ir viņa jauneklīguma noslēpums, atbildēja: „Tas, ka es ikdienas kaut ko jaunu mācos."

Jaunību visvairāk saēd bēdas un sirdēsti un vispilnīgāk palīdz uzturēt priecīgs prāts, laba oma. Kad amerikānim Oliveram Holmam. kas bija jau sasniedzis 80 gadus, jautāja, kā viņš tik ilgi uzturējis sevi jaunu, jauneklīgais sirmgalvis atbildēja: „Galvenā kārtā tas tādēļ, ka man ir dāvanas un spējas arvien būt jautrā prātā, un es arvien katrā savas dzīves posmā esmu bijis apmierināts ar to, kas tad es biju. Nekad neesmu izjutis godkāres, neapmierinātības un nemiera mokas, kas cilvēkus padara priekšlaicīgi vecus un izvago viņu sejas grumbām. Sejā. kas pastāvīgi smaida, neparādās krunkas. Smaids ir vislabākā masāža. Apmierinātība ir jaunības spēku avots." Tāpēc jāiemācās pārvarēt nepatikšanas, bēdas, jāiemācās izcelt viss pozitīvais, par ko var priecāties, un jāpierod pārvarēt viss negatīvais, kas sagrauž dvēseli un miesu. Kā to panākt, par to runāsim turpmāk.

Uzturies biežāk jaunatnes vidū — tas padarīs arī tevi pašu jaunāku! Bet tikai tad, ja tu šās jaunatnes vidū uzturēsies ne tikai kā skolotājs, bet arī kā audzēknis. Jo neaizmirsti — ne vien jaunatnei no tevis, bet arī tev no jaunatnes ir daudz ko mācīties. Jaunatne nes sevī jaunas domas un idejas — dzīvo tām līdz! Tiklīdz tu kļūsti par visa jaunā noliedzēju, tiklīdz tu sāc pretoties visam, ko domā jaunatne, par paraugu stādīdams tikai savu laikmetu un savus jaunības ideālus — tu patiešām esi sācis novecot! Bet tikmēr, kamēr tu spēsi dzīvot līdzi jaunatnei un viņas ideāliem un līdz ar viņu sajūsmināties par tiem — tu būsi jauns un paliksi jauns. Lai tiktu galā ar to konservatīvismu, kas ir tava vecuma pirmā pazīme, atceries, kāds tu biji pats, kad tu vēl gados biji jauns: vai tu apmierinājies ar to, ko bija darījusi un domājusi iepriekšējā paaudze, jeb vai tu tomēr meklēji arī jaunus ceļus? Vai toreiz arī tavi uzskati nebija tādi, ka jaunatne nebūtu sevis cienīga, ja viņa nenestu nekā jauna, ja viņa būtu tikai savu priekšgājēju sasniegumu saņēmēja un ne turpinātāja. Tad kamdēļ gan tagad tev par jaunatni jādomā citādi? Kādēļ tagad tu jaunatnei lai noliegtu viņas dabīgās tiesības un pienākumu? Jaunatnei ir jāaug un jānes jauni laiki, tādēļ nepretojies šai augšanai, bet audz viņai līdz. Paliec arī tu līdz sava mūža vakaram tāds pat entuziasts, kāds biji jaunībā, un atjaunojies jaunatnes vidū, kad tevī šis entuziasma krājums sāk izsīkt — tad tu paliksi arī pats vienmēr jauns un spraigs, garīgi un līdz ar to lielā mērā fiziski!

Pēdējos pāris gadu desmitos daudzu novecojušos cilvēku uzmanību pie sevis ir saistījuši pērtiķu dziedzeri. No tiem sagaidītie brīnumi tomēr attaisnojušies loti mazā mērā. Daudz mazāk par šiem brīnumu gaidītājiem ir to, kas izlietojuši visiem pieejamo un tiešām vienu no spēcīgākiem cilvēka atjaunošanas līdzekļiem — grāmatu. Patiešām, kas tur savu atjaunošanos meklējis, tas to arī ir atradis. Būs rets kāds cits līdzeklis, kas varētu atstāt uz cilvēku vēl spirgtāku iespaidu. Tādēļ — ja gribi uzglabāt jaunību, stiprini savu jaunības garu ar grāmatām pie tam ar grāmatām vārda plašā nozīmē, jo arī priekšlasījumi, sarunas ar gudriem cilvēkiem un tamlīdzīgas lietas, ir ar to pašu nozīmi. Protams, arī te ir vajadzīga sava izvēle. Ne katra grāmata darīs tevi jaunāku. Ir arī grāmatas, kas palīdzēs tev vēl ātrāk novecot — un tās, diemžēl, bieži vien ir visvairāk lasītās grāmatas. Jaunu tevi uzturēs grāmatas, kas nes sevī dzīvības garu. kas iedveš ticību dzīvei, darbam, priekam. Smelies viņas jaunu garu un jaunus spēkus! Atjaunojies ikdienas un arvienu!

Un vispār — izsvītro no sava vārdu un jēdzienu krājuma šo vārdu „vecums"! Atradinies jau jaunībā domāt par to, ka tu kādreiz būsi vecs, atradinies dalīt savu mūžu jaunībā, pusmūžā un vecumā. Ja tu pats gribēsi, ja tu savu dzīvi saprātīgi veidosi, tad visa tava dzīve būs nepārtraukta jaunība — mazāk nobriedusi un vairāk nobriedusi jaunība, nevis jaunība un vecums!

Amerikānis Džordžs Meredits savās septiņdesmit piecu gadu dzimšanas dienas svinībās teicis: „Es nejūtu, ka topu vecāks sirdī vai garā. Es vēl arvien uzskatu dzīvi jauna cilvēka acīm. Es arvien cerēju, ka man nebūs tāds vecums kā dažiem citiem, kur gars sastingst, kur dzīvo tikai pagātnē, kur citus cilvēkus vairs nesaprot tādēļ, ka arvien dzīvo tikai pagātnē un pamazām zaudē visu savu līdzdalību tagadnei."

Topi arī tu tāds — kas vienmēr patur savu jaunības garu un vienmēr paliek jauns!

Paturi prātā jaunības formulu: J = U + P + E, kur J apzīmē jaunību; U — uzdevumu, darbu; P — priecīgu prātu, labu omu un E — enerģijas, spēku atjaunošanu.

No tevis paša atkarājas — būt jaunam vai vecam. Uzglabā sevī jaunības garu, tad būsi vienmēr jauns!

Jūties jauns! Stiprini vienmēr sevī šo apzinu un ticību!

Nepārtrauc nekad darboties, augt un uz priekšu iet! Tās ir lieliskas zāles pret vecumu!

Uzturi vienmēr priecīgu pratu un labu omu tas stiprina un atjauno tevi arī fiziski! Uzturies biežāk jaunatnes vidu! Dzīvo līdz jaunatnes domām un idejām!

Neaizmirsti izmantot vienu no labākiem atjaunošanās līdzekļiem — grāmatu!

Izsvītro no sava vārdu un jēdzienu krājuma šo vārdu „vecums"!

Paturi prata jaunības formulu: J = U + P + E!

h. Izveido savu iekšējo skaistumu!

Ikvienā no mums slēpjas daudzi un dažādi spēki, un ikviens var atraisīt vienus vai otrus, dodot līdz ar to savai dzīvei tādu vai citādu saturu. Daudzi no šiem spēkiem ir tik pirmatnīgi un mūsu dzīvei neatņemami, ka viņu atraisīšanos nekādā ziņā nedrīkstam aizkavēt, ja negribam savu dzīvi sakropļot. Bet ir arī daudzi spēki, kas visu mūžu paliek tikai dīglī, ja neizveidojam un nepastiprinām tos. Un ir divējādi šie spēki: vienu atraisīšana var padarīt mūsu dzīvi vēl krāšņāku un bagātāku, kurpretim otru attīstīšana un atraisīšana atņem mūsu dzīvei visu skaistumu. Mūsu dvēseles ir kā dārzs, kura zemē tikpat labi var uzdīgt un izplaukt tiklab visskaistākās puķes, kas ar savu izskatu un smaržu iepriecinās mūs pašus un citus, kā arī visļaunākās nezāles, kas nomāks visus skaistos ziedus un sarūgtinās mūs pašus un citus.

Katrs skaists, daiļš priekšmets izraisa novērotājos jaukas, patīkamas jūtas. Arī cilvēkā mīt tieksme būt daiļam, skaistam, jo ar to saistās lielāka iespēja atraisīt savus spēkus. Vispirms acīs duras cilvēka ārējais skaistums — daiļi veidoti sejas panti, augums un tā tālāk. Pēc tā arī visvairāk dzenas cilvēki, sevišķi sievietes, dažnedažādiem līdzekļiem. Bet ne šis ārējais skaistums ir galvenais: pirmajā acu uzmetienā daudzi cilvēki neliekas skaisti pēc sava ārējā izskata, tomēr, dziļāk viņos ieskatoties, varam nomanīt to īpatnējo, iekšējo — dvēseles skaistumu, kas atmirdz sejas pantos, kaut arī tie nebūtu klasiski veidoti, un kas atspoguļojas visā cilvēka būtnē. Šis iekšējais skaistums daudz vairāk pievelk un saista nekā ārējais, sevišķi mākslīgiem līdzekļiem iegūtais krāšņums. Vēl viena svarīga lieta: ja ārējo sejas izskatu un augumu nevaram padarīt citādus, tad savu iekšējo skaistumu varam izveidot un izkopt pēc patikas. Līdz ar to arī viss ārējais dabū citādu izteiksmi un nokrāsu.

Cilvēka daiļuma izkopšanas un uzturēšanas nolūkā jāpiegriež vērība it sevišķi trim lietām: pirmkārt, veselībai, otrkārt, izstarojumam, kas nāk no daiļas, jaukā virzienā izkoptas dvēseles, un treškārt, dabiskumam. Tā varam dabūt arī skaistuma formulu: S = V + I + D, kur S apzīmē skaistumu, V — veselību, I — izstarojumu, D — dabiskumu.

Par veselības nozīmi un veselības uzturēšanu jau esam runājuši.

Par sevis izveidošanu, lai tiešam no mums izstarotu dvēseles krāšņums, kas padara visu cilvēku daiļāku, sīkāk runāsim turpmāk.

Šajā vieta tuvāk kavēsimies pie dabiskuma kā viena no skaistuma faktoriem.

Būt dabiskam nozīmē — neizlikties, nesamākslot sevi, nemēģināt atstāt iespaidu ar ārēju spožumu vai dažādiem mākslīgiem, nedabiskiem līdzekļiem. Piemēram — sevišķi mūsu jaunavām vajadzētu to iegaumēt! nelietderīgi un bīstami ir pārvērtēt savu ārējo skaistumu un pārāk koncentrēties pie tā. Dzīvē bieži redzam, kā zaudē visas savas simpātijas skaistas sievietes, kas piegriež savam skaistumam pārāk lielu vērību. Redzēdamas sava ārējā skaistuma iespaidu, viņas cenšas to vēl dažādiem mākslīgiem līdzekļiem pastiprināt, kļūst līdz ar to nedabiskas — un viņas skaistums kļūst jau nepievilcīgs, pati sieviete kā samākslota sāk atbaidīt. Vēl ļaunāku šādas sievietes stāvokli padara tas apstāklis, ka viņa kļūst sava ārējā skaistuma dēl iedomīga un paliek pavisam nevērīga pret savu iekšējo skaistumu, par tā izkopšanu nemaz vairs nedomā. Tā iznāk, kāpēc tik bieži skaistu sieviešu daba, dvēsele ir tik nepievilcīga, viņu inteliģence — tik zema. Ārējais skaistums bieži izvēršas „aukstā skaistumā", kas nevienu vairs nesaista. Ārējā skaistuma dēl iekšējais skaistums bieži paliek pilnīgā novārtā — un ārēji skaistās sievietes bieži vien kļūst nelaimīgas jau agrā jaunībā. Tikko ārējais skaistums novīst dvēseles skaistuma trūkums šo procesu vēl paātrina! — „skaistuļu" traģēdija pieņem pavisam asu raksturu.

Nekad nevajag pārspīlēt ārējā skaistuma nozīmi — kaut tam var būt liela nozīme! Tāpat nevajag izmist sava ārējā skaistuma trūkuma vai nepievilcības dēl. Iekšējs skaistums ārēji visnepievilcīgāko cilvēku var padarīt pievilcīgu. Dažs labs būs ievērojis, cik daiļa kļūst ārēji nepievilcīga sievietes seja. ja šī sieviete izjūt lielu, dziļu, pašaizliedzīgu mīlu. Viņas seja kļūst īpatni skaista, apgarota, un jo sevišķi skaista kļūst viņas acu izteiksme. Tāpat katru meiteni padara daiļu līdzjūtīga sirds, ilgas darīt visus priecīgus un laimīgus — un tāda atradīs daudz vairāk draugu nekā cietsirdīga skaistule. Arī katru cilvēku padara skaistāku — pat ārēji — iekšēja piemīlība, patiesības mīlestība, augsti izkopta inteliģence un tā tālāk. Kadija bija noziedējusi, savu ārējo skaistumu zaudējusi sieviete, kad tā kļuva Muhameda sieva. Bet viņa ar savu lielo pieķeršanos un ticību palīdzēja Muhamedam izdomāt lielas domas un nodibināt islāmu. Šā atbalsta, šā iekšējā skaistuma dēl Muhameds nekad viņu neaizmirsa. Kad daudz vēlāk viņa jaunā, skaistā sieva Aješa Muhamedam jautāja: „Nu, vai es neesmu labāka par Kadiju? Viņa bija atraitne, veca un savu skaistumu zaudējusi: tu taču mīli mani vairāk par viņu? Muhameds atbildēja: „Nē, Allah lai liecinieks, nē! Viņa ticēja man, kad neviens cits negribēja ticēt. Visā pasaulē man bija tikai viens draugs, un viņa bija tas!"

Tātad izveido savu iekšējo skaistumu — tas ir lielāks un paliekošāks spēks nekā ārējais! Jo mazāk domāsi par to, ka daba tev nav devusi daiļu ārieni, un jo vairāk nodosies sava iekšējā skaistuma izkopšanai — jo ātrāk kļūsi laimīgs! Nekad arī neaizmirsti: ārējais skaistums vīst un iznīkst, bet iekšējais skaistums ir mūžīgs: tas nesamazinās, bet var nemitīgi augt.

Lai izkoptu savu iekšējo skaistumu, attīsti sevī visus tos pozitīvos spēkus, kas tevī slēpjas. Viena šādu spēku kategorija, kas padara cilvēku dziļāku, ir viņa tikumiskie spēki.

Ir, piemēram, divas tādas lietas kā patiesība un meli. Tu vari sevī izaudzēt kā vienu, tā otru spēku: tieksmi un spēku melot un tieksmi un spēku patiesību teikt. No tevis paša atkarājas izraisīt vienu vai otru spēku. Tu vari ietīt sevi un savu tuvāko apkārtni nepatiesību un melu atmosfērā. vai arī likt mirdzēt ap sevi patiesībai. Līdz ar to tu piedalīsies vispār patiesības vai melu ēkas celšanā visā sabiedrībā, un ko tu tuvākā apkārtnē sēsi, to tu arī pļausi. Tāpat ir divas tādas pretējas lietas kā savtība vai nesavtība, goda prāts vai negodīgums, uzticība vai viltus un tā tālāk. No tevis atkarājas, kas no šiem spēkiem būs likts tavas dzīves pamatā un kas līdz ar to nostiprināsies tavā apkārtnē. Iespēja attīstīt vai noslāpēt vienu vai otru spēku — tā tev ir. Bet tev ir arī jāzina, kurp katrs no šiem spēkiem tevi novedīs. Un to tev saka tava iekšējā vērtētāja balss. Tā aicina attīstīt un izkopt sevī tikumiskos spēkus. Tie tevī dīglī jau ir, bet sava iekšējā skaistuma un līdz ar to savas laimes labā tev viņi ir jāizkopj līdz vislielākajai pilnībai. Jo lielāki un skaistāki būs izplaukuši tevī šie tikumiskie spēki, jo spēcīgāka būs viņu atraisīšanās — tev nekad nebūs jānožēlo tās pūles, kādas tu esi pielicis pie viņu izaudzēšanas. Skaistāks būsi kļuvis tu pats, un skaistāka kļūs arī visa tā apkārtne, kurā tev jādzīvo!

Audzē un izveido arī savus estētiskos spēkus - daiļuma izjūtu. Tikai tas, kas pats spēs izjust skaistumu, spēs arī sevi padarīt skaistu.

Tāpat nenoslāpē sevī to lielo spēku, kas tuvina tevi neizprotamai mūžībai un pasaules gaitu vadītājam. Tavs prāts nespēj un nekad arī nespēs aptvert šo lielo patiesību un visu mīklu atminējumu. Bet tavās krūtīs ir spēki, kas tevi tuvina šim dievišķam visu lietu pirmcēlonim, kas sakausē tevi ar viņu vienā būtnē, kas iedveš tev lielo ticību un paļāvību dzīvei un savām tuvām un tālām nākotnes gaitām — neiznīcini, neapslāpē šos lielos spēkus, kas apskaidro visas tavas gaitas un jūtas. Nepaļaujies skepticismam, kas gan tev var atņemt šos spēkus, bet nevar to vietā nekā cita dot. Attīsti sevī savus reliģiskos spēkus, ļauj izraisīties tiem ticība, kas apgaismo visas tavas gaitas!

Lai padarītu skaistu visu savu dzīvi, nebeidz izkopt un izveidot visus savus pozitīvos spēkus — izveidot līdz augstākai pilnībai. Tas — tavās rokās! Tu vari kļūt daiļš — mazākais iekšēji, un iekšējais skaistums stāv pāri ārējam!

Paturi vienmēr acīs daiļuma formulu: S = V + I + D! Rūpējies par veselību, daiļiem dvēseles izstarojumiem un dabiskumu!

Iekšējais skaistums stāv pāri ārējam skaistumam, un iekšējā skaistuma izveidošana stāv tavā varā. Veido to! Iekšējais skaistums var ārēji visnepievilcīgāko cilvēku padarīt pievilcīgu un — laimīgu!

Lai nostiprinātu savu iekšējo skaistumu, izkop savus tikumiskos, estētiskos un reliģiskos spēkus! Tie ir galvenie pamati skaistai dvēselei.

2. Pozitīvā izcelšana un negatīvā pārvarēšana.

Dabas norises pašas par sevi nav ne labas, ne ļaunas. Tās pakļautas saviem likumiem, un cilvēks ir centies atklāt šos likumus, lai varētu valdīt pār dabu — iekārtot parādības tā, lai tās, darbodamās pēc saviem likumiem, izpildītu cilvēka nodomu: vējš grieztu dzirnavu spārnus, ūdens — dzirnavu ratu, uguns sildītu ūdeni un radītu tvaikus, tie savukārt dzītu mašīnas.

Bet var uz dabas norisēm un vispār dažādiem notikumiem raudzīties no cilvēka personīgā viedokļa un tad tos vērtēt, piedēvējot tiem īpašības, ko apzīmējam vārdiem: kaitīgs, derīgs, labs, ļauns, vienaldzīgs, interesants un tamlīdzīgiem. Tāpēc bieži, izejot no cilvēka skatījuma, kāda lieta vai parādība vienam liekas laba, otram ļauna, vienam kaitīga, otram derīga, piemēram, cenu celšanās ražotājam liekas izdevīga, patērētājam neizdevīga; karsta un sausa vasara derīga vasarniekam, bet kaitīga zemkopim un tā tālāk. Katrā ziņā, daudzas lietas un parādības tikai izliekas mums tādas vai citādas, atkarībā no tā, kā uz tām raugāmies, kā tām pieejam, kā tās vērtējam, pie kam grūti nākas cilvēkam, kas nav šajā ziņā vingrinājies, atšķirt lietu īstās īpašības no šķietamām. Piemēram, ja kāds cilvēks mums patīk, tad visam, kas ar to saistās, piemīt it kā pavisam citādas īpašības; viņa vārdi skan mīļāki, izteiktās domas liekas gudrākas, visi viņa darbi rādās jaukāki nekā pārējo cilvēku un it sevišķi to, kas mums nepatīk. Ja kādu cilvēku mīlam, tad viss viņā liekas labs un jauks, ja kādu ienīstam — tad viss viņā ļauns un nejēdzīgs. It sevišķi spilgti var daudzu īpašību vienkāršu piedēvēšanu verot tad, kad mainās mūsu attiecības pret cilvēku: kad tas no drauga kļūst par ienaidnieku vai — retāk — otrādi; tad liekas, ka šis cilvēks kļuvis pavisam citāds, kaut gan īstenība citādas kļuvušas mūsu attiecības pret viņu.

Un tāpat tas ir ar citām lietām: izsalkušajam gards pat sausas maizes kumoss, turpretim paēdušajam pat izsmalcinātākie ēdieni neiet pie sirds; ja pa priekšu ieliksim roku aukstā ūdenī un tad remdenā, šis remdenais liksies pavisam silts, bet ja pa priekšu iemērksim roku karstā un tad tajā pašā remdenajā — tas mums rādīsies auksts. Vienam kāds notikums liekas loti svarīgs, otram — vienaldzīgs un niecīgs, piemēram, kāds mantas zaudējums.

Bet tā tas ir tikai tad, ja cilvēks paļaujas saviem pārdzīvojumiem, aktīvi tajos neiejaukdamies ar prātu un gribu. Ja turpretim viņš iemācās vadīt savus pārdzīvojumus un valdīt par tiem, it īpaši izcelt labo, pozitīvo un priecāties par to. turpretim nomākt ļauno, negatīvo. neļaut tam izpausties, tad, atrazdamies gluži tādos pašos ārējos apstākļos, cilvēks jutīsies un būs daudz laimīgāks nekā bez šīs mākas kāpināt vai nomākt savus pārdzīvojumus.

Tāpēc šo māku — izcelt labo, pozitīvo, nomākt ļauno, negatīvo — saucam par otro celu uz laimi. Lai to varētu atrast un pa to iet. jāsper tālāk apskatītie soli dzīves mākslas virzienā.

a. Vingrinies pareizi spriest un pareizi vērtēt!

Doma ir spēks, kas dzemdē darbus, izjūtas, uzskatus. Doma ir topošās darbības pamatakmens, tās ierosinātāja un izveidotāja. Līdz ar to skaidrs, kāds milzīgs svars cilvēka dzīvē ir domai. Var pat teikt: no viņa domām atkarājas viņa liktenis. Kādas būs viņa domas, tāda būs viņa dzīve. Kaut arī domas var "nejauši iešauties prātā", tomēr cilvēka speķos ir tās atbalstīt un izveidot, vai apspiest jau pašā sākumā. Cilvēks var savas domas disciplinēt, vai arī modināt sevī tādas vai citādas domas. Viņš var tātad modināt vienas vai otras domas, ietekmēt sevi kaut kurā virzienā: padarīt sevi skumju vai priecīgu, padarīt savu dzīvi laimīgu vai nelaimīgu.

Lai labāk saprastu, cik liela nozīme pareizai domāšanai un visu lietu vērtēšanai, atcerēsimies, piemēram, sengrieķu prātnieku un lielo dzīves mākslinieku Sokrātu. Viņš dzīvoja tik vienkāršos apstākļos, ka viņa dzīves veidu varēja jau saukt par nabadzību. Katrs cits šādus apstākļus būtu izjutis kā lielu smagumu un "likteņa netaisnību", būtu juties galīgi nelaimīgs, raizētos, zūdītos, sūdzētos par savu stāvokli. Turpretim Sokrāts prata virzīt savas domas pareizā gultnē, vērtēt savu stāvokli tā, lai padarītu to patīkamu. Sokrāts prata domāt tā, ka katros materiālos apstākļos viņš patiešām jutās laimīgs. Kad atēnietis Antifons viņam reiz pārmeta, ka Sokrāts, ēzdams vājus ēdienus un dzerdams vājākos dzērienus, valkādams vienu un to pašu mēteli ziemu un vasaru, staigādams bez kurpēm, nepieņemdams par savām mācībām maksu, esot saviem skolniekiem nevis labas, bet nožēlojamas dzīves paraugs, Sokrāts tam atbildēja: „Tu, Antifon, man šķiet, iedomājies manu dzīvi tik nožēlojamu, ka man ir pārliecība: tu labāk mirtu nekā dzīvotu tā kā es. Bet kas tad ir manā dzīvē tas nepanesamais? Vai tas nepanesamais, varbūt, ir tas, ka citi, kas par savu darbu ņem algu, ir spiesti šo darbu nostrādāt, kurpretim es, nekādu algu nesaņemdams, neesmu spiests sarunāties ar to, ar ko negribu? Par ēdieniem un dzērieniem... Vai tu nezini, ka, jo kādam ēdiens labāk garšo, jo mazāk smalki ēdieni viņam vajadzīgi un tāpat dzērieni? Un kas zīmējas uz mēteļiem, vai tu nezini, ka tie, kas tos bieži maina, to dara aukstuma un siltuma dēl, un ka kurpes auj, lai netraucētu iešanu priekšmeti, kas kājām sagādā sāpes? Vai nu tu jau esi reiz novērojis, ka es vai nu aukstuma dēl vairāk nekā citi palieku mājā, vai karstuma dēl ar kādu būtu ķildojies par ēnu, vai kādreiz tāpēc, ka man sāp kājas, negājis turp, kur gribējis? — Un ja ir jābūt derīgam valstij un draugiem, kam no diviem būtu šim nolūkam vairāk laika — tam, kas dzīvo kā es tagad, vai tam, kas dzīvo tā, kā tu ieteic dzīvot? Tālāk, kurš no abiem varētu vieglāk iet karā kā kara vadonis — vai tas, kam arvien vajadzīgas grūti dabūjamas lietas, vai tas, kas ir apmierināts ar to, kas pašreiz dabūjams? Kurš no abiem, tālāk, aplenkšanas gadījumā drīzāk būtu spiests padoties — tas, kam arvienu ir vajadzīgas grūti dabūjamas lietas, vai tas, kas ir apmierināts ar gluži viegli iegūstamām? Man šķiet, Antifon, tu meklē laimi greznībā; es, turpretim, domāju, ka būt bez jebkādām vajadzībām ir dievišķi, un būt ar cik iespējams maz vajadzībām ir dievišķam vistuvāk, bet dievišķais ir tas labākais, un kas dievišķajam vistuvāk, tas arī labākajam vistuvāk.” Sokrāts palika domu meistars līdz pat nāves stundai, līdz pat beidzamajam elpas vilcienam. Kad viņam piesprieda nāves sodu un tuvojās soda izpildīšanas mirklis, Sokrāts nelūdzas, nevaimanā, neplosās savā apcietinājuma vietā — nē, gluži otrādi, ar visdziļāko mieru, nosvērtību un labpatiku viņš filozofē par visdažādākajām problēmām ar saviem skolniekiem, kas atnākuši atvadīties, juzdamies nevis kā cietumnieks uz nāves sliekšņa, bet kā laipns namatēvs savās mājās kādā no omulīgākām stundām. Sokrāts paliek līdz galam savu domu kungs — un bailes, izmisums vai pat skumjas paliek viņam svešas! Mierīgā garā viņš izdzer beidzot bendes pasniegto indes kausu. Neviens vaibsts nenodreb. Sokrāta draugi nevar vairs savaldīties, un viens no viņiem sāk skali vaimanāt. Bet Sokrāts „Ko jūs darāt, jūs, brīnišķīgie cilvēki! Es jau tādēļ taisni aizsūtīju projām sievietes, lai tās nesaceļ nekārtību, jo esmu dzirdējis, ka mirt vajag klusumā. Tātad esiet mierīgi un izturieties kā vīri! Kad Sokrāta kājas bija jau sastingušas un tuvojās sirds sastingums, viņa pēdējie vārdi bija — atgādinājums draugiem, lai tie neaizmirst ziedot grieķu ārstniecības dievam Asklēpijam par to, ka tā zāles — inde — sagādājušas viņam vieglu nāvi. Domu spēks Sokrātam bija palīdzējis skaisti un laimīgi dzīvot, tas palīdzēja arī — skaisti mirt!

Pieminēsim vēl kā otru lielu dzīves mākslinieku — pareizas domāšanas meistaru — senās Romas stoiķi Epiktetu. Viņš jaunībā bija kāda brutāla cilvēka vergs. Vēlāk gan viņu atbrīvoja, bet no verdzības laikiem viena viņa kāja palika sakropļota. Visa viņa bagātība bija — viens sols. viens spilvens galvai un spuldze! Ķeizara Domiciāna laikā Epiktetu padzina no Romas trimdā. Un tomēr — viņš bija laimīgs! Viņa laimes pamats bija viņa domas, viņa dzīves uzskati. Lai būtu vieglāk to saprast, lūk, daži Epikteta izteicieni:

"Cilvēkiem nemieru sagādā ne lietas pašas, bet domas par tām. Tā, nāve, pati par sevi nav nekas briesmīgs, jo citādi arī Sokrātam tā būtu bijusi tāda; briesmīgas ir vienīgi iedomas, ka tā ir kaut kas briesmīgs. Tādēļ, ja mūs kas aizkavē, dara nemierīgus vai apbēdina, mums nav nekāda iemesla apvainot citus, kā vien tikai sevi, proti, savas domas...

Katrai lietai ir divas puses un katru no tām var apskatīt no divām pusēm. No vienas puses viņas ir paciešamas, no otras — nepaciešamas. Ja, piemēram, tavs brālis nodara tev kādu pārestību, tad neuzņem to no tās puses, ka viņš tevi ir apvainojis — tā ir viņa izturēšanās, kas tev nav saprotama — bet no tās puses, ka viņš ir tavs brālis un jaunības draugs, tad tu uztversi šo lietu tā, ka tā būs vieglāk pārvarama.

Dzīves nepraša nekad nesagaida kādus labumus vai nelaimes no sevis, bet vienmēr no ārējiem apstākļiem. Prātnieks katru labumu vai ļaunumu sagaida vienīgi no sevis paša."

Ja nu Epiktets savos apstākļos varēja justies laimīgs — kāpēc tāds nevarētu justies arī tu? Bet tad nu pirmkārt jāiemācās būt savu domu kungam: jānovērš visas savas kļūdas domu gaitā un vērtējumos un jāattīsta pareiza, lietderīga domu gaita.

Saksim ar ikdienišķam kļūdām un paviršībām domu gaitā un vērtējumos.

Psiholoģijas pētījumi liecina par loti lielu paviršību cilvēka novērojumos. Nepietiekošas uzmanības vai koncentrēšanās dēl daudzi mūsu novērojumi ir kļūdaini vai nepilnīgi. Tam pievienojas vēl atmiņas kļūdas. Atceroties kādu priekšmetu vai notikumu, mēs daudz ko tikai iedomājamies — varbūtīgu pieņemam par patiesīgu vai iztrūkstošu priekšstatu vietā domās radām iedomu priekšstatus, vislabākā pārliecībā nenotikušas lietas pieņemam par notikušām. Dabīgi, ka uz šādiem novērojumiem dibinātie secinājumi ir kļūdaini. Tādēļ esi vienmēr pietiekoši kritisks pret saviem novērojumiem un atceries, ka daudzreiz cilvēki uztraucas par kaut kādu notikumu vai parādību bez kāda dibināta iemesla, vienīgi nepareizu spriedumu dēļ, kas radušies paviršu, nepilnīgu novērojumu vai atminas kļūdu dēļ!

Loti bieži nepareizus spriedumus rada arī haotiska domāšana. Cilvēkam jāatrisina kāds svarīgs jautājums vai jāizšķiras par kādu lietu, bet viņš neprot vai nepiespiežas sevi koncentrēt. Viņam „šaudās pa galvu” dažādas domas, viņš maldās savās domās kā mežā. Ja nu vēl apstākļi steidzina viņu pieņemt noteiktu lēmumu, vai viņam kļūst nepanesams nezinās, šaubu stāvoklis, kas spiež ātrāk „nākt pie skaidrības” — tad arī rodas kā nedisciplinētas un sasteigtas domāšanas rezultāts nepareizi spriedumi. Ja cilvēks atradies stipru jūtu — dusmu, baiļu, mīlestības v. tml. — ietekmē, tad spriedumi būs vēl aplamāki, neobjektīvāki. Tā cilvēks viegli vien savu domāšanas kļūdu dēl var nonākt līdz izmisumam vai vispār kādu stāvokli stipri pārvērtēt uz vienu vai otru pusi.

Daudzkārt cilvēks sagādā sev liekus sarūgtinājumus vai vilšanos kļūdainu spriedumu dēl, kuru pamatā ir aplama loģika, aplami secinājumi. Piemēram, loti parasts domāšanas un secināšanas veids ir tāds: mans paziņa Jānis tā rīkojās un viņam izgāja labi: acīmredzot, ja es rīkošos tāpat, arī man izies labi. Patiesībā, še nav ne mazākā mērā noskaidrots, ka starp Jāņa rīcību un to, ko viņš ieguvis, ir tiešām tādas attiecības, kādas pastāv starp cēloni un sekām, t. i. pavisam nav zināms, vai Jāņa rīcība jel maz bija apsveramo ieguvumu cēlonis. Šādu aplamu loģisku secinājumu praktiskā dzīvē tomēr ir daudz. Piemēram, redzot kāda sava darba biedra nolaidīgu izturēšanos darbā, mēs nereti spriežam, ka šādai nolaidībai nekādu nepatīkamu seku nav, ka nekas nebūs, ja arī mēs paši pielaidīsim darbā kādu paviršību vai nokavēšanos v. t. t. īstenībā rezultāti bieži vien mēdz būt loti nepatīkami. Iemesls: apstākļu nepareizs novērtējums, nejaušības pieņemšana par likumu.

Bieži nepareiza ir arī sava stāvokļa novērtēšana tādā ziņā, ka domājam tikai par tiem cilvēkiem, kam, kā mums liekas, labāks stāvoklis, bet aizmirstam padomāt par tiem un stādīties sev priekšā tos miljonus, kam daudz ļaunāks stāvoklis nekā mums. Piemēram, mums šķiet, ka neesam pietiekoši bagāti, bet izlaižam no acīm tos, kas daudz nabadzīgāki par mums un tomēr dzīvo varbūt laimīgāk nekā mēs.

Sevišķi liktenīga kļūda mūsu domāšanas gaitā ir padošanās dziņu ietekmei. Tiklīdz mums radusies vēlēšanās kaut ko darīt, mēs neapsveram vairs šo nodomu pilnīgi objektīvi, bet attīstām savu domu gaitu tai virzienā, kādā mūs dzen mūsu dziņas vai vēlēšanās. Mēs neapsveram vairs visus apstākļus un varbūtības, kas saistās ar šo nodomāto darbību, bet tikai tās, kas mūs pārliecina sekot savām dzinām. Mēs visu pārspīlējam virzienā, kādā mūs ietekmē dziņas. Mēs daudz ko sev noklusējam, uz daudz ko skatāmies caur pirkstiem, lai tikai vairāk izceltos tas. kas attaisno mūsu sekošanu dziņām, kuras mūsos radušās. Mēs arī atturamies izdomāt savu rīcību un tās sekas līdz galam. Mēs apstājamies savā domu gaitā, tiklīdz esam nonākuši līdz tai vietai, kur patīkamais beidzas. Vārdu sakot, lai pašķirtu savām dziņām ceļu, mēs loti bieži sevi pusapzinīgi, pusneapzinīgi maldinām.

Šo liktenīgo kļūdu vēl padziļinām ar to, ka vispār mēdzam ar retiem izņēmumiem, savas nodomātās dziņu ietekmētās rīcības sekas stādīties priekšā pārāk rožainā gaismā. Ja mums ir pārliecība, ka zināmai rīcībai var būt vai nu laimīgas vai nelaimīgas beigas, tad katrā ziņā mēs uzskatīsim par vairāk sagaidāmām laimīgākas beigas. Šai ziņā loti raksturīga noziedznieka domu gaita, kas nereti izšķiras par noziegumu tikai tādēļ, ka ir pārāk optimistiskos uzskatos par sava nozieguma sekām. Kaut gan viņš labi zina, ka lielāko dalu noziegumu atklāj, tomēr viņš sevi pārliecina, ka to noziegumu, ko viņš izdarīs, neatklās. Savu nepamatoto optimismu viņš pastiprina vēl ar tālākiem apsvērumiem: ja nu tomēr noziegumu atklās, tad viņam, droši vien, izdosies izbēgt; bet ja viņu notvers — tad ir izredzes, ka izmeklēšanas iestādes un tiesa nevarēs viņa vainu pierādīt; ja nu galu galā viņa vainu tomēr pierādīs — tad būs mīkstinātāji apstākļi, kuru dēļ viņam sodu vai nu pavisam atlaidīs, vai vismaz stipri samazinās. Kā redzam, te ir vesela rinda nepamatoti optimistisku apsvērumu, kas maldina par iespējamām sekām un pamudina sekot noziedzīgam nodomam — ved pretim nelaimei.

Citos gadījumos dziņu vai negatīvu jūtu ietekmē varam nonākt pie dažu notikumu vai sava stāvokļa pārāk pesimistiska novērtējuma. Mēs neredzam vairs to, kas patiesībā ir, bet tikai to, ko iedomājamies vai gribam respektīvi negribam redzēt. Sīka nelaime mums izliekas kā vislielākais piemeklējums, kas "izpostījis visu mūsu dzīvi", mazas nepatikšanas noved mūs līdz izmisumam un tālāk. Pēc pāris dienām, kad esam atkal atguvuši savu līdzsvaru, viss liekas labi, par savu uztraukumu vai zūdīšanos bieži pat smejamies — tomēr esam savas kļūdainās domāšanas un nepareizās vērtēšanas dēļ gluži lieki pārdzīvojuši smagas, mocītājas stundas vai dienas. Ir dažreiz vēl ļaunāk: pārāk pesimistiskais stāvokļa novērtējums vienu otru cilvēku noved pat līdz pašnāvībai, kaut gan tai nav nekāda dibināta iemesla. Visa nelaime šajā gadījumā ir nevis pašos apstākļos, bet šo apstākļu novērtējumā.

Domas ir spēks — liels, reāls spēks, tādēļ pie loti kļūmīgiem rezultātiem cilvēkus noved padošanās nevēlamām domām. Ne velti Kāris Ulmanis saka: „Ir vesela rinda domu un jūtu, kuru sekas allaž ir labas. Pie viņām pieder: cerība, paļāvība, drosme, priecīgs prāts, mīlestība, līdzjūtība, prieks un miers. Rādās, it kā visas, skatoties pēc apstākļiem, mūsu dzīvības iekšējos spēkus vai nu uztura, stiprina, vai arī gluži atjauno. Viņu sekas allaž ir garīga un miesīga veselība, spēks un spars. — Ir turpretim vēl otra vesela rinda domu un jutu, kuras savā būtībā ir nevēlamas, noārdošas un pretdabīgas. Še pieskaitāmas bailes, rūpes, ilgas, bēdas, dusmas, ienaids un skopums. Visas tās ir noliedzošas un zemas, tādas, kas cilvēku velk uz leju." Tiešam, tai pašā laika, kur katra pozitīva doma mūs stiprināt stiprina, katra negatīva doma mūs spēcīgi „velk uz leju". Cilvēki bieži maldās, sev sacīdami: tas jau nekas, ka es tā domāju; es jau tikai tā domāju — darīt es nedarīšu! Viņi neapzinās, cik cieši sakari ir domai ar darbu, ka katra doma ir jau darba dīglis — pēc psiholoģijas likuma, ka katra doma cenšas realizēties. Tādēļ — met ārā no galvas katru negatīvu domu, neļauj pat dzimt sevī nevienai negatīvai domai! Jo ilgāk kādu nevēlamu domu domāsi, jo grūtāk būs tikt ar to galā. Jo mazāk būs nevēlamu domu, jo mazāk būs arī nevēlamu darbu un — apstākļu! Arī ilgas pa lielākai daļai pieskaitāmas pie nevēlamām domām — tāpēc, ka tās parasti rada nevis ciešu gribu, kas uzvar, bet tikai pasīvās vēlēšanās un iekārošanas, kurām seko vilšanās un neapmierinātība.

Lai tiktu vaļā no nevēlamām domām. Kārlis Ulmanis iesaka bez kavēšanās novirzīt domu gaitu uz citām. "Vienīgais drošais līdzeklis še ir tas," viņš saka. „ka nevēlamās domas, tiklīdz tās parādās, mēs tūliņ, tai pašā acumirklī, ar visu spēku cenšamies no galvas ārā dabūt. Jo ilgāk mēs kavējamies, jo dziļāk šīs domas ieperinās un jo grūtāka to izmešana. Par laimi, arī še pastāv likums, kurš mums nāk palīgā. Šo likumu varētu saukt par atvietošanas vai vietnieku likumu. Visvieglākais ceļš, kā tikt vaļā no nevēlamas domas, ir tūlīt sākt šīs domas vietā domāt kādu citu domu, kura, ieņemdama pirmās domas vietu, izspiež to no mūsu prāta, jo mūsu apziņā vienā un tai pašā laikā var pastāvēt tikai viena pati doma."

Apskatījuši galvenās kļūdas domu gaitā un vērtējumos, pārrunāsim tagad par to, kādai tad jābūt mūsu domu gaitai un kā mums savi apstākli un notikumi jāvērtē.

Lai secinājumi būtu pareizi un veselīgi, katra nodoma iztirzāšanai par izej punktu un virziena noteicēju ņem nevis savu dziņu, bet gan savas sirdsapziņas pamudinājumu vai noliegumu! Neapslāpē savas sirdsapziņas balsi, bet pastiprini to. Centies domas attīstīt katrā ziņā tai virzienā, ko sprauž tavas sirdsapziņas balss, nevis tajā, kurp dzen tavas velēšanas vai dziņās.

Tālāk — izdomā katru domu līdz galam, paredzot visas varbūtības un visas sekas, nevienu no tām nenoklusējot! Vienu varbūtību nekādā ziņā neizrausies par vienīgo varbūtību, bet blakus tai nostādi arī citas.

Sargies no ilūzijām! Neesošu un neparedzamu apstākļu iztēlošana domās ved pie katastrofas darbos. Skaties vienmēr patiesībai droši acīs un netēlo nevienas ieplānotas rīcības sekas nepamatoti rožainā gaismā. Labāk vienmēr pieņem par iespējamāko ļaunāko nekā labāko varbūtību. Tas palīdzēs atturēties no dzinu vai jūtu ietekmētas rīcības, kam var būt vai nu apšaubāmi labas vai droši iespējamas ļaunas sekas. Pieņemot par sagaidāmo rezultātu rožainākās izredzes, viegli vari sagādāt sev vilšanos un tātad sarūgtinājumu; turpretim, pieņemot par gandrīz drošām ļaunākās izredzes, nekad nepiedzīvosi vilšanos, bet vari piedzīvot vienīgi patīkamu pārsteigumu, ja šās ļaunās sekas tomēr nepiepildās, bet piepildās labās. Pieņemot vienmēr ļaunāko varbūtību, pastāvīgi būsi arī visām varbūtībām vairāk sagatavots, tava uzmanība būs spraigāka un tava aktivitāte lielāka, kas arī var sekmēt labvēlīgāku iznākumu. Turpretim, skatoties nākotnes izredzēs pārāk rožainu skatu, cilvēks arvien kļūst paviršāks un neaktīvāks, kas jau tā nelielās izredzes viegli vien var pārvērst nullē vai pat zaudējumos.

Šo atzinu labākai izpratnei un iegaumēšanai minēsim kādu piemēru līdz ar iztirzājumu, kā nedrīkst domāt un kā jādomā.

Bieži ir nācies lasīt laikrakstos ziņojumus: „Atkal atklāta naudas piesavināšanās. N. iestādes kasieris piesavinājies tādu un tādu viņam uzticēto naudas summu ..Kā tas nākas, ka atbildīgā kasiera amatā tik bieži nonāk neuzticamas personas? Ja paseko lietas gaitai, tad izrādās, ka pienāktie izšķērdētāji pa lielākai daļai agrāk bijuši krietni un godīgi darbinieki. Uz slidenā ceļa viņi nonākuši vienīgi rakstura trūkuma un — aplamās domu gaitas dēl. Gadās tāda reize, ka cilvēkam, kā rokās lielāka summa svešas naudas, aptrūkst paša naudas kādam nodomam. Un kas nu notiek? Kasierim iešaujas doma prātā — "izlīdzēties" ar viņam uzticēto naudu. Tūlīt gan viņa krūtīs ieskanas arī sirdsapziņas brīdinātāja balss, bet šo balsi viņš cenšas dažādiem argumentiem apklusināt. Viņš sāk savu domu gaitu attīstīt tai virzienā, cik nepieciešams vai jauks ir nodoms, kas viņam jāizved. No otras puses, viņš sāk sevi pārliecināt, cik nekaitīga un nesvarīga lieta tā ir, ja viņš uz dažām dienām "aizņemas" nelielu summu no viņam uzticētās naudas. Pēc dažām dienām, kad viņam būs pašam nauda, viņš taču šo summu atliks atpakaļ — un viss būs atkal pilnīgā kārtībā. Nevienam taču nebūs ne jausmas, ka viņš kādu laiku izmantojis viņam uzticēto naudu. Protams, vadot savas domas šādā virzienā, viņam izdosies apklusināt vai vismaz vājināt savu sirdsapziņas balsi, un arvien vairāk viņam sāks likties, ka tas, ko viņš pašlaik taisās darīt — uz laiku piesavināties viņam nepiederošo naudu — nav tomēr noziegums, ne arī vispār kāds ļaunums. Šis domu virziens tad nu arī noved daudzus pie tā, ka tie paņem viņiem uzticēto naudu vienreiz — un strauji slīd pēc tam arvien tālāk pretim katastrofai! Jo — kasieris, protams, atliek paņemto naudu pēc dažām dienām atpakaļ, viss ir "atkal kārtībā", bet ieradumam ir spēks, un nu vēlēšanās izlietot svešo naudu savām vajadzībām sāk atjaunoties katrā izdevīgā gadījumā arvien stiprāk un stiprāk. Protams, arī domu gaita risinās pa to pašu iemīto teku, un argumenti par labu naudas paņemšanai uz kādu laiku kļūst arvien stiprāki un veiklāki. Līdz ar to aug "iekšējie aizņēmumi", tomēr ar "atdošanu" katrreiz vairs tā neveicas. Bet kasieris par to vairs neuztraucas. Viņš raugās jau tik optimistiski uz dažādām varbūtībām, viņš katram gadījumam paredz jau tik daudz laimīgas varbūtības — kā "izgrozīties" kontroles gadījumā, kā vajadzības gadījumā sadabūt iztrūkstošo naudu un tā tālāk. — ka naudas "aizņemšanos" no viņam uzticētām summām sāk turpināt arvien plašākos apmēros. Rezultātā — agrāk vai vēlāk pienāk diena, kad visi optimistiskie apsvērumi sabrūk kā kāršu namiņš un iztrūkums nenovēršami atklājas, ieraudams kasieri negoda un smagu pārdzīvojumu mutuli. Aplamo un pārāk optimistisko apsvērumu dēl cilvēka ir samaitāta.

Ja tavās rokās kādreiz atrodas kaut santīms svešas naudas, ne uz acumirkli neļaujies tai kļūmīgai domu gaitai, kādu tikko apskatījām! Kaut arī tev ir visdrošākās izredzes jau pēc stundas atlikt paņemto naudu vai izlīdzināt iztrūkumu, nepadodies savu dzinu kārdinājumam! Tava sirdsbalss tevi nevil, ieskanēdamās, tikko tavas domas vai pirksti pieskaras svešai naudai, lai to izlietotu savām vajadzībām. Seko šim sirdsapziņas brīdinājumam un, lai viņš kļūtu vēl stiprāks un kategoriskāks, attīsti arī savas domas šā paša brīdinājuma virzienā. Netēlo sev, cik vajadzīga vai patīkama ir tā lieta, kuras dēl tu gribi izlietot tev uzticēto naudu, bet atgādini sev, ka piesavināšanās ir un paliek piesavināšanās, kaut arī tas noticis tikai uz vienu minūti un kaut arī to neviens nav atklājis. Tava sirdsapziņa tomēr ir to atklājusi, un tā tevi tomēr tiesās; viņas acīs savu pašcieņu tu tomēr būsi zināmā mērā zaudējis. Domā arī par tālāko: par to, ka ir un var tomēr būt varbūtības, ka kaut kādu sarežģījumu dēl tu nevari naudu laikā atlikt, tā šī „viena reize" var pārvērsties par paradumu un paradums tevi beidzot var novest līdz smagai katastrofai. Atceries un padomā par tiem daudziem, kas sākuši savus kļūmīgos ceļus taisni ar tādu pašu „sīkumu", kādu tu pašlaik gribi izdarīt. Un tad padomā objektīvāk un ciešāk arī par to ..vajadzību", kuras dēl tu pašlaik gatavojies izlietot tev uzticēto naudu. Padomā labi — vai tiešām tā ir tik neatliekama, vai tiešām tā tev dod tik daudz, lai viņas dēl tu upurētu savu sirdsmieru, godu un riskētu ar visu savu dzīvi?! Nemaz daudz tev nebūs jādomā, lai pārliecinātos, ka šī "vajadzība" ir tikai viens no tiem maldu tēliem, par kuriem jau esam runājuši, vai arī tikai tava mazdūšība vai untums, kuru dēl gan nekādā ziņa nav vērts upurēt to, ko tu upurē, kaut arī vienīgi savas sirdsapziņas priekšā, piesavinādamies svešu naudu.

Vari būt drošs: dodams savai domu gaitai to virzienu, ko saka tev priekšā tava sirdsbalss, tu nāksi vienmēr pie pareiziem spriedumiem un, sekodams šiem spriedumiem, nekad arī nomaldīsies un nekļūdīsies, nekad arī nepiedzīvosi kaut ko tādu, kas tev vēlāk būtu rūgti jānožēlo. Bet radinies vienmēr un visur attīstīt sevī tieši šādu domu gaitu, tieši šādu stāvokļa vērtējumu. No sākuma dzinās, protams, pretosies šādai domu gaitai, bet arī pareizā domu gaita tev kļūs par paradumu, kas turpmāk tevi pilnīgi izsargās no kādiem nopietnākiem konfliktiem ar sevi.

Vienīgi nepareizas, neobjektīvas domu gaitas dēl tik daudzi izposta arī savu ģimenes dzīvi. Daudzi precēti ļaudis, uzsākdami vieglu flirtu, paļaudamies kādu savu dziņu ietekmei, ar savu vienpusīgo domu gaitu un stāvokļa paviršo vērtējumu noved sevi ātri vien līdz smagai katastrofai. Sirdsbalss gan brīdina no šiem dēku ceļiem, bet dzinās ātri atrod dažādus optimistiskus rezultātu vērtējumus un ātri sakombinētus "attaisnojumus". Ja cilvēki, kas šos dēku ceļus uzsāk staigāt, jau iepriekš apzinātos, pie kādām sekām viņu dēkas viņus novedīs, tad reti kāds vēl turpinātu uzsākto dēku. Diemžēl, arī šādos gadījumos cilvēki mēdz būt nepiedodami vieglprātīgi savos vērtējumos un paredzējumos. Ikviens savu flirtu no pat pirmā acumirkļa attaisno ar to, ka „tas taču vēl nekas nav", kaut arī sirdsbalss jau brīdina, ka tas tomēr ir jau neuzticības pamats, kas nav vairs attaisnojams. Bet cilvēki apklusina, savu dziņu ietekmē, šo sirdsbalss brīdinājumu, iestāsta sev, ka viss taču ir tikai nenozīmīgs joks bez kādām nopietnām sekām, ka visu to taču neviens nemaz nedabūs zināt un tātad tam uz tālāko dzīvi nebūs nekādas ietekmes. Un tā tas tikmēr ir "nenozīmīgs joks" un "vēl nekas nav", kamēr dēka beidzas ar smagu katastrofu. Tad gan daudzi redz, ka viss tas, kā dēl viņi nonākuši līdz savas ģimenes dzīves katastrofai, nepavisam nav bijis aizraušanās vērts: pārspīlēta ir bijusi dēkas pievilcība, arī tās objekts ir bijis tikai bēdīgs maldu tēls. viss "interesantais piedzīvojums" ir īstenībā bijis pavisam banāls pārdzīvojums, kas nekad nevar atsvērt zaudēto — bet šās pareizās atziņas jau nāk par vēlu!

Ja tevi kādreiz dzīvē vilina šāda dēka — tad labi apsver, pirms tai padodies! Pārdzīvo domās šo dēku līdz galam un neradi sev maldu tēlus! Pasaki sev visu patiesību: cik maz tev īstenībā dos šis ~pārdzīvojums", cik maz viņā patiesas romantikas, cik traģiski vienmēr dzīvē jau beigušās šādas dēkas un cik maz ir varbūtību, ka šai gadījumā būtu citādi! Jo nopietnāk tu apsvērsi stāvokli, jo objektīvāk tu iedziļināsies visos apstākļos un iespējamās sekās, paredzot visas varbūtības — jo vairāk tu būsi nodrošinājis sevi no dēkas, kas tikai vieglprātīgā apsvērumā var likties interesanta un pievilcīga, bet īstenībā ir banāla un riskanta, mazvērtīga dēka.

Gan dažreiz dzinās ir stipras un cilvēku dzītiņ dzen aplamos apsvērumos, bet vajag taču būt vīram, kas visur prot paturēt aukstasinību un skaidru prātu. Vajag gribēt būt vienmēr uzvarētājam un arī ar savām dziņām vienmēr godam cīnīties, nevis mazdūšīgi padoties vai pat nodevīgi atvieglot tām uzvaru! Tikai pirmās uzvaras ir grūtas! Katra uzvara stiprina un padara vieglāku nākamo uzvaru. Kas pierod uzvarēt, tam arī pati cīņa vairs nav grūta. Un lai uzvarētu, šai gadījumā nevajag nekā cita kā tikai — mazliet prāta un mazliet pašdisciplīnas savu domu ievirzīšanai pareizās sliedēs!

Svarīga māka ir arī — pareizi vērtēt notikumus. To var iegūt, nostājoties it kā zināmā attālumā no sevis vai arī iedomājoties notikumu attiecībā uz citu. Piemēram, mums radies kāds materiāls zaudējums, un nu liekas, ka tā ir neizlabojama nelaime. Tad der atcerēties, kā mēs vērtētu notikušo un izturētos, ja šo zaudējumu būtu cietis kāds cits, nevis mēs. Tad taču mēs savu aukstasinību paturētu un teiktu — tā jau ikdienišķa parādība, tādas lietas jāpārdzīvo. Tā atliek tikai šo spriedumu attiecināt uz sevi pašu un paturēt savu aukstasinību. Ieteicams arī iedomāties, kā pret šo pašu notikumu mēs izturēsimies pēc dažām dienām vai ilgāka laika: mēs vai nu uzņemsim to vienaldzīgi vai pat pasmaidīsim. Tātad: labāk palikt vienaldzīgam vai pat pasmaidīt jau tūlīt. Der atcerēties šādos gadījumos arī visu to, ko mēs jau agrāk teicam par mantas un bagātības īsto vērtību.

Apskatīsim vēl vienu tādu ikdienišķu gadījumu. Cilvēks pazaudējis desmit latu. Kas iemācījies pareizi un aukstasinīgi vērtēt notikumus — pasmaidīs par savu klizmu un atmetīs ar roku. Ar cilvēku lielo vairumu tomēr tā nav. Kamēr tie desmit lati viņiem vēl ir kabatā, to vērtība viņiem neliekas liela. Tiklīdz tie pazaudēti — stāvoklis strauji mainās. Nu cilvēks nebeidz domāt par saviem pazaudētiem latiem, pukojās par savu neuzmanību, rēķina, ko visu par šiem desmit latiem viņš būtu iegādājies un kas viss nu zaudēts. Vārdu sakot, visa uzmanība nu sakopota pie šiem latiem, kurus, ja tie vēl būtu viņa rīcībā, varbūt, viņš izlietotu pavisam nelietderīgi — un pazaudēto desmit latu vērtība viņa acīs tagad pieaug nesamērīgi. Kas panākts? Šī domu gaita tikai palielina cilvēka "sirdssāpes", un cilvēks ar savām domām sarūgtina dažreiz sev visu dienu vai pat vairākas dienas. Tā cilvēks savu zaudējumu nesamazina, bet gan divkāršo vai pat desmitkāršo! Viņš pazaudējis ne vien to, ko tie desmit lati viņam būtu varējuši dot, bet arī vēl savu garastāvokli. Veselīgi domātājs cilvēks šādā gadījumā turpretim teiks: mans garastāvoklis ir tomēr vairāk vērts nekā tie desmit lati! Nekā vairāk kā labu garastāvokli ar tiem es nevaru iegūt — kādēļ tad savu garastāvokli to dēl sabojāt? īsts dzīves mākslinieks katru ārējo zaudējumu uzņems ar vislielāko dvēseles mieru — un tas viņu vienmēr darīs bagātu.

Mazāk juteklīgiem jākļūst arī pret citu cilvēku izturēšanos. Piemēram, tev nākas dzirdēt nepamatotus pārmetumus, un šie pārmetumi tevi tā uztrauc, ka tu vēl ilgi nevari nomierināties. Bet padomā tikai — kādēļ šis uztraukums vajadzīgs? Ja gribi būt īsts dzīves mākslinieks, tad mācies pareizi novērtēt šādus pārmetumus. Noklausies tos aukstasinīgi, spriezdams tā: kādēļ gan man uztraukties par nepamatotiem pārmetumiem? Ja es sākšu uztraukties, tad taču es tikai pastiprināšu šos pārmetumus, tikai padziļināšu to iespaidu. Bet ja mana sirdsbalss nekā man nepārmet, tad kāpēc, lai es uztraucos par citu cilvēku vārdiem? Ja es tiem nepiegriezīšu vērību — un nekas mani nespiež tiem piegriezt vērību — tad taču visi šie pārmetumi izdzisīs gaisā bez atbalss.

Tātad: ja dzirdi nepamatotus pārmetumus vai kādu skarbu vārdu — neuztraucies par tiem, bet pasmaidi: tavs smaids būs kā lietussargs, zem kura tu omulīgi pārlaidīsi lietus gāzi, palikdams pilnīgi sauss. Nebūtu taču prātīgāk, ja tu, pamanot pirmos lietus pilienus, sāktu skriet pa lauku, dūres vīstīdams par tev nodarīto "netaisnību" — tā tu tikai pats sevi bez vajadzības samērcētu! No tā. protams, neizriet, ka nekas nebūtu jādara, lai šos nepamatotos pārmetumus izgaisinātu: pret katru nepatiesību, vispār ļaunumu jācīnās, tikai jāsargās no nevajadzīgiem sarūgtinājumiem.

It sevišķi liela māksla tomēr ir cienīt un pienācīgi vērtēt tās pozitīvās īpašības vai mantas, kas mums ir, un priecāties par tām. Ir taču vislielākā īsredzība saistīt savu uzmanību pie tādām lietām, kā mums nav. sarūgtinot vai sāpinot sevi tādēļ, un tai pašā laikā neievērot, cik lielas mantas ir, piemēram, veselība, spēja mācīties, strādāt un tamlīdzīgas, kas mums ir dotas. Var paiet vienaldzīgi tām garām, bet var, piegriežot tām vērību, tās tiešām izjust kā lielas vērtības un par tām priecāties.

Tātad mācies mazāk domāt un jo sevišķi mazāk sūroties par to. kā tev trūkst, bet jo vairāk domāt un izcelt visu to. kas tev ir: arvien izcelt visu pozitīvo un pārvarēt negatīvo.

Jo sevišķi to ieteica arī lielais Gēte. kas arvien uztvēra visu pozitīvo, ne negatīvo, arvien domāja par to, ka vajag celt, vairot, kāpināt, jaunu radīt, bet ne jaukt un postīt. Kādā savā darbā Gēte izteic domas, ka pat baušļos domas vajadzētu virzīt uz labo. kas darāms, bet mazāk uz ļauno, ko nedrīkst darīt, lai tieši ar visa labā izcelšanu domas vēl vairāk saistītu pie tā.

Vēl pāris vārdu par pašu domāšanas tehniku. Domas ir spēks, bet sevišķi radītāja spēks tās ir tad, kad viņas ir spēcīgas. Tātad atradinies no gurdas, paviršas domāšanas. Lai tavi darbi un visa tava dzīve būtu spēcīga un spraiga, tad pirmā kārtā tavām domam jābūt spraigām un spēcīgām! Vienīgi spraigas un spēcīgas domas var radīt ciešu pārliecību — šo vērtīgo īpašību, kas arvien atvieglo mērķu sasniegšanu, pasargā no neauglīgas svārstīšanās. Vienīgi no spēcīgam domām var rasties arī pašiedvesma, kas daudzreiz palīdz pārvarēt "neiespējamo".

Sargies, tālāk, no "šaudīgām domām", no domām, kas lido no priekšstata uz priekšstatu, tikko tiem pieskardamās. Tās ir neauglīgas domas, kas nekā nevar dot, bet padara arī tavus darbus un visu dzīvi tikpat šaudīgus, paviršus, nenoteiktus. Domā koncentrēti! Saisti cieši savas domas pie priekšstatiem, kas ietilpst tavu interešu lokā, un katrreiz izdomā tās līdz galam, izvairoties no blakus domām.

Visbeidzot, domā domas, kas saistās ar mērķi! Tādas domas ir visaktīvākās, visspēcīgākās un arī visauglīgākās domas. Saistītas ar pozitīviem mērķiem, tās virza tevi pretim tavai laimei; tās ir tavs pirmais pamats ceļā uz laimi. "Domā dziļas domas", saka Kārlis Ulmanis, "domā saskaņas un patiesības domas, nevainības un jaunības, mīlestības un lēnprātības domas; pieradinies pie mierīguma, nopietnības, patiesības un līdzsvara uzturēšanas tiklab miesīgi kā garīgi; neļaujies katram niekam nosviest tevi gar zemi!"

Domas ir spēks, kas dzemdē darbus, izjūtas, uzskatus. Tādēļ vingrinies pareizi spriest un pareizi vērtēt visas parādības un notikumus, izceļot arvien visu pozitīvo un pārvarot negatīvo! Tas vairos tavu gaišāko izjūtu daudzumu un spēku; tas pasargās no daudzām liktenīgām kļūdām, vilšanās un sarūgtinājumiem! Kādas būs tavas domas — tāda kļūs tava dzīve!

Sargies no kļūdām un paviršībām savā domu gaitā un vērtējumos! Esi pietiekoši kritisks pret saviem novērojumiem un atmiņu; kļūdas bieži rada nepareizus slēdzienus! Izvairies no haotiskas domāšanas un aplamiem secinājumiem! Nepadodies savā domu gaitā dziņu ietekmei! Sargies nostādīt dziņu ietekmēto nodomu sekas pārāk rožainā gaismā! Atturies ari no sava stāvokļa pārāk pesimistiska novērtējuma! Nepadodies nevēlamām kaitīgām domām!

Liec arvien savas domu gaitas pamatos sirdsapziņas pamudinājumu vai liegumu! Izdomā katru domu līdz galam! Sargies no ilūzijām! Mācies pareizi novērtēt notikumus, nostājoties it kā zināmā attālumā no sevis! Mācies cienīt un pienācīgi vērtēt savās domās visu to pozitīvo, kas tev ir, nesāpinot sevi par to, kā trūkst!

Piesavinies domāšanas tehniku! Domā vienmēr spraigi un spēcīgi! Domā koncentrēti! Domā aktīvas pozitīvas domas, kas saistās ar noteiktu mērķi!

b. Pildi savu dzīvi ar krāšņu saturu!

Dot savai dzīvei krāšņu saturu — stāv ikviena cilvēka varā. Tik jāatceras viena lieta: saturu cilvēka dzīvei dod ne tik daudz ārējie apstākļi kā iekšējie pārdzīvojumi, izjūtas. Ārējie apstākļi var tikai sekmēt šo izjūtu izpaušanos, bet tie nav katrā ziņā nepieciešami, lai šādas izjūtas rastos. Tās cilvēks var radīt arī neatkarīgi no ārējiem apstākļiem, vienīgi ar savu gribu.

Diemžēl, cilvēki reti kad par to padomā un dzīvo savādu iedomu varā, padarīdami visu savu dzīvi daudz nabagāku un nelaimīgāku, nekā tā viņu apstākļos varētu būt. Uz katra sola vērojam „dabīgas", "saprotamas" un ikdienišķas parādības, kas savā dziļākā būtībā tomēr ir vislielākās ačgārnības. Piemēram, tūkstošiem cilvēku apstājas pie juvelieru skatu logiem un apbrīno tajos izlikto briljantu mirdzumu. Tūkstoši gatavi strādāt dienām un naktīm, gatavi pārdot sevi, gatavi izdarīt pat noziegumu, lai tikai iemantotu šo bezkrāsaino akmentiņu ar krāsaino mirdzumu. Tas, ka šis akmentiņš tik dārgs un tik grūti iemantojams, visu acīs padara to bezgalīgi vērtīgu. Un tai pašā laikā vēl daudz košāk mirdz pie debesīm zvaigznes un tāpat laistās vasaras rītā pļavā ik rasas piliens, bet — cik ir to, kas ar tādu pašu apbrīnošanu raugās to mirdzumā?!

Daudz kas iegūst cilvēku acīs vērtību tikai kopš tā brīža, kad tas kļūst pērkama vai pārdodama lieta. Daudz kas paliek neievērots tikai tāpēc vien, ka tas nekā nemaksā. Ja meža skaistums būtu izstādīts tirgū un pērkams vai skatāms par naudu — droši vien, to būtu daudz vairāki iekārojuši, redzējuši un izbaudījuši nekā tagad, kad tas par brīvu pieejams.

Savās materiālistiskās dzinās iegrimuši, to ietekmēti, cilvēki daudz kā neredz un daudz kā neizbauda tāpēc vien, ka tas ir par brīvu iegūstams — un kas par brīvu iegūstams, pie tā mūsu uzmanība vairs tā nesaistās kā pie tā, kā dēl jācenšas. Tāpat mēs bieži visa tāla dēļ esam akli pret to, kas mums tuvumā. Bieži vien neieraugām skaistumu savā tuvumā, kamēr to nav atklājis kāds svešinieks. Tikai pēc tam arī paši kļūstam redzīgi un varam sajūsmināties par līdz šim neatklāto skaistumu.

Daudzas skaistas jūtas, kas var dot dziļus pārdzīvojumus, spilgtu laimes izjūtu, mums pilnīgi svešas, kamēr nejaušs gadījums tās mūsos izraisa. Bieži pēc tam paši brīnāmies, kā tas nākas, ka to, ko tagad izjūtam, agrāk neesam izjutuši. Daudzreiz neprotam izjust ne uzupurēšanās saldumu, ne draudzības siltumu, kamēr tikai nejaušs apstāklis mūsos šās jūtas pamodina, un tad piepeši kļūstam bagātāki, protam atrast apstākļus, kas šās jūtas vēl tālāk padziļina un dod tām jaunas izpausmes iespējas.

Uz daudziem var attiecināt armēņu parunu: „Kas man no tā, ka pasaule plata — ja mana sirds ir šaura". Tiešām: ko var dot cilvēkam "visplatākā pasaule", vislielākais ārējais krāšņums, ja viņa sirds ir šaura, ja tā nav spējīga izjust krāšņumu?! Kas savai dzīvei grib dot krāšņu saturu, tam jāizkopj sava sirds, savas jūtas; tam jāiemācās ne vien ar prātu, bet arī ar sirdi izcelt dzīvē viss pozitīvais un pārvarēt viss negatīvais. Jo dedzīgāka būs cilvēka sirds, jo dažādākas un stiprākas būs viņa pozitīvās jūtas — jo krāšņāku saturu būs guvusi visa dzīve.

Daudzu jūtu cilvēkiem trūkst vienīgi tādēļ, ka tas stipri neizkoptas un neattīstītas. Arī jūtas, lai tās spilgti darbotos, prasa vingrinājumus, attīstīšanu. Var ilgi būt vienaldzīgs pret dabas skaistumu, mākslas darbu vai kādu citu parādību, un liekas, ka cilvēks pret šīm lietām vai parādībām ir no dabas nejūtīgs. Bet kad tas pats cilvēks sāk piegriezt tām lielāku uzmanību, sāk tās atkārtoti vērot, viņā ar laiku var attīstīties dzīvas izjūtas, un cilvēks padara savu jūtu pasauli daudz bagātāku, smalkāku, pilnīgāku. Bet tāpat, sevi vingrinādams pretējā virzienā, cilvēks var atradināties izjust nepatīkamas lietas, palikt nejūtīgs lietās, pret kurām kādreiz sev par ļaunu viņš ir bijis ārkārtīgi jūtīgs.

Tātad arī jūtas nav nekas “iedzimts” vien, negrozāms, kas atkarīgs tikai no cilvēka dabas, bet ir īpašības, kas padodas lielām pārmainām. Tās veidojamas tiklab vienā kā otrā virzienā, padarāmas bagātākas un izkopjamas arī tur, kur tās agrāk nemaz nav izpaudušās.

Ja neesi, piemēram, piegriezis nekādu vērību dabas skaistumam, tad koncentrē savu uzmanību šai virzienā, apzinīgi un sistemātiski ietekmē savas jūtas — un tu iemācīsies izjust arī dabas skaistumu. Tu sāksi redzēt daudz ko jaunu, kas sagādās jaunus patīkamus pārdzīvojumus. Daba, kas līdz šim tev bijusi vienaldzīga, atklās tev daudz jauna skaistuma un pārdzīvojumu.

Ja esi līdz šim bijis vienaldzīgs pret labu grāmatu, vingrinies lasīt to un iejusties izlasītā — tu atklāsi dziļu baudu, ko var dot laba grāmata, un tavs izjūtu skaits strauji vairosies. Tās pašas stundas, kas vēl nesen pagāja pelēkā vientulībā vai tika nelietderīgi nosistas, var pārvērsties brīnišķīgās dziļu pārdzīvojumu stundās.

Atceries arvien: arī jūtas, izjūtas ir ne vien rūpīgi modināmas un attīstāmas, bet tāpat rūpīgi, sistemātiski, plānveidīgi izkopjamas. Tomēr tas ir ceļš, kā katrā laikā un bez kādiem izdevumiem vari padarīt savu dzīvi daudz bagātāku un krāšņāku.

Izjūtu bagātību var vairot ne tikai ar ārējiem iespaidiem, bet arī domu un gribas ceļā. pavairojot savu iekšējo pārdzīvojumu skaitu vai padziļinot tos.

Pieminēsim kaut vai tādas jūtas kā pienākuma jūtas. Katra pienākuma apzina un pienākumu izpildīšana var uz vienu atstāt smagas nastas iespaidu, kas smagi spiež, dažkārt visu mūžu, viņa plecus. Turpretim citam pienākuma apziņa ne mazākā mērā nesagādā smaguma izjūtu, bet taisni otrādi — pienākumu tas izjūt kā kaut ko cēlu, patīkamu, un sava pienākuma izpildīšana viņam sagādā vispatīkamāko apziņu un sajūtu, kaut arī pienākuma izpildīšana nereti saistās ar materiāliem upuriem. Kā izskaidrojama šī starpība starp divu indivīdu izjūtām vienā un tai pašā lietā? Viss atkarīgs no tā, kā izkoptas un nostādītas vienā un otrā zināmas jūtas. Vienas un tās pašas jūtas ar audzināšanu un izkopšanu tātad var pārvērst no nepatīkamām patīkamās!

Tā tas ir ar daudzām jūtām — daudzas prasa zināmu kopšanu un izveidošanu, lai no nepatīkamām pārvērstos patīkamās, gaišās jūtās, kas dzīvi padara krāšņāku. Pieminēsim vēl, piemēram, uzupurēšanās jūtas. Arī tās vienam otram saistās vienīgi ar domām par zināmām ciešanām vai upuri, par personīgu zaudējumu, kas jānes otra cilvēka labā. Citam, turpretim, šās pašas jūtas saistās ar jēdzienu par dziļu gandarījumu, dziļu apmierinājumu, ko viņš izjūt uzupurēdamies. Ir arī starpība starp cilvēku un cilvēku ne vien uzupurēšanās jūtu saturā, bet arī to apjomā. Var būt, piemēram, cilvēks, kas gatavs sava drauga vai savas ģimenes labā nest vislielākos upurus, un tie viņam sagādās tikai dziļāko apmierinājumu un baudu, bet tai pašā laikā tas pats cilvēks būs cietsirdīgākais cilvēks attiecībā pret jebkuru viņam svešu personu, atsacīsies viņa labā nest jel mazāko upuri. Savukārt, ir cilvēki, kas neaprobežojas tikai ar kādu atsevišķu cilvēku vai ģimeni vien, bet gatavi nest upuri, kur tas vajadzīgs, arī gluži sveša cilvēka laimes labā. Viņam sagādā dziļu pārdzīvojumu un laimes izjūtu arī apziņa, ka tas darījis laimīgu vai paglābis no nelaimes viņam gluži svešu cilvēku. Skaidrs, ka taisni viņš varēs justies bagātāks, jo viņš visspilgtāk un visplašākos apmēros varēs pārdzīvot uzupurēšanās jūtu saldumu. Koncentrēšanās šādā virzienā, vingrināšanās šādā garā var dažreiz pat visatturīgākā cilvēkā radīt uzupurēšanās jūtas, kas viņu padara daudz laimīgāku nekā pirms tam, kad viņš nekādus upurus neviena labā nenesa. Cik pēkšņi kādreiz var pamosties uzupurēšanās jūtas plašākā mērogā, liecina piedzīvojumi cīnu laukos, kad cilvēks, kas līdz tam bijis patmīlis, piepeši gatavs nest vislielāko upuri vispārības labā un izjūt pats šo brīdi kā vienu no skaistākiem mirkļiem savā mūžā.

Tātad piegriez lielāku vērību savām jūtām, padari skaistāku un nosvērtāku savu jūtu pasauli. Izkop sevī jūtas, kas līdz šim tev bijušas svešas, padari smalkākas un dzidrākas jūtas, kas tevī līdz šim vēl bijušas neizkoptas. Savukārt neatlaidīgi apspied un klusini sevī negatīvās jūtas, kas nevar dot patīkamus vai vērtīgus pārdzīvojumus, piemēram — skaudības, īgnuma, dusmu jūtas.

Ievērību pelna arī rakstnieka Novalisa vārdi, kas teica: "Pasaule jāromantizē". Pats Novaliss to saprata tā: „Es romantizēju, piešķirot parastam augstāku jēgu, ikdienišķam noslēpumainu izskatu, pazīstamam nepazīstamā cieņu, galīgam bezgalīgā gaismu." Var būt pasaules romantizēšanas metodes arī mazliet citādas, bet viena lieta skaidra: tik sausā un aukstā pasaulē dzīvot, kādu to padarījis materiālistiskais vai mehāniskais pasaules uzskats, nav nekādas jēgas. Lai arī ņemtu vērā visus lielos sasniegumus un atklājumus, prāts tomēr nav pierādījis savu visspēcību, nav arī spējis atrisināt un izskaidrot galvenās dzīves mīklas. Ja nu tā, — tad kāpēc gan liegt atrisināt šīs mīklas sirdij — tā, kā viņa to spēj?! Vai nebūs labāka un krāšņāka pasaule, kam vismaz sirds dod dzīvību un skaidrību, nekā pasaule, kuru prāts padara aukstu un neizprotamu?! Pasaule ir taču tomēr tāda, kādu to jūtam, un mūsu varā ir izjust viņu patīkamāku, nekā to atļauj sausais prāts.

Lai dotu savai dzīvei vēl krāšņāku saturu — nodarbini mazliet fantāziju! Ne to fantāziju, kas pārvērš tavu dzīvi melos vai maldu tēlos, bet fantāziju, kas dod tev iespēju reālāk dzīvot savā jūtu pasaulē. Šāds spēks ir, piemēram, bērnam, kas rotaļājas — un tas padara viņa dzīvi daudz krāšņāku. Šai ziņā mēs daudz ko varētu mācīties arī no austrumu tautām. Kāds eiropietis reiz apceļoja Ķīnu un iegriezās arī kādā teātrī. Apmeklētāju skaits sniedzās tuvu tūkstotim, un visi ar saspīlētu uzmanību sekoja izrādei. Uz skatuves atradās tikai pāris krēslu un galdu un 6 koki ar plakātiem, uz kuriem bija uzrakstīts: „še ir mežs”, „Tas ir tilts" un tā tālāk. Nekādu citu dekorāciju uz skatuves nebija. Ceļotājs izbrīnījies jautāja kādam inteliģentam ķīnietim: vai tad tiešām viņu apstākli esot tik trūcīgi, ka nevarot izrādei iegadāties kaut jel kādas dekorācijas? Ķīnietis pasmaidījis un atbildējis: vairāki ķīnieši, kas apceļojuši Eiropu, esot brīnījušies - vai tiešam eiropiešiem esot tik nabadzīga fantāzija, ka nepieciešamas nokrāsotas lupatas, lai iedomātos mežu, vai apzeltīti papes gabali — lai radītu karaļa pils priekšstatu. Ķīniešiem pietiekot, ja pasakot: „te ir mežs" vai „te ir karaļa pils" tad fantāzija radot tos bez kādām grūtībām, turklāt labākus nekā eiropiešu drēbes vai papes gabali. — Lūk, tā ir tā radītāja fantāzija, kas varētu padarīt krāšņāku ikviena dzīvi; pat visnabadzīgāko mitekli tā piepildītu ar krāšņu saturu!

Ir vēl daudz citi līdzekļi, kā padarīt dzīvi krāšņāku. Bendžamina Franklina tēvs, kas darbā bija tik aizņemts, ka viņa vienīgais brīvais laiks bija ēšanas laiks, izlietoja šo laiku sarunām par nopietniem jautājumiem vai nu ar saviem bērniem, vai kaimiņiem, un šās nopietnās sarunas vienkāršais, bet sirsnīgais ģimenes tēvs prata padarīt tik interesantas, ka jaunais Franklins visu mūžu tās atcerējās un savās piezīmēs rakstīja: kopš šiem laikiem viņš pieradis nepiegriezt vērību tam, kas atrodas uz pusdienas galda!

Turpretim daži citi cilvēki izšķiež veselas bagātības, iekrīt pat parādos, lai sarīkotu „spožas viesības", tā cerēdami padarīt savu dzīvi krāšņāku. Iznākums: liela ēšana un dzeršana, liels troksnis un mudžeklis, seklu runu un nodrāztu asprātību plūdi un — tukšums, garlaicība, neapmierinātība; ne tas, kas bij gaidīts! — Savukārt, piemēram, priekš dažiem gadu desmitiem pirmie latviešu studenti prata nabadzīgā istabiņā pie glāzes tējas izraisīt spraigas, interesantas sarunas, nemākslotu sajūsmu vai jautrību — gars bija šo „viesību" saturs, dzīvs un dedzīgs gars! Vai arī tagad daudzi, loti daudzi nepadarītu savas viesības un līdz ar to visu savu dzīvi daudz krāšņāku, ja vairāk domātu par garu nekā par to, kas būs likts galdā?

Dažus vārdus par šo pašu jautājumu gribas veltīt vel tiem "likteņa pabērniem", kas spiesti pavadīt savu dzīvi kaut kur tāla provinces nomalē, tālu nost no kultūras centriem. Ja viņi, no vienas puses, alks dzīvākas sabiedrības un spraigākas gara dzīves, bet, no otras puses, visapkārt saduras ar cilvēkiem, kas iegrimuši gara kūtrībā, kam svešas kādas augstākas intereses — tad, tiešām, var likties, ka šo cilvēku dzīve, bez domu biedriem, bez sabiedrības, bez iespējas izlietot savu sabiedrisko aktivitāti vai apmierināt savas kultūras slāpes, ir jau kaut kas tāds, ko var saukt par pelēku dzīvi vai pat traģēdiju. Un tomēr — tā nav! Arī tas ir tikai pārpratums!

Šis pārpratums rodas, attīstot nepareizu domu gaitu un pārāk akli pieķeroties dažiem maldu tēliem. Kādā provinces nomalē dzīvojošais cilvēks — it sevišķi jaunatne — mīl salīdzināt apkārtni, kurā viņš dzīvo, un iespējamības, kādas viņam ir, ar apkārtni kādā dzīvākā centrā un iespējamībām. ko tā dod. Un jo vairāk viņš salīdzina tos apstākļus — jo vienpusīgāks viņš kļūst savos novērojumos, jo kļūdaināki kļūst viņa secinājumi. Visu tālo viņš pārāk idealizē, kurpretim savas apkārtnes krāsas sabiezina arvien tumšākas. Viņš rada savās domās daudz asākus kontrastus, nekā tie īstenībā ir; viņš padara apkārtni, kurā tas dzīvo, līdz ar to daudz tumšāku un nepievilcīgāku. Nav jābrīnās, ka. šādā virzienā domājot, šā attīstot savu domu gaitu, cilvēks nonāk līdz secinājumam par "pelēko dzīvi".

Var tomēr būt un ir jābūt pavisam citai domu gaitai, kas var novērst un novērsīs šos bēdīgos rezultātus. Lai kādos apstākļos dzīvo cilvēks, spraigā kultūras centrā vai visklusākā nomalē, vienmēr viņam jāveido sava dzīve, ņemot par pamatu šos apstākļus, nevis jāizplūst neauglīgās ilgās pēc citiem apstākļiem. Protams, tas nenozīmē, ka viņam nebūtu tiesības aktīvi censties nonākt tur, kur viņa spējas varētu pilnīgāk izteikties, bet nav nekādas jēgas tikai pasīvi domās kavēties pie citiem apstākļiem un mocīt sevi ar domām par to, cik pelēka ir dzīve tādēļ, ka šie apstākli nav pieejami. Ar vislielāko noteiktību jāatraisās no šīm neauglīgām domām un jākoncentrējas pie tiem apstākļiem, kas ir cilvēka rīcība. Jo vērīgāku skatu, stiprāku gribu un dedzīgāku sirdi cilvēks sāks pētīt tos apstākļus, to apkārtni, kādā viņš dzīvo, jo lielāki būs viņa atklājumi, kas pavairosies ar katru dienu. Vajag tikai censties iedziļināties cilvēkos, kas dzīvo blakus mums, jāatsakās no paviršiem vērtēšanas paņēmieniem — un katrā cilvēkā atradīsim kādu vērtību, kas pelna uzmanību. Katrs cilvēks ir kā rūdas gabals, kurā starp smiltīm var atrast arī kādu vērtīgu kristālu. Šī vērtību meklēšana cilvēkos vien jau ir darbs, kas var dot loti daudz, bet vēl vairāk var dot šo vērtību spodrināšana un tālāka izkopšana. Ja cilvēks tikai pašapzinīgi paceļas pāri tai videi, kādā tas dzīvo, ar nicināšanu novēršas no tās un alkst citu, labāku cilvēku un citu, labāku apstākļu, tad patiešām viņš ir par sevi pārāk augstās domās. Savu paviršību viņš iztēlo par savu pārākumu, tai pašā laikā atņemot sev iespējas izmantot to, kas ir viņa rīcībā.

Ieskaties vērīgāk tai apkārtnē un cilvēkos, kur tu dzīvo, iededzies gribā nebūt šai vidē tikai neauglīgs vērtētājs, bet darba darītājs — dzīves veidotājs, uz augšu vedējs — un tu atradīsi savai aktivitātei iespējas, kas pildīs tevi ar visdziļāko gandarījumu, kas padarīs "pelēko dzīvi" daudzkrāsainu un vērtīgu! Jo tumšāka, neapzinīgāka, garīgi nabagāka liekas tava apkārtne, jo plašāks, lielākām iespējamībām bagātāks īstenībā ir tavs darba lauks. Ja tajos cilvēkos, kuru starpā tu dzīvo, tu iedegsi jaunu kvēli; ja tu kaut vienu vienīgu cilvēku tuvināsi pareizākai dzīves izpratnei, celsi to sev līdz — tu būsi darījis lielu un svētīgu darbu, ko nekad nenožēlosi! Jo vairāk tu būsi ziedojis laika, domu un darbu šai "pelēkai videi", jo tālāka paliks tev tā spilgtā iedomu pasaule, kas tevi vilinājusi — un jo dziļāks kļūs tavs dvēseles miers. Vide. kas tev likās pelēka un tukša, kļūs tev tuva un mīla, jo tā būs dala no tavas sirds apgarotā darba, no tevis paša.

Izlasi Annas Brigaderes pasaku par karalieni Janu un salīdzini tās apstākļus ar saviem apstākļiem. Skaisto karalieni Janu padzen Laikneminē, kur dzīvo mežonīgi trimdinieki — nabadzībā, netīrība, naidā, "saplosītās dzīves skrandas" — trimdenieki. kas rej kā šakāli un kauc kā vilki. Karaliene Jana tomēr nekrīt izmisumā, viņa parāda savas dvēseles speķu — un 17 gados šī sala pārvēršas ziedošā dārzā! Dari tu tāpat! Tev tas vēl vieglāk - tava apkārtne nav tik ļauna!

Bieži tālā nomalē dzīvojošam cilvēkam to dzīvi, kādā viņš dzīvo, padara pelēku arī slavas un sabiedriskā stāvokļa ilgas vai citas tieksmes. Ja arī tevi tās būtu ietekmējušas, pārlasi vēl reiz tos secinājumus, pie kādiem nācām, novērtēdami šķietamos ceļus uz laimi. Pārdomā, līdz arī tev kļūs skaidrs, ka lielākās bagātības slēpjas nevis ārpus mums, bet mūsos pašos — un tā pelēkā dzīve, no kuras tu tā raujies projām, kļūs daudz tuvāka un mīļāka! Apkārtne un apstākli ir tikai trauks, kura saturs esi tu pats. Un ja šī apkārtne tev šķiet pelēka un mazsaturīga, tad šo pelēkumu pirmā kārtā meklē sevī pašā, savā sirdī! Skaidrs skats katros apstākļos atradīs bezgalīgas darbības iespējas, un karsta sirds katru dzīvi padarīs skaistu un krāšņu. Pelēku apstākļu, pelēkas dzīves nav, bet ir tikai pelēkas sirdis, pelēks gars. Ja dzīve tev sāk likties pelēka, tad velti nenosit laiku neauglīgās pārdomās par tiem apstākļiem, kādos tu dzīvo, bet ķeries bez kavēšanās ar vislielāko dedzību savā sirdī pie tās spodrināšanas. Tiklīdz tavs gars un sirds būt atkal spodra, arī dzīve apkārt tev, lai kur tu atrastos, kļūs spodras un krāšņas dzīvības pilna!

Pildīt savu dzīvi ar krāšņu saturu stāv tava paša vara! Tik ievēro, ka saturu tavai dzīvei dod ne tik daudz ārējie apstākli kā iekšējie pārdzīvojumi. Tos vari radīt arī neatkarīgi no ārējiem apstākļiem!

Lai dotu savai dzīvei krāšņu saturu — izkop savu sirdi, savas jūtas! Vingrinies izjust visas pozitīvās jūtas un nejust negatīvās! Modini sevī un izveido neattīstītās pozitīvās jūtas! Padari skaistāku un nosvērtāku savu jūtu pasauli!

Romantizē dzīvi! Ļauj mazliet vaļu radītājai fantāzijai, kas dod tev iespēju reālāk dzīvot savā jūtu pasaulē! Pelēku apstākļu un pelēkas dzīves nav, bet ir tikai pelēkas sirdis un pelēks gars! Spoži iededz savu garu — spožs kļūs arī tavas dzīves saturs!

c. Mācies pārvērst negatīvas jūtas pozitīvās!

Jūtu izveidošana var iet ne tikai nule apskatītā virzienā, bet iespējama arī jūtu pilnīga pārvēršana, proti, vienu jūtu pārvēršana kādās pavisam citās jūtās. Tā ir līdzīga enerģijas pārvēršanai kādā citā enerģijā, piemēram, siltuma pārvēršanai gaismā vai elektrības — gaismā un tā tālāk.

Vai tas iespējams! Gandrīz ikviens būs pārdzīvojis šādu jūtu pārveidošanos neatkarīgi no viņa paša gribas. Visparastākā ir dzīvē mīlas jūtu pārvēršanās naida jūtās. Viņš, piemēram, iemīlējies viņā un “bezgalīgi” viņu mīl. Gatavs darīt visu viņas dēl, nest, vismaz vārdos, vislielākos upurus. Un tad piepeši — viņš dabū zināt, ka viņa mīl kādu citu. Acumirklī viņa karstā mīlestība var pārvērsties tikpat karstās naida jūtās. Viņš. kas vēl priekš stundas bija gatavs viņas dēl nest vislielākos upurus, tagad gatavs viņu pazemot, nicināt, vajāt. Ka te nav tikai jaunu jūtu rašanās, bet vienu, jau bijušo jūtu pārvēršanās citās jūtās, to liecina arī tas, ka naida un sašutuma jūtas šajos gadījumos ir taisni tikpat intensīvas, cik intensīvas pirms tam bija mīlas jūtas. Tikai tas var karsti nīst, kas karsti mīlējis, un cik karsti viņš mīlējis, tikpat karsti viņš tagad nīst.

Protams, tas nav vienmēr un visos gadījumos. Ir cilvēki, kas paliek savām jūtām uzticīgi, kas cieš, bet tomēr tāpat mīl. Ir arī cilvēki, kas apvalda savas jūtas — aukstasinīgi uzņem notikušo. Bet ne tas mūs šai gadījumā interesē. Pašlaik mūs interesē vienīgi konstatēt, ka vienas jūtas var pēkšņi pārvērsties citās jūtās, paturot visu savu stiprumu. Ja nu tas notiek neapzinīgi, vai tad tas nevar notikt arī apzinīgi? Un ja tas var notikt apzinīgi, tad taču ar zināmu iekšēju disciplīnu un gribas spēku iespējams pārvērst vienas jūtas otrās tā, kā tas vislietderīgāk un mums vispatīkamāk! Šis jautājums nav tik fantastisks, kā tas pirmā acumirklī var izlikties: ka naidu mēs varētu pārvērst mīlā, ienaidu draudzībā, kaitīgās un mocītājas jūtas pārvēršot, tā sakot, pozitīvā jūtu enerģijā.

Piemēram, mūs ir pārņēmušas izmisuma jūtas, kas galīgi saplosa sirdi un sagādā neizsakāmas mokas. Tās ir jūtas, kas tomēr ļaujas — un to apstiprina daudzi gadījumi dzīve! — pārveidoties prieka jūtās. Izmisuma cēlonis pa lielākai daļai ir faktisko apstākļu pārvērtēšana, saistīta ar pašiedvesmu negatīvā virzienā. Atgūstot kaut cik aukstasinību un mierīgu prātu apsverot visus apstākļus, bieži cilvēkam izdodas atrast pieturas punktus, kas atdod tam ticību dzīvei, pārliecina, ka stāvoklis nav tik traģisks, kā tas licies pirmā acumirklī. Dažreiz šo pieturas punktu dod pārdomas, kā līdzīgos apstākļos vēlāk izveidojusies citu cilvēku dzīve, kā tie atspirguši no sava izmisuma un dzīvojuši pēc tam vēl laimīgu dzīvi. Dažreiz šo pieturas punktu dod arī kāda līdz šim neievērota apstākļa atcerēšanās, kas modina jaunas cerības. Un kas notiek? Bieži vien izmisumam seko dziļa prieka izjūta — visas cerības nav zudušas! — Un jo dziļāks ir bijis izmisums, jo lielāks ir prieks par “atgūtu dzīvi”. Intensīvās izmisuma jūtas pārveidojas tikpat intensīvās prieka jūtās. Dažreiz šis prieks var būt tikpat nepamatots kā pats izmisums, bet priekam ir liela un spēcīga ietekme: tas daudzkārt palīdz uzvarēt cerību stariņam, kas to radījis.

Liela loma negatīvu jūtu pārvēršanai pozitīvās ir bijusi arī visas latvju tautas vēsturē. Smagā verdzība modināja latviešos nospiestības, izmisuma jūtas, bet latvietis pārvērta tās spītā — šai gadījumā veselīgas pretestības jūtās. Šī spītība verdzinātājiem un savam sūram liktenim pasargāja mūsu tautu no bojā ejas, kas būtu neizbēgami notikusi, ja virsroku būtu ņēmušas tikai izmisuma jūtas. Loti daudzos gadījumos latvietim izdevās pārvērst negatīvās jūtas pozitīvās ar dziesmas palīdzību. Dziesma bija burvju līdzeklis — un var arī tagad būt — kas palīdz pārvērst skumjas priekā.

Liela māksla, kas prasa jau zināmu talantu un rutīnu, ir prasme vadīt savu domu gaitu tā, lai zināmas jūtas atrastu pavisam citu motivāciju vai iztulkojumu, un tad ar labu gribu tās viegli vien var pārvērsties pavisam pretējās jutās. Mūsu griba un pašiedvesma var pārvērst arī naida jūtas mīlas jūtās, cietsirdību līdzjūtībā un tā tālāk, pārvēršot modušās postītājas jūtas spēkā, kas nes mums pašiem svētību un gaišumu. Jo sevišķi šo svētīgo mākslu sludināja un mācīja Kristus. Jauka ilustrācija ir arī Skalbes pasaka Kaķīša dzirnavas. Visas nodarītas pārestības Kaķītis piemin bez dusmām, bez naida un sāpēm. Ķēniņš, klausīdamies viņā, brīnās, kā tik viegli var sāpes pieminēt. Viņš nebija zinājis, „ka sāpes var tik viegli lidot un dūkt kā baltas sniega pārslas, kuras atstāj tālu apakša izmocītās zemes dubļus". Šī liela māksla tomēr darīja Kaķīti laimīgu.

Cik tālu var iet cilvēka dvēseles brīnišķa vara. liecina arī piemēri vēsturē par dažu ideju cīnītāju likteni. Pat sāpes un mokas tie pārvērtuši dziļā dvēseles miera un pārliecības spēkā, laimīgu smaidu iedami mokās vai pat nāvē. Atminēsimies kaut vai Džordano Bruno, kas, sešus gadus novārdzināts cietumā, atteicās tomēr pirkt brīvību pret atsacīšanos no savas pārliecības. Lepni paceltu galvu viņš noklausījās savu nāves spriedumu, sacīdams tiesnešiem: „Varbūt jūs nolasāt spriedumu ar lielākām bailēm, nekā es to uzklausu". Viņš mira uz sārta bez viena vaida, raudzīdamies visu laiku debesīs. Par īpatnēju jūtu pārvēršanos liecina arī gadījums ar matemātiķi Paskālu, kas kādu nakti savas zobu sāpes pārvērta „dzinējspēkā" grūtas matemātikas problēmas atrisināšanai: zobu sāpju mocīts, viņš sēdās pie šīs problēmas, pakāpeniski aizmirsa savas sāpes un — atrisināja sarežģīto uzdevumu.

No katra, protams, nevar sagaidīt brīnumus, bet lielākā vai mazākā mērā savas negatīvas jūtas pārveidot pozitīvās jūtās ar labu gribu var katrs.

Mācies pārvērst negatīvās jūtas pozitīvas! Ar zināmu iekšējo disciplīnu un gribas speķu iespējams naida jūtas pārvērst mīlā, ienaidu draudzībā, izmisumu dzīves prieka un tā tālāk.

Mācies vadīt savu domu gaitu tā, lai negatīvās jūtas jau paša sakuma atrod pavisam citu motivāciju, kas tas pārvērš pretējās jūtās! Esi savu jūtu kungs: stiprs cilvēks var veidot savas jūtas tā. kā to prasa viņa paša labsajūta un laime.

d. Baudi bagātības, ko dod daba!

Neizsmeļamu bagātību, neskaitāmu pārdzīvojumu avots ir daba. Lielais dabas mīļotājs un neaizmirstamo dabas ainavu tēlotājs Apsīšu Jēkabs kādā vietā saka: „Lai eju, kur iedams, visur man mežs iet līdz kā mīļš draugs, kas mani pazīst un ko es pazīstu jau no bērna kājām, ar ko es saaudzis kopā un ar ko man vislabāk sakrīt prāts un domas un jūtas." Dabas mīļotājs katru mirkli tajā var atrast jaunus spēkus, jaunus ierosinājumus, jaunus pārdzīvojumus. Katram tie sasniedzami un pieejami. Bet cik nav tomēr cilvēku, kam paliek sveši visi tie bagātie, daudzkrāsainie pārdzīvojumi, ko sniedz daba! Neskaitāmi cilvēki tā iestiguši savu materiālistisko dzinu šauros un pelēkos aplokos, ka viņi nav spējīgi pacelties pāri tiem, saskatīt brīnišķo pasauli, kas atrodama turpat ap viņiem un aicina pie sevis katru. Tūkstoši pilsētās mītošo cilvēku gandrīz jau aizmirsuši dabas esamību. Lielākais, kādu retu brīvdienu viņi izraujas no pilsētas mūriem, lai — „zaļumos" paēstu pusdienas vai iedzertu. Daba pati kā tāda šādos gadījumos pa lielākai daļai paliek neizjusta, pat neredzēta.

Maldu tēlu apžilbināts cilvēks ir palicis akls, un ari dabā daudzreiz viņš skatās tukšu skatu, nespēdams tajā nekā vairs saredzēt. Svešs viņam ir saules lēkta un rieta burvīgais skaistums, pļavu un mežu smarža, zvaigžņu mirdzums, jūras šalkas un tā noslēpumainā dzīve, kas norisinās katrā pļavas stūrītī, meža biezoknī vai ezera krastā. Viņa „paradīze" bieži vien ir piepīpētās krogus telpas ar saksofona gaudām vai drebošā, zibošā kinolentes uzburtā „daba". Viltojums garšo viņam labāk par neviltotu produktu.

Smagi aplaupa sevi cilvēki, kas aizmirsuši dabu! Tie pielīdzināmi „puķu cienītājiem", kas apmierinās ar papīra puķēm, kurpretim dzīva zieda burvīgais skaistums un smarža viņiem sveša.

Ja ari tu esi jau attālinājies no dabas, vai esi ceļā uz šo attālināšanos — griezies apkārt, atpakaļ pie dabas! Varbūt, tu esi tik tālu jau atsvešinājies no tās, tik dziļi iestidzis dzīves kņadā, ka daba tevi vairs neinteresē? Tad tomēr — netici tam! Tā ir tikai maldīšanās. Nevienu veselu, normālu cilvēku daba nevar neinteresēt. Tā var būt vienīgi paviršība, sekls, notrulināts skats, kāpēc daba var likties neinteresanta. Mācies piespiest sevi ciešāk ieskatīties dabā, vērot, izprast un just! Neizej cauri mežam vai pļavai, savās ikdienišķās domās un aprēķinos iegrimis. Asini savu skatu un novērošanas spējas — tu atradīsi dabu. Tu piepeši it kā atmodīsies, kā zvīņas nokritīs no tavām acīm, un tu sāksi redzēt pasauli, ko līdz šim nebiji redzējis. Uz viena paša upes krasta tu varēsi nostāvēt garu stundu, un skats, ko būsi redzējis, vēl ilgi glabāsies tavā atmiņā. Ieskaties zvaigžņu baros, tu ilgi vēl jutīsi savā sirdī to brīnišķo mirdzumu. Atlaidies zālē, tu stundām ilgi varēsi noraudzīties laukumiņā starp pāris smilgām, raudzīdamies līdz šim neredzētās miniatūrvalsts notikumos.

Kas neprot lasīt — tā acīs grāmatai nav nekādas vērtības, tam grāmata ir neinteresanta. Un ja tu neesi nemaz mācījies lasīt dabas grāmatā, tad nav nekāds brīnums, ka tā tevi nesaista. Tāpēc mācies lasīt lielajā dabas grāmatā un mācies ne vien saburtot, bet lasīt tekoši un izprast izlasīto — tad tu atradīsi dabas grāmatā brīnišķīgus stāstus, kas atklās tev jaunu, skaistākiem pārdzīvojumiem bagātu pasauli!

Mācies redzēt, saprast un izjust dabu! Katram, kas to prot, daba dod jaunus speķus, ierosinājumus un neskaitāmus pārdzīvojumus!

Neapmāni sevi ar domām, ka daba tevi nesaista! Šāds uzskats ir tikai paviršība, pašapmānīšanās. Piespied sevi mazliet ciešāk ieskatīties dabā — un tu atradīsi to! Tu atradīsi jaunu pasauli un mācīsies baudīt bagātības, ko dod daba.

e. Dzīvo skaistajā grāmatu pasaule!

Droši vien, arī tu esi jūsmojis bērnībā par septiņjūdžu zābakiem un par kalifu valsts burvja paklāju, uz kura vajadzēja tikai uzsēsties un vēlēties — un burvja paklājs sēdētāju bija jau aiznesis tai zemē un apstākļos, kādos viņš vēlējās būt. Droši vien, arī tu kādreiz esi teicis: tāds paklājs gan būtu brīnišķa lieta! Bet vai tad tas nav arī tavā rīcībā? Tā taču ir — grāmata, kas nes tevi ne vien pāri visiem kalniem un jūrām, visām robežām, bet arī pāri laikam — atpakaļ sen aizgājušos laikos. Tā atver tev ne vien visas durvis un vārtus, bet arī visas sirdis un to noslēpumu glabātuves. Visiespējamākā no visām mantām ir šis „burvju paklājs" — bet cik bieži tu to izmanto?

Jel mācies pazīt grāmatu — šo cilvēka visuzticamāko, vissirsnīgāko draugu! Neizsmeļams ir tas padomu skaits, ko tu vari tur smelties, un grāmata ir tavs draugs, kas nekad nav nevaļīgs. Vienmēr tā gatava pārrunāt un apspriest ar tevi visus dzīves jautājumus, un grāmata ir draugs, kam neizsmeļama piedzīvojumu bagātība, kas pratīs vislabāk atrisināt dažādās sarežģītās dzīves problēmas, uz kurām tu meklē atbildi.

Mācies cienīt grāmatu — šo lielo skolotāju! Tā palīdzēs tev atrast savu dvēseli, stiprinās tevī laba un ļauna atzinās, rūdīs tavu gribu, skubinās un mudinās tevi izvēlēties ceļu, kas ved pretim laimīgai dzīvei. Tā nostādīs tavu acu priekšā paraugus, kuriem tu vari sekot droši un paļāvīgi.

Mīli grāmatu — tā nekad tevi nevils. Grāmata modinās tevī daudzas jaunas, skaistas jūtas un domas, kas darīs visu tavu dzīvi pilnskanīgāku un daiļāku. Daudz kas tev paliks svešs un neizjusts, ja tava dzīve būs pagājusi bez grāmatas.

Izproti grāmatas lielo nozīmi: grāmata — tā ir koncentrēta dzīve, kristalizēta dzīve. Tā vienas dzīves vietā dod tev simts dzīves. Tā dod tev iespēju izstaigāt visus dzīves ceļus bez kļūdīšanās, nožēlām un maldīšanās sāpēm.

Grāmata ir brīnišķīgs spēka avots, kas atjauno cilvēku ik dienas un uztur to mūžam jaunu. Kas neuztur vienmēr pietiekoši gaišu sava gara liesmu, nepiegādā tai jaunu kurināmo materiālu, svaigu gaisu ar skābekli — noveco daudz ātrāk. Bet laba grāmata taisni ir tas vērtīgākais, ārkārtīgi koncentrētais dedzināmais materiāls cilvēka gara ugunij — materiāls, kas deg un tomēr nesadeg, bet aizdedzina cilvēkā aizvien jaunas liesmas, uztur jaunības gara spraigumu un drosmi, vienmēr atjaunojot cilvēku.

Cik liela ir grāmatas ietekme uz cilvēku, to liecina atgādinājumi modernā ārstniecībā, kur grāmata lietota kā ārstniecības līdzeklis. Piemēram, franču ārste Lisija Gijē izārstējusi daudzas dvēseles slimības, liekot slimniekiem lasīt pašiem vai lasot tiem priekšā piemērotas dzejas.

Ne mazāku ietekmi grāmata atstāj uz katru tā saucamo normālu cilvēku, kam, varbūt, mazliet paburzīti nervi (kam gan tie tagad nav paburzīti?), bet kas citādi vesels. Un ne tikai dzejas vien, bet jebkura krietna un vērtīga grāmata, lai kāda satura tā būtu. No ikvienas labas grāmatas plūst tas brīnišķīgais spēks, kas slēpjas aiz visa redzamā un taustāmā — papīra un burtiem, un ne tikai lasīšanas brīdī vien, bet arī ilgāku laiku pēc tam, kad lasītājs kā apburts staigā šī spēka ietekmē un vadībā.

Šis spēks ir tās lielās domas, dziļās un cēlās izjūtas, asais dzīves skats — tās dāvanas un spējas, kas dotas īstajam rakstniekam šī vārda plašā nozīmē, lai viņš varētu ieskatīties dziļāk dzīves noslēpumos, saredzēt un izprast to, ko mēs dzīves steigā nepagūstam vai nevaram uztvert un saskatīt, un tad to saprotamāk un bieži pat it kā taustāmā veidā mums parādīt.

Ar to grāmata — laba grāmata — modina lasītāja gaišos spēkus: paļaušanos cilvēka cildenajām īpašībām, ticību prāta uzvarai pār neprātu, daiļuma pārākumam par riebīgo, labā nepārvaramajam spēkam cīņā ar ļauno. Vai tad lasītājam nerodas griba sevi veidot pēc kāda grāmatas varoņa parauga, rīkoties tāpat, kā rīkojušies tie cilvēki, kas aizkustinājuši mūsu dvēseles dziļākās stīgas? Vai. piemēram, lasot par mūsu tautas pa saku varoni — „muļķīgo dēlu", vēlāko Antiņu — arī mums neuznāk velēšanas vismaz lasīšanas brīdī, būt tādiem pašiem Antiņiem, kuru darbi kā garīgi bērni dzīves grūtos brīžos nāk palīgā un saka: „Es — mīļš vārdiņš, ko tu teici; es — labs devumiņš, ko devi; es — tavs žēlumiņš par svešiem; es — tavs vaids par vājiem vaidēts".

Un ja dzīves cīņas pagurumā atšķiram grāmatu un lasām, ka „neražens ir katrs, kas kaujas lauku atstāj, kamēr tam šķēps nav salauzts trijos gabalos, kamēr tam krūtis nav trijās vietās caurdurtas, kamēr tam bulta nav gājusi caur pašu sirdi — ikkatrs tāds ir neražens un atmetams", vai tad atkal neatjaunojas dzīves spars un cīņas drosme?

Bet kad pavisam liekas salauzti spārni un pats it kā samīts dubļos, tad jāņem tikai grāmatu grāmata, no kuras atmirdz dievišķais Kristus tēls, kas saprot cilvēka vājos spēkus („kas no jums bez vainas, lai met pirmo akmeni uz viņu"), žēlo bēdīgos un iepriecina grūtsirdīgos, grib pacelt visus cilvēkus līdz dievībai, padarīt tos par debesu tēva bērniem. — vai tad atkal nerodas stipra ticība, ka vēl var piecelties un par jaunu uzsākt lidojumu pretim saulei? Kad galīgi nomāc domas, ka tev it kā nav ne drusciņas laimes, jo nav it kā nepieciešamo laimes nosacījumu — bagātības, slavas un tā tālāk, tad pašķirsti vēstures lapas un tu redzēsi, cik ātri tas viss var izgaist, un ja arī pastāvētu, tad tie tomēr nav īstie laimes pamati. Šos pamatus atrast tev atkal palīdzēs grāmata. Tā pret visu, visu, kas taisās apslapēt dzīves ugunis, jaunības garu un sparu, grāmata dod pretlīdzekli, kas kā grāmatas autora gara labākā dala pāriet lasītāja gara īpašumā.

Ir pietiekoši pierādīts fakts, cik lielā mērā cilvēka gara dzīve ietekmē visu miesas dzīvi, ir noteikti un neapgāžami novērojumi, ka gaišas domas, cēli mērķi stiprina visu cilvēku, pat dziedina viņu no dažādām kaitēm, bet gara tukšums un pagurums sagrauž kā rūsa pat veselīgāko organismu. Šīs gaišās domas lielos apmēros dod grāmatas kā kultūras mantu glabātuves, un tāpēc grāmatu var ar pilnu tiesību saukt par cilvēka atjaunotāju.

Par to var katrs pārliecināties, paskatīdamies savā apkārtnē uz tiem cilvēkiem, kas lasa labas grāmatas, kas piekopj rosīgu gara dzīvi, vispār, kas vairāk elpo grāmatu gaisu: tie var būt bieži jau gados veci, bet tomēr ir jauneklīga svaiguma pilni. Viņi vēl ir garīgi jauni un līdz ar to arī fiziski pietiekoši spēcīgi. Turpat līdzīgos apstākļos dzīvo cilvēki, kas neinteresējas par grāmatām, neatjauno savas gara ugunis, gada laikā nepaņem rokā nevienas vērtīgas grāmatas, Tie ir kā sastinguši, kā pusdzīvi. Tiklīdz jau daži gadu desmiti aiz muguras, jau viņu gara liesma ātri nodziest.

Vairot dvēseles gaišos spēkus nenozīmē pakļauties tam naivajam optimismam, it kā viss dzīvē būtu tikai jauks vien un visiem tikai labi klātos, bet gan to, ka, pieaugot tiem gaišajiem spēkiem, ko dod laba grāmata, visas neveiksmes un nepatikšanas nesalauzīs cilvēku, bet atradīs to mūžam jaunu un tā atdursies pret viņu kā pret stipru un cietu mūri. Grāmata droši palīdz mums izcelt visu pozitīvo un pārvarēt negatīvo. Uzņemot grāmatu domas un tēlus savā gara pasaulē, līdz ar to iegūstam spēkus tikt pāri nedienā m un citiem tādas nesagādāt. Tas ir visvērtīgākais, ko spēj dot grāmata kā cilvēka atjaunotāja.

Tik mazliet paskaties un paklausies, kā grāmatu vērtējuši un uz to skatījušies visi lielie gari, pret kuriem arī tu noliecies dziļā godbijībā. Mūsu tautas gaišais gars Kronvaldu Atis par grāmatu saka: „Savā mūžā gan jau esmu piedzīvojis, cik sīvi sāp miesīgais izsalkums un ka tas beidzot jāremdina ar miesīgu barību, ja negribi nomirt badā. Bet pie sevis arī esmu novērojis, ka garīga barība, ja ne pavisam, tad taču uz kādu laiciņu spēj izklīdināt pašu rūgto miesas izsalkumu."

Angļu dabas pētnieks Džons Leboks teica: "Neviens nevar labu un interesantu grāmatu stundas laiku lasīt, pats caur to netapis labāks un laimīgāks. Ne tikai uz acumirkli; mums paliek atmiņā daudz priecīgu un laimīgu domu, kuras varam atmiņā saukt, kad vien gribam."

Lielais franču filozofs un politiķis Monteskjē rakstīja: "Studijas man bija labākais līdzeklis pret dzīves apnikumu; nekad man nebija tādu bēdu, kuras viena stunda, pavadīta grāmatas lasot, nebūtu aizdzinusi."

Lielajam angļu vēsturniekam Makolejam bija viss, ko tik daudzi kāro — bagātība, slava, augsts stāvoklis, gara dāvanas, bet arī viņš par savām vislaimīgākajām stundām savā mūžā sauca tās, ko viņš pavadījis pie grāmatām. „Mīļāk es gribētu dzīvot." viņš teica, „par nabaga vīru kādā jumta istabiņā ar daudz grāmatām, nekā būt karalis, kam nav nekādas patikas uz lasīšanu."

Gandrīz bez izņēmuma visi lieli vīri ir bijuši arī kaislīgi lasītāji, un grāmatas ir bijušas viņu sasniegumu avots. Lielais filozofs Bekons jau kā zēns ar vislielāko interesi lasīja grāmatas par filozofiju. Fiziķi Ampēru mocīja īsts lasīšanas izsalkums, bet otrs slavenais fiziķis Faradejs, kas jaunībā bija grāmatu sējējs, brīvā laikā līdz vēlai naktij lasīja iesiešanai nodotās grāmatas. Tāpat ar lielu aizraušanos nodevās grāmatai lielais amerikānis Franklins, mācīdamies burtliča amatu. Tā kā dienu laika viņam bija maz, tad viņš to darīja naktī. Lai cik niecīga bija viņa uztura nauda, viņš tomēr prata vēl atlicināt naudu grāmatu iegādāšanai, labāk iztikdams pusdienās ar rupju maizi un ūdeni nekā bez grāmatām. Kaislīgs grāmatu lasītājs bija arī nesen mirušais Polijas maršals Pilsudskis, kas mīlēja lasīt par lielām personībām — Napoleonu, Miltiādu un Temistoklu, Epimanondu, Dēciju, Mūciju Scevolu, Scipionu. „Visi viņi mani saviļņoja un darīja neizsakāmi laimīgu," saka viņš savās atmiņās. Itālijas brīvības cīnītājs Garibaldi. ko liktenis mētāja dažādās pasaules malās, kam vienmēr nācās turēt savās rokās cīņu ieročus — ne mazāk bieži šajās pašās rokās turēja arī grāmatas, vadādams tās līdz visās savās kara gaitās un vēlajās stundās labprāt tās lasīdams un nododamies pārdomām.

Mācies arī tu cienīt un izmantot grāmatu, saņemt lielās bagātības, ko tā dod! Bet mācies arī pareizi novērtēt grāmatu! Kā dzīvē ir īsti un neīsti draugi — tā arī daudzo krietno grāmatu vidū ir vieglprāši un sekli pļāpas. Tie nevar būt tavi draugi, jo tavs ceļš iet pretim pilnībai. Nemeklē draugus, kas tev nositīs tikai nelietīgi laiku un raus tevi atpakaļ dziļi verdzībā, no kuras tu gribi izrauties, bet gan draugus, kas vedīs tevi augšup, kas darīs tevi stiprāku un laimīgāku.

Tādēļ izvēlies labas grāmatas! Izvēlies labas grāmatas un mācies tās lasīt. Mācies tās lasīt tā, lai pār lasīto tu nevis pārlaistu acis, bet to izprastu, izjustu un pārdzīvotu. Pavirša lasīšana ir kaitīga. Tikai tas ir iemantojis grāmatas īsto vērtību un burvību, kas iemācījies to pārdzīvot. Viena pārdzīvota grāmata ir daudz vairāk vērts, nekā desmit tikai pavirši izlasītas grāmatas.

Iemācījies grāmatu ne vien lasīt, bet arī pārdzīvot, tu būsi iemantojis vērtības, kādu nav vislielākajam bagātniekam, jo tu dzīvosi grāmatā reālu dzīvi, kurā tev atveras visas iespējamības. Grāmata ir tas burvju līdzeklis, kas tev atdod atkal to brīnišķo spēku, kāds tev bija, kad tu vēl biji mazs — kad tava fantāzija bija vēl tik stipra, ka tā tev radīja uz katra sol visu, ko tu vēlējies: cēla tev no akmentiņiem sapņu pilsētas, pārvērta niecīgus uzkalniņus milzu kalnos, pāris kokus — mūža mežos, smilšu graudus — zelta un dimantu kaudzēs. Kaut tā bija fantāzijas pasaule, tomēr tā bija pasaule, kas tev pašam daudzkārt šķita reālāka par īstenību, par reālo dzīvi. Grāmata atdod tev šo pazaudēto spēku dzīvot skaistā pasaulē un lielu cilvēku vidū, kas kļūst vēl reālāki par reālo pasauli.

Neaizmirsti šo draugu un šo burvi laimīgās dienās, bet jo vairāk vēl — grūtākos dzīves mirkļos! Taisni grūtākos brīžos tā tev būs vistuvākā un visnepieciešamākā. Tā palīdzēs tev tikt pāri riskantām domu aizām un šaubu laipām. Tā dos tev spēku izkliedēt savu dvēseles nemieru un skumjas. Tā klusinās tavas sāpes, novērsīs izmisumu — un mācīs tevi smaidīt. Mācīs tevi visgrūtākajos brīžos — visu pārciest un smaidīt.

Mācies pazīt, cienīt un mīlēt grāmatu — šo uzticamāko draugu un lielo skolotāju! Grāmata ir koncentrēta dzīve, kas vienas dzīves vietā dod tev simts dzīves.

Smel vienmēr jaunus spēkus grāmatā: grāmata ir brīnišķs spēka avots, kas palīdz tikt pāri visām dzīves grūtībām, atjauno cilvēku ik dienas un uztur to mūžam jaunu.

Visi lielie gari ir cienījuši grāmatu un smēlušies tanī ierosmi un spēkus. Seko arī tu viņu paraugam! Grāmata modinās tevī gaišākos spēkus: paļaušanos cilvēka cildenajām īpašībām, ticību prāta uzvarai pār neprātu, daiļuma pārākumam par riebīgo, labā nepārvaramajam spēkam cīņā ar ļauno.

Bet mācies arī pareizi novērtēt grāmatu: izvēlies labas grāmatas! Un mācies lasīt tās tā, lai tu ne tikai izlasītu, bet arī izprastu, izjustu un pārdzīvotu!

Taisni visgrūtākajos brīžos grāmata var būt tavs tuvākais un nepieciešamākais draugs. Tā palīdzēs tev tikt pāri savam dvēseles nemieram, skumjām un sāpēm un iemantot smaidu, kas visu uzvar.

f. Baudi mākslu!

Daudz bagātāku vari padarīt savu dzīvi, nenoraidīdams arī dziļos pārdzīvojumus, ko cilvēkam var dot māksla. Mākslas baudījums ir viena no vispilnīgākajām un visspilgtākajām, un tai pašā laikā viena no visskaidrākajām baudām, kas neatstāj sirdī nekāda rūgtuma vai pašpārmetumu, bet ceļ mūs augšup, pretim skaistākai, pilnīgākai dzīvei. „Māksla runā par to," saka profesors Aleksandrs Dauge, „kas ir aiz visa šā vietējā, dienišķā, pārejošā, par to, kas ir un bija un kas būs mūžīgi visas cilvēces dzīvē un viņas likteņos; par to, kas visiem, visiem cilvēkiem ir tuvs un rada un mūžīgi dārgs un svarīgs. Par to, kas ir ciest un cīnīties, kas ir mīlēt un cerēt, ilgoties un ticēt: par to, kas ir nāve un kas ir sāpes un izmisums, un arī par to, kas ir laime un līksmība, drosme un varonība. Par to, kas tas ir — būt cilvēka m. dzīvot cilvēces dzīvi, izdzīvot visas viņas likteņus."

Mūsu talantīgais gleznotājs Jānis Rozentāls ir teicis: „Māksla ir intensīvu pūlu un dziļas smadzeņu darbības rezultāts." Tie ir dziļi un patiesi vārdi — jo katrs liels mākslas darbs prasa no tā radītāja lielu gara speķu patēriņu. Bet līdz ar to māksla ir līdzeklis, kas atvieglo katram cilvēkam pacelties tajos pašos ideju un izjūtu augstumos, kādos savā darbā ir pacēlies mākslinieks. Mākslinieks ir kā drošsirdīgs pionieris, kas laužas cauri neskartiem mūža mežiem, cirzdams tajos pirmo taku, pa kuru pēc tam bez kādām lielākām grūtībām var sekot katrs un redzēt un izbaudīt to jauno pasauli, uz kuru cilvēku ved šī mākslinieka cirstā taka.

Māksla atklāj jaunas pasaules, izraisa mūsos jaunas domas un jūtas. Bet māksla arī kāpina mūsu jūtas — padara tās dziļākas. Daudz pārdzīvojumu dod mums jau laba grāmata, bet ja vēl šo pašu darbu redzam teātrī, labu mākslinieku izpildījumā, mūsu pārdzīvojumi iegūst vēl spēcīgāku kāpinājumu. Kā paši lomu tēlotāji iedzīvojas savās lomās, tā arī mēs iedzīvojamies visā darbā, pārdzīvojam to tik dziļi un intensīvi, ka daudzi pārdzīvojumi reālā dzīvē nekad nav tik spilgti izjusti. Labs skatuves darbs labu mākslinieku izpildījumā var atstāt mūsos neizdzēšamu iespaidu: tas var ne tikai sagādāt mums acumirklīgus pārdzīvojumus, dziļu laimes izjūtu, bet var mūs pilnīgi pārradīt — iedvest jaunu ticību dzīvei, vēlēšanos sekot redzētiem paraugiem; jaunu ticību sev, gribu sekot jauniem ideāliem. Daudzkārt tas gaišums, ko esam mantojuši šādā izrādē, pārnāk līdz arī mūsu ikdienišķā dzīvē, padarīdams mūs pašus gaišākus, labākus, laimīgākus. Dažreiz pat nespējam izprast, kādēļ mūsos ir notikusi liela pārmaina. Pilnā mērā te attaisnojas dzejnieka Valērija Brusova vārdi: „Māksla ir pasaules atzina ar citiem līdzekļiem nekā tikai ar prātu. Māksla ir tā, ko mēs citā laukā saucam par iedvesmu un parādību. Mākslas darbs ir atvērtas durvis, kas ved uz mūžību."

Māksla mūs māca daudzas parādības skatīt pavisam citādām acīm, nekā esam tās paraduši redzēt vai redzējuši līdz šim. Ar pāris īpatnējiem vilcieniem talantīgs gleznotājs var tajās ikdienišķās parādībās vai ainās, kurās līdz šim mēs esam redzējuši tikai kaut ko tumšu, drūmu, nejauku, izcelt kaut ko skaistu un jauku, un tā pati parādība mūsu acīs piepeši iegūst pavisam citu apgaismojumu, pavisam citu saturu. Māksla tātad izvēršas par vienu no spēcīgākiem līdzekļiem visa pozitīvā izcelšanai un negatīvā pārvarēšanai. Tā „koriģē" dažādas parādības un visu dzīvi, respektīvi, pārlabo mūsu uzskatus par to, darīdama pasauli skaistāku un pilnīgāku, nekā tā līdz šim mums izlikusies.

Vismazāk ar prātu aptverams, bet viens no lielākiem speķiem ir mūzika. Tā spēj mūs pacelt brīnišķās izjūtu tālēs, pieliet ar jaunu dedzību un spēku mūsu smadzenes un locekļus, pārveidot mūs visdziļākajos pamatos. Nīče teica: „Vai ir ievērots, ka mūzika atraisa garu, dod domām spārnus? Ka cilvēks, mūzikai nododamies, top lielāks filozofs?" Komponists Rihards Vāgners teica: „Ko mūzika izsaka, tas ir mūžīgs un bezgalīgs. Katrs var pēc saviem spēkiem, spējām un sirdsprāta no tas smelties, ko vien viņš spēj baudīt un sajust " Un mūsu dzejnieks Jānis Poruks novērtēja mūzikas ietekmi tā: ~Dziesmas satriec mūrus, pārvērš sirdis, mūzika tieši tīra un apskaidro mūsu dvēseles." Pati latvju tauta ir dzīvs piemērs dziesmas lielajam spēkam, kas iznesis viņu cauri visām gadsimtu grūtībām.

Tātad — mācies saprast, izjust un baudīt mākslu! Ja māksla bijusi līdz šim tev vienaldzīga, tad atsvabinies no maldīgām domām, ka tevi māksla nevar interesēt. Tā var būt tev vienaldzīga tikai tikmēr, kamēr neesi viņā iedziļinājies. Jo vairāk tu mācīsies pazīt mākslu, jo uzmanīgāku skatu un jūtīgāku ausi tu uztversi mākslas darbus — jo vairāk tu atklāsi un jo tuvāka kļūs tev māksla. Nekad tev nebūs jānožēlo tās minūtes vai stundas, ko būsi veltījis mākslas izpratnei un pēc tam — mākslas izjušanai. Tā vedīs tevi pretim jaunām, pilnīgākām pasaulēm, tā modinās tevī jaunas, laimīgākas izjūtas, tā pārkausēs tavu dvēseli, dos tai jaunu spēku izcelt visu pozitīvo un pārvarēt negatīvo, tātad mācīs vienu šo lielo dzīves mākslas dalu un ceļu uz pilnīgāku, laimīgāku dzīvi!

Mācies izprast un izjust mākslu! Māksla atstāj cilvēkam jaunas, bagātas izjūtu pasaules, padziļina mūsu jūtas, pārveido mūsu dzīvi un pasauli, izceļot tajā pozitīvo un pārvarot negatīvo!

Ja māksla tev vienaldzīga, tad tas ir tikai tava paviršība vai iedomas. Koncentrēdamies vērot un izprast mākslas darbus, tu iemīļosi mākslu un iemantosi lielas bagātības, ko māksla var sagādāt katram cilvēkam!

g. Mīli skaisti un bez sāpēm!

Mīlestība ir spēks, kas var padarīt saulainu visu cilvēka mūžu. Mīlestība ir jūtas, kas visspēcīgāk var izcelt visu pozitīvo un pārvarēt visu negatīvo, tā pildot dzīvi ar krāšņāku saturu. Tam. kas mīl, saka Gēte, visas grūtības vieglāk panesamas, viss skaidrāks, iekšķīgi tuvs; tas, kas mīl, visu labāk saprot un arvien zina. kas jādara; tā dvēsele kļūst tīra un gaiša un mirdz kā zelta pavedieni; arī cilvēku doma, mīlestības spārnota, paceļas augstāk.

Bet mīlestība ir jūtas, kas var arī — debesis pārvērst ellē. Cilvēki pārāk bieži, mīlestībā debesis meklēdami, atrod tanī elli. Mīlestības jūtas sagādā cilvēkiem vissāpīgāko vilšanos, nemieru, ciešanas; cilvēks smagi pārsteidzas, izdara vislielākās muļķības, pat noziedzības, kas izposta visu viņa dzīvi; daudzos mīlestības jūtas dzemdē dusmas, neiecietību, greizsirdību un citas zemiskas jūtas; daudzus tā aizrauj tumsā un muklājā.

Tā tomēr nav mīlestības vaina — vainīgs cilvēks pats! Mīlestība ir kā uguns, kas var sildīt, radīt un celt, dot gaismu un spēku, bet var arī — postīt un iznīcināt. Neuzmanīga cilvēka, neprašas vai bērna rokas uguns var pārvērsties visu iznīcinātājā elementā; saprātīga cilvēka rokās uguns ir radītājs spēks, neatsverams ieguvums. Tāpat tas ir ar mīlestību! Mīlestība ir tāda, kādu to cilvēks rada un izveido!

Tāpēc tik liela un svarīga māksla ir — māksla mīlēt, mīlēt skaisti un bez sāpēm!

Ja vēlies, lai tava mīlestība būtu vienmēr saulaina, tad, pirmkārt, mīli, nekā neprasīdams! Gan mīlestības jūtu dabā ir tas, ka gribas būt mīlamā cilvēka tuvumā, to it kā iegūt sev, un pēc tā ikviens arī centīsies. Bet neesi tomēr tāds patmīlis, kādi cilvēki mēdz savā mīlā būt. Viņi gatavi mīļotā cilvēka labā uzupurēties, viņam kalpot, viņu dievināt, bet — par tik, par cik. Mīlestība ir tikai tad un tikai par tik, cik dod pretim mīļotais cilvēks. Tā tomēr nav īsta mīlestība! Tā ir tikai iekārošana un juteklīga diplomātija, lai kaut ko iegūtu: vai nu pretmīlestību, vai pateicību, vai baudu, vai zināmu pamatu savām jūtām un fantāzijai. Bet ir neloģiski un nepamatoti prasīt, lai kāds cilvēks samaksā mums par to, ka viņš radījis mūsos kādas jūtas! Gandrīz katrs cilvēks no sava iemīļotā tomēr to prasa! Un tiklīdz nesaņem — birst pārmetumi, mīlestība pārvēršas dusmās un strīdos. Divu tuvu cilvēku attiecības kļūst ļaunākas nekā divu vissvešāko cilvēku attiecības; divu cilvēku dzīve pakāpeniski pārvēršas mīlestības ellē. Ja gribi sevi pasargāt no tās. tad neļauj sevī attīstīties, neļauj vaļu savtīgai mīlai! Padomā un apzinies: izspiesta vai uzspiesta mīlestība nav nekā vērts. Bet mīlestība, ko tu saņem tādēļ, ka prasi, ko tev dod, it kā kādu pienākumu pildot — tā ir kropla mīlestība, kas nepadarīs tevi laimīgāku, bet labākā gadījumā dos tev vienīgi kroplas izjūtas. Cilvēka dabā ir arī tāda īpatnēja stūrgalvība: jo vairāk no viņa ko prasa, jo vairāk viņam uzliek kaut ko par pienākumu — jo vairāk viņš tam pretojas, pilda nelabprāt. Arī divu cilvēku mīlestība ir tas pats. Jo mazāk pretmīlestības no otra prasīsi — jo vairāk tās saņemsi. Un tas, ko saņemsi, tad bus arī īsts — tas izraisīsies kā krāšņs, dabīgi plaucis zieds, nevis kā varmācīgi atplēsts pumpurs, kādu ieaust savtīgā mīla. Mīlēdams karsti, bet nekā neprasīdams — arvien tu tomēr saņemsi pretim vairāk, nekā mēģinādams kaut ko uzspiest vai izspiest. Un tai paša laika tu būsi pasargājis sevi no veltīgiem sarūgtinājumiem un mīlu no salnām, kas daudzus pumpurus iznīcina, pirms tie paspējuši atraisīties.

Otrkārt, mīli, izsargādamies no kaut jel kādam iepriekšējām ilūzijām, mīli, nekā negaidīdams! Varbūt, šādas mīlas sākums ir grūts. Ir taču daudz patīkamāk iztēlot sev jaukas nākotnes ainas, sapņot, ko visu mīlestība dos. Bet jo mazāk ilūziju radīsi, jo mazāk no tās sākumā gaidīsi, jo vieglāks un labāks būs mīlas turpinājums. Tātad izšķiries: vai nu par ilūzijām bagātu, bet īsu sākumu un garu turpinājumu, kas nesīs neskaitāmas vilšanās — vai arī par atturīgāku, tātad grūtāku sākumu, bet turpinājumu un noslēgumu, kas nedos vilšanas! Pirms padosies ilūziju straumei, padomā: cilvēks, ko tu mīli, tev tomēr ir vēl svešs. Kaut arī tu būtu ar viņu saticies dienu aiz dienas, pavadījis kopā ar viņu daudzas stundas — viņš tomēr vēl ir tev svešs. Vajadzīgi vairāki kopā pavadīti gadi, kopīgi pavadīti prieki un bēdas, lai cilvēks cilvēku kaut cik izprastu un pazītu. Bez tam — cilvēkam, kas tikko iemīlējies, arvien piemīt tieksme sava iemīļotā labās īpašības pārspīlēt, visu idealizēt, saredzēt pat to, kā viņā nemaz nav. Ļaudamies savām jūtām un ilūzijām, iemīlējies cilvēks saskata savā iemīļotā nevis reālo cilvēku, bet savu sapņu tēlu. Viņš neredz vairs cilvēka, kāds tas ir, bet redz tikai cilvēku, kādu viņš vēlējies. Un jo pilnīgāks ir kāda sapņu tēls, jo vairāk no viņa sagaidīts, jo vairāk neesošu īpašību viņam iedomās piedēvēts —jo dziļāka vilšanās sagaida cilvēku viņa lielajā mīlā. No šās vilšanās izaug daudzie pārpratumi un ķildas, bet karstā mīlestība pārvēršas vai nu konvencionālās attiecībās, vai paradumā, vai juteklībā bez dziļākām jūtām, vai arī loti bieži — savstarpējā svešumā un pat īgnumā un naidā. Tā nomirst daudzas „lielās mīlas" — dažreiz pat pāris dienās vai pāris mēnešos. Tāpēc mācies mīlēt, nekā negaidīdams! Neviens cilvēks nevar būt taisni tāds, kādu mēs vēlētos; viņš nevar just un domāt un rīkoties taisni tā, kā to iedomājamies, kā tas saskanētu ar mūsu uzskatiem. Bet mums nav arī nekāda pamata un tiesību pārmest viņam to, ka viņš nevar piepildīt visus mūsu sapņus un ilgas. Tomēr katra mīlestība vienmēr kaut ko dod, vai nu gaidām vai negaidām, bet tas, kas nāk bez gaidīšanas, sagādā vienmēr dziļāku izjūtu nekā gaidītais. Un no mīlas, no kuras gaidīsi loti daudz, piedzīvosi tikai vilšanos, kaut arī viņa kvantitatīvi tev dotu loti daudz. Turpretim no mīlas, no kuras gaidīsi maz vai nemaz, vienmēr iemantosi prieku un gandarījumu, kaut arī šī mīla būtu nabadzīgāka balvām nekā tā otra mīla. Mācies mīlēt bez gaidām, iedomām un ilūzijām — tad mīla tevi nekad nepievils, bet dos dziļu prieku par visu, ko šai mīlā mantosi!

Mīli gaiši! Tas ir — pārvērt savu mīlestību speķa izcelt visu pozitīvo, pārvarēt iespējami daudz negatīvā. Attīsti cilvēkā, ko tu mīli, visu to labo, ko tu vēlētos redzēt, sekmē to visiem spēkiem! Cilvēks, ko tu mīli, ir kā puķe dārzā, kas augs un ziedēs tā, kā tu viņu kopsi. Priecājies par katru savu panākumu šajā darbā, bet negaidi neiespējamo: nepārmet cilvēkam, ko tu mīli, ja tev neizdodas to izaudzēt tādu, kādu tu viņu labprāt būtu gribējis redzēt. Saprātīgs dārznieks nekad nedusmojas uz puķi par to. ka tā nav izaugusi tāda, kādu viņš būtu vēlējies. Viņš arī atradīs katrā puķē savu skaistumu.

Un visbeidzot — mīli uzupurēdamies! īsta mīla, kas nekad neviļ — ir uzupurēšanās, kalpošana otram cilvēkam, nekā par to neprasot. Kā jau minējām, tas nenozīmē tomēr, ka šāds cilvēks pretim nekā nesaņems. Taisni otrādi — nesavtīga uzupurēšanās ir visdrošākais ceļš iegūt pretmīlestību un līdz ar to visu, ko mīla dod. Dibini mīlestību nevis uz to, ko vari iegūt, bet uz to, ko vari dot, tad būsi pārdzīvojis un izjutis dziļāko un skaistāko mīlu, būsi mīlējis skaisti un bez sāpēm!

Mīlestība ir spēks, kas var tavu dzīvi pārvērst debesīs vai ellē! No tevis paša atkarājas, ko tā tev dos. Tātad — pārvērt mīlestību lielā pozitīvā spēkā!

Mīli, nekā neprasīdams, — tad saņemsi visvairāk!

Mīli, nekā negaidīdams — tad mīla tevi nevils nekad!

Attīsti cilvēkā, ko mīli, visu labo, ko gribi vigā redzēt, un priecājies par saviem sasniegumiem. Bet nepārmet cilvēkam, ko tu mīli, ka viņš neizaug taisni tāds, kādu tu gribēji viņu redzēt!

Dibini savu mīlestību nevis uz to. ko vari iegūt, bet uz to, ko vari dot — tad būsi pārdzīvojis un izjutis dziļāko un skaistāko mīlestību!

h. Esi uzmanīgs un rūpīgs baudu izvēlē!

Apskatot šķietamos ceļus uz laimi, jau konstatējām, ka baudās laime nav atrodama. Tīksmes pārdzīvojumi, ko dod baudas, var vienīgi papildināt vai padziļināt laimes izjūtu. Bet arī tas var būt tikai tādā gadījumā, ja baudas nenonāk konfliktā ar iekšējo vērtētāju. Diemžēl, arī šajā ziņā cilvēki reti kad parāda pietiekošu uzmanību un rūpību, tā baudu nozīmi vēl vairāk samazinot, pārvēršot viņas savā dzīvē pavisam negatīvā faktora.

Lai lietderīgi izmantotu baudas savas laimes izjūtas padziļināšanai, jāizvairās ne vien no to nozīmes pārvērtēšanas, bet jāattīsta arī vislielākā uzmanība un rūpība baudu izvēlē. Nemaz jau netrūkst baudu, kas var sniegt dziļus pārdzīvojumus, neradot ne mazākās disharmonijas cilvēka dzīvē, ne mazākā konflikta ar sirdsapziņu. Parasti tomēr cilvēki ir tik pavirši un neloģiski savu baudu izvēlē, ka dzesē savas slāpes ar kaut kuru duļķi, kas viņiem tuvāk pagadās pie rokas, kaut gan bez sevišķam grūtībām viņiem būtu pieejams arī skaidra ūdens malks. Cilvēkam slinkums pastiept roku. lai noplūktu dzidru, sulīgu augli — tā vietā viņš apmierinās ar iepuvušu vai galīgi sabojājušos, kas viņam pirmais pagadās ceļa.

Viena no dziļākām baudām, ko dzīve cilvēkam sniedz, ir skaidra un sirsnīga mīla, bet taisni to loti daudzi cilvēki pārvērš par vienu no seklākām un sājākām baudām. Vispirms jau viņi aplaupa, meklēdami mīlā tikai fizisku baudu, tā atņemdami mīlai tās lielāko krāšņumu. Banalizējuši mīlu, degradējuši to līdz fiziskai baudai, neapvaldītu dzinu ietekmē cilvēki slīd arvien zemāk un zemāk, padarīdami savu baudu arvien rupjāku un nepilnīgāku. Cilvēki metas vieglprātīgās izpriecās un iemanto seklas acumirklīgas izjūtas, kas padara viņus tikai nabagākus: aptraipījuši savu dvēseli un miesu, vieglprātīgie uzdzīvotāji nolaupa sev iespēju kādreiz vēl izjust to dziļo un skaidro baudu, ko viņiem būtu sniegusi īsta mīla.

Šo kļūmīgo neprātību cēloņi bieži vien ir samaitātu biedru ietekme, bet jo sevišķi — dzīves izpratnes un rakstura trūkums. Tāpēc tik bieži šiem maldiem par upuri krīt liela tiesa mūsu nenobriedušās jaunatnes. Vieglprātīgais uzdzīvotājs atgādina nepacietīgu ceļinieku, kas, nogājis dažus solus saules tveicē, jau skatās pēc atspirdzinājuma. Daudz nedomādams, tas metīsies kaut kura pīļu dīķī, jauksies pa tā dūņām, nosmērēsies netīrs, bet līdz ar vardēm vienu acumirkli domās, ka bijis paradīzē. Turpretim, izturīgāks, pacietīgāks ceļinieks ies, līdz sasniegs kādu ezeru un atspirdzināsies tā skaidrajos ūdeņos, kas darīs viņu baltāku un tīrāku. Cilvēks bez rakstura, sajutis slāpes, būs tik nepacietīgs, ka steigsies pie pirmā grāvja un, labi apzinādamies, ka tas ir ceļa putekļu pilns, labi redzēdams, ka tajā mudž kukaiņi un gļotas — tomēr, pārvarēdams sevī riebumu, apmierinās tajā savas slāpes. Sasniedzis savā tālākā ceļā avotu, no kura plūst kristālskaidrs ūdens, liela prieka par šo atradumu tas vairs neizjutīs, jo savas slāpes viņš jau būs „veldzējis" ar grāvja ūdeni. Tad tagad, dzerdams kādu lāsi avota ūdens, viņš pārdzīvos vēl to pretīgo izjūtu, ko nesen deva grāvja ūdens. Saprātīgāks ceļinieks pacietīsies. līdz viņš būs sasniedzis avotu, un veldzēs savas slāpes tajā. Un nekad viņš savu rīcību nenožēlos: jo asākas būs bijušas tās slāpes, kas viņu mocījušas, jo skaistāks būs tas atspirdzinājums, ko viņam dos skaidra avota sniegtais malks.

Viena no bīstamākām un zemākām baudām, kas arī aizrauj savos valgos un maldos jaunatni, ir apreibināšanās ar alkoholu, nikotīnu un tamlīdzīgām vielām. Pamatos te ir neatturama tieksme izrauties no ikdienības, pacelties pāri tai, justies gudrākam, varenākam, pilnīgākam un tā tālāk, nekā īstenībā ir, jo parasti apreibis vai pat tikai iereibis cilvēks tāds jūtas: viss apkārt viņam liekas daudz rožaināks, atmirdz pievilcīgākā gaismā. Šī dziņa ir tik spēcīga, ka nekādi likumi un aizliegumi nevar atturēt lielu daļu cilvēku no apreibināšanās, sevišķi „stipro" dzimumu — vīriešus.

Lieki būtu atgādināt, ka šāda „laimes" iegūšana ir visrupjākā pašapmānīšanās. tikai laimes kvēpi, bet ar to vēl varētu kaut kā samierināties, ja tā notiktu visai mērenā kārtā, šauri novilktās robežās. Diemžēl. tā kļūst par nejēdzību un daudzu nelaimju cēloni, ja cilvēks apreibinās tik tālu, ka zaudē cilvēka seju un līdzību un nonāk neapzinās stāvoklī, kad viņš gandrīz vairs ne ar ko neatšķiras no neprātīga lopiņa vai pat ir vērtējams zemāk par to. Beigu beigās šī pašapmānīšanās cilvēkam nedod vairs pat šķietamu laimi, pat minimālās ilūzijas. bet cilvēks pārvēršas vienīgi par savas kaislības upuri, kas to saplosa, padarot smieklīgu visu citu un dziļi nelaimīgu paša acīs.

Bauda nav nedz slimīga tieksme, nedz netikums, tik cilvēku īsredzība un gļēvums pārvērtusi to maldos. Mācies tādēļ — tāpat kā visas parādības — arī baudas pareizi novērtēt un pareizi izmantot. Izcel arī baudās visu pozitīvo un pārvari negatīvo — tad bauda tiešām būs bauda, nevis slimīga, rūgta pašapmānīšanās! Tikai īsredzīgs nerrs un savu dzinu vergs var iestāstīt sev par "spilgtākiem pārdzīvojumiem" un „īsto dzīves saturu" tās zemās baudas, kādās iestigusi pēckara sabiedrība, aizraudama arī dalu jaunatnes sev līdz. īsts dzīves mākslinieks nerīkosies „tāpat kā visi", bet arī baudas rūpīgi sijās sava prāta un gribas sietos, paturot un izlietojot vienīgi to, kas dzīvi cel, ne to, kas viņu gremdē.

Izcel arī savas baudas visu pozitīvo un pārvari negatīvo! Neaizraujies ar tādam baudām, kas īstenībā ir tikai rūgti maldi. Tavā rīcībā ir baudas, kas neradīs ne mazākās disharmonijas tavā dzīve.

Nepadari seklas savas mīlas jūtas un nepadodies māņticībai, ka alkohols un citas apreibinātājas vielas var dot īsto baudu. Neesi īsredzīgs nerrs vai savu dzinu vergs, kas akli seko katrai ietekmei, bet īsts dzīves mākslinieks, kas arī baudas rūpīgi sijā sava prata un gribas sietos!

3. Citu labklājības un laimes veicināšana

Atsevišķa cilvēka laimes atslēga gan ir pašā cilvēkā, bet katrs cilvēks tūkstošām saitēm saistīts ar pārējiem cilvēkiem, ar sabiedrību. Padomāsim tikai, cik daudz rokām neiziet cauri tādi ikdienas nepieciešamie priekšmeti kā maize, cukurs, vienkāršs nazis, glāze, apģērbs un tamlīdzīgi! Bet ne tikai tas — arī iekšējās pasaules dzīve, mūsu uzskati un pārliecība, domas un izjūtas, zināšanas un mākas, tas viss radies sadarbībā ar citiem cilvēkiem, ir citu cilvēku ietekmēts. Vai tad kāds brīnums, ka mūsu dzīves gaita un liktenis cieši saistās ar citu cilvēku dzīves ceļiem un otrādi?

Sabiedrība ne vien labāki nodrošina cilvēka eksistenci un ļauj pilnīgāk atraisīties viņa spējām, bet sabiedrība ir arī tas starpnieks, bez kura atsevišķa cilvēka jeb indivīda laime nevar būt tik pilnīga, cik pilnīga tā var būt sabiedrībā. Tas jo spilgti redzams jau tuvākā apkārtnē — ģimenē, bet šīs saites iet tālu pāri ģimenei, un tāpēc nevar, domājot par savu laimi un labklājību, vienaldzīgi un nevērīgi iet garām citu labklājībai un laimei.

Jau redzējām, ka nekad nevar nodibināt savu laimi, nepieļaujamā kārtā postot citu cilvēku laimi, uz citu laimes rēķina. Te jāsaka vēl vairāk: mūsu personīgā laime lielā mērā atkarīga arī no citiem — no savstarpējām attiecībām, kas valda sabiedrībā, no citu cilvēku izturēšanās un viņu laimes. Jo pareizāki saskaņotas būs indivīdu savstarpējās attiecības, jo harmoniskāka būs visa sabiedrība, jo laimīgāks būs katrs indivīds — jo pilnīgāka un stabilāka būs arī mūsu pašu laime. Te tātad mēs jau nonākam pie trešā ceļa uz laimi: pie savas laimes celšanas, veicinot citu cilvēku labklājību un laimi. Kā ejams šis ceļš un kurp tas mūs noved, to tuvāk apskatīsim nākošās rindās.

a. Ko tu gribi, lai citi tev dara, to dari arī viņiem!

Jau gandrīz divi tūkstoši gadu skan cilvēku ausīs Šie Kristus teiktie vārdi: „Ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem!" Šie dziļas, dievišķas gudrības pilnie vārdi — nemaldīgais ceļa rādītājs katrai cilvēku sabiedrībai un visai cilvēcei! Šī viena likuma ievērošanas pietiktu, lai katra cilvēku apvienība pārvērstos harmoniskā sabiedrībā, kur ikviena indivīda laime būtu vispilnīgāk nodrošināta; kur zaudētāja nebūtu neviena, bet ieguvēji — visi.

Diemžēl, divi tūkstoši gadu ir bijis par maz, lai cilvēki pietiekoši izprastu šo vārdu nozīmi, lai pārvērstu tos savā uzskatā un sekotu tiem savos darbos! Vēl vienmēr paši cilvēki ir bīstamākie pašu ienaidnieki, kas vienmēr apdraud sava tuvākā un visas sabiedrības labklājību un laimi.

Lai kaut jel cik radītu līdzsvaru atsevišķu indivīdu attiecībās un indivīda attiecībās ar visu sabiedrību, katrā organizētā sabiedrībā radušās tiesiskas normas, likumi, kas spaidu ceļā mēģina panākt to, ko cilvēki negrib darīt labprātīgi. Tā radīts jēdziens par cilvēku tiesībām un pienākumiem, un jāsaka: pietiktu, lai katrs indivīds pareizi saprastu un ievērotu savas tiesības un pienākumus — sabiedrība būtu pasargāta no konfliktiem. Bet arī te atkārtojas tā pati nelaime: cilvēki nevar vai negrib saprast un ievērot savas tiesības un pienākumus. Viss lielais vairums indivīdu dziļi apzinās un izcel tikai savas tiesības, aizstāv tās visiem līdzekļiem; turpretim savu pienākumu izprašanā un ievērošanā tādas aktivitātes vairs nav. Citādi sakot, cilvēks arvien tiecas vairāk saņemt no sabiedrības, nekā viņš grib tai dot. Tā par spīti visām tiesiskām normām vai pat aiz tām slēpjoties, rodas sīvas cīņas sabiedrības locekļu starpā, jo katrs cenšas vienā vai otrā dzīves nozarē iegūt iespējami daudz, un bieži cīņu izšķir nevis tiesības, bet brutāls spēks. Iznākumā rodas izmantotāji un izmantotie — tie, kas nodrošinājuši sev lielākās tiesības, un tie, kam uzspiesti lielāki pienākumi, nekā no viņiem varētu prasīt, apspiedēji un apspiestie — tie, kas neievēro savus pienākumus, bet realizē tikai savas tiesības, un tie, kas nevar realizēt savas tiesības, par spīti lielajiem pienākumiem, kādus tie pilda. Stāvokli vēl vairāk paasina tas, ka bieži vien ne tikai trūkst samēra starp atsevišķu indivīdu tiesībām un pienākumiem, bet tiesības un pienākumus nepiedodamā kārtā arī neievēro. Kaut normas un to radītie spaidu līdzekli novērš un izlīdzina daudzus konfliktus, pilnīgu līdzsvaru radīt cilvēku sabiedrībā tomēr nav viņu varā.

Pilnīgu līdzsvaru radīt var vienīgi pašu pārveidošanās, jo arī visu sabiedrībā vērojamo nesaskanu un konfliktu cēlonis meklējams cilvēku iekšējā pasaulē. Pie konfliktiem ar citiem cilvēkiem vai sabiedrību cilvēkus noved tie šķietamie celi uz laimi, par kuriem jau runājām. Šie šķietamie celi uz laimi tātad noved cilvēkus pie divkārša konflikta: iekšēja un ārēja. Padodamies savām materiālistiskām dzinām, tvarstīdams maldugunis vai celdams savu laimi, postot citu cilvēku laimi — cilvēks ne vien sagādā sev vilšanos un iekšējus konfliktus ar savu sirdsapziņu, bet nonāk arī ārējā konfliktā ar citiem cilvēkiem, sarežģī un apgrūtina savu stāvokli arī ārēji. Malduguņu dēl, kas nevar laimi dot, cilvēki tātad sadedzina sevi iekšēji un vēl izcīna visasākās ārējās cīņas, nodarot cits citam neskaitāmas pārestības, saceļot cits pret citu naidu un sašutumu, sakurot sabiedrībā liesmas, kas galu galā aprij vai apdedzina visu cilvēku labklājību.

Nesaskaņas un konflikti sabiedrībā stāv visciešākā sakarā ar iekšējām nesaskaņām un konfliktiem katrā cilvēkā. Iekšējo nesaskaņu samazināšanās cilvēkos samazinās arī nesaskaņas sabiedrībā — līdz ar to pozitīvi ietekmēs katra atsevišķa indivīda labklājību un laimi. Savukārt, nesaskanu samazināšanās sabiedrībā samazinās arī iekšējās nesaskaņas katrā cilvēkā — tātad padziļinās arī viņa laimi. Ejot reizē abus ceļus — iekšējo un ārējo nesaskaņu apkarošanas un samazināšanas ceļu — mēs visātrāk tuvosimies vienam un tam pašam mērķim — savai laimei.

Vienmēr, lai kaut ko iegūtu, vajag kaut ko upurēt. Lai iegūtu dienišķo maizi, jāupurē laiks un zināms daudzums fiziskas vai garīgas enerģijas. Draudzību var iegūt, dodot draudzību: mīlu var iegūt, dodot mīlu vai uzupurējot sevi. Lai gūtu kaut ko no sabiedrības — kaut ko, kas vēl vairāk nostiprinātu un padziļinātu mūsu laimes izjūtas — arī sabiedrībai kaut kas jādod, jāupurē. Mācīdamies cienīt otra dzīvi tāpat kā savu, ievērodami otra cilvēka vajadzības tāpat kā savas, aizstāvēdami katra tiesības tāpat kā savas — cilvēki dotu, un arī saņemtu pretim daudz vairāk, nekā viņi iegūst tagad asās savstarpējās cīņās, kur pat katrs ieguvums saistīts ar zināmu sarūgtinājumu. Likuši savtības vietā sabiedrības pamatos savstarpējo uzupurēšanos, cilvēki atvērtu sev jaunu skaistu ceļu uz laimi.

Vai šāda uzupurēšanas sabiedrībai ir tik nedabīga vai neiespējama lieta? īstenībā, uzupurēšanās jūtas, ar retiem izņēmumiem, nevienam cilvēkam nav svešas. Vienīgi aploks Uti apjoms, kādā mēs šīs jūtas realizējam, parasti ir daudz šaurāks. Mēs labprāt uzuprējamies, piemēram, mīļota cilvēka, sava drauga vai ģimenes labā, un šī uzupurēšanās mums nav nedz neparasta, nedz grūta, bet taisni otrādi — padara mūs iekšēji bagātākus un laimīgākus. Vai stāvoklis mainītos, ja šīs pat uzupurēšanās jūtas mēs pārnestu ārpus ģimenes robežām un uzupurētos sabiedrībai taisni tāpat, raugoties uz to kā uz paplašinātu ģimeni? Vai sabiedrības labā nestais upuris mums nevarētu sagādāt tādas pašas izjūtas, kādas sagādā uzupurēšanās ģimenei? Mēs taču jau redzam arī tagad, ka uzupurēšanās savas tautas un dzimtenes labā, kas ir uzupurēšanās sabiedrībai, sagādā cilvēkiem, kas to dara. dziļu apmierinājumu, par spīti grūtībām, ar ko saistīta šāda uzupurēšanās. Kāpēc tad šai virzienā mēs nevarētu iet līdz galam?

Tik paraugies cilvēkos, kas gājuši šo uzupurēšanās ceļu — vai viņi to nožēlo? Vai viņi, daudz ko atdodami, nejūtas tomēr laimīgāki par tiem, kas centušies tikai visu sagrābt?! Lielais cilvēku mīļotājs Dr. Fr. Hāzs, kas ziedoja visu savu dzīvi citu cilvēku ciešanu mazināšanai, jutās laimīgs un teica: "Visdrošākais ceļš uz laimi ir vēlēšanās nevis pašam būt laimīgam, bet darīt citus laimīgus. Lai Jo sasniegtu, vajag vērot laužu trūkumus, par viņiem rūpēties, nebaidīties no pūlēm, kas rodas, palīdzot viņiem ar padomu un darbu, īsi sakot, vajag viņus mīlēt, un jo biežāk rādām šo mīlu, jo stiprāka tā kļūst, tāpat kā magnēta spēks uzglabājas un pavairojas, ja tas pastāvīgi darbojas."

Galu gala, ja visi cilvēki uzupurētos sabiedrības labā, tad, upuri nesdams, neviens nekā pat nezaudētu. Ikviena nestais upuris tieši vai netieši nāktu atkal pilnos apmēros viņam pašam atpakaļ. Tā cilvēki uzupurēdamies nekā nezaudētu, bet tikai iegūtu. Pirmkārt, visiem būtu aiztaupīts tas savstarpējais naids, kāds viņiem tagad jāizjūt; otrkārt, paliktu pāri tās daudzās vērtības, kas iznīcinās šais savstarpējās cīņas un naida atmosfērā; treškārt, ikviens būtu izjutis sava pienākuma pildīšanas prieku un pasargājis sevi no tiem daudziem pašpārmetumiem, ko cilvēks izjūt tagad, nonākdams savas eksistences cīņā konfliktos ar citiem indivīdiem un visu sabiedrību. Ikviena indivīda dzīve šādos apstākļos būtu daudz laimīgāka un pilnīgāka nekā tagadējā sabiedrībā, kuras pamatos ir indivīdu personīgās savtīgās tieksmes. „Ja katrs cilvēks visus cilvēkus mīļotu", saka Šillers. tad katram piederētu visa pasaule."

Tātad, ja gribi padarīt savu laimi iespējami pilnīgāku: dari arī citiem to, ko vēlies pats! Neatsakies uzupurēties citu labā! Tas labais, ko tu šādā ceļā no sevis izstarosi, atspoguļosies atpakaļ, padarot gaišāku arī tava paša dzīvi. Neļauj sevi pārliecināt ar valodām, kas bieži dzirdamas: jā, varētu jau uzupurēties, ja visi to darītu; bet ja to daru tikai es, tad pārvēršos vienīgi naivā ideālistā, kuru izmantos pārējie sabiedrības locekli. Vienalga — esi labāk „naivais ideālists" nekā sausais aprēķina cilvēks, kas visu laimi gaida no maldugunīm! Bez „naiviem ideālistiem" dzīve neiet uz priekšu. Ja savā laikā mums tādu nebūtu bijis, nebūtu arī neatkarīgās Latvijas! Un ja nu savā laikā atradās cilvēki, kas ziedoja pat savas dzīvības lielai idejai, tad kāpēc arī tu nevarētu uzupurēties, lai iezīmētu jaunu ceļu mūsu tautas nākotnei, liktu pamatus jaunam vēsturiskam uzdevumam, kas reiz jāpiepilda?!

Ir vērts šo upuri nest — kaut vai tā gaišā prieka dēļ, ko katram šis upuris dos; kaut savas personīgās laimes augstākā kāpinājuma dēļ. Ir vērts šo upuri nest. jo tas dod apziņu, ka cilvēks nav dzīvojis tikai vienai dienai vien, bet cirtis pakāpienus cietā klintī pretim jauniem apvāršņiem. Ir vērts šo upuri nest: kaut arī tūkstoši tevi nesapratīs, atradīsies tomēr desmiti, kas sekos tavam paraugam, un pamazām augs šo desmitu pulks, kas beidzot ideju pārvērtīs tādā likumā un spēkā, kam pretoties nespēs un neiedrošināsies vairs neviens.

Jo lielāks ir upuris, jo dziļāku apmierinājumu dvēselei un lielāku baudu sirdij tas var dot. Izšķiries arī tu, kas gribi būt: vai cilvēks, kas nodzīvojis viendienas mušas dzīvi, savās sīkās dzinās un savtīgās tieksmēs degdams un sadegdams, vai gars, kas palīdzējis aizkurt lielu sārtu jaunam, skaistākam, pilnīgākam laikmetam.

Mācies cienīt otra dzīvi tāpat kā savu, ievēro otra cilvēka vajadzības tāpat kā savas, aizstāvi katra tiesības tāpat kā savas — tas visdrošāk stiprinās arī tava paša labklājību un laimi!

Savstarpēji uzupurēdamies, cilvēki iegūtu daudz vairāk nekā savstarpējās cīnās. Tāpēc mācies uzupurēties! Neskaties, vai arī citi to jau dara vai nē! Uzupurēšanās dos tev tomēr tavas laimes kāpinājumu, dos apziņu, ka neesi dzīvojis vienai dienai, bet dzīvojis arī nākotnei!

b. Padari arī citu laimi par savu laimi!

Kā sabiedrības dala, kā visas sabiedrības loceklis, ikviens cilvēks izjūt un arī tiešām nes savu dalu atbildības par visām tām nelaimēm, sāpēm, ciešanām, ko izjūt viens vai otrs sabiedrības loceklis. Vai nu tieši vai netieši — gan savas aktivitātes dēl, gan savas aktivitātes trūkuma dēl — mēs jūtamies un esam līdzvainīgi daudzu citu cilvēku ciešanās, trūkumā, smagos dzīves apstākļos un tā tālāk. Redzot citu cilvēku ciešanas, mūs dabīgi pārņem nepatīkamas izjūtas, kas daudzkārt var būt tik asas, ka aptumšo mūsu personīgo laimes sajūtu. Citu nelaime un citu ciešanas tātad lielākā vai mazākā mērā atkarīgi no mūsu jūtīguma, var kļūt mūsu pašu nelaime un ciešanas. Jo mazāk sāpju un ciešanu būs apkārt mums, jo saulaināka būs katra indivīda personīgā laime. No tā dabīgi izriet, ka arī mūsu pašu interesēs ir vairot citu cilvēku laimi un labklājību, vai mazināt viņu ciešanas un sāpes. Var teikt, ka šajā ziņā sabiedrība ir kā spogulis, kas atspoguļo visu to gaismu, ko mēs paši izstarojam. Jo skaidrāka būs tā gaisma, ko izplatīsim apkārt sev, jo gaišāks viss būs apkārt mums. Lielā mērā no mums pašiem atkarājas, kādu atmosfēru mēs radām apkārt sev: vai tādu, kurā arī mēs paši elposim skaidru dzīvinošu gaisu, vai tādu, kas pašus mūs smacēs.

Bet varam iet vēl tālāk: varam pavairot savu personīgo laimi, iemācot sevi, pieradinot sevi izjust un priecāties par citu laimi tāpat kā par savu personīgo laimi. Arī šīs īpašības pamati mūsos jau ir. Mēs protam jau priecāties par sava drauga vai mums tuvu un mīlu cilvēku laimi. Iesim vēl tālāk: iemācīsimies priecāties par katra cilvēka laimi. Tas dos mums daudz vairāk, tas darīs mūs daudz bagātākus, nekā paļaušanās tām skaudības jūtām, kas tagad tik izplatītas un saēd daudzu cilvēku dzīvi.

Skaists piemērs, cik bagāts un laimīgs var justies cilvēks, kas iemācījies izjust un priecāties arī par cilvēku laimi, pārvērst arī citu laimi savā laimē, ir rakstnieces Annas Brigaderes tēvs, par kuru Zenta Mauriņa raksta: „Viņš priecājās par lekno zemi, kas iestrādāta dos kviešus, biezus kā mūrus, kaut arī šie graudi nebirs viņa apcirknī. Priecāties par labumu, kas pašam nepieder, vai tā nav galvenā cēluma pazīme?.. Līksmot par labumu, lai tas piederētu kam piederēdams, sveicināt gaismu, lai tā nāktu no kurienes nākdama — to var tikai sirdī dižs cilvēks. Skaudība un nenovīdība ir verga pazīmes."

Mācies arī tu tā pavairot savu laimi, kļūt viens no šiem dižiem cilvēkiem! Priecājies par katru laimi un katra laimi — kā gaišumu, kas spīd tavā apkārtnē un met savus starus arī uz tevi!

Gitu sāpes un ciešanas var apēnot tavu laimi. Tāpēc mazini citu ciešanas un trūkumu, vairo viņu prieku un laimi — tas padarīs pilnīgāku un saulaināku tava paša laimi!

Mācies priecāties ne vien par savu tuvinieku un draugu, bet katra cilvēka laimi! Neskauzdams. bet priecādamies par cita laimi, tu vari pavairot daudzkārtīgi savu līdzšinējo laimes izjūtu skaitu. Jo lielāks būs lielais gaišums — laime apkārt tev, jo gaišāka kļūs arī tava paša sirds.

c. Veido sabiedrību, kura arī tava personīga laime varētu būt pilnīga!

Stīgu instrumenta skaņa ir atkarīga ne tikai no pašas stīgas, bet arī no rezonanses, ko dod stīgai pārejās instrumenta daļas vai apkārtējā tērpa. Šī apkārtne stīgas skanu var klusināt vai pastiprināt; var padarīt to sulīgāku un pilnskanīgāku. bet var arī padarīt neskaidrāku un netīrāku. Stīgas skaņa atkarīga tātad ne tikai no pašas stīgas, bet arī apkārtnes īpašībām. Tāpat tas ir ar cilvēku un sabiedrību. Cilvēks ir kā stīga, kuras rezonators ir sabiedrība. Jo labāks būs šis rezonators, jo sulīgāk un daiļskanīgāk izskanēs arī katra cilvēka dzīve dziļāka un pilnīgāka būs viņa laime. Tātad viss, ko cilvēks būs darījis savas apkārtnes izveidošanas labā, atsauksies arī uz viņa paša dzīvi.

Un kaut gan saka — vai tad nu viens cilvēks var izlabot pasauli, tomēr nevajag nekad par zemu novērtēt indivīda ietekmi uz sabiedrību. Ir dažreiz gadījumi, kur indivīda ietekme uz lielām masām izpaužas sevišķi spilgti. Pūlis (piezīmēsim, ka šeit un turpmāk vārds pūlis nav lietots nicināmā nozīmē, bet kā apzīmējums cilvēku kopai, ko vada vienādas izjūtas un tieksmes) zināmos apstākļos ārkārtīgi padodas iedvesmai, un šis masu iedvesmošanas spēks ir tik liels, ka "pārliecina" un aizrauj sev līdz pat cilvēkus, kas domā pavisam citādi, nekā ir bijusi pūla acumirklīgā noskaņa. Daudzgalvainais un „daudzdomainais" pūlis var uz īsāku vai garāku laika sprīdi pārvērsties vienas idejas, vienas domas pārņemtā viengabalainā fanātiskā masā. kļūdams par spēku, kas pārvar katru pretestību. Atkarībā no tā indivīda vai indivīdiem, kas kļuvuši par pūla iedvesmotājiem, pūlis var pārvērsties tiklab mežonīgā grāvējā spēkā kā arī lielā radītājā spēkā. Šo pūla psihisko īpatnību dēl atsevišķs indivīds tātad zināmos labvēlīgos apstākļos var kļūt par spēku, kas „taisa vēsturi".

Galvenā kārtā katra atsevišķa indivīda ietekme uz sabiedrību izpaužas tomēr mazāk redzamā vai pat pavisam neredzamā veidā, kaut gan gala iznākums vienā, otrā gadījumā var būt ne mazāk liels un iespaidīgs kā darbi, ko pūlis rada dažās stundās vai dažās dienās. Viens vienīgs teikums, viena skaista doma, viena pareiza ideja, ko pateicis atsevišķs cilvēks, var nemanāmi apiet visu zemi. pāriet no mutes mutē, līdz tā no indivīda domas vai idejas pārvēršas visas sabiedrības domā vai idejā.

Pāri katram vārdam — teiktam vai rakstītam — stāv tomēr cilvēka darbs, viņa paraugs. Tas pārliecina un ietekmē spēcīgāk par visām labi sakopotām vārdu virknēm. Paraugs runā sirdij un pārliecina sirdi, un tas ir vairāk, nekā pārliecināt tikai prātu vien. Ja lielais mācītājs Kristus būtu bijis tikai mācītājs vien, tikai ideju sludinātājs vien, tad diezin vai viņa cēlās idejas būtu atradušas to atsaucību, kādu tās ieguva taisni tādēļ, ka viņš bija ne tikai šo ideju paudējs, bet arī konsekvents ievērotājs un izpildītājs visā savā personīgā dzīvē. Tas aizrāva viņam līdz desmitus un simtus, un taisni kā paraugs viņš suģestē miljonus vēl līdz šai dienai.

Atcerēsimies arī mēs ikreiz, kad domāsim par to — un par to mums vajag domāt bez mitēšanās! — kā ietekmēt un veidot sabiedrību, lai tā kļūtu pilnīgāka un labāka. Maz nozīmes būs mūsu runām, lai kā tās skanētu, maz nozīmes būs visiem pierādījumiem un mudinājumiem, maz nozīmes būs arī zināmu ideju labā izvestiem draudiem un spaidiem, ja šās idejas nepavadīs dzīvi, pārliecinātāji paraugi. Tapt paraugam, kas runā par savām idejām savos darbos — tas ir viens no lielākiem un svētīgākiem dzīves uzdevumiem, kas visvairāk var pārveidot sabiedrību, un tādēļ tas lai kļūst par ikviena uzdevumu un mērķi, jo, sekojot šim mērķim. katrs bus vislabāk piepildījis arī pats savu „es". Vienalga, vai mūsu pozitīvā doma ir vairāk vai mazāk spilgta, plašāka vai šaurāka — būsim ikreiz paši arī šīs domas dzīvie paraugi. Tad mūsu dzīve nebūs velti dzīvota, tad mūsu dzīve būs bijusi skaista simfonija, kas skaisti izskanēs ne vien mūsos pašos, atbalsodamās visapkārt mums un iepriecinādama ar savu atbalsi arī mūs pašus, bet skanēs vēl ilgi, varbūt, arvien vēl spēkā un krāšņumā pieaugdama, arī pēc tam, kad mēs jau atpūtīsimies no savām dzīves gaitām. Šai ziņā ikviens cilvēks var būt īsts varonis, jo, kā angļu filozofs Karlails saka, cilvēks var būt varonis arī bez šķēpa un bruņām. Viņš var būt kluss, nedzirdams un nemanāms varonis, par kura varonību neviens, varbūt, pat nezina, kura vārdu nemaz nemin. No viņa gara un dvēseles lielā spēka tomēr var iziet tādi ierosinājumi, kas visu dzīvi ap viņu var ieviļņot. Neviens pat nezina, kā tas noticis, no kurienes tas nācis.

Angļu filozofs Smailss saka: „Zelta vārdi, ko labi cilvēki runājuši, priekšzīmes, kuras viņi rādījuši, paliek mūžam dzīvas visos laikos, pāriet viņu pēcnācēju domas un sirdīs, palīdz tiem viņu dzīves ceļā un iepriecina viņus grūtos brīžos." Patiešām, vai daudz no tā, kas runāts, domāts un darīts, pirms mēs nākuši šai pasaulē, nav dzīvs vēl šo baltu dienu, vai neapgaismo mūsu gaitas vēl šodien? Vai tad nu mūsu pienākums — un pienākums, kas arī mūsu pašu dzīvi var padarīt skaistāku — nav atstāt tādu pašu mantojumu nākamam paaudzēm?!

Mūsu tautas dziesma saka:

„Visi manim labi bija.
Kad es pati laba biju.
Visi manim ļauni bija.
Kad es ļauna cēlējiņa."

Tādēļ — esi labs, tad ari citi bus labi! Dari laimīgus citus — arī tava laime kļūs lielāka!

Dodams pozitīvas domas, rādīdams pozitīvu paraugu, veido pilnīgāku sabiedrību: tā pilnīgāka kļūs arī tava personīgā laime!

Esi labs — tad viss ap tevi un pret tevi kļūs labāks! Dari citus laimīgus — tā arī pats sevi tu darīsi laimīgāku!

4. Sevis izveidošana

Ceturtais ceļš uz laimi ir sevis izveidošana: to iekšējo speķu izkopšana, kas vada, virza un disciplinē visus mūsu pārējos speķus un jūtas, dodot iespēju sasniegt to, ko mēs tiešām vēlamies. No tā, līdz kādai pilnībai būsim izveidojuši sevi, atkarājas, cik pilnīga un kāda būs mūsu laime: vai tai būs tikai nejaušības raksturs, vai arī tā būs apzinīgi radīta; vai tā būs bāla un trausla, vai spilgta un izturīga. Augsti izkopta sirdsapziņa, stipra griba, noteikts raksturs — tās ir īpašības, kas atver cilvēkam lielākās iespējas savas laimes izveidošanai. Tik tas, kas nemitīgi veido sevi, var kļūt īsts dzīves mākslinieks.

Bet kā to panākt? Te ir tikai viens ceļš. viens līdzeklis — gluži tāds pats, ar kādu vispār kaut ko mācamies, proti, izveidojam attiecīgas spējas — pakāpenisku, sistemātisku vingrinājumu ceļš, sākot ar vieglākiem un beidzot ar grūtākiem. Tāpat kā iemācāmies lasīt, rakstīt, rēķināt, kādu mūzikas instrumentu spēlēt, kādu svešu valodu runāt, iemācāmies kādu arodu — ne uz reizi, bet pamazām, pakāpeniski, ilgākā laikā, tāpat varam iemācīties, piemēram, savaldīt savas dusmas, pārvarēt skaudību un tml. Pēc būtības starpības nav nekādas: ja nevingrināsimies attiecīgā virzienā — nekā nepanāksim, bet ja vingrināsimies — sekmes neizbēgamas. Vienīgā starpība tā, ka parastajās mācībās otrs cilvēks var viegli pārbaudīt, ko esam iemācījušies un ko nē, tāpat var dot noteiktu uzdevumu, piemēram, uzdot iemācīties no galvas kādu dzejoli, turpretim, savu rakstura īpašību veidošanā otram pārbaudīt panākumus jau nesalīdzināmi grūtāk un vēl grūtāk dot kādu noteiktu uzdevumu, piemēram, iemācīties nedēļas laikā savaldīt dusmas par 10%.

Te pirmā un galvenā loma piekrīt pašam sevis veidotājam, un tas tad arī rada zināmas grūtības. Labi zinām, cik grūti pašam vien mācīties: iedalīt katrai dienai savu vielu, to katrā ziņā arī iemācīties un tā tālāk. Bet ja ejam skolā un tur „uzdod" katrai dienai savu darbu, kas jāpadara, pie kam skolotājs zina veicamos apmērus un var pārbaudīt sekmes, tad darbs sokas nesalīdzināmi vieglāk. Mācoties bez skolotāja, gribas ātrāk tikt uz priekšu, tāpēc no sākuma cenšas ņemt paprāvu vielas daudzumu, bet pēc tam griba apsīkst un bieži nekas neiznāk — tik ilgi, kamēr cilvēks iemācījies mācīties pats. Gluži tāpat tas ir arī ar rakstura īpašību veidošanu, ar ko pašam jātiek galā — bieži pietrūkst pacietības, un no labā nodoma nekas neiznāk. Tāpēc jāsāk ar visvienkāršākajām lietām un jāiemācās pats darba pa ņēmiens.

Darbu stipri atvieglo paradums — vairākkārtīgs atkārtojums. Lai cik grūta liekas kāda darbība, lai cik grūti to uzsākt, vajag tikai piespiesties vairākkārt to noteiktā laikā vai zināmos gadījumos atkārtot — un vēlāk šī darbība vairs nesagādā nekādu grūtumu, to sajūt par nepieciešamību. Tā var pierast ne vien noteiktā laikā uzsākt darbu, valdīt par savu sejas izteiksmi nepatikšanu brīžos, klusēt strīdu gadījumos, bet arī apvaldīt dusmas, palikt aukstasinīgam un tā tālāk.

Tikpat svarīgi attīstīt pareizu domu gaitu un ietekmēt sevi iedvesmas ceļā. Var, piemēram, ieteikt pirmajiem vingrinājumiem uztraukuma pārvarēšanu. Uztraukums, kā zināms, rodas visbiežāk tad, kad jātur pārbaudījums, jāuzstājas ar runu un tamlīdzīgi. Pirmais solis šajā virzienā — jāpiegriež savam pārdzīvojumam, šajā gadījumā uztraukumam, uzmanība, tikko tas sāk rasties, un jāsāk domāt apmēram tā: „Nu, kāpēc es uztraukšos? Ar to nekā panākt nevaru, tas tikai vēl vairāk samulsinās. Neiznāks tā, kā vēlētos — ko darīt: pats būšu vainīgs, jo neesmu sagatavojies kā vajadzētu. Tāpēc es neuztraukšos, es neuztraukšos, es neuztraukšos, es esmu mierīgs, pavisam mierīgs un tā tālāk." Ja šādas domas pavada vēl dziļie elpojumi, tad pēc dažām reizēm (protams, ne jau tūlīt pirmo reizi) samēra viegli tikt galā ar uztraukumu.

Turpmākiem vingrinājumiem var ieteikt skaudības pārvarēšanu. Tiklīdz sāk mosties skaudības pārdzīvojums, piegriežam tūlīt uzmanību un sakām: „Tam un tam cilvēkam ir tas izdevies (viņš ieguvis mantu, dabūjis paaugstinājumu, atzinību un citas balvas). Nu, lai ir; kāpēc man jāskauž? Ja tas ir pelnīts, tad pavisam labi, jo ir taisni, ka cilvēks saņem par nopelniem vai dabas dāvanām to, kas nākas; tāpēc būtu aplami skaust, jo arī es pats sagaidu, lai mani atalgotu par nopelniem. Ja turpretim otram kāds labums nācis nepelnīti, tad, pirmkārt, vēl nav zināms, vai tas ir tiešām nepelnīts un vai tas tiešām ir labums viņam; otrkārt, nepelnītais un sevišķi netaisnā kārtā iegūtais „labums" augļus nenes. Nogaidīsim un tad redzēsim. Bet no savas puses vēl palīdzēsim viņam — tas mūs padarīs iekšēji bagātākus." Pamēģiniet tā rīkoties un pēc dažiem vingrinājumiem redzēsit, cik daudz patīkamāk dzīvot pasaulē, nomācot skaudības jūtas, nekā staigāt ar skaudība pārvērstu un izķēmotu seju. Vēl labāk, ja skaudības jūtas pārvēršam darbā, cenzdamies panākt to pašu, un pat vēl vairāk, ko panākuši citi, un ja ne taisni tanī lauka, tad kādā citā, kam vairāk pieskaņotas mūsu spējas.

Aplūkosim tagad svarīgākos solus sevis veidošanas darba. Vispirms mums vajadzīgs ceļa rādītājs, kādā virzienā sevi veidot. Tā ir mūsu sirdsapziņa.

a. Seko savas sirdsapziņas balsij!

Tai pašā mirklī, kad tevī mostas kāda velēšanās vai nodoms, tu izjūti kādu iekšēju pamudinājumu vai liegumu to darīt. Šis pamudinājums vai liegums ir katra nodoma iepriekšējs iekšējs novērtējums, turklāt tīri intuitīvs novērtējums. Tā ir tavas sirdsapziņas balss, kas sargā un brīdina tevi no kļūmīgiem ceļiem, kas modina tevī visu labo.

Dažreiz šī balss ir tik stipra un kategoriska. ka tu bez kādas cīnās, vai vismaz lielākas cīņas apvaldīsi savas dziņas un vēlēšanās un atturies no sola, kam pretojusies tava sirdsapziņa. Bet dažreiz šī sirdsapziņas pretestība ir tik klusa, neaktīva, savukārt mūsu velēšanās vai dziņas tik spēcīgas, ka sirdsapziņas balss mūsu apziņā pazib un izgaist, un mēs sekojam tomēr saviem nodomiem. Dažreiz, kad sirdsapziņas lieguma spēks un mūsu dziņu pretspēks ir apmēram līdzsvarā, mūsos norisinās īsāka vai garāka cīņa, kas loti viegli var izšķirties par labu vienai vai otrai pusei — vai nu dzinu skubinājumam vai sirdsapziņas liegumam.

Bet lai cik klusa atskan vienā vai otrā gadījumā tavas sirdsapziņas balss — vērīgi uzklausi un seko tai, lai cik intensīvas šajā gadījumā ir tavas dziņas, lai cik dibināti liekas argumenti, kas rodas tālākās pārdomās par labu taviem nodomiem. Pirmā intuitīvā nojauta — tā jau ir tavas sirdsapziņas balss! — ir vienmēr pareizākā, tā nekļūdās, bet bieži gan mēs kļūdāmies, paļaudamies vēlākiem loģiskiem apsvērumiem, jo šos apsvērumus vienpusīgi ietekmē un padara neobjektīvus mūsu dzinās. „Tā dievišķā, nemirstīgā un debešķīgā balss," saka franču domātājs Ruso, “tu nezinātāja un aprobežotā, bet ar prātu un brīvību apbalvotā radījuma vienīgā pareizā vadītāja, tu nekļūdīgā labo darbu tiesnese, kas vienīgā padari cilvēku Dievam līdzīgu! Bez tevis nav manī nekā, kas mani paceltu pāri dzīvniekiem."

Tātad: ja tevī modusies kāda vēlēšanās un tai pašā acumirklī radusies zināma iekšēja pretestība šim nodomam — kaut arī pavisam klusa un īslaicīga — esi augstākā mērā uzmanīgs pret visiem tiem apsvērumiem, kas attīstīsies, pārdomājot radušos nodomu! Ievēro un neaizmirsti, ka šie apsvērumi var būt vienpusīgi, ka tie nebūs tavs objektīvs vērtējums un spriedums, bet mēģinājums atrast pamatojumu un attaisnojumu savai rīcībai. Ja tikai uz vienu acumirkli tevī atskanējis sirdsapziņas protests pret kādu nodomātu rīcību, tad no tā paša momenta centies ietekmēt savas domas un jūtas šā protesta virzienā! Protams, tavas jūtas un dziņas tam pretosies, mēģinās dabūt tevi savā pusē, bet esi stiprs, nepadodies tām! Meklē loģiskus apsvērumus un pierādījumus, kas pastiprina secinājumu, ko paudusi tava sirdsapziņa. Meklē šos apsvērumus, lai vieglāk pārvarētu savas tieksmes, lai pakļautos padomam, ko devusi tava sirdsapziņa. Tad nebūs pēc tam nekā, kas būtu jānožēlo. „Cilvēki cieš tikai tāpēc," teica jau Sokrāts, „ka tie neklausa savas sirdsapziņas balsij." Un mūsu rakstnieks — sirdsskaidrības cildinātājs Apsīšu Jēkabs saka: „Neej nekur, kur gods un sirdsapziņa tev liedz iet, nedari nekā, kas nav caur caurēm labs un patiess, nedari nekā, par ko tuvākais uz tevis varētu raudāt un žēloties, un ja tev arī liktos, ka pasaule tevi šādā ceļā viļ — šis ceļš tevi nevils nekad."

Sirdsapziņas vērtējums, sirdsapziņas normas ne katrreiz saskan ar likumu normām un tā sauktām konvencionālām normām. Sirdsapziņas normas arvien ir plašākas par likumu normām, un daudz no tā, ko likums pieļauj un nesoda : sirdsapziņa nepieļauj un nosoda. Daudzas konvencionālas normas — sabiedrības parašas — sirdsapziņa neatzīst vai pat nosoda. Tātad, šo normu vien vadīti, mēs savu sirdsapziņu neapmierināsim. Tā prasa no mums daudz vairāk, tā iespiežas dziļāk mūsu dzīvē un seko katram mūsu solim. Slepeni izdarot noziegumu, varam dažreiz izbēgt likumīgam sodam, bet savai sirdsapziņai izbēgt nekādi nevaram. Nekā tai nevaram apslēpt, un to nevar arī pārliecināt nekādi "pierādījumu" virknējumi vai domu akrobātika. Par katru darbu, ko izdarīsim pretēji savas sirdsapziņas balsij, tā mūs tiesās un sodīs, un daudzreiz cilvēki iepriekš nemaz neparedz, cik smags un sāpīgs var būt šis sirdsapziņas sods. Tas dažreiz var mocīt mūs visu mūžu, sarūgtināt visu dzīvi.

Tāpēc neesi nekad vieglprātīgs optimists jautājumā, kā izturēsies pret vienu vai otru soli tava sirdsapziņa! Nemēģini nekad radīt šai ziņā sev kādas ilūzijas: sak, pāris dienas būs nemierīgāks prāts, bet tad atkal viss būs labi, tad atkal viss būs aizmirsies. Daudzreiz sirdsapziņa tiesā arī vēl pēc gadiem, tiesā gadiem ilgi. Daudzreiz tās pārmetēja balss kļūst ar katru dienu spēcīgāka. Arī ar to nevajag apmānīties, ka zināma nodoma rašanās brīdī sirdsapziņas balss stiprums nav licies sevišķi stiprs. To bieži aizēno dziņu spēks, bet vēlāk, kad dziņas jau apmierinātas, sirdsapziņa uzliesmo ar sevišķu asumu — un spriež par cilvēku smagu tiesu.

Sirdsapziņa daudzreiz ir liedzēja, bet daudzreiz ir arī pamudinātāja. Seko arī sirdsapziņas mudinājumiem tikpat droši un neatlaidīgi kā tās noliegumiem! Netici pretējiem apsvērumiem, kas tev rodas, analizējot “ar prātu" sirdsapziņas mudinājumu. Šie apsvērumi, tāpat kā augšā minētos gadījumos, var būt tavu dzinu ietekmējuma rezultāts, tātad var būt neobjektīvs spriedums. Sirdsapziņas pamudinājumam var, piemēram, pretoties apsvērumi par taviem materiāliem zaudējumiem, grūtībām vai ciešanām, ko tu sev sagādāsi, sekodams sirdsapziņas mudinājumam. Neļauj tomēr šiem apsvērumiem tevi ietekmēt! Sirdsapziņas alga vienmēr pārspēj materiālos zaudējumus un ciešanas, ko no tevis kādreiz prasa sekošana savas sirdsapziņas balsij. Jo lielāki ir tavi upuri — jo lielāka ir sirdsapziņas alga, kas nesīs gaišumu un prieku tavai dvēselei. Jo aizrautīgāki sekosi katrai savas sirdsapziņas pavēlei — jo spožāka un stiprāka būs tava laime. Ja busi sasniedzis ideālu saskaņu ar savu sirdsapziņu, pasaule neka nebūs, kas tevi varētu sāpināt, nebūs nevienas grūtības, kam tu netiktu pāri.

Apstāsimies pie dažiem piemēriem, kas var tuvāk raksturot pārrunāto.

Pieņemsim, ka tu esi valsts darbinieks, un tev piedāvā kukuli par kādas kombinācijas veicināšanu. Tai pašā momentā, kad tev piedāvā kukuli, tu izjūti kvēlu riebumu: tavās krūtīs kaut kas protestā saslejas. Tā ir tavas sirdsapziņas balss, kas rāda tev pareizo ceļu, kas māca tevi, kā izturēties! Bet tu sāc sevi apmānīt. Tu sāc sev iestāstīt, ka to taču neviens nedabūs zināt, ka, galu galā, nevienam no tavas rīcības nekāds zaudējums neradīsies, bet „pabalsts", ko tu saņemsi, tev itin labi noderēs. Tu sāksi sev. varbūt, pat iestāstīt, ka kukuļdevējs ir „paša likteņa sūtīts", jo tev būs iespējams ar šo naudu izkulties no dažādām grūtībām un — tad taču tu varēsi labāk nodoties savam darbam, labāk veikt savus pienākumus — Vārdu sakot, radīsies viens apsvērums pēc otra, kas tev "pierādīs", cik nevainīga un pat laba un nepieciešama lieta ir piedāvātā kukuļa pieņemšana... Tikai vēlāk, kad kukuli būsi jau pieņēmis un savu „mora darbu" padarījis — sāksi izjust, cik maldīgi un mākslīgi konstruēti ir bijuši visi šie apsvērumi. Tu netiksi vairs vaļā no sirdsapziņas pārmetumiem, ka tu tomēr esi sasmērējis savus pirkstus un savu dzīvi, ka tu esi kļuvis morāliski netīrāks, un no šā nemiera tu nevarēsi vairs atkratīties, tev nebūs vairs tā prieka par savu darbu, kas tev bija pirms tam. Tagad tu redzēsi, cik pareizs ir bijis tavs riebums pret kukuļa ņemšanu, kas radās tūlīt pirmā acumirklī, cik pareizi tu būtu darījis, ja būtu sekojis šim mājienam. Tad tu būtu izjutis dziļu apmierinājumu un prieku par to, ka neesi nopērkams, ka spēji pārvarēt kārdinājumu, ka tev ir vīra raksturs. Šī apzina būtu padarījusi gaišāku tavu dzīvi. Tagad — tas zaudēts. Tagad — izliets ūdens vairs nav sasmeļams, kauna traips no tavas dvēseles vairs nav nomazgājams. Ja arī tevi nesasniegs likums un sabiedrības tiesa, tomēr tu esi smagi notiesāts — savu morālisko tīrību pats savās acīs tu tomēr esi zaudējis, un dažu labu reizi šī apzina sāpinās tevi līdz asarām. Tātad seko bez pretošanās savai pirmajai intuitīvai nojautai — savas sirdsapziņas balsij, neļaujoties apsvērumu virknei, kas nāk pēc tam, jo šie apsvērumi šādos gadījumos pa lielākai daļai ir neobjektīvi, dzinu ietekmēti.

Vēl viens piemērs. Tevi zobo. Tu saskaisties. Vienu acumirkli kāds iekšējs spēks tevi attur reaģēt ar dusmām uz izsmieklu. Bet ātri tevi pārņem citi apsvērumi. Kā?! Ja mani izsmej, tad taču man ir tiesības atbildēt ar to pašu! Man taču ir tiesības aizstāvēties! Es pirmais nesāku. Es viņiem nekā nedarīju ... "Taisnība", tiešām, tā ir tavā pusē. Argumenti "pārliecina". Bet kādas ir sekas? Tu reaģē ar asumiem. Iedegas strīds. Birst daudzi vārdi no vienas puses un otras puses, daudzi apvainojumi un — daudzi jauni sarūgtinājumi abām pusēm. Kas beigu beigas iegūts, tādā veida aizstāvoties? Tu pats vēlāk dusmosies, ka jūtu uzplūdumā pateikts viens otrs vārds, ko tu citā reizē nebūtu teicis, izdarīta viena otra tāda lieta, ko tu principā neatzīsti. Nekādu apmierinājumu, nekādu gandarījumu šis strīdus tev tomēr nebūs devis. Likumus tu neesi pārkāpis; kā liekas, "nekā ļauna" arī neesi izdarījis — tomēr apmierināts ar sevi arī neesi. Kaut kas tevi grauž, kaut kas tev nepatīk. Liekas — vajadzēja rīkoties citādi. Bet vai tad tava sirdsapziņa tev to neteica jau tūlīt? Vai tā tevi jau laikus nebrīdināja un nemēģināja atturēt no šī strīda? Būtu tu sekojis tai, ne savām dusmu jutām un šo jūtu ietekmē darinātiem apsvērumiem, iznākums būtu bijis pavisam citāds! Tu būtu klusējis. Tu būtu apvaldījis savas jūtas un būtu paturējis savu aukstasinību. Vai tā tu savu godu būtu vājāk aizstāvējis? Taisni otrādi: tu būtu vēl spilgtāk parādījis savu garīgo pārākumu. Tu būtu parādījis, ka esi vīrs, kas prot savaldīties. Tu būtu tālāk parādījis, ka citu zaimi neatstāj uz tevi nekāda iespaida. Ar to tu būtu pierādījis savam pretiniekam viņa bezspēcību: ka viņš ar saviem paņēmieniem nekā nevar panākt, ka viņš, kā saka, ir "velti muti dzesinājis". Tu būtu novērsis nepatīkamo strīdu un būtu atstājis "kaujas lauku" ar smaidu uz lūpām — kā bruņinieks un kā uzvarētājs. Un tevi apveltītu ar atzinības smaidu arī tava sirdsapziņa. Sekot tai tātad bija daudz lietderīgāk un daudz diženāk!

Visu cilvēku sirdsapziņas tomēr nav vienādi izkoptas. Gan katra psihiski vesela cilvēka sirdsapziņas pamatā ir laba un ļauna atzinās, ir pamudinājums sekot labam un atturēties no ļauna, tomēr paša labā un ļaunā saturam var būt dažādas noskaņas, atkarībā no cilvēka attīstības līmeņa un tās sabiedrības kultūras līmeņa, kuras loceklis ir attiecīgais cilvēks. Mežoņa sirdsapziņas apjoms un saturs būs citāds nekā kultūras cilvēka sirdsapziņas apjoms un saturs. Tāpat ir starpība starp jauna zēna un piedzīvojuša cilvēka sirdsapziņu. Cilvēkam augot un attīstoties, labā un ļaunā jēdziens viņā kļūst arvien plašāks un pilnīgāks, arvien daudzpusīgāks savā saturā. Var teikt, katra cilvēka sirdsapziņa sastādās no laba un ļauna atziņas pamatsubstances un tiem atziņu kristāliem, kas izkristalizējas no zināmas sabiedrības labākām atziņām zināmā kultūras un dzīves periodā. No visa tā, ko sabiedrība nojauš vai atzīst par neapstrīdami labu un nepieciešamu, augstākās atziņas izkristalizējas ari mūsu sirdsapziņas laba un ļauna atziņās.

Bieži vien nesaskaņas cilvēka dzīvē rada tas apstāklis, ka cilvēka sirdsapziņas attīstība norisinās pārāk gausi. Cilvēks apgrēkojas pret sevi ne tādēļ, ka viņš 189 pretotos savai sirdsapziņai, bet tādēļ, ka viņa sirdsapziņas attīstība zināma notikuma brīdī ir vēl atradusies tādā attīstības pakāpē, kad jēdziens par labu un ļaunu šai konkrētā jautājumā viņā vēl nav bijis pietiekoši nobriedis un izveidojies. Vēlāk tomēr, kad sirdsapziņā šī atziņa jau nobriedusi, viņa tiesā cilvēku arī par šo darbu. Tas izliekas netaisni, bet tā nu tas ir, ka pieaugušus cilvēkus moka dažreiz pašpārmetumi arī par tiem grēkiem, kas izdarīti agrā jaunībā, kad trūka vēl pietiekošu atziņu. Vēl jo vairāk cilvēks izjūt pašpārmetumus par to rīcību, ko viņš pielaidis, būdams jau pieaudzis cilvēks, kaut arī viņa sirdsapziņa toreiz nav vēl bijusi tik izkopta, ka viņš būtu pilnīgi apzinājies savu rīcību. Šai ziņā sirdsapziņas tiesa rīkojas ar cilvēku citādi nekā parastā tiesa, kas nesoda par pārkāpumu, ja cilvēks nav savu vainu apzinājies. Un tādēļ, lai pasargātu sevi no šādiem vēlākiem pašpārmetumiem, katram jācenšas pēc iespējas agri un ātri izkopt savu sirdsapziņu līdz augstākai pakāpei, lai izsargātos no nepatīkamiem konfliktiem ar sevi un citiem cilvēkiem, lai vēlāk daudz kas nebūtu jānožēlo, kas izdarīts tai laikā, kad trūcis pienācīgu atziņu par savu rīcību.

Kā to panākt? Kā attīstīt savu sirdsapziņu? Kā jau minējām, sirdsapziņas galvenais kodols - labā un jaunā atziņas „pamatsubstance" un sabiedrības labāko uzskatu kristāli, kas pamazām nogulsnējas katra cilvēka sirdsapziņā. Tātad —jo ātrāk mūsu sirdsapziņa būs piesātināta ar šiem sabiedrības pozitīvo atziņu kristāliem, jo ātrāk tā būs panākusi savu briedumu, jo ātrāk, tā sakot, mūsu sirdsapziņa būs kļuvusi pilnīgi apzinīga.

Sirdsapziņas ātrāku nobriešanu var sekmēt dažādi. Liela ietekme ir kritiskiem dzīves vērtējumiem. Tālāk — atziņām, ko saņemam no vecākām paaudzēm, tā sakot, garīga mantojuma ceļā- Loti daudz var dot arī labas grāmatas. Grāmata ir neatsverams pašaudzināšanas līdzeklis — arī sirdsapziņas audzināšanas līdzeklis. Te dzīves parādības ir jau iztirzātas, dažādas atziņas ir jau kristalizētas, tās pāriet arī mūsu atziņu skaitā. Laba grāmata ātrāk nekā kaut kas cits nobriedina arī mūsu sirdsapziņu, izkopjot to līdz tādai pakāpei, ka mums no pat agras jaunības, tikko sākam spert pirmos patstāvīgos solus, laba un ļauna atzina var būt jau pietiekoši izkopta un mums dzīvē vairs nav uz katra sola jātaustās. Ja arī mūsu griba ir guvusi pietiekošu rūdījumu, tad mūsu celi uz laimi nebūs vairs tikai akla taustīšanās.

Kā var izšķirt attīstītu un neattīstītu sirdsapziņu, tā jāizšķir arī vesela un slima sirdsapziņa. Slima sirdsapziņa ir tāda, kas uz laiku aptumšota dažādu spēcīgu dziņu un kaislību vai arī sistemātisku secinājumu ietekme. Ja cilvēks atrodas ļaunā sabiedrībā vai ilgāku laiku seko kaitīgām dzinām, viņa sirdsapziņa var notrulināties un palikt pret daudzām parādībām nejūtīga. Daudzreiz cilvēki ar šādu notrulinātu sirdsapziņu var pat izlikties laimīgi, jo viņi izdara noziegumu aiz nozieguma ar lielāko mieru un pat baudu. Tā tomēr ir tikai ilūzija. Sirdsapziņas pagurums un notrulinājums nekad nav mūžīgs. Pēc kāda laika sākas tās atdzimšana, tās jūtības atjaunošanās — un tad sākas nenovēršamā bargā tiesa, kas tiesa par visiem sirdsapziņas paguruma laikā izdarītiem noziegumiem. Visnejūtīgākais noziedznieks — ja vien viņš nav psihopāts — agri vai vēlu atmostas no sava sirdsapziņas truluma un tad dārgi izpērk visus noziegumus. Viņa šķietamā laime tad sabrūk un izkūp kā migla, un pāri paliek tikai neapklusināmi sirdsapziņas pārmetumi.

Lai pasargātu sevi no šādas iluzoriskas laimes, kam seko smaga atmošanās, tāpat kā pēc apreibināšanas ar alkoholu nāk smagas paģiras — stāvēsim arvien nomodā par savu sirdsapziņu, neļausim tai notrulināties un pārklāties sārņiem! Kopsim un spodrināsim to! Tad būsim arvien pasargāti no nepatīkamās vilšanās un savu darbu smagas nožēlošanas.

Latvju tauta pieder pie tautām ar augsti izkoptu sirdsapziņu. Visas mūsu tautasdziesmas ir piesātinātas skaistāko atziņu kristāliem, un šajās atziņās stipras ir arī mūsu dvēseles, kaut gan tās pa daļai aptumšotas svešām, negatīvam ietekmēm. Ilgas pēc sirdsskaidrības jūtamas visu mūsu labāko rakstnieku darbos. Loti pareizi kādā savā darbā to uztvērusi Zenta Mauriņa, rakstīdama: „Vai vēl kāda tauta tik lielā mērā pazīst skaidrības ilgas kā latvieši?.. Krieviem skaists tas, kas sarkans, latvietim tas, kas skaidrs. To, kas reizē ir labs un skaists, latvietis apzīmē ar vārdu balts, un latviešu ilgas pēc baltām drānām ir skaidrības ilgas... Dziļa ir doma par to, ka baltums kā tikumiska vērtība nav mantojams, bet iegūstams tikai ar paša spēku ... Ilgas pēc baltām drānām vijas cauri visai mūsu literatūrai. Ja mēs no pašiem rakstniecības sākumiem līdz visjaunākajām dienām izlasītu vislabākās dzejas, tad tās varētu sakopot ar virsrakstu "Skaidrības ilgas"... Ne tas visvairāk ilgojas pēc skaidrības, kas visvairāk grēko, bet tas, kam vissmalkākā sirdsapziņa, kas grēku saskata jau tur, kur cits vēro tikai niecīgu pārkāpumu."

Ja nu tā — tad sargāsim, glabāsim un spodrināsim šo lielo vērtību vērtību, ko esam mantojuši no saviem senčiem! Neļausim sarūsēt tai bet izkopsim to vēl līdz lielākai pilnībai, jo tas arī mūs pašus un mūsu dzīvi ved pretim lielākai pilnībai!

Seko vienmēr un visur savas sirdsapziņas balsij! Tā nevils tevi nekad. Lai cik klusi skan viņas padoms — klausi tam!

Esi uzmanīgs pret visiem apsvērumiem un pierādījumiem, kas pretojas tavas sirdsapziņas balsij: šie pierādījumi mēdz būt tavu dzinu ietekmētie neobjektīvie slēdzieni.

Centies ietekmēt savas domas un jūtas arvien tai virzienā, kādā skubina tevi tava sirdsapziņa!

Neceri izvairīties no savas sirdsapziņas tiesas: tā tiesās tevi, kaut arī dažreiz pēc gadiem!

Attīsti un spodrini savu sirdsapziņu, lai tu jau laikus spētu izvairīties no visa, kas varētu vēlāk tevi sarūgtināt!

b. Iedziļinies sevī un mācies sevi veidot!

Iedziļinies sevī! Pazīsti sevi! To teicām jau grāmatas sākumā, un to jo sevišķi gribam uzsvērt arī te — runājot par sevis izveidošanu.

Vairums cilvēku, protams, pārliecināti, ka viņi sevī diezgan raudzījušies, un pazīst sevi pietiekoši labi. Patiesībā tā ir tikai tāda pavirša iepazīšanās ar sevi — vismaz 99 gadījumos no 100 cilvēki tomēr sevi nepazīst.

Padomā arī tu vienu acumirkli: vai tu pazīsti, piemēram, kaut savus raksturīgākos sejas pantus un kustības prieka, vienaldzības, uztraukuma vai dusmu brīžos? Vai pazīsti savus raksturīgākos izteicienus — vietā un nevietā? Vai daudzreiz nav tā, ka viens vai otrs pazina vērš tava paša uzmanību uz kādu raksturīgu parašu un tu pats par to brīnies, ka tev tāda paraša ir? Un ja nu tev pat tava ārējā seja ir tik sveša, tik neievērota, tad ko gan lai saka par tavu iekšējo seju. kuras saskatīšanai vajadzīga daudz lielāka uzmanība un nopietnība?!

Cilvēki domājas sevi pazīstam, bet sevis saskatīšanai viņiem parasti arvien pietrūkst vai nu laika, vai pacietības, vai pietiekošas uzmanības, vai arī — drošsirdības. Bieži vien liela dala no visa tā, ko cilvēks zina par sevi vai domā par sevi, nemaz nav viņa paša novērojumi vai atklājumi, bet — citu cilvēku novērojumi, domas un spriedumi par viņu! Citu cilvēku spriedumi un vērtējumi bieži vien pārvēršas paša spriedumos, bet cilvēks tic, ka tās ir viņa paša domas, ka tā ir neapšaubāma patiesība, ka citādi nemaz nevar būt. Sevišķi bieži tā ir ar cilvēkiem, kam nākas papilnam dzirdēt citu cilvēku glaimus un slavinājumus. Viņi pamazām sāk ticēt, ka tā tiešām ir, ko viņiem saka, un viņi sevi redz caur šo glaimu prizmu. Protams, tas, ko viņi redz, nepavisam neatbilst īstenībai, ir tikai iedomu tēls, un tādēļ viņus bieži vien dzīvē gaida tik rūgtas vilšanās. Bet tāpat iet arī cilvēkiem, kam nākas dzirdēt no citiem pārāk daudz pārmetumu un ironijas. Arī tie, ja viņi ir pārāk neaktīvi sevis vērošanā, nereti nonāk tik tālu, ka pilnīgi notic citu cilvēku noniecināmam vērtējumam un doma par sevi un savam spējām daudz ļaunāk, nekā tas īstenībā ir. Arī viņi sevis vietā faktiski redz tikai kādu iedomātu būtību, un visa viņu dzīve līdz ar to pārvēršas dažādās maldu gaitās.

Pārāk vāji sevi pazīst cilvēki! Pārāk maldīgos uzskatos viņi ir par sevi — vienalga, vai nu šie vērtējumi aiziet pārāk optimistiskos, vai arī pesimistiskos virzienos, vai vispār galīgi aplam attēlo faktisko stāvokli. Cilvēkiem parasti, kā jau minējām, „nav laika" ilgāk uzkavēties pie sevis — un tie apmierinās ar pavisam īsu skatu uz sevi; otrkārt, cilvēki ir pārāk pavirši un sekli sevis un savu īpašību novērtējumā. Ar to arī izskaidrojams, ka tik bieži cilvēki atklāj sevī tādus talantus un spējas, kādu viņiem nemaz nav. un dažreiz visu mūžu veltīgi nopūlas šo „talantu" izlietošanā vai piekopšana, ciešot vislielākās neveiksmes, bet tomēr vairs pat nemēģinot savus novērojumus un uzskatus revidēt. Tāpat, gluži pretēji — dažām, daudz spilgtāk izpaustām un izmantojamām īpašībām, cilvēki nepiegriež ne mazākās uzmanības un nepakustina ne mazo pirkstiņu tai virzienā, kur viņus gaidītu sekmes.

Paši cilvēki sevis novērošanā un novērtēšanā ir jau pavirši, un visa apkārtne viņiem šo paviršību vēl tikai pavairo un padziļina. Jau vecāki sāk saskatīt savā bērnā dažādas viņā gaidītas, bet neeksistējošas vai vāji attīstītas īpašības un gan ar uzslavām, gan pamudinājumiem arī bērnam iepotē tādus pašus uzskatus. Vēlāk tās pašas vai kādas citas tieksmes un spējas viņā saskata rotaļbiedri un draugi, un tā cilvēks visu mūžu iet, tā sakot, no rokas rokā, no viena vērtējuma otrā, reti kad varēdams pats iegūt savu īsto, neviltoto, no ārienes neietekmēto novērtējumu. Reti kad cilvēks ir un kļūst tas, kas viņš patiešām ir un kam viņam vajadzētu būt — pa lielākai daļai viņš ir citu un savu iedomu auglis.

Ja nu tā iet ar sevis atklāšanu — tad ko gan lai saka par sevis izveidošanu? Kas gan var iznākt, ja no ūdens sāks kult sviestu, vai no maizes mīklas dedzināt traukus? Cilvēki tomēr no sevis loti bieži veido to, kam viņos nav ne mazākā pamata, nekādas piemērotas izejvielas. Vēl mazāk tie apzinās, kas īsti viņos visvairāk būtu attīstāms un veidojams. Tā iznāk, ka pa lielākai daļai viņi attīsta taisni to, kas visvairāk bija apslāpējams un atstāj pilnīgā novārtā to, kas visvairāk bija veicināms. Tā iznāk, ka cilvēki rakstura vietā attīsta tikai tādu dzīves glumumu, stipras gribas vietā stipras iegribas, pašsavaldīšanās un atturības vietā dažādas iekāres un vēlēšanās, izturības un drosmes vieta tikai mīkstčaulību un nedrošību-.. Tā iznāk, ka stipru Uti drošsirdīgu cilvēku vietā, kas varētu būt savas laimes kalēji, iznāk tikai nožēlojami likteņa vergi!

Tev tomēr atvērti arī citi celi! Ej tos! Topi stipra rakstura cilvēks un — laimīgs cilvēks! Bet šis ceļš iet caur tevi pašu: tas sākas tevī pašā! Tev jāsāk visas savas gaitas ar koncentrētu, nopietnu, neatlaidīgu iedziļināšanos sevī! To nepanāksi, šad un tad atlaidies uz dīvāna un dažus acumirkļus pasapņojis par savu nākotni. To nepanāksi, pastaigādamies pa bulvāri un pārdomādams savu dzīvi, tai pašā laikā arī skatu logos vai garāmgājējos raudzīdamies. Iedziļināšanās sevī prasa lielāku vientulību! Gan sabiedrība ir tā, kas tevi slīpē un audzina un var dot tev loti daudz, tomēr visam tam maz būs vērtības, ja tai pašā laikā tu neatradīsi iespējas būt pietiekoši ilgu laiku arī pilnīgi viens pats ar sevi. Tikpat nepieciešama kā sabiedrība — un pat vēl vairāk nepieciešama — ir vientulība!

Vientulība, iedziļināšanās sevī — lūk, īstais izejas punkts, no kura var sākties lieli darbi un lielu cilvēku ceļš, jo vienīgi vientulība var katru cilvēku padarīt patiešam lielu — viņu pašu un viņa domas. Ja tagad apkārt sev redzam cilvēkus, kas lauztin laužas dzīvē un lielos amatos, tikko viņu garīgā bagāžā iesaiņoti pāris domu graudi; ja redzam cilvēkus, kas, sevis vēl neatklājuši, grib atklāt dažādus brīnumus citiem — tad nebrīnīsimies, kāpēc tik sekli kļūst sabiedriskie ūdeni, kāpēc ir tik daudz vārdu un tik maz domu, kāpēc ir tik daudz dzīvot gribētāju un tik maz dzīvot varētāju!

Neskaties šajos bēdīgos paraugos — tur tev nav ko mācīties! Labāk vērs savu skatu atpakaļ un paskaties, kā tapa priekš vairāk tūkstošiem gadu lieli gari, kas dzīvo vēl šodien. Ko darīja Kristus, pirms viņš kļuva lielais mācītājs? Viņš pavadīja 40 dienas un 40 naktis — tuksnesī. Tuksnesī vai vismaz vientulībā auguši arī citi lielie gari un viņu lielās domas. Šo ceļu gāja Zaratustra, to gāja indiešu filozofi, vientulību vienmēr meklēja arī lielais grieķu prātnieks Sokrāts un daudzi citi īstie dzīves mākslinieki. Pitagorieši un stoiķi, kas dzīvoja ap Kristus laiku, ieteica ikvienam neiziet pāragri „uz dzīves lielceļa", bet pavadīt vispirms kādu laiku vientulībā. Jau pieminējām ari Gētes bēgšanu no Veimāras: tikai pēc šīs bēgšanas viņš pilnīgi sevi atrada un nodibināja savas dvēseles kārtību un harmoniju, kas padarīja viņu par lielu dzejnieku un dzīves mākslinieku. Tāpat tas bijis ar visiem lieliem gariem.

Seko arī tu šiem paraugiem! Kaut vienreiz mūžā uzmeklē vientulību, lai iedziļinātos sevī, lai atrastu sevi un lai izprastu savus ceļus. Vēl labāk būtu, ja katru gadu tu uzmeklētu šo vientulību, lai atkal un atkal pārvērtētu un pārbaudītu sevi un savus ceļus, bet vismaz reizi būt tikai pašam ar sevi — tas ir vairāk nekā nepieciešami.

Tuksnešu mums nav — un nav arī katrā ziņā vajadzīgs tuksnesis! Mūsu dabai un raksturam ir daudz tuvāka meža un pļavu vientulība — un atrast tādu ikvienam no mums ir iespējams. Tur, mežu vai pļavu klusumā, mēs varam ikviens vislabāk atrast sevi.

Dažs jautās — kādēļ katrā ziņā vientulība jāmeklē mežā vai pļavā vai jūrā vai tuksnesī? Kāpēc to nevar atrast arī kaut kuras istabas četrās sienās? Zināmos apstākļos tiešām šo vientulību var dot arī četras istabas sienas, bet — tikai zināmos apstākļos, un arī tad tā nebūs tik pilnīga kā vientulība dabā. Pamatnoteikums vientulībai, kas domāta sevis izprašanai un sevis veidošanai, ir — pirmkārt, tai jābūt pilnīgai, jeb tādai, ka nekas neatrauj mūsu uzmanību no sevis. Otrkārt, tai jābūt ilgstošai, jo pāris stundās cilvēks nevar panākt nopietnu iegremdēšanos sevī. Treškārt, tai jābūt tādai, kas rada zināmu attālumu starp mums un pasauli, kurā mēs dzīvojam, tātad dod iespēju gara acīm skatīt to no zināma attāluma. Vislabāk šiem apstākļiem atbilst mežu vientulība, kuras spirdzinātāju ietekmi pastiprina vēl dabas tiešais dziļais iespaids.

Atstājis tālu aiz sevis to dzīvi un dzīves kņadu, kādā tu atradies, paskatījies uz visu to no savas vientulības, no zināma attāluma, tu būsi pārsteigts, cik citāda izskatīsies visa šī dzīve! Cik sīkas kļūs tās rūpes, kas vēl vakar tev likās tik lielas un svarīgas; cik niecīgas tās kaislības, kas tur tā plosa cilvēku; cik pārspīlēti visi tie uztraukumi un "dvēseles sāpes", par kurām tur runā cilvēki; cik mazvērtīgas visas tās vērtības, kuru dēl tur tā cilvēki sacenšas, būdami gatavi cits citu pat iznīcināt! Un kad tu būsi padomājis vēl ilgāk — tu smiesies par tām laužu intrigām, kas vēl aizvakar tev likās tik svarīgas; par tām svinīgām sejām, kādām cilvēki dara pavisam banālas lietas; par to nemitīgo kņadu, kurai tik maz jēgas. Jo vairāk tu pārdomāsi visu to dzīvi, no kuras tu uz brīdi esi izrāvies, jo spilgtāk tu ne vien izpratīsi, bet arī izjutīsi to malduguņu mazvērtību, kuru dzenāšanu tik daudzi cilvēki un arī tu pats uzskatīji par laimes gūstīšanu. Un ja vēl tu ciešāk ieskatīsies tai dzīvē, kas norit mežā, un naktī paraudzīsies uz brīdi bezgalīgās zvaigžņu pļavās — pasauļu pasaulēs, kuru starpā zeme ir tikai niecīgs puteklītis — cik niecīgs paliks tas šaurais loks un visi šai lokā ietvertie pārdzīvojumi, kas tavās acīs vēl nesen likās stāvam visa centrā! Kas ir vairs tie prieki un uztraukumi, tās sāpes un bēdas, kas kvēlo tur — jūtot še lielo bezgalības elpu?! Kas cilvēka dzīve un visas ikdienišķās "svarīgās" problēmas tās lielas problēmas priekšā, kas te tev atklājas?!

Vientulība palīdzēs tev sagraut tās pasaules "lielumu", kurā tu dzīvoji, tās elkus, kurus tu pielūdzi. Vientulība atņems šai tikko atstātai pasaulei visas tās "burvības" un varenību, svarīgumu un nepieciešamību, ko tu viņai, pats vēl tajā cieši ieslēgts, vispārējā kņadā ierauts, esi piedēvējis. Šeit, vientulība. tu mazliet mācīsies skatīt pasauli tādu, kāda tā ir, ne vairs tādu, kāda tev viņa parasti izliekas.

Tev jāsagrauj še tā iedomu pasaule, kurā tu līdz šim esi dzīvojis. Bet ne tādēļ, lai līdz ar to satriektu arī pats sevi. Ne tādēļ, lai arī pats sevi tu pārvērstu niecīgā puteklītī, kura dzīve ir kā vēja pūsma, kas izgaist gaisos, neatstājot nekādu pēdu. Tev jāsagrauj tā iedomu un malduguņu pasaule, kurā tu līdz šim esi dzīvojis — bet ne tādēļ, lai pārvērstos pesimistā, kam visa dzīve zaudē jēgu un nozīmi. Nē — taisni otrādi: tev jāsagrauj savu iedomu pasaule, lai padarītu sevi stiprāku un lielāku, nekā šai pasaulē tu līdz šim biji! Un arī to tu vislabāk panāksi še — lielajā vientulībā.

Tu redzēsi ap sevi putnus un meža dzīvniekus un redzēsi, kāds prieks izskan viņu dziesmās un katrā viņu kustībā. Tu redzēsi, ar kādu dedzīgu neatlaidību katrs dara savu darbu, kaut gan starp viņiem nav ne pirmās, ne divdesmitās kategorijas ierēdņu, nav avansēšanas un ordeņu, nav aplausu un uzslavu, nav pavēļu un pamudinājumu. Kas tad dod to prieku, kas izpaužas viņu dziesmā un katrā viņu kustībā? Vai ne pati dzīvība, savu spēku atraisīšana, par ko jau runājām? Prieks ir visur, kur kāds to jūt, un lai to varētu just, nevajag ne lielu bagātību, ne slavas, ne varas, ne daudzu citu to lietu, bez kurām mēs, cilvēki, parasti neprotam vairs prieka just.

Jo vairāk un uzmanīgāk tu raudzīsies apkārt dabā un atkal pats sevī — jo skaidrāks tev kļūs lielais dzīves un laimes noslēpums: dzīve dod tikai to, ko jūtam, un dzīve Ir tāda. kādu to jūtam. Un arī tas, kā jūtam, atkarājas — no mums pašiem. Pasaule tātad ir tāda, kādu to gribam just!

Lūk, visu, kas apkārt mums. varam izjust tā vai citādi. Putna dziesma mūs var padarīt priecīgus vai skumjus, atkarībā no tā, kādām domām mēs ļaujam atraisīties šās dziesmas ietekmē. Raugoties skaistā ziedā, mēs varam modināt sevī vai nu skumjas par to. ka rīt vai parīt šis zieds būs jau novītis, vai arī prieku par to, ka pumpurs izplaucis tādā skaistā ziedā. Un arī raugoties bezgalīgās tālēs — neaptveramās zvaigžņu pasaulēs, varam radīt sevī prieku par pasaules skaistumu un brīnišķo harmoniju, vai arī skumjas par savu niecību šai lielajā pasaules telpā. Tātad: lai cik liela ir bezgalība, lai cik sīki un nevarīgi mēs it kā tajā esam — mūsos tomēr ir spēks, kas padara mūs lielus šai visumā. Mēs varam izjust visu sevī un apkārt sev. visu tuvo un bezgala tālo tā, kā to gribam. Pasauli sevī un apkārt sev mēs varam izjust tā, kā to gribam.

Ja nu tā, tad kādēļ mums radīt sevī sāpes un ciešanas, neauglīgu nemieru un veltīgas vēlēšanās? Kādēļ necelt savu dzīvi tā, lai tā būtu priecīga un gaiša kā putna dziesma mežā, harmoniska kā visa pasaule, dziļa un mūžības elpas pilna, kā zilās tāles?! Kādēļ būt tik nevarīgam ārējo apstākļu vergam, ja mūsu dvēselē ir spēki, kas var mūs pacelt pāri šiem apstākļiem — par spīti tiem, just tā, kā mēs gribam just!

Lielā vientulība un iedziļināšanās sevī var visai tavai dzīvei dot stiprākus pamatus, var dot tev iespēju ciešāk un drošāk iekļauties mūžības ritmā. Aptvert ar prātu visa iesākumu un galu, dzīves jēgu un nozīmi — nav iespējams. Šī nespēka apziņa — ka nevar izprast visa būtību — daudzkārt padara cilvēku nedrošu, nemierīgu vai pat dziļi nelaimīgu. Bet paskaties ciešāk sevī un apkārt sev: notikumu mūžīgo gaitu tu tomēr vari saskatīt. Ir tikai viena pati bezgalība un divi tās virzieni, kas bijuši un ir un, acīmredzot, arī būs, no mūžības uz mūžību, cauri gadu tūkstošiem un pāri tiem — haoss un kārtība, tumsa un gaisma, ienaids un mīla, mokas un svētlaimība, elle un debesis.

Cik vien tālu sniedzas atpakaļ mūsu skats cilvēces vēsturē, mēs redzam: no tumsas un haosa sācies cilvēces, visas pasaules garais ceļš, kas ved to pretim arvien lielākai pilnībai, mūžīgai gaismai un dievišķīgai kārtībai. Cilvēku miljoni ir jau nākuši un ir svārstījušies starp šīm divām bezgalības malām, gan paceldamies augšup pretim debesīm, kur valda 199 mūžīga diena, kartība, mīla un svētlaimība, gan slīdēdami atkal lejup, pretim ellei, kur valda haoss, ir mūžīga tumsa, mokas un naids.

Kā viļņos šais divos virzienos šūpodamās, cilvēce ir gan cēlusies, gan grimusi, gan atkal cēlusies savā ceļā no tumsas un haosa pretim gaismai un kārtībai. Miljoni cilvēku ir jau nākuši un gājuši, ir dzimuši un miruši, un no jauna dzimst, lai katrs par sevi un visi kopā ietu šo mūžības ceļu. Un ikviens no šiem miljoniem — kā šodien, tā vakar, tā pirms tūkstošiem gadiem — ir nesis sevī to dievišķo dzirksteli, kas izrāvusi viņu no tumsas un neziņas un cēlusi pretim visam gaišajam, visam labajam, pretim lielākai pilnībai, augšup — tuvāk viņa debesīm. Gan cilvēka spārnus — viņa garu bieži žņaudz miesas važas, kavēdamas viņu tā lidojumā, tomēr gara uzvara kļuvusi arvien redzamāka.

Ir nākuši pasaulē daudzi spēcīgi gari, kuros gaiši kvēlojusi dievišķā uguns, kas pacēlusi viņus straujā lidojumā pretim saulei.

Tie ir bijuši lielie domātāji un pravieši, kas uzminējuši šo mūžības ceļu un iedeguši spožas idejas, kuras kā bākas cauri gadsimtiem rādījušas cilvēcei ceļu augšup.

Tie ir bijuši lielie zinātnieki un izgudrotāji, kas cēluši cilvēka garu pāri matērijai, kas centušies pārvērst viņu no apstākļu verga apstākļu valdniekā. Tie ir bijuši lielie cīnītāji, kas, ciezdami un mirdami lielo ideju dēj, ir mācījuši atzīt un izprast svētlaimību, ko dod kalpošana lielai idejai.

Jau daudzi, daudzi ir bijuši — gan bagāti, gan nabagi, gan dziļi izglītoti, gan vienkārši ļaudis — kas mācījuši mīlēt un uzupurēties. Paši paceldamies pretim gaismai un pilnībai, viņi aizrāvuši sev līdz — augšup — tūkstošus.

Bet ir arī bijuši kaisli un spēcīgi raksturi, kas. izdziestot viņu sirdī dievišķai dzirkstelei, ar visu savu pirmatnējo miesas smagumu krituši atpakaļ lejup —pretim tumsai un haosam — arī aizraudami sev līdz tūkstošus.

Tie ir bijuši rupja materiālisma un naida pravieši, patmīlīgie, varas kārie despoti, zemu iegribu un instinktu vergi, kas samaitājuši un izpostījuši tūkstošu cilvēku dzīves un dažreiz atsvieduši par vairākiem gadsimtiem atpakaļ visu cilvēci.

Cilvēces ceļš nav bijis taisna, nepārtraukta taka, bet mūžīgu vilnu ceļš: tā gājusi augšup, gan celdamās, gan atkal grimdama. Un tāpat reta cilvēka ceļš ir bijis taisna, nepārtraukta taka: gan mīla ir pārvērtusies naidā, gan svētlaimība izdzisusi mokās, gan dienai sekojusi nakts; gan atkal naidā ir dzimusi mīla, mokās — svētlaimība, jauna diena uzaususi pēc nakts, līdz cilvēks pakāpienu aiz pakāpiena ir cēlies augšup, pretim savām debesīm, vai grimis atpakaļ arvien dziļākās mokās un tumsā. Ir tikai divi šie virzieni — pretim laimei vai mokām, un katram cilvēkam dota iespēja iet vienu vai otru no tiem.

Vai tas neizskaidro arī ikvienā cilvēkā mītošās laimes ilgas? Un vai tas neizskaidro arī, kāpēc visdziļāko, vispaliekošāko laimes izjūtu cilvēkam dod ceļš uz pilnību, mīlu, gaismu, sirdsskaidrību?! Šo ceļu iedams, cilvēks vispilnīgāk iekļaujas visas pasaules mūžīgā gaitā no tumsas un haosa pretim gaismai un kārtībai — un jo lielāka ir šī saskaņa, jo pilnīgāka ir cilvēka laimes izjūta.

Visas mūžības mīklas ar prātu mums neatminēt. Bet mūsu dvēsele pacel mūs pāri prāta robežām un dod iespēju ticēt dievišķai kārtībai, kas valda visas norisēs, dod iespēju droši paļauties šai kārtībai un izjust ceļu, kas mums ejams, kas ved mūs augšup — pretim pilnīgai laimes izjūtai. Kāds cits atrisinājums tad mums vēl vajadzīgs? Tāpat kā skaistu mūziku mēs varam baudīt, izjūtot lielāko prieku un pacilātību, kaut gan nezinām tos dziļākos iemeslus, kāpēc dzirdētas skaņas rada mūsos tādu iespaidu, tā varam baudīt dzīvi, izjūtot dziļāko prieku un laimi, kaut arī paliek neatrisināti jautājumi, kāpēc īsti dzīve dod mums šās izjūtas, kas īsti pati dzīve ir un kas esam mēs paši. Mūsu varā ir vai nu ticēt dzīvei vai neticēt, laimīgam būt vai nelaimīgam, izjust pasaules būtību ar dziļāko mieru un paļāvību vai arī mocītāja nemieru. Tad kāpēc būt neprātim, kas ticības vieta izšķiras par neticību, laimes vieta izvēlas mokas un paļāvības vietā — šaubas un nezinu!?

Lielajā vientulība varam, ja vien gribam, sagraut tos maldu teļus, kas mūs tik cieši saistījuši mūsu ikdiena, padarot tik nevarīgus, seklus un vājus; kļūt spēcīgāki gara un atrast arī stiprus pamatus un nešaubīgu pārliecību dzīvei. No šejienes tātad sākas sevis izveidošana tālākai dzīvei. Caur jauno atziņu prizmu paraugoties savā līdzšinējā dzīvē, saskatīsim, cik daudzām iedomām esam tur padevušies, cik daudz kas mūsos un ārpus mums ir pavisam citāds, nekā tas likās. Saskatīsim arī visu to patiesi vērtīgo sevī, kas kopjams un stiprināms, lai, atgriežoties atkal dzīve, tai dotu pavisam jaunu virzienu. Arī visu to, par ko esam runājuši šajā grāmatā — par īstiem ceļiem uz laimi, atraisot savus spēkus, izceļot visu pozitīvo un pārvarot negatīvo un tā tālak. — šeit mēs ne tikai labāk aptversim, bet arī izjutīsim, jo tā apkārtne, kas parasti mūs atrauj daudz ko līdz galam izdomāt un izjust, še mūs vairs netraucēs.

Lielā vientulība palīdz cilvēkam ne vien labāk un pilnīgāk iedziļināties sevī, bet arī vispār labāk koncentrēties, kas ir viens no galveniem sevis izveidošanas līdzekļiem. Daudzas, pārāk daudzas neveiksmes dzīvē mēs ciešam vienīgi koncentrācijas spēju trūkuma dēļ. Mēs esam tik pavirši savās domās un jūtās, savos spriedumos un darbos, ka tie mūs neizbēgami ved vai nu pie neveiksmēm vai sīkiem sasniegumiem, kas mūs neapmierina. Tādēļ ir tik dabīgi, ka, ķeroties pie sevis veidošanas, mums jāpiesavinās vispirms koncentrēšanās māka. Angļu filozofs Emersons loti dibināti saka: „Dzīves labklājība galvenām kārtām atkarīga no labas koncentrācijas, bet viss ļaunums no izklaidības."

Koncentrēšanās ir savu domu, jūtu, prāta, uzmanības, jutekļu sakopošana vienā noteiktā virzienā, noteikta mērķa sasniegšanai. Augstas koncentrēšanās spējas panākamas ar sistemātiskiem vingrinājumiem. Ieteicams, piemēram, vingrināties savu novērošanas spēju attīstībā — koncentrējot visu savu uzmanību pie zināma, noteikta priekšmeta, cenšoties iegaumēt visas tā īpašības, saskatīt to visos sīkumos. Ir liela starpība, ko ieraudzīsim un atcerēsimies, apskatot vienu un to pašu priekšmetu paviršu, izklaidīgu skatu, un kāds šis priekšmets mums parādīsies, skatot viņu koncentrētu skatu. Tāpat varam vingrināties koncentrēt savas domas vienā virzienā — neļaut tām pārlēkt no viena priekšmeta uz otru, bet ilgāku laiku palikt tikai pie viena priekšmeta. Arī mūsu domu spēks šai gadījumā būs nesalīdzināmi asāks nekā ir parasto domu spēks. Tāpat stipri pieaugs izjūtu spilgtums, ja mēs ievingrināsimies tās koncentrēt.

Šie atsevišķie vingrinājumi atvieglos mums vispārēju koncentrāciju, kas nepieciešama kāda lielāka mērķa sasniegšanai. Arī sevis izveidošana ir tāds liels mērķis, ko sekmīgi sasniegsim vienīgi tad, ja pratīsim koncentrēties pie šā mērķa. Lai to panāktu, jākoncentrē vispirms sava uzmanība, savas domas, sava griba pie šā mērķa. Jārada interese sasniegt šo mērķi, jāatgādina sev, ko mums šī mērķa sasniegšana var dot. Lai koncentrēšanās varētu būt intensīvāka, viss ceļš uz lielo mērķi sadalāms atsevišķos posmos, pie kuriem tad iespējams pakāpeniski saistīt visu uzmanību un spējas. Noteikti izšķiroties par mērķi, sekojot tam, jāatmet katras tālākas šaubas un svārstīšanās, jāizsargājas arī no visām nevēlamām blakus ietekmēm un no savas uzmanības novirzīšanas uz citiem priekšmetiem. Griba, ticība, koncentrācija — tie ir katra uzvarētāja drošākie sabiedrotie.

Jo biežāk apstākli tev to atļauj — meklē vientulību, lai iedziļinātos sevī, lai mācītos izprast sevi. lai nostiprinātu savas dzīves dziļākus pamatus, lai mācītos koncentrēties un veidot sevi iegūto atzinu virzienā! Ja tev nav izdevības izrauties no ikdienas dzīves uz kādu ilgāku laika sprīdi — izmanto arī tās iedziļināšanās iespējas, ko tev atļauj parastie apstākli. Ieslēdzies vismaz savā istabā, lai neviens tevi nevarētu traucēt, un mēģini kādu laiku redzēt un skatīt tikai sevi. Skaties sevī drošsirdīgu skatu! Nemēģini sev neka noslēpt vai kaut ko nepamatoti attaisnot! Tā ir īsredzīga taktika, kas tevi pie mērķa nevedīs. Esi šajās vientulības stundās nesaudzīgs prokurors, kas atklāj visus pārkāpumus un trūkumus! Koncentrēšanos sevī veicina savu kļūdu rakstiska iztirzāšana vai uzrakstīšana, kas daudzkārt stipri atvieglo savu īpašību atklāšanu.

Esi tātad stingrs prokurors, bet arī taisnīgs prokurors. Meklē savas kļūdas, nevis lai sevi iznīcinātu, bet gan lai sevi labotu. Un mācies vienā laikā atrast ne vien savas kļūdas, bet arī visus savus pozitīvos spēkus, lai tos pēc tam jo vairāk izceltu un izveidotu, tā pārvarot savas kļūdas arī savu pozitīvo spēku izcelšanas ceļā!

Meklē vientulību, lai iedziļinātos sevī! Vientulības brīži padarīs asāku tavu prātu, dziļākas tavas jūtas un stiprākus tavus iekšējos spēkus!

Meklē vientulību, kas var būt pilnīga un ilgstoša un rada zināmu attālumu starp tevi un pasauli! Tikai tādā vientulībā tu saskatīsi pasaules un sava paša īsto seju un īpašības.

Iedziļinies sevī, lai sagrautu to iedomu pasauli, kādā tu esi dzīvojis, lai paceltos pāri šauram lokam, kas tevi iežņaudzis, lai padarītu sevi stiprāku un lielāku!

Iedziļinies sevī, lai pārliecinātos, ka pasaule ir tāda, kādu to jūtam, un var būt tāda, kādu to gribam just!

Iedziļinies sevī, lai atrastu savai dzīvei stiprākos pamatus, kas dotu tev iespēju ciešāk iekļauties mūžības ritmā! Mācies ticēt dzīvei, paļauties uz dievišķo kārtību, izjust laimi!

Mācies koncentrēties — tas ir viens no galveniem līdzekļiem sevis izveidošanai!

Meklē vientulību arvien, lai vienmēr sevi no jauna pārbaudītu, atrastu un novērstu savas kļūdas un izceltu visus pozitīvos spēkus, kas tevī mīt! vientulība un nogremdēšanās sevi ir tas izejas punkts, no kura sākas sevis izveidošana.

c. Izkop ticību sev!

Ticība — cilvēka drošākais sabiedrotais ceļā uz laimi, bet parastākais viņa pavadonis tomēr ir — Šaubas! Cilvēks pieradis šaubīties par savām spējām, par savu laimi, pat par savu mērķi — kā gan šādā šaubu atmosfērā var dzimt panākumi?

Kas nepratīs savas šaubas pārvērst ticībā — tam pat vislabākās spējas maz ko dos. Spējas bez ticības tām ir tikpat kā vējdzirnavas bez vēja. Jau Kristus teica: „Ja jūsu ticība būtu kā sinepju graudiņš — nekas jums nebūtu neiespējams." Cits, jaunāku laiku, gribas un ticības spēka paudējs Ibsens saka: „Kas pats sev uzticas, kas uz sevi uzņemto uzdevumu tur par veicamu, tas gūs uzvaru; mazdūšīgajam un šaubīgajam jāiet bojā. Ticiet paši sev, un jūs būsit glābti!"

Painteresējies par to cilvēku gaitām, kas savā mūžā veikuši lielus darbus! Vai tās ir bijušas tikai lielas spējas, kas palīdzējušas viņiem šos darbus veikt? Arvien viņos bijusi arī stipra pašpārliecība, ticība sev un savam mērķim — un šī ticība ir novedusi viņus pie uzvarām.

Tātad — izkop ticību sev! Bet arī tas ir darāms ar prātu un apdomu, lai neiznīcinātu pat to ticības dīglīti, kas katrā cilvēkā ir. Daudzreiz cilvēki, ķerdamies pie ticības izkopšanas — tikai pavairo savas šaubas un neticību.

Tu neizkopsi ticību, bet tikai iznīcināsi, ja iedomāsies — es ticu sev, un tūlīt bez apdomāšanas ķersies pie lietām, kas tev nav pa spēkam. Tik lielu ticību ar vienkāršu iedomāšanos vien nevar iegūt, lai uz reiz varētu darīt brīnumus. Arī ticība nav nekāda brīnumpuķe, kas izplaukst vienā jaukā acumirklī, bet ir spējas, kas izaug lēni un pakāpeniski, to rūpīgi kopjot un audzējot.

Ar to vien nepietiek, ja tu atgādināsi sev: es ticu sev — lai veiktu jau visu. Tas būtu tas pats, it kā ja tu teiktu — es esmu stiprs — un mēģinātu tūlīt pacelt akmeni, kādu cel tikai stiprinieki. Lai šādu akmeni paceltu, ilgi jāvingrina arī savi muskuli, līdz tie būs tik spēcīgi un spraigi, ka varēs izvest tavu nodomu. Pieķēries pie liela akmens bez sagatavošanās, tu tikai sabojāsi savu veselību un paliksi kaunā.

Tātad stiprini savu ticību, vingrinādams to! Nesāc nekādus riskantus, vieglprātīgus eksperimentus ar savu ticību. Nesaki sev tūlīt pirmā dienā: „Es ticu, ka, sākot ar šodienu, es pārvarēšu visas savas vājības; es ticu, ka savu darbu šodien beigšu ar vislabākajām sekmēm un tā tālāk." Tā sākdams savas ticības izkopšanu, tu viņu nobeigsi vienā diena, jo vakarā tu redzēsi, ka tava ticība nav tomēr spējusi to veikt, ko tu no tās sagaidīji.

Bet tici tam, ko jau esi veicis un vēl mazliet virs tā! Tici savām spējām, kas jau parādītas — un vēl mazliet virs tām. Tas vienmēr ir iespējams. Un tad nu nekavējies darbā arī pierādīt, ka tas tiešām ir bijis iespējams. Tad savu ticību būsi attaisnojis un līdz ar to arī stiprinājis. Jo vairāk būs šādu atkārtojumu, jo vairāk būs šādu piepildītu faktu — jo ticības spēks augs pats no sevis un, veicinādams darbu, celsies augšup līdz ar to. Ticība nedrīkst būt nekas, kas lidinās kaut kur augstu virs zemes — tās ceļš iet kopā ar darbu, mazliet vienmēr augstāk par to. Tāda ticība vienmēr būs spēka pilna un nesīs cilvēku vienmēr augstāk, palikdama arī pati arvien spēcīgāka.

Saprātīgi izmanto arī visus citus apstākļus un paņēmienus, kas var sekmēt tavas ticības nostiprināšanos! Mācies saskatīt savus panākumus ikdienas darbā, redzēt, ka vienu vai otru uzdevumu tu veic ne vājāk kā daudzi citi vai pat labāk — šis atklājums un apzina stiprinās tevi arī citos darbos un uzdevumos!

Katrā ziņā atsakies vaidēt par savām neveiksmēm un klāstīt tās citiem: tā tu tikai ierodi pārspīlēt savas neveiksmes, sāc ticēt arī pats šiem pārspīlējumiem, tātad nokauj paļāvību saviem spēkiem un vēl — lieki izšķied savu enerģiju vaidēšanā! Cieti klusu, piedzīvojis neveiksmi, vai vēl labāk — apsver tās cēloņus un labi padomā, kā otrreiz novērst šādu neveiksmi.

Izvairies arī no citu vaidētāju sabiedrības! Ir tādu laužu kategorija, kas savu mūžu pārvērš vaidēšanā par saviem apstākļiem, savām nelaimēm un neveiksmēm, par visa niecību un nevērtību — un šādu laužu sabiedrībā pat dedzīgākais cilvēks var tā saindēties, ka arī viņš nekam vairs neticēs un arī viņu sāks visur piemeklēt neveiksmes.

Izturies aukstasinīgi pret tava darba kritiķiem! Mācies no lietišķās kritikas, kā darbs darāms labāk, bet neuztraucies par kritizējumiem, kuru nolūks ir tikai noniecināt tavu darbu.

Stiprini ticību sev arī iedvesmas ceļā. Pārliecini sevi, ka tu vari to veikt, ko esi uzņēmies veikt. Iedomājies, cik daudz spēj cilvēks lielu briesmu vai izmisuma brīžos; vai arī — atrazdamies hipnozes stāvoklī. Tātad cilvēkā ir lielākas spēju un spēka rezerves, nekā parastos apstākļos tās izpaužas un novērtē, un zināmi apstākli var visas šās rezerves laist darbā! Tādi apstākli, kā redzam, var būt dažādi afekti, bet tie var būt arī — tava griba! Tātad vajag gribēt un ticēt — un tu spēsi! Tikai, kā jau teicām; neprasi no sevis pārāk daudz, lai tava ticība nesalūztu!

Ticība ir it kā spārni, kas cilvēka spējas ceļ augstāk un augstāk, bet taisni tādēļ starp šiem spārniem, jeb ticību un spējām vajag būt samēram. Dod spārniem iespēju augt, bet nesalauz tos! Tad kādreiz šie spārni spēs nest nastas, kas priekš kāda laika vēl būtu likušās nepanesamas. Tad ticība spēs darīt, salīdzinot ar to, kas kādreiz bija brīnumus.

Izkop ticību sev, jo tā ir drošākais palīgs tavam spējam!

Izkop savu ticību ar apdomu, neprasīdams no tas pārāk smagus uzdevumus! Stiprini savu ticību, sistemātiski to vingrinādams dienu no dienas, atbalstīdams to darbiem!

Atturies vaidēt par savam neveiksmēm vai klāstīt tās citiem — tas tevi tikai vājina!

Izvairies no vaidētajiem — tie saindēs arī tevi, un izturies aukstasinīgi pret tava darba paļātajiem! Ievēro tikai lietišķu kritiku un — mācies no tās!

Stiprini savu ticību iedvesmas ceļā! Atgādini sev, ko var cilvēks, kad tā spēki kādu ārēju apstākļu dēl atraisās pilnīgos apmēros! Pārliecini sevi, ka tevī ir spēka rezerves, kuru pietiks nodoma piepildīšanai — vajag tikai gribēt!

d. Nostiprini labas parašas!

Atceries arvien, ko jau teicām: sevis izveidošana nav vienas dienas darbs! Neesi pārāk straujš, neuzliec sev pārāk smagas nastas! Tā tu tikai salauzīsi savus spēkus, un tavs labais nodoms beigsies ar neveiksmi. Ej uz priekšu soli pa solim, sākdams ar vieglāko un pāriedams uz grūtāko; pakāpeniski, bet toties neatlaidīgi! Tad sekmes būs drošas!

Labu parašu nostiprināšana ir viens no tiem pirmajiem soļiem, ar ko vari sākt sevis izveidošanu. Šis uzdevums neprasa no tevis pārmērīgas pūles, bet tomēr prasa neatlaidību, izturību un sistēmu. Tas jau ievērojami izkops tavus darba paņēmienus. Pirmie panākumi nostiprinās arī ticību sev un sagādās prieku, kas mudinās turpināt sevis izveidošanu. Bet labu parašu nostiprināšanai ir vēl daudz lielāka nozīme — labu parašu izkopšana ir stiprs pamats visam tālākam sevis izveidošanas darbam. Kas būs iemācījies izveidot sevī labas parašas — tas viegli piesavināsies visas sevis izveidošanas augstākās mākas. Iegaumē gudros vārdus: „Sēj darbu — sēj raksturu — pļausi laimi."

Daudzas lielas personības ir sagatavojušas sevi dzīvei, sākdamas tieši ar labu parašu izkopšanu.

Labu parašu izkopšana iet divos virzienos: labu parašu izkopšanā un ļaunu parašu izskaušanā. Darba lauks — loti plašs, jo ļauno parašu ikvienam ir papilnam, bet labo parašu skaits, ko iespējams un ieteicams piesavināties, ne mazāk. Darbs katrā ziņā jāpadara sistemātisks: neizšķiežot savu enerģiju un uzmanību tūlīt uz visām pusēm, vai lēkājot no vienas parašas izkopšanas uz otru un atkal atpakaļ, bet pakāpeniski izveidojot zināmas noteiktas parašas, kamēr tās tiešām kļūst par parašām — par īpašību, kas, tā sakot, ir jau mums „miesa un asinīs". Lai darbs būtu plānveidīgs un sistemātisks, var ieteikt vest īsu dienas grāmatu ar uzdevumiem un atzīmēm par viņu izpildījumu.

Tikai vēl reiz ievēro: sākt bez pārspīlējumiem! Izvēlēties vispirms nevis vienu no grūtākiem, bet vienu no vieglākiem uzdevumiem un pakāpeniski pārej no vieglākiem uzdevumiem uz arvien grūtākiem. Otrkārt: labāk stingri un noteikti izveidot sevī zināmā laika sprīdī vienu kādu parašu, nekā neveiksmīgi nopūlēties uz reiz ar daudzām parašām! Treškārt: vieglāk piesavināties kādu labu parašu nekā atradināties no ļaunas; tāpēc sākt jau laikus piesavināties labas parašas, kas neļautu attīstīties ļaunām parašām!

Pie kādu parašu nostiprināšanas tad nu ķerties? To skaits tik liels, ka uzskaitīt visas še nekādā ziņā nav iespējams. Lai dotu tomēr zināmus ierosinājumus, ko ikviens varēs pats papildināt, atzīmēsim tikai dažas svarīgākās.

Pieradinies pie kārtības! Sāc noteiktā stundā celties, noteiktā laikā iet gulēt — tas nostiprinās tavu veselību, vairos tavus spēkus. Turi kārtībā un noliec īstā vietā savas darba lietas — tavs darbs kļūs daudz ražīgāks. Vienmēr sakārto savu rakstāmgaldu, grāmatu plauktu vai skapi, savu istabu — jo vairāk to ievērosi, jo vairāk prieka tas tev pašam sagādās. īsts kārtības paraugs bija pazīstamais filozofs Kants. Visas viņa dienas gaitas bija iedalītas tīri matemātiski, pat pastaigāšanos ieskaitot, tā ka Karalauču pilsoni pēc Kanta pārbaudīja savus pulksteņus. Varbūt Kants bija jau pārāk pedantisks — bet savu rīcību viņš tomēr nekad nenožēloja.

Pieradinies pie vienkāršības! Vienkāršība ēdienā, apģērbā, istabas iekārtā stiprinās tavu garu un miesu, pasargās tevi no mīkstčaulības, liekām rūpēm un raizēm. Romietis Marks Aurēlijs, būdams patriciešu dzimtas loceklis, tomēr jau bērnībā pieradināja sevi pie vienkāršības: gulēja uz cietiem dēliem, neļaujot pat tos pārsegt ar paklāju. Viņš izauga par vienu no cēlākiem un laimīgākiem Romas valdniekiem.

Pieradinies nedzīvot pāri saviem līdzekļiem! Labāk un vieglāk pieciest kādu vajadzību, nekā uzvelt saviem pleciem parādu nastu, kas kļūst arvien smagāka, līdz atņem tev visu dzīves prieku.

Pieradinies izlietot svētdienu atpūtai! Kārtīga atpūta sagādās tev labākas sekmes nekā cenšanās “ieraut” uz atpūtas rēķina.

Atradinies no mūžīgās nevaļas! Tā daudziem cilvēkiem īpatnēja: viņi mūžīgi steidzas, mūžīgi nevaļīgi, mūžīgi noraizējušies un mūžīgi nelaimīgi. Pareizi iedali savu darbu, strādā ātri un kārtīgi, labi izmanto laiku, nevilcinies ar lēmumu, neuzņemies nevajadzīgus pienākumus — tad nevaļas vairs nebūs. Ar savu nevaļu tu tāpat nekā vairāk nepadari!

Pieradinies valdīt pār savu ķermeni, sevišķi savu seju! Daudzi paraduši skali smieties par vismazāko nieku; runājot stipri mētāties rokām; staigāt nodurtu galvu; skatīties “caur pieri” vai „glūnēt"; sēdot saliekties; klusi un neskaidri runāt; sēdot nemierīgi grozīties un tā tālāk. Mācies valdīt pār savu seju; neļauj tajā atspoguļoties ne dusmām, ne naidam, skaties drošu skatu, staigā paceltu galvu, izturies vienmēr mierīgi un nosvērti, runā skaidri un saprotami un tā tālāk. — un drīz vien redzēsi, cik liela ietekme uz visu dzīvi ir šīm "nenozīmīgajām" lietām! Šo sīko ārējo parašu piesavināšanās ne tikai pavairos citu cilvēku simpātijas pret tevi un uzlabos tavas attiecības ar viņiem, bet atstās jūtamu iespaidu arī uz tavu iekšējo cilvēku! Disciplinējot, ierobežojot dažādu jūtu vai afektu ārējo izpausmi, disciplinējas arī pašas jūtas, vieglāk piesavināties pēc tam dažādas labas parašas attiecībā uz psihisko dzīvi.

Pieradinies būt vienmēr labā garastāvoklī! Neļauj sejā atspoguļoties sapīkumam, neļauj tam attīstīties arī iekšienē! Sāc ar to, ka ik rītu, piecēlies no gultas, pasmaidi!

Pieradinies nepārspīlēt sīkumus! Neuztraucies par niekiem. Loti daudzi cilvēki nieku dēl nonāk līdz lieliem strīdiem un naidam.

Pieradinies būt vienmēr laipns un pieklājīgs! Tas nav tik grūti, ja tik sāk jau laikus to mācīties — un patīkamās sekas būs redzamas uz katra sola.

Pieradinies būt dabisks! Nemākslo savus vaibstus, balsi, neizliecies citāds nekā esi- Dabisks cilvēks vienmēr atstāj vislabāko iespaidu, viņā neviļas citi, viņš neviļas arī pats sevī.

Pieradinies runāt patiesību! Saglabā savas dvēseles skaidrību! Meli tikai aptumšo tavu dzīvi, un visiem meliem „īsas kājas" — vienreiz tie tevi "paglābs", otrreiz iegrūdis postā.

Pieradinies nepļāpāt! Pļāpāšana ir viena no nelietderīgākām enerģijas un laika šķiešanām, un pļāpa ātri kļūst sekls cilvēks, kura visi vairās.

Pieradinies neapgrūtināt citus cilvēkus ar savām runām, padomiem vai jautājumiem! Esi vienmēr īss un lietišķs.

Pieradinies koncentrēties: koncentrēti noverot, domāt, just, strādāt! Pieradinies savaldīties, klusēt īstajā laikā, palikt taktisks katros apstākļos un tā tālāk.

Sēj paradumu — pļausi raksturu!.. Katra laba paraša padarīs tavu dzīvi pilnīgāku un sekmīgāku!

Nostiprini labas parašas! Tās stiprinās tevi pašu un vairos citu cilvēku cieņu pret tevi. Ar labām parašām liksi arī pamatu stipram raksturam.

Izkop savas parašas sistemātiski un neatlaidīgi: sāc ar vieglāko, koncentrējies pie atsevišķiem uzdevumiem, neizsvaidies savos mērķos! Nav nevienas parašas, ko tu nevarētu piesavināties — tātad nedrīkst būt nevienas parašas, kuras izkopšanu, reiz to sācis, tu atstatu pusceļā!

e. Mācies savaldīties!

Pašsavaldīšanās ir viena no cēlākām cilvēka īpašībām, kas var novērst bezgala daudz pavisam nevajadzīgu konfliktu un sarežģījumu, tātad ikviena cilvēka dzīvi padarīt daudz saulaināku. Diemžēl, taisni šās rakstura īpašības cilvēkiem loti bieži trūkst — un tādēļ tik daudz lieku sarežģījumu un sarūgtinājumu uz katra sola.

Cik daudzi pārvērš savu mājas dzīvi ellē tikai pašsavaldīšanās trūkuma dēļ! Pārnāk, piemēram, mājās no darba ģimenes galva. Darbs viņu mazliet nogurdinājis, varbūt, gadījušās darbā arī kādas sīkas nepatikšanas. Ja viņš būtu sava garastāvokļa kungs, viņš censtos tagad izlietot mājas mieru, lai atpūstos, lai izkliedētu arī piedzīvotās nepatikšanas. Parasti turpretim notiek pavisam citādi: saīgumu pārnes mājas un tikai meklē, kur to izpaust. Protams, izdevība jau rodas viegli. Vai nu zupa izliekas par sāļu, vai šķīvis nolikts ne tā, kā iedomājies, vai vienu minūti viņam uz pusdienām jāgaida. Patiesībā — tīrie sīkumi, pie kuriem vīrs ar raksturu nekad neatdurtos. Bet sākas — vai nu pār vīra seju pārlaižas mākonis un viņš dusmīgs klusē, vai arī atskan kāds asāks vārds. Varbūt jau pāris acumirkļu vēlāk, redzot, kā šī izturēšanās sapina viņa sievu, kas taču nav vainīga viņa nepatikšanās darbā — vīram pašam savas izturēšanās jau žēl. Bet nu jau par vēlu. Vainas apzina cilvēku vēl vairāk sanervozē, pilnīgi sabojā viņa garastāvokli. Un tad sāk uztraukties arī pati sieva. Viņa sirsnīgi gaidījusi vīru pārnākam — gādājusi pat, ar ko to patīkami pārsteigt. Vīra klusēšana vai pārmetumi šādos apstākļos viņai ir sevišķi sāpīgi, viņa apvainojas, klusē arī savukārt vai atbild ar kādu asāku vārdu. Nu vīra īgnumam un dusmām ceļš vaļā: sieva taču nemaz nespēj viņu saprast, nemaz neredz, ka viņš ir noguris, nemaz neiedomājas, ka viņam bijušas darbā nepatikšanas. Ja nu tātad taču tā pilnīgi pelnījusi viņa pārmetumus. Un viņš neskopojas ar tiem. No sīkuma, kam tik viegli bija tikt pāri, vienam vai otram tikai mazliet savaldoties, izaug abpusīgu pārmetumu, asaru un strīdu lavīna, kas pazudina diviem cilvēkiem vai pat visai ģimenei veselu pēcpusdienu un bieži vēl vairāk.

Ir raksturīga parādība, ka pašsavaldīšanās visbiežāk trūkst taisni tur. kur starp diviem cilvēkiem valda mīla. Daudzas laulības ir sairušas vienīgi pašsavaldīšanās trūkuma dēļ. Atsakoties no viena vienīga asa vārda, ko liek izteikt acumirklīgi aizkārtais pašlepnums vai kāds cits apstāklis, būtu no vērstas tūkstošas traģēdijas. Diemžēl, šīs mākslas cilvēkiem parasti trūkst.

Tādēļ mācies lielo pašsavaldīšanās mākslu — mācies to jau no jaunības! Dzīvē vienmēr gadīsies kādi nepatīkami pārsteigumi vai nepatikšanas, bet īsts dzīves mākslinieks nekad tiem nepiegriezīs lielu vērību. Viņš nesarauks tūlīt pieri un nestaigās apkārt pa pasauli, savas bēdas klāstīdams, bet sacīs sev — saki arī tu tāpat! — apmēram šādus vārdus: „Jā. Noticis kaut kas tāds, kas man nepatīk. Bet ja tā — vai tad būtu pareizi šās nepatikšanas vēl padziļināt? Man taču itin nekā nedos ne savu nepatikšanu sīka analizēšana, ne viņu izklāstīšana, ne dusmošanās. Vai nu es saraucu pieri grumbās un nokaru degunu un staigāju apkārt bēdīgu seju, vai es sūkstos vai lādos — piedzīvotā liksta mazāka nepaliks. Taisni otrādi: ar savas uzmanības koncentrēšanu pie šās likstas, ar saviem neauglīgiem apsvērumiem, kā tad būtu bijis, ja kaut kas būtu noticis citādi, ar dusmošanos un bāršanos savu likstu es taču tikai padziļinu — tam gluži ārējam notikumam, kas gadījies neatkarīgi no manis, es pievienoju vēl tos iekšējos nepatīkamākos pārdzīvojumus, ko es radu no jauna pats. Kādēļ tas vajadzīgs? Ja notikušais nav vairs izlabojams nedz ar dusmošanos, nedz ar īgnumu, tad kādēļ dusmoties un īgt? Vai nav visloģiskākais — pasmaidīt par notikušo, lai cik nepatīkams tas bija. neļaujot sabojāt gara stāvokli!"

Tā ir pareizā domu gaita šādos gadījumos, kas apbrīnojami palīdz. Protams, ne jau katram, ne jau uzreiz. Vajag sistemātiski sevi pie šās domu gaitas pieradināt; kā saka, vajag ilgāku laiku trenēties, vajag piesavināties zināmu tehniku un rutīnu — tikai tad būs panākumi. Bet panākumi tiešām būs tādi, ka šis garīgais treniņš ar augļiem atmaksāsies. Katrs cilvēks tādā ceļa stipri samazinās savu apmākušos dienu skaitu, bet dažam stiprākam raksturam pat vienmēr spīdēs saule, arī tad, kad lietus līst un pie apvāršņa plosās pērkona negaiss!

Mācies savaldīties! Nav nekāda māksla uz dusmīgu vārdu atbildēt ar tikpat dusmīgu, bet māksla ir šādos gadījumos klusēt. Daudzreiz klusuciešana ir arī simtkārt vairāk vīrišķības nekā visvīrišķīgākās frāzes. Klusēdams tu vienmēr pierādi savu pārākumu, klusēdams tu novērs strīdu un neļauj mākoņiem pārklāt tavu sauli.

Dusmas un atriebības jūtas tev nedara ne goda. ne prieka. Tādēļ mācies viņas arvien apvaldīt! Izplūzdams dusmas un atriebībā, vienu acumirkli tu vari justies šķietami laimīgs, bet pēc tam tavā sirdī iestāsies tukšums un nožēlošana. Turpretim nekad tu nenožēlosi, nekad nejutīsi sirdsapziņas pārmetumus, nekad nebūsi nelaimīgs par to, ka esi savaldījies. Taisni otrādi: jo grūtāk tev dusmu brīdī būs bijis savaldīties, jo vairāk apmierināts ar sevi, lepnāks uz sevi un laimīgāks jutīsies, kad šim dusmu brīdim būsi jau garām. Arī uz citiem cilvēkiem tava pašsavaldīšanās atstās daudz labāku un svētīgāku iespaidu nekā dusmas. Kāds mācītājs, notvēris savā sētā malkas zagli, viņu laipni pamācīja: „Tu esi paņēmis pārāk lielu klēpi! Tu būtu labāk darījis, atnākdams pēc malkas divos paņēmienos." Zaglis pēc tam nekad vairs nerādījās mācītāja sētā. Ļoti ātras dabas cilvēks bija krievu ķeizars Pēteris I. Kādreiz lielās dusmās tas iesvieda savu nūju spogulī. „Nu, vai tagad pils skaistāka?" mierīgi jautāja viņam Katrīna. No šīs dienas Pēteris sāka saprast pašsavaldīšanās lielo nozīmi un — laimi.

Nožēlojams mīkstčaulis ir cilvēks, kas saviebjas vai vaimanā katras mazākas nepatikšanas gadījumā. Neesi nekad tāds! Nepazemo sevi līdz tādas kauna pilnas mīkstčaulības pakāpei! Mācies savaldīties!

Neuztraucies par nepamatotiem pārmetumiem un tenkām! Tie var sāpēt tikai tad, kad tu nesavaldies un pats sevi sasāpini. Tikmēr, kamēr tava dvēsele paliks mierīga, ap tevi var skanēt neskaitāmi pārmetumi — tie tomēr ne mazākā mērā neietekmēs tavu gara stāvokli vai labsajūtu. Ne tam ir kāda reāla nozīme, ko citi par tevi saka, bet vienīgi tam, kā tu pats to uztver. Katra sarūgtinājuma īstais cēlonis meklējams nevis ārējā pasaulē, bet tevī pašā. Kā tu uz ārējiem iespaidiem reaģēsi, tādi būs to rezultāti. Jo vairāk pratīsi savaldīties, jo pilnīgāks sava garastāvokļa kungs un noteicējs tu būsi. Tātad — lielāku pašsavaldīšanos!

Ja tevi kāds apvaino — nesteidzies ar atbildi! Labāk noskaiti savās domās līdz trīsdesmit un tikai tad atbildi: tava atbilde būs jau daudz citāda, un katrā ziņā tā būs daudz labāka.

Nesaki sev — es esmu tik straujš un neapvaldīts, ka es nespēju savaldīties: tāda mana daba! Tā nav nekāda daba. bet rakstura vājība, paviršība, gribas un vingrinājumu trūkums. Nežēlojies vairs par savu dabu, bet sāc bez kavēšanās vingrināties pašsavaldīšanās mākslā. Koncentrējies sava nodoma izvešanā — tavs pirmais pašsavaldīšanās mēģinājums būs sekmīgs. Un kad tev bus jau izdevušies trīs vai četri šādi pašsavaldīšanās mēģinājumi, tad tu jau redzēsi, ka tā lieta nemaz nav tik grūta un neiespējama, un tevī būs jau modusies griba un vēlēšanās, pašsavaldīšanos atzīt par likumu. Un to tu arī panāksi — tikai pamēģini un atkārto!

Mācies savaldīties: tas pasargās tevi no daudziem pavisam liekiem un nevajadzīgiem konfliktiem un sarūgtinājumiem!

Tiklīdz tevi pārņem dusmu vai īgnuma jūtas — apvaldies un aukstasinīgi apsver: paļaušanās šīm jutām vedīs tevi pretim nepatīkamām izjūtām, kurpretim savaldīšanās tevi nomierinās.

Atbildēdams uz dusmīgu vārdu ar klusuciešanu, tu pierādi savu garīgo pārākumu, novērs strīdu un paturi savu sirdsmieru.

Neuztraucies par nepamatotiem pārmetumiem un tenkām — ja tu savaldīsies, šās tenkas un pārmetumi tev nekaitēs!

Neatsaucies uz savu straujo un neapvaldīto dabu — tavās rokās ir tās pārveidošana!

f. Aukstasinību visās lietās!

Aukstasinība ir pašsavaldīšanās augstākā pakāpe. Kas pieradinājies savaldīties, tas pārvērtīs šo pašsavaldīšanos ar laiku aukstasinībā, proti, daudzas jūtas, kas tam agrāk bija jāapvalda, viņā nemaz vairs nepamodīsies. Tie dzīves sīkumi un „lielās lietas", kas citus uztrauc un sarūgtina, viņa neradīs nekādu pārdzīvojumu. Viņš paliks nejūtīgs pret citu uzbrukumiem, pārmetumiem, zaudējumiem, neveiksmēm, pat briesmām un kritiskākiem momentiem dzīvē. Šī īpatnējā nejūtība — aukstasinība — ir ne vien stipras bruņas, bet arī ass ierocis. Tā ne vien pasargā cilvēku no lielākām sāpēm, bet arī nodrošina viņam asu pratu un skaidru, neiespaidotu un neaptumšotu loģiku tādos apstākļos, kad tās cilvēkam parasti mēdz būt vismazāk, bet kad tā visvairāk vajadzīga, proti — nopietnākos, kritiskos dzīves brīžos.

Vāja rakstura cilvēks kritiskos brīžos dreb un baiļojas, zaudē nereti katru sajēgu, katras spējas pareizi apsvērt savu stāvokli, rīcību — un iznākums ir tas, ka ieskrien vislielākās briesmās, pat viegli novēršamos vai pārvaramos sarežģījumos neglābjami aiziet bojā. Aukstasinīgs cilvēks mazākās grūtības pārvarēs pavisam viegli un pat viskritiskākajos brīžos pratīs vēl atrast izeju, pratīs stāvoklī, kur cits jau neglābjami būtu zaudējis līdzsvaru, uzvarēt. Jo lielākas kļūst briesmas, jo vairāk sarežģās stāvoklis — jo asāk un intensīvāk darbojas viņa prāts, jutekli un loģika. Viņam briesmas nav nekas tāds, kas satriec un iznīcina, bet tikai sarežģīts stāvoklis vai problēma, kas jāatrisina, un jo sarežģītāka šī problēma, — jo vairāk viņš tajā iedziļinās, jo intensīvāk un drošāk viņš to pārdzīvo. Piedzīvojis jūrnieks nebaidās vētru. Taisni otrādi, vētrā viņš Jūtas savā elementā". — Vētra sasprindzina viņu, dod dziļu cīnās pārdzīvojumu, pacel visu savu spēku un spēju atziņas kalngalos, kur viņš visdziļāk un vispilnīgāk izjūt savu esību. Tā pati vētra, kas gļēvulim sagādā dzīvnieciskas bailes un īsti fiziskas mokas, īstam jūrniekam dod vienu no skaistākiem pārdzīvojumiem.

Tādēļ — aukstasinību! Soli pa solim pretim tai. Vienmēr un visur! Aukstasinība nenozīmē nejūtīgu cilvēku, tā nenozīmē trulumu, bet gan iekšēju disciplīnu. Aukstasinīgs cilvēks disciplinējis sevi tā, ka viņš jūt tikai to. kas derīgs, ko lietderīgi just. Viņš neizjūt nelietderīgo, bet toties jo spilgtāk izjūt visu nepieciešamo, patiesi skaisto un vērtīgo.

Kā aukstasinīgam kļūt? Aukstasinība nepavisam nav iedzimta īpašība, kas tikai dažu cilvēku priekšrocība. Arī aukstasinību var piesavināties katrs- Skatoties skursteņslaucītājā, kas mierīgi staigā pa piecstāvu nama jumtu, dažs labs nodrebinās — es to nevarētu! Nieki! Tāpat, varbūt, reiz domāja arī tas uz jumta, bet kad sāka vingrināties — pierada! Tāpat tas arī karalaukā. Dažs labs pirmā kaujā dreb no bailēm, zaudē katru pašsavaldīšanos. Vēlāk pierod — aukstasinīgi skatās briesmām acīs. Tātad ceļš uz aukstasinību: rūdīšanās! Pēc iespējas vairāk vingrinājumu, pašdisciplīnas, koncentrācijas un pašiedvesmas! Mācies pārvarēt vispirms uztraukuma ārējās izpausmes — neļauj savā sejā atspoguļoties jūtām, kas tevī uztraukuma brīdī norisinās. Iemācījies valdīt uztraukuma brīžos pār savu seju un locekļiem, tu pamazām iemācīsies valdīt arī par pašām jūtām, neļaut tām vaļu, bet apspiest tās. Nešaubies, ka tu to vari panākt! Atgādini sev, ka tu to vari! Atsevišķie sekmīgie piedzīvojumi stiprinās tevī paļaušanos uz sevi, iedvesīs tev drosmi un — tālākos panākumus.

Pieradini sevi pie aukstasinības visās lietās un vietās! Kāpēc dzīvē būt gļēvulim, ja no tevis paša atkarājas būt — varonim?!

Vingrinies aukstasinība! Aukstasinība ir bruņas. kas pasarga no lielākam sāpēm un uztraukumiem, un ierocis, kas palīdz uzvarēt viskritiskākajos dzīves brīžos.

Gļēvuli salauž visniecīgākās grūtības, kurpretim aukstasinīgajam pat grūtākā cīna dara prieku.

Aukstasinību var piesavināties katrs, kas neatteiksies vingrināties šajā mākslā. Pirmais ceļš — norūdīšanās!

g. Vingrinies pārvarēt kārdinājumus!

Kārdinājumi ir tādi apstākli, kas tikpat labi cilvēka dzīvi var pārvērst ellē, kā arī padarīt to krāšņāku. Bet maldās tas, kas domā, ka cilvēka dzīvi var padarīt krāšņāku — padošanas kārdinājumiem. Dzīvi skaistāku padara — kārdinājumu pārvarēšana. Stipra rakstura cilvēkam kārdinājumi nesagādā nekādas nepatīkamas izjūtas vai sekas, bet tikai pavairo viņa patīkamo pārdzīvojumu skaitu: katrs pārvarēts kārdinājums dod viņam saldo uzvaras izjūtu, dod sava spēka apziņu un prieku.

Bet lai tā būtu — sistemātiski jāmācās un jāvingrinās kārdinājumus pārvarēt. Vispirms kārdinājumi ir viens no pateicīgākiem materiāliem savas gribas rūdīšanai, un kad jau griba norūdīta — tie ir vairs tikai patīkama rotaļa cilvēka gribai.

Arī kārdinājumu pārvarēšanā ievēro zināmu atturību un pakāpenību! Ir kārdinājumi, kas paši par sevi vel nenes mums nekā ļauna, kas ir pēc savas dabas nekaitīgi, un ir kārdinājumi, kas jau pēc savas būtības ir tādi, ka sekošana tiem atnesīs mums dvēseles nemieru, rūgtumu un nožēlošanu. Ir tātad starpība piemēram, starp kārdinājumu — iziet jaukā vasaras vakarā, kad darāms kāds darbs, pastaigāties, un kārdinājumu — aiziet uz krogu kopā ar biedriem žūpot. Pirmā gadījumā mēs nenonāksim tik asā sadursmē ar sevi, jo še pati tieksme nav ne ļauna, ne kaitīga, bet tā tikai nepiemērota dotajos apstākļos. Ja cilvēks vēl nav pietiekoši norūdījis savu gribu, tad viņam nav iemesla un nav ieteicams sevi pārāk agri tiesāt par padošanos pirmās kategorijas kārdinājumiem, jo tad viņš var ātri nonākt pie tā. ka, nevarēdams visus kārdinājumus pārvarēt, nemēģinās vairs pārvarēt neviena, zaudējis ticību sev. Tātad labāk, kamēr griba nav norūdījusies droši pieveikt katru kārdinājumu, koncentrēties vispirms cīņai ar ļaunākas dabas kārdinājumiem.

Nekādā gadījumā nesāc kārdinājumu pārvarēšanu ar vieglprātīgiem solījumiem vai apņemšanos — „es vairs nepadošos nevienam kārdinājumam, es apspiedīšu sevī katru kārdinājumu". Tu vari pārvērtēt savus spēkus un ciest neveiksmi. Koncentrē labāk savu uzmanību uz atsevišķu kārdinājumu pārvarēšanu, saisti savu apņemšanos ar atsevišķiem noteiktiem kārdinājumiem, kas stājušies tev ceļā, un norūdi savus spēkus konkrētu, noteiktu kārdinājumu pārvarēšanā. Tikai tādā ceļā tu pakāpeniski norūdīsi un piemērosi sevi arvien lielāku un grūtāku kārdinājumu pārvarēšanai.

Ievēro vēl vienu lietu: tev jātiek pilnīgā skaidrībā par savas cīnās saturu un jēgu. Kārdinājumu pārvarēšana nedrīkst eksistēt tikai kā kādas bauslības vai pienākuma pildīšana. Tik sausi un mehāniski pieejot šim jautājumam, tavas cīnās zaudēs daudz ko no savas pievilcības un tava griba — daudz ko no sava spēka. Kārdinājumu pārvarēšanai ir daudz dziļāks saturs nekā tikai sava pienākuma pildīšana. Kārdinājumu pārvarēšana kā arī vispār gribas spēka izpausme ir — viena no dziļākām un spilgtākām un tai pašā laikā arī viena no veselīgākām, skaistākām baudām. Tas labi jāapzinās un šī apzina jāizkopj, lai kārdinājumu pārvēršana neizvērstos par formālu, mehānisku aktu. Kārdinājumu pārvarēšanai jābūt pārdzīvojumam ar dziļām patīkamām izjūtam!

Tātad pašķir ceļu tai patīkamai izjūtai, kas rodas tevī pēc katra pārvarēta kārdinājuma! Izkop šo iekšējā apmierinājuma un prieka izjūtu! Liec to pamatos katrai turpmākai cīņai ar jauniem kārdinājumiem! Tas pārvērtīs pašu šo cīnu baudā un arī — dos tavās rokās labākus un spēcīgākus ieročus savu kaitīgo dziņu apvaldīšanai un ierobežošanai. Ik reizes, kad tu taisies izšķirties vai esi jau izšķīries pārvarēt kādu kārdinājumu, dziņas nāk ar argumentiem, ka šo kārdinājumu apspiešana tev daudz ko laupa, ka tā prasa no tevis atsacīšanos no zināma prieka vai baudām. Dziņas cenšas iegalvot tev, ka, atteicies sekot šiem kārdinājumiem, tu savu dzīvi bālāku, tukšāku, ka tu pārvērtīsies nožēlojama askētā, kura dzīvē vairs nav nekādu pārdzīvojumu. Šie dziņu argumenti izsit tevi dažreiz no sliedēm. Tev tiešām sāk likties, ka tava "ietiepīgā" griba tevi aplaupa, ka tā tavu dzīvi padara nabagāku. Lūk, tādēļ ir svara apzināties un paturēt acīs, ka atsacīšanās, kārdinājumu pārvarēšana nav vēl atsacīšanās no pārdzīvojumiem un izjūtām, bet ir vienīgi vienas izjūtas atlīdzināšana ar otru, augstākas kvalitātes pārdzīvojuma izraudzīšanas zemākas kvalitātes pārdzīvojuma vieta.

Piemēram, kāds ir faktiskais stāvoklis, kad mums nākas pārdzīvot kārdinājumu — aiziet līdzi draugiem uz krogu "uzdzīvot"? Dziņas aizrāda, cik patīkamus pārdzīvojumus mums var dot sekošana šim aicinājumam pavadīt jautras stundas. Dzinās nostāda lietu tā, ka atsacīšanas sekot šim kārdinājumam cilvēku aplaupa, atņem viņam priekus, atstāj viņu „tukšā". Dzinās nostāda lietu tā, ka viena pusē ir tikai bauda, bet otrā — sausa pienākuma apziņa vai "ietiepība", atsacīšanās. Tā patiesībā tomēr nav. Jau tai pašā brīdī, kad būsim kārdinājumu galīgi noraidījuši, izjutīsim vienu no patīkamākam baudām — sava garīgā spēka apziņu un atsacīšanās baudu. Tālāk: mums taču nepaliek tukšums pa to laiku, kamēr biedri "līksmojas", bet mēs šo laika sprīdi ar kaut ko aizpildām, un loti iespējams, ka šai laikā mēs sagādāsim sev kādus citus, daudz patīkamākus un tīrākus pārdzīvojumus. Vēl tālāk: īsti patīkamu izjūtu pārdzīvosim otrā rītā. kad redzēsim savu biedru nogurušās un skābās sejas un sarauktās pieres. Tā būs patīkama izjūta, ka mēs no šīm nepatīkamām uzdzīves sekām esam sevi pasargājuši. Kurā pusē tad nu ir patīkamo izjūtu vairākums?

Diemžēl, cilvēki parasti nav pieraduši pieiet kārdinājumiem arī no šī viedokļa. Viņi atļauj brīvu vaļu tikai dziņu argumentiem, bet necenšas pietiekoši intensīvi vai pat nemaz necenšas apsvērt stāvokli vispusīgi. Viņi sagādā paši sev liekas ciešanas vienīgi savu maldīgo iedomu dēl, ka kārdinājumu pārvarēšana ir kāda atsacīšanās, ir ciešanas, kaut gan. kā redzējām, tās būtība nepavisam nav tāda.

Tātad izkop sevī pareizu atziņu par to, ko dod kārdinājumu pārvarēšana! Padziļini un izkop šo apzinu un attīsti savu domu gaitu pareizā virzienā, neļaujot visu argumentēt tikai dziņām vien!

Vienmēr sevišķi svarīga lieta — prast valdīt pār domām, citiem vārdiem, apziņas centrā paturēt to domu, ko gribam redzēt piepildītu, jo pastāv psiholoģijas likums, ka katra doma cenšas realizēties. Tas nozīme, ka viss mūsu organisms pieskaņojas un, tā teikt, sagatavojas darboties tanī virzienā, kādā iet mūsu domas. Tāpēc mūsu domām jābūt vienmēr gaišām, jaukām, labām domām. Tās atspoguļojas vispirms cilvēka sejā — sejas pantos, sejas izteiksmē. Ne par velti tāpēc seju dēvē par dvēseles spoguli, kas rāda iekšējo skaistumu. Šis iekšējais skaistums daudz jaukāks un pievilcīgāks nekā pareizie, klasiskie sejas panti paši par sevi. Te ir tā noslēpuma atrisinājums, ka cilvēki ar nepareiziem sejas pantiem var būt un bieži ir loti daili un, galvenais — šo daiļumu var iegūt katrs pats, ja arī daba to tieši nebūtu devusi.

Mācies pārvarēt kārdinājumus: tas ir viens no labākiem līdzekļiem savas gribas rūdīšanai un vispār padara tavu dzīvi nevis nabagāku, bet bagātāku pārdzīvojumiem!

Ievēro kārdinājumu pārvarēšanā zināmu pakāpenību. Sāc savus vingrinājumus ar ļaunāko kārdinājumu pārvarēšanu, pakāpeniski pārejot uz citiem! Neizsvaidies savos solījumos, bet koncentrējies noteiktu, konkrētu kārdinājumu pārvarēšanā!

Vingrinies apzinās centrā vienmēr paturēt to domu, ko gribi redzēt piepildītu! Tas ievērojami atvieglos kārdinājumu pārvarēšanu — vadot visas domas šai virzienā.

h. Rūdi savu gribu!

Nav grūti izšķirt gribu no dzinām, jo dziņās ir aklas, instinktīvas tieksmes, kas darbojas neatkarīgi no mūsu prāta. Bet vajag vingrināties skaidri izšķirt un šķirt arī gribu no iegribām. Dzīvē bieži šos jēdzienus sajauc un arī iegribas, vēlēšanās pieskaita gribai, vai arī ar vārdu griba saprot dažādas iegribas. Bet iegribas un vēlēšanās ir tikai pasīvas, bieži vien nenoteiktas un ātri pārejošas vai mainīgas tieksmes. Turpretim griba ir noteikta, stingra apņemšanās sekot kādam mērķim, par spīti pretestībām, kādas nāktos pārvarēt. Iegribas bieži iekvēlojas un izdziest, bet īsta griba nerimstas, kamēr nav sasniegts nospraustais mērķis.

Ja sirdsapziņa ir tā mēraukla, kas dod mums iespēju orientēties, kādi ceļi ved mūs pretim laimei, jeb, tā sakot, mūsu dzīves kuģa kompass, tad griba savukārt ir tā stūre, kas ved mūs pretim mūsu mērķiem, pārvērš lietderīga rezultātā visu mašīnu darbību. Cik stipra būs mūsu griba, — tik lietderīga būs mūsu dzīve, mūsu spējas pārvarēt visas dzīves grūtības un sasniegt savus mērķus. Ne par velti Gēte saka: "Cilvēka griba — viņa laime."

Dzīve vienmēr ir sasniegusi un sniedz uz katra sola piemērus, ko visu spēj cilvēks ar stipru gribu. Kur vāja rakstura cilvēks zaudē cīņu izdevīgos apstākļos, tur stipras gribas cilvēks uzvar pat tādos apstākļos, kad uzvara liekas neiespējama. Stipra griba pārvar visdažādākos šķēršļus. Jau pati par sevi vien tā piepilda cilvēku ar pašapziņu un drosmi, kas dara cilvēku laimīgu, un viņa panākumi, viņa uzvara šo laimes izjūtu vēl kāpina. Stipras gribas cilvēku nebaida un nesāpina pat zaudējumi, sāpes un ciešanas, jo griba palīdz pārvarēt arī tās; palīdz nejust sāpes un būt vienaldzīgam pret zaudējumiem, nepazaudēt nekad dvēseles līdzsvaru.

Stipras gribas cilvēku piemēru vēsturē diezgan daudz. Atcerēsimies kaut vai Sokrātu, kas bija izveidojis sevī tādu gribas spēku, ka droši gāja pretim nāvei, atsacījās bēgt un mira visdziļākā mierā — kā laimīgs cilvēks. Stipras gribas cilvēks bija arī Kants, kas savu dzīvi tā bija iekalis prāta diktētos likumos, ka gandrīz nekas viņa dzīvē nebija padots nejaušībai, bet visas gaitās viņš sekoja principiem un noteikumiem, kādus viņš bija atzinis par pareiziem. Tā viņš ne vien padarīja harmonisku visu savu dzīvi, bet pārvarēja pat savu fizisko nevarību.

Redzot un atzīstot gribas lielo nozīmi cilvēka dzīvē, jau no senseniem laikiem cilvēki meklējuši ceļus, kā vispilnīgāk izveidot gribu. Senās Romas stoiķi jau veidoja savu gribu ar norūdīšanos, dziņu apspiešanu, iekšēju disciplinēšanos. Ievērības cienīgs paraugs te ir Romas ķeizars Marks Aurēlijs. Kādreiz, būdams stipri izslāpis, mazais zēns tomēr atteicās uz laiku no savu slāpju dzesēšanas, paskaidrodams savam vectēvam: „Vai tu man neteici, ka Katons varējis savaldīt savas visspēcīgākās iekāres? Kāpēc tad Annija dēls lai nebūtu pietiekoši stiprs un nespētu uz dažām stundām atlikt kādas vajadzības apmierināšanu? Pieņemsim, ka liktenis man dāvātu valdnieka zizli: vai es spētu pār citiem valdīt, kad es nebūtu kungs par sevi?" Un kad liktenis tiešām dāvāja viņam valdnieka zizli, Marks Aurēlijs pierādīja, ka viņš spēj būt kungs ne vien pār citiem, bet arī pār sevi. Par spīti daudzām grūtībām, ar kurām viņam nācās savā valdīšanas laikā cīnīties, viņš bija laimīgs un arī citus darīja laimīgus, kļuva viens no vairāk mīļotiem un cienītiem valdniekiem. „Ja tu, veselam saprātam sekojot," rakstīja savās piezīmēs Marks Aurēlijs, „to, kas tev jādara, izdari ar centību, spēku, labvēlību un, bez raudzīšanās uz blakus apstākļiem, centies uzturēt sevī tīru savu ģēniju, laimīgu dzīvi, un neatradīsies neviens, kas tevi no tā aizkavētu." Tā Marks Aurēlijs domāja, tā viņš darīja — un bija laimīgs, kaut gan pārdzīvoja dažu labu ārēju traģēdiju, kas citam būtu laupījuši dvēseles līdzsvaru.

Pie īpatnējas metodes gribas izkopšanā pieturējās pazīstamais jezuītu ordeņa dibinātājs Ignatijs Lojola, kas arī bija spilgts stipras gribas cilvēka paraugs. Ignatijs Lojola atsacījās no savas spožās karjeras, slavas un greznības un brīvprātīgi devās vientulībā un nabadzībā, sekodams savai sirdsbalsij. Viņš mācījās pats un mācīja citus iedziļināties sevī, dziļi pārbaudīt visas vērtības, lai tad pašaizliedzīgi varētu kalpot Dievam. Uzskatīdams, ka arī stiprai ticībai vajadzīga stipra griba, Lojola mācīja attīstīt gribu, dzīvi nostādot savu acu priekšā ticības labās un neticības ļaunās sekas: Ignatijs Lojola lika iedomāties, cik vien spilgti iespējams, no vienas puses, elles ugunis, no otras puses — paradīzes svētlaimību. Lojola tātad centās dot cilvēka gribai konkrētu virzienu, jeb panākt tā saucamo objektivizāciju. Lojola cieši uzsvēra arī vingrinājumu nozīmi. Viņa grāmata: „Gara vingrinājumi" ir viens no pirmajiem lielākiem mēģinājumiem Vakareiropā dot norādījumus, kā ar pakāpeniskiem vingrinājumiem izkopt tās gara īpašības, ko vēlamies kāpināt, un pārvarēt nevēlamās. Šie vingrinājumi bija jāizpilda sistemātiski katru dienu. Un jāsaka — arī Lojolam bija lieli panākumi. Ja iekšēji irstoša katoļu baznīca atjaunojās un nostiprinājās, tad tur loti lieli nopelni tieši Ignatijam Lojolam un viņa fanātiskiem mācekļiem.

Jau no seniem laikiem gribas izkopšanai lielu vērību piegriezuši un lielus panākumus sasnieguši indiešu filozofi, kādēļ tā sauktās jogu mācības radījušas dzīvu interesi visā pasaulē. Lai cilvēks kļūtu sava ķermeņa un dvēseles spēku kungs, jogi ieteic piegriezt lielu uzmanību elpošanas vingrinājumiem, izejot no tā, ka pareizai elpošanai ne vien liela nozīme veselības kopšanā, bet elpošana arī visvieglāk padodas gribas ietekmei un tā, sākot ar savas elpošanas disciplinēšanu, pakāpeniski var nonākt līdz pilnīgai gribas varai pār visu ķermeni. Bez tam jogu mācības prasa citu orgānu vingrinājumus un visu dvēseles spēku koncentrēšanu, lai sasniegtu pašsavaldīšanos, rakstura stingrību un tā tālāk.

Jaunākos laikos Francijā izveidojies virziens, kas gribas izveidošanas pamatos liek ciešas saskaņas radīšanu starp jūtām, vārdiem un kustībām. Šī metode prasa, lai vispirms iedomājas mērķi jau kā sasniegtu, tad vārdiem to sev atgādina, modina patīkamas izjūtas par iedomāto stāvokli, ko iztēlojas jau sasniegtu, un tad arī savās kustībās un darbībā izturas tā, it kā tiešām jau atrastos tai stāvoklī, kādu grib sasniegt. Šādus vingrinājumus ieteic izdarīt ik rītus pēc uzmošanās un vakaros pirms aizmigšanas, kā arī katrā gadījumā, kur gribai vajadzīgs pamudinājums.

Amerikā stipri izplatīta tā saukto „baiļu iedomu" apkarošana, uzskatot bailes, nedrošības sajūtu kā gribas vājības iemeslu. Lai izveidotu stipru gribu, jāattīsta sevī baiļu, nospiestības, nedrošības jūtu vietā spēka apzina, cerība, drošsirdība, pašpaļāvība un tā tālāk.

Kā redzam, gribas izveidošana vienmēr un visur ir saistījusi un saista loti daudzu cilvēku uzmanību — un ne bez pamata! Ja runājam par sevis izveidošanu, tad varam teikt, ka griba ir visa iesākums un gals; vienā un tai pašā laikā griba ir kā mērķis tā līdzeklis. Griba ir, no vienas puses, līdzeklis un visa iesākums, jo zināms gribas daudzums vajadzīgs pat, lai ierosinātu sevi zināmā virzienā domāt, lai varētu nostiprināt labas parašas un citus vērtīgus ieradumus. No otras puses, griba ir visa mērķis un gals, jo savu domu disciplinēšanas, labu parašu izkopšanas mērķis, taču ir gribas izkopšana un nostiprināšana līdz tādai pakāpei, ka tā bez kādas sagatavošanās un palīglīdzekļiem varētu pavēlēt mūsu miesas un dvēseles spēkiem katra gadījumā un katrā laikā.

Griba norūdās dzīvē jau arī parastā kārtā, ārējo apstākļu ietekme. Tā izaug dzīves cīnās un dzīves grūtībās. Te lielā dzīves grūtību nozīme cilvēka izveidošanā. No ļaudīm, kas „likteņa" vai cilvēku lutināti, gribas cilvēki nerodas. Viņi rodas tur. kur cilvēkam nākas pārvarēt citu aiz citas daudzas grūtības — trūkumu, ciešanas. Protams, rezultāti lielā mērā atkarīgi arī no paša cilvēka. Vienos un tajos pašos apstākļos viens cilvēks norūdās — kļūst stipras gribas cilvēks, cits salūzt — pārvēršas mazdūšīgā mīkstčaulī. Bet cilvēks var savu gribu norūdīt arī neatkarīgi no saviem ārējiem apstākļiem, ja nododas sistemātiskam pašaudzināšanas un veidošanas darbam. Pilnīgu gribas gatavību var dot tikai šāda apzinīga sevis veidošana, lai kādi ir ārējie apstākli, un pie šā veidošanas darba tad nu arī pakavēsimies tuvāk.

Lai izveidotu stipru gribu, jāsakopo visi savi spēki divos virzienos: pirmkārt, jānovērš cēloni, kas nelabvēlīgi ietekmē, vājina gribu, otrkārt, jāizveido, jāstiprina griba neatlaidīgi, sistemātisku vingrinājumu ceļā.

Cēloni, kas vājina gribu, var būt loti dažādi. Minēsim, piemēram, tādas lietas kā kūtrību, izturības un pacietības trūkumu, patstāvības un pašpaļāvības trūkumu, nosvērtu vai nospiestu garastāvokli un tā tālāk. Tāpēc iegaumē labi, cik liela nozīme ir vispārējai veselībai, gara un miesas spraigumam, par kuru izveidošanu runājām iepriekšējās nodalās. Ja tev trūks pienācīgu fizisko un gara spēku rezervju, tad tavai gribai grūti būs panākt izvirzīto nodomu piepildīšanu. Velti dauzīt ar pātagu izdēdējušu, novājējušu zirgu — tas nespēs pavilkt vezumu, ko var pavilkt spēcīgs, labi kopts un barots zirgs. Pātagas vien nepietiek, lai zirgam dotu sparu — vajag auzu arī! Vispār, piedzīvojis neveiksmi kāda nodoma izvešanā, nekavējies koncentrēt savu uzmanību pie šo neveiksmju cēloņiem, atrast un novērst tos. Tad katrs nākošais uzdevums veiksies vieglāk. Zirgs dažreiz nevar pavilkt vezumu vienīgi tādēļ, ka viņš nepareizi iejūgts, vai tml. Novērs šos trūkumus — viss ies gludi!

Pie cēloņiem, kas var nelabvēlīgi ietekmēt gribu, še neapstāsimies, jo par tiem un viņu novēršanu diezgan daudz jau esam runājuši iepriekšējās nodalās — pārlasi vel reiz tas un tikai padomā, kādi apstākli katrā gadījuma īsti ir bijuši tavu neveiksmju cēloni.

Uzsākot aktīvus, sistemātiskus gribas vingrinājumus, jāizveido un vienmēr jāievēro pareizi darba paņēmieni. Tie katram tikpat nepieciešami kā karavadonim taktika un stratēģija. Bez labas taktikas un stratēģijas liels un labs karaspēks var zaudēt kauju pret niecīgu pretinieku un otrādi — labi vadīti, nelieli spēki var pieveikt daudzkārt stiprāku pretinieku. Taisni tāpat ir sevis izveidošanā, cīņā ar dažādām kaitīgām dziņām, ļaunām parašām un tā tālāk.

Izraudzījies kādu uzdevumu savas gribas vingrinājumam, koncentrējies pie tā! Izvairies no visiem apstākļiem, kas var atraut uzmanību no tava uzdevuma. Cieši turi acīs mērķi, izvirzi to priekšplānā! Skaidri apsver savu mērķi un ceļus uz to, attīsti neatlaidību! Nodod visus savus dvēseles spēkus gribas rīcībā! Izmanto tieksmes un jūtas, kas var atbalstīt tavu gribu: attēlo sev mērķi visā tā pievilcībā; atmodini atmiņā tos patīkamos pārdzīvojumus, ko tevī radīja līdzīga vai cita mērķa sasniegšana; atgādini sev, ka gribi būt laimīgs, ka mērķa sasniegšana tevi tuvina laimei. Turi savu acu priekšā arī kādu paraugu: kādu ievērojamu personību, kas šādu uzdevumu katrā ziņā būtu veikusi, radi sevī vēlēšanos tapt tāda pati personība! Centies arī izraudzīties sava nodoma izvešanai labvēlīgus ārējos apstākļus, nesarežģī bez vajadzības savu uzdevumu! Pieradinies ātri. bet pietiekoši skaidri katrreiz apsvērt apstākļus un ātri izšķirties, jo gara vilcināšanas ar kāda nodoma izvešanu gribu vājina.

Uzsākot savas gribas izveidošanas gaitas, cieši iegaumē arī, ka vienmēr — un jo sevišķi iesākumā — jāatturas no katra pārspīlējuma. Šai ziņā parasti kļūdas loti daudzi, izraudzīdamies savas gribas stiprināšanai pārāk grūtus uzdevumus. Tā griba nenorūdās, bet salūzt. Gribas vingrinājumi jāizraugās uzmanīgi, ievēloties vispirms tādus uzdevumus, ko tiešām ir izredzes bez sevišķi lielas piespiešanās izpildīt. Kad viens šāds uzdevums veikts, nākamais var būt jau mazliet grūtāks. Tā katrs vingrinājums dos spēku uti ticību nākamā, grūtākā uzdevuma veikšanai, jo panākumi gribu stiprina, turpretim neveiksmes nodomātā uzdevuma izvešanā gribas spēku vājina, rada neticību sev, nedrošības sajūtu.

Loti svarīga lieta arī gribas izveidošanā ir uzmanības koncentrēšana pēc sava prāta, kas tāpat jāiemācās pakāpeniski. Parasti atšķir aktīvo uzmanību no pasīvās. Pasīvā uzmanība darbojas tur, kur kaut kas pievelk, saista mūsu uzmanību bez kaut kādas piespiešanās no mūsu puses, piemēram, interesanta grāmata, teātra izrāde, kinofilma, interesanta saruna un tamlīdzīgas lietas. Te piespiešanos prasa uzmanības atraušana no tādām interesantām lietām. Aktīva uzmanība darbojas tur, kur vajadzīga zināma piespiešanās, aktivitāte, lai varētu noturēt uzmanību pie kādas lietas vai paturēt kādu domu, priekšstatu uzmanības centrā. Prast rīkoties, ar savu uzmanību aktīvi, jeb saskaņā ar savu nodomu, piespiežot uzmanību pievērsties tam, kam to atrodam par vajadzīgu, ir liela māksla. Tā jāiemācās — tāpat pakāpenisku vingrinājumu ceļā — lai varētu ķerties pie tālākiem uzdevumiem, jo atkarībā no tā, vai varam noturēt uzmanības centrā kādu nodomu, būs arī šā nodoma izpildīšanas iespējas. Tiklīdz ļaujam izslīdēt no uzmanības centra nodomam, tā jau tas pa pusei zudis, jo tā vietu aizņem citi priekšstati un domas.

Sāc savus gribas vingrinājumus ar nelieliem, ne visai sarežģītiem uzdevumiem, kas neprasa ne spēku, ne laika ziņā pārāk lielu piespiešanos, un tikai pakāpeniski tos palielini smaguma un ilguma ziņā. Nekad nepaliec ar vienu uzdevumu pusceļa, nekad neapmaini uzdevumus, nepārsviedies no viena uzdevuma uz kādu citu. Katra šāda svaidīšanas un svārstīšanās bojā gribu. Labāk kaut ko negribēt nemaz, nekā gribēt un tad savam nodomam atmest ar roku.

Kādus uzdevumus izvēlēties gribas norādīšanai? Apstājies vispirms pie saviem parastiem ikdienas pienākumiem, ikdienas darba! Piespied sevi izpildīt tos ar katru dienu labāk un noteiktāk. Izmanto tālāk savu gribu to labo parašu izveidošanai un nostiprināšanai, par kurām jau runājām. Tālāk — paturi acīs savas gribas izveidošanā tos mērķus, kuru dēļ tu attīsti savu gribu. Pie gribas norādīšanas tu esi ķēries, lai ietu pretim laimei, bet uz laimi ved — savu spēku atraisīšana, visa pozitīvā izcelšana un negatīvā pārvarēšana, citu labklājības veicināšana — tātad arī vingrinājumiem savas gribas izveidošanā jāiet šai pašā virzienā! Šādi vingrinājumi tad paši par sevi tevi jau tuvinās laimes izjūtai un tai pašā laikā sagatavos tevi vēl pilnīgāku laimes izjūtu apzinīgai radīšanai.

Visasākās cīnās tavai gribai nāksies izcīnīt ar dažādam ļaunām parašām un dzinām. Bet nebaidies! Ja būsi labs stratēģis, tiksi galā arī ar tām.

Piemēram, tu esi kaislīgs smēķētājs, bet tu sāc apzināties šās parašas kaitīgumu un esi nodomājis no tās atradināties. Labs nodoms, bet ja par savu gribas speķu neesi vēl skaidrībā, nepārsteidzies. Varbūt, tava griba nav vēl pietiekoši stipra, lai pārvarētu lielāku kaislību, stipri iesakņojušos paradumu, kāds šai gadījumā ir smēķēšana. Dzīve rāda. ka loti daudzos gadījumos solījumi „sākot ar rītdienu atmest smēķēšanu" beidzas nesekmīgi. Ja arī tavam svinīgam solījumam — atmest smēķēšanu — var būt iespējami tādi paši rezultāti, tad labāk neriskē un atturies no tāda solījuma. Tas būs tavai gribai stiprs trieciens: neturējis solījumu, tu būsi parādījis savas gribas nespēku un tā satricinājis tās autoritāti. Šādu gadījumu atkārtošanās tavu gribu nekāda zina nenorūdīs, bet pārvērtīs vaska, kas ar pirmo pretestību maina savu veidu.

Protams, tas nenozīmē, ka nevajag atmest smēķēšanu. Tas nozīmē tikai to, ka nevajag tikai „mēģināt" atmest smēķēšanu. Ja tu neesi par savu gribas spēku vēl drošs, tad "nemēģini" vēl lielo uzdevumu, bet pārbaudi savu gribas spēku, veikdams kādu mazāku uzdevumu tai pašā virzienā. Dod labāk sev solījumu, piemēram, vienu dienu nesmēķēt. Tas vēl nebūs tavai gribai pārmērīgi smags uzdevums — to tu veiksi, un tas jau katrā ziņā tev jāveic. Ja pēc tam tu jūti. ka tava griba ir pietiekoši stipra tavas kaislības pārvarēšanai, tad vari dot sev tūlīt solījumu — atmest smēķēšanu pavisam. Bet ja tev jau pirmā diena ir bijusi pārāk grūta un tu solījumu tikko, tikko esi izpildījis, tad labāk atkārto to pašu vingrinājumu pēc dažām dienām, pagarinot atsacīšanās laiku, lai tava griba iegūst zināmu rūdījumu, un tad dod sev izšķirošo solījumu.

Labi pazīstami dzīvē ir arī tā saucamie "paģiru solījumi", kas tikai ārkārtīgi bojā un samaitā gribu. Pēc uzdzīvē pavadītas nakts, fizisko un morālisko paģiru ietekmē, sirdsapziņas pārmetumu mocīts — cilvēks karsti ilgojas tīrākas, labākas dzīves, kas viņam vairs nesagādātu šādas paģiras, šo jūtu uzplūdumā cilvēks gatavs uz vislabākajām lietām, ar mieru dot sev un citiem svinīgus solījumus un zvērestus vairs neiet šādus ceļus, bet laboties. Stipri pozitīva tendence, bet — pa lielākai daļai ar bēdīgiem rezultātiem. Cilvēks pārvērtē savas spējas, galvenā kārtā savas gribas spējas un nožēlošanas spēku. Kad paģiru asums izgaisis, izgaisis arī nožēlošanas spēcīgais iespaids, nepatīkamās izjūtas aizmirstas, un cilvēku sāk atkal vienmēr stiprāk ietekmēt dziņas un kārdinājumi. Griba gan cenšas no sākuma apspiest šos kārdinājumus, cīnīties pret tiem, bet dzinās parasti izrādās spēcīgākas, un griba cīnu zaudē. Līdzīgiem gadījumiem atkārtojoties, gribas autoritāte kļūst arvien vājāka. Cilvēks pazaudē ticību tai un galu galā visam atmet ar roku un pat nemēģina vairs laboties, bet vai nu sāk skatīties uz to kā uz neizbēgamu ļaunumu, vai arī mēģina atrast savai rīcībai kādus attaisnojumus.

Nožēlošanas spēkam tomēr ir liela no zīme, un tas var dot loti daudz, ja tikai cilvēks pieturas pie sapratīgākas taktikas, labāk apsverot savas gribas speķu. Ja esi aizkļuvis līdz paģirām un neesi vēl savu gribu norādījis, tad nedod šādos gadījumos sev vieglprātīgus solījumus — šī bija pēdējā reize manā mūža, tādus ceļus es nekad vairs nestaigāšu. Apņemies labāk vai nu atteikties uz kādu zināmu laiku — piemēram, vienu mēnesi — tad tava griba varēs labāk koncentrēties un, no otras puses, tavu dzinu pretestība nebūs tik sīva, tik izmisusi — vai arī apņemies atteikties no savu maldu ceļu vienas, kļūmīgākās daļas — tad tavai gribai nebūs jācīnās tik plašā frontē. Izvēlējies šādu taktiku, centies pilnos apmēros izmantot tās svētīgos augļus. Iespējams, izvedamās cīnās laikā pastiprini vēl savu nožēlošanas spēku, koncentrē savas domas pie tā, cik ļaunas sekas tev sagādājušas tās dzinās, kurām tu biji padevies, no otras puses, koncentrējies izjust arī savas atteikšanās saldumu, savas gribas uzvaru, apsverot tai pašā laikā visus tos ieguvumus, ko tev dod šī atteikšanās. Tas dos tavai gribai jaunus speķus un sparu, un kad būs pagājis noliktais mēnesis, tu vari to atkal pagarināt, lai uzsāktu jaunu, šoreiz, varbūt, grūtāku cīnās periodu, jo tagad tavas dzinās uzsāks pretuzbrukumu tavai gribai ar atjaunotu sparu, juzdamās vīlušās savos aprēķinos, ka pēc mēneša tām būs lauta brīva vaļa- Izturi arī vēl šo cīnās periodu, un tu jau būsi stāvokļa kungs! Tu varēsi ne vien gribēt, bet apzināsies arī, ka vari savu apņemšanos realizēt. un realizēsi to. Tāpat, apņēmies atteikties no viena kāda netikuma vairāku netikumu virknē, un godam izpildījis šo apņemšanos, tu būsi norūdījis sevi jaunas cīnās izvešanai. Panāktā uzvara dos tev uzvaras prieku, un tas skubinās tevi panākt jaunas uzvaras. Cīna ar savam dzinām ir līdzīga cīņām kara laukā. Uzvaru panāk nevis tas karavadonis, kas, neapsvēris savus un pretinieka spēkus un vispārējo stāvokli, bez apdoma metas kauja un cīnās, kur pagadās, bet tas, kas labi apsver un novērtē pretinieka spēkus, apsver, kur pretinieka fronte ir visvājākā, kur koncentrēts uzbrukums bus vissekmīgākais, un tad plānveidīgi attīsta uzbrukumu, kaujot pretinieku pa daļām un tikai tad pārejot ģenerāluzbrukumā. kad jau var izmantot iepriekšējo kauju panākumus un to morālisko spēku, ko karaspēkam devušas pirmās uzvaras.

Dzīve dod ikdienas neskaitāmus gadījumus, kas izmantojami savas gribas stiprināšanai. Izmanto tos, tikai neapkrauj savu gribu ar pārāk dažādiem uzdevumiem un pārāk smagām nastām. Rīkojies tāpat kā atlēts, kas lēni un neatlaidīgi palielina svaru, kuru viņš vingrinās celt. Tā viņš garākā laika sprīdī sasniedz lieliskus rezultātus, bet ja viņš ir pārāk straujš un tūlīt cenšas cilāt lielus smagumus, kas viņam nav pa spēkam, tad viss pasākums beidzas tikai ar sastaipīšanos, un no viņa neiznāk vis atlēts, bet tikai kroplis.

Esi mērens un apdomīgs savu uzdevumu izvēlē un nešķiedies ar nenoteiktiem, neveicamiem vai neiespējamiem solījumiem, jo tā tikai vieglprātīga spēlēšanās ar savu gribu, kas ātri noved pie tās bankrota. Konkretizē savas apņemšanās līdz pēdējam sīkumam un tad — neatlaidīgi realizē tos!

Ar lielu rūpību gar sava rakstura izveidošanu strādāja pazīstamais dabas pētnieks Benjamiņš Franklins. tādēļ interesanti pāris vārdos apstāties pie viņa piedzīvojumiem. Divdesmit divu gadu vecumā viņš cieši apņēmās pārvarēt visas kaitīgās tieksmes. Bet jo vairāk Franklins pūlējās izvairīties no savām kļūdām, jo vairāk viņš pārliecinājās, ka ar pārliecību par tikumiskās dzīves lietderību vien vēl nepietiek. Lai izvairītos no katras pašapmānīšanās un sasniegtu plānveidīgu sevis izveidošanu, viņš sastādīja pārskatu par laba cilvēka īpašībām. Pēc tam viņš gribēja ar vislielāko noteiktību sekot šim ideālam. Drīz tomēr viņš pārliecinājās, ka viņa uzmanība un spēki pārāk izkliedēsies, ja viņš uz reizes mēģinās realizēt to pilnību, kādu viņš domās ar sajūsmu bija radījis. Viņš redzēja, ka sekmes iespējamas, vienīgi pakāpeniski izveidojot sevī uzstādītā ideāla atsevišķās īpašības. Franklins izgatavoja mazu piezīmju burtnīciņu un katru lapas pusi iedalīja septiņos laukumos: katrs bija domāts savai dienai nedēļā. Šajos nodalījumos viņš atzīmēja katru savu kļūdu, ko viņš atzina. Katru nedēļu viņš tomēr piegrieza sevišķu vērību vienai no savām kļūdām. "Man par lielu pārsteigumu," raksta pats Franklins. "pārliecinājos, ka man ir nesalīdzināmi daudz vairāk kļūdu, nekā es biju iedomājies; tomēr es izjutu gandarījumu, redzot tās samazināmies. Bieži man uznāca kārdinājums atmest visam ar roku; man sāka izlikties, it kā tik apzinīga precizitāte, kādu es no sevis prasīju, ir jau savā ziņā niekošanās tikumiskās lietās. Tomēr savus vingrinājumus turpināju. Un kaut gan arī nekad nesasniedzu to pilnību, pēc kādas es ar tādu sajūsmu tiecos, bet paliku tālu no tās, tomēr ar savu tiekšanos es kļuvu labāks un laimīgāks cilvēks, nekā man tas būtu izdevies bez tās un neievērojot vajadzīgo uzmanību; tāpat kā tie, kas, kopējot varā grieztu parauglapu, gan nekad nesasniedz šo parauglapu pilnību, tomēr ar saviem vingrinājumiem savu rokrakstu uzlabo... Šo informāciju es atstāju saviem pēcnācējiem, lai dotu viņiem iespēju zināt, ka viņu priekštecis var pateikties par savas dzīves ilgstošo laimi šai metodei un Dieva svētībai."

Šai metodei vari droši sekot arī tu — tad tev par savu dzīvi tie būs jāsaka tā, kā saka par cilvēku kādā savā darbā franču rakstnieks Didero: „Trīs ceturtdaļas savas dzīves mēs aizvadām ar to. ka kaut ko gribam un nedarām, vai darām to, ko negribam." īstai gribai vienmēr seko darbi vai. kā ķīniešu paruna saka; "Stiprs cilvēks grib; citi tikai grib gribēt."

Kāds bagāts tirgotājs — tā stāsta japāņu teika — reiz uzdevis kādam māksliniekam uzgleznot gaili, bet tik pilnīgi, cik vien iespējams. Pagājuši vairāki gadi, bet mākslinieks nerādījis ne acu. Tad tirgotājs devies pie viņa apjautāties, vai glezna vel vienmēr neesot gatava. Mākslinieks laipni lūdzis tirgotāju apsēsties un sācis gleznot. Ceturtdaļstundas laikā gailis bijis uzgleznots, un mākslinieks pasniedzis to tirgotājam. Kad tirgotājs apjautājies par maksu, gleznotājs minējis tik augstu summu, ka tirgotājs kategoriski atteicies tik daudz maksāt. Tad mākslinieks parādījis uz kādu lielu papīru kaudzi — uz katra papīra bijis zīmēts tikai gailis! — un teicis: „Jau trīs gadus es zīmēju vienu un to pašu zīmējumu, un tikai šādā vingrinājumu ceļā esmu panācis tādu pilnību, ka tik īsā laikā varu izgatavot tādu gleznu tik pilnīgi. No šiem trim apstākļiem atkarīgs mākslas darba raksturs. Tāpēc man jāsaņem atlīdzība arī par to laiku, ko es pavadīju vingrinādamies, kamēr sasniedzu tādu gatavību gleznas izgatavošanā."

Seko šim paraugam savas gribas vingrinājumos — un arī tu sasniegsi tādu gatavību, ka spēsi ar savu gribu katrā acumirklī radīt vispilnīgāko dzīves mākslas darbu. Ar augļu augļiem tava paša turpmākā dzīve tev atlīdzinās to, ko tu šajos vingrinājumos būsi ieguldījis!

Rūdi savu gribu, lai varētu veidot savu dzīvi tā, kā tava laime to prasa!

Meklē un novērs visus cēloņus, kas nelabvēlīgi ietekmē, vājina tavu gribu!

Uzsāc neatlaidīgus, sistemātiskus savas gribas vingrinājumus! Izveido un stingri ievēro pareizos darba paņēmienus! Paturi vienmēr acīs mērķi. skaidri aptver savu ceļu uz to, izšķiries ātri, izsauc sevī patīkamus pārdzīvojumus un jūtas, kas atbalsta tavu gribu, attīsti neatlaidību!

Atturies no pārspīlējumiem uzdevumu izvēlē! Nedod sev vieglprātīgus solījumus izpildīt to, ko tu vēl nevari izpildīt. Katra neveiksme atstās uz tavas gribas izveidošanu stipri negatīvu ietekmi.

Rūdi savu gribu, pakāpeniski pārejot no vieglākiem uz grūtākiem uzdevumiem. Neizvēlies vienā laikā daudzus, bet izvēlies noteiktus konkrētus uzdevumus!

Koncentrē savu uzmanību pie šiem uzdevumiem, jo domas atvieglos gribas darbu.

Izvēlies vingrinājumus, kas iet tai pašā virzienā, kādā iet īstie celi uz laimi!

i. Mācies no ciešanām mākslu būt laimīgam!

Neviena cilvēka dzīve nepaiet bez nepatikšanām, neveiksmēm, ciešanām — gan miesas, gan dvēseles ciešanām. Bieži nepiepildās viskarstākās vēlēšanās; atgadās, ka jāzaudē tuvi un mīli cilvēki; dabas katastrofas nereti ierindo simtiem un tūkstošiem cilvēku cietēju pulkā. Cik daudziem uzbrūk dažādas slimības, cik lielam skaitam jākaujas ar trūkumu, jācieš netaisnība, jāpanes apvainojumi! Un kur tad visādas sīkas ikdienas nepatikšanas un sarūgtinājumi!

Varētu likties — un daudziem diemžēl liekas, ka nevar nemaz runāt par laimi, ja pasaulē tik daudz ciešanu.

Un nu ievēro labi: taisni no ciešanām var mācīties dzīves mākslu būt laimīgam!

Ciešanu māksla ir īstā dzīves māksla — svarīga un nepieciešama. Ko nozīmē ciešanas tavā dzīvē, tas atkarājas tikai no tevis, tavas brīvās gribas. Pašas par sevi tās nav ne ļaunums, ne labums, ne ienaidnieks, ne draugs. Tās ir tikai izejviela, no kuras var pagatavot, ko grib: indi vai zāles tavai turpmākai dzīvei. Vispirms tiec galā ar jautājumu, kas tev ciešanās var bieži uzmākties: kāpēc taisni es esmu tas. kam jācieš? Uz to dod atbildi ar pretjautājumu: Kāpēc lai taisni es būtu tas, kam nav jācieš ja cieš visi cilvēki, visa pasaule? Kāpēc lai man būtu privilēģija (vai tiešām privilēģija?) būt atbrīvotam no ciešanām? Uz kādu tiesību pamata?

Tālāk atceries, ka ciešanas mūs māca atzīt un vērtēt savu laimi. Kā vesels cilvēks parasti neprot pienācīgi novērtēt savas veselības un priecāties par to, ka viņš ir vesels, tā arī cilvēks, kas ilgāku laiku bijis laimīgs, var sākt nesajust savas laimes. Kā zvaigznes visspožāk mirdz vistumšākajā naktī, tā cilvēka apziņu ciešanu brīdī apgaismo bijušās un nākamās laimes stari — nesalaužamā ticība, ka viņš var būt un arī būs vēl laimīgs, ka viņš bijis laimīgs, bet nav to sapratis.

Redzējām, cik liela nozīme savas laimes celšanā tam, ka veicinām citu laimi. Un nu ciešanas mūs tuvina citiem cilvēkiem, it īpaši tad, kad mūsu tuvums un palīdzība tiem visvairāk vajadzīgi — viņu ciešanās. Kas nav trūkuma redzējis, pilnīgi nevar saprast trūkumcietēja; kas nav slims bijis, nevar iedomāties slimnieka stāvoklī. Ciešanas tuvina cilvēkus savā starpā, padara tos vienlīdzīgākus, jo no ciešanām tāpat kā no nāves nav pasargāts neviens. Tātad ciešanas ir liels sociālās izlīdzināšanas faktors. Ja, piemēram, bagātais varētu nodzīvot savu mūžu bez ciešanām, tad nabagajam tas liktos kā liela netaisnība, kas brēc uz debesīm. Nē, šajā ziņā nav starpības ne starp bagāto un nabago, ne starp augsto un zemo: cieš karali, cieš valdnieki, cieš visvienkāršākais strādnieks; katram savs bēdu un ciešanu mērs. Bet vai tad ciešanu ir tik daudz? Nē, nav visai daudz; to būtu vēl daudz, daudz mazāk, ja cilvēki paši nesagādātu cits citam nevajadzīgas ciešanas.

Ja jau pasaulē būtu vairāk ciešanu un bēdu nekā prieka un laimes, vai tad cilvēkiem gribētos tā turēties pie dzīves kā viņi turas? Parasti ir tā, ka rodas līdzsvars, ja vienā svaru kausā liekam priekus, otrā bēdas, vismaz caurmērā tā tas ir. Dzīves māksla ļauj prieku un laimes daudzumu vairot un ciešanu svaru mazināt; tā var likt tam svaru kausam, kur prieks un laime, nosvērties vairāk uz leju un tā palikt.

Lai no ciešanām mācītos būt laimīgam, jāmācās tikt galā vispirms ar mazākajām ciešanām — ikdienas nepatikšanām, par ko jau esam runājuši.

Mācies savaldīties un paciest sīkākas neveiksmes, mācies panest sāpes un sarūgtinājumus ar smaidu, mācies būt par mazu varoni arī ikdienas dzīvē. Tā sagatavotu, tevi lielā ciešanu stunda, ja tāda pienāktu, neatradīs nožēlojami mazu un mazdūšīgu. Jau Seneka mācīja: “Centies, lai nekas nenāktu negaidīts! Par visu domā, visu sagaidi!"

Sagaidījis, panes likteņa sitienus aukstasinīgi un ar drosmi, jo daudzreiz ļaunums ir kā lietuvēns: tiklīdz tu sāc ar to cīnīties, tas jau pagalam!

Atceries, ka nekad nevaram zināt tanī brīdī, kad notiek kas mums nepatīkams, vai tas galu galā nenesīs mums kāda labuma! Bieži, loti bieži tas tā tiešam ir.

Bet neaizmirsti, ka daudzas ciešanas nāk kā mūsu pašu darbu sekas. Tāpēc uzlūko tās kā taisnu sodu un domā par savu izturēšanos nākotnē, ja negribi, lai tās atkārtotos!

Lielas ciešanas ir kā ugunsgrēka signāls, ka trauksme — saņemt visus speķus!

Pārvari tad iespējami ātri nedzīvo punktu un sāc darboties! Labākais līdzeklis pret dvēseles mokām un ciešanām ir darbs, kustība, darbība. Pēc pirmajām izbailēm, kas arvienu mazliet stindzina, ķeries iespējami ātri pie sava parastā darba vai sniedz palīdzību citiem cietējiem — vai vismaz dodies labi tālā gājienā svētītajā Dieva dabā!

Nekliedz un nevaimanā! Tas palīdz maz. Saliec labāk rokas sirsnīgā lūgšanā un gremdējies mūžības dziļumos. Tas tev dos brīnišķīgu spēku droši skatīties acīs bēdām un nelaimēm, pārvarēt visas ciešanas un atkal iegūt līdzsvara stāvokli, kamēr pamazām atgriezīsies atkal laimes izjūta.

Paļāvība un stipra griba tevi pasargās no daudzām slimībām, bet ja būsi sasirdzis, tad palīdzēs ātrāk kļūt veselam.

Katra slimība ir savā ziņā kara stāvoklis: ienaidnieks jāpārvar un jāpiespiež atkāpties vai vismaz jāmēģina pārvērst par draugu un sabiedroto. To var panākt tikai stipra griba kopdarbībā ar ārstu.

Ciešanas mūs māca atzīt un vērtēt savu laimi.

Ciešanas tuvina cilvēkus citu citam, padara tos vairāk sociāli vienlīdzīgus: kopīgas bēdas visi jutāmies tuvāki cits citam.

Nevairo citu ciešanas, bet no savam mācies pareizāk skatīties uz dzīvi.

Sāc ar mazo nepatikšanu pārvarēšanu un paciešanu, saņem lielās aukstasinīgi un ar drosmi.

Pārvērt ciešanas darbā, kustībā, darbībā!

Stiprini gribu, kas palīdzes pārvarēt kā miesas, tā dvēseles slimības.

j. Izkop savas tikumiskas vērtības!

Nav nozīmes stiprai gribai, ja cilvēks to neizmanto savas laimes pamatu stiprināšanai, bet vel ļaunāk — ja savu gribas spēku viņš izlieto malduguņu gūstīšanai, par kurām mēs runājām šās grāmatas sakumā. Gribas vērtība vispilnīgāk parādīsies, un tās norādīšanai upurētās stundas vispilnīgāk atmaksāsies, nemitīgi izmantojot te savu tikumisko vērtību izkopšanai un sargāšanai.

Tikumiskā tīrība, sirdsskaidrība — viena no dārgākam cilvēka mantām, kuras vērtību daudzi vai nu pārāk maz apzinās, vai apzinās pārāk vēlu. Tāpat kā viena vienīga noskaņojusies stīga, viens vienīgs nepareizs tonis var iznīcināt vislabākā mākslas darba iespaidu, tā viens vienīgs plankums tavā sirdī var iznīcināt visas tavas dzīves labskanību.

Nedz tev, nedz kādam citam tīkas redzēt netīru, vēl jo vairāk netīrīgu cilvēku — miesas netīrība modina tevī riebuma sajātu un tu no šāda cilvēka novērsīsies. Tāpat ikvienā cilvēkā riebuma sajūtu rada kāda dvēseles netīrība, ja vien viņā nav mākslīgi notrulināta sirdsapziņa. Un vispirms savas dvēseles netīrību izjūt katrs cilvēks pats, izjūt to bieži tik asi, ka visa viņa dzīve zaudē krāšņumu un vērtību.

Palasies mūsu tautas dainas un ieklausies, cik augstu senais latvietis vērtējis tikumisko tīrību — dvēseles spodrumu un baltumu! Gandrīz katra otra tautas dziesma ir himna tikumiskai tīrībai, sirdsskaidrībai. Nav ilgi jādomā, lai atzītu, ka tas nav bijis tikai tāds tikumisks fanātisms, bet dziļa dzīves gudrība. Vienīgi tikumiski tīra dvēsele var izjust dziļāko sirdsmieru — pamatu, bez kura laimes izjūta nekad nevar būt pilnīga. Vienīgi tikumiski tīra dvēsele var izjust gaišāko prieku. Vienīgi šādai dvēselei katra bagātība ir bagātība un — nabadzība nav vairs nabadzība.

Pirms aptraipi savu sirdsskaidrību — pārdomā, simtkārt pārdomā — vai ir vērts? Padomā, ka tu taču gatavojies pašreiz upurēt to, kas pārāk grūti atgūstams. Vai tas, ko tu par šo dārgo maksu gūsi, var atsvērt zaudēto? Tavām dzinām — mantkārībai, godkārībai, varaskārei, dažādām kaislībām tavas izšķiršanās brīdī, protams, netrūks dažādu argumentu un motīvu, kas mudinās tevi upurēt dažādu „labumu" dēl savu sirdsskaidrību. Bet esi uzmanīgs pret šiem argumentiem! Mēs jau pārrunājām, cik vienpusīgi un neobjektīvi ir visi šie dziņu argumenti, kā tie sabrūk un sašķīst, tiklīdz dzinās sasniegušas savu: tad paliek pāri tikai dziļa nožēlošana.

Tādēļ vērs savu gribu pret šiem viltīgiem argumentiem un pārliecinājumiem. Satriec tos, pirms tu izšķiries! Negaidi to kļūmīgo brīdi, kad tie būs paši sašķīduši, pēc tam, kad tu jau būsi kļūmīgo soli spēris. Ikreiz stādi saviem dzinu argumentiem pretī savas sirdsapziņas argumentus — un tad izmanto savu gribas spēku, lai ietu pareizo ceļu!

Var rasties dzīvē tev izdevība — veiklas kombinācijas, viltības vai blēdības ceļā uzlabot savu materiālo vai sabiedrisko stāvokli. Šīs kombinācijas un viltības var būt tik veiklas, ka tu pat nesaduries ar likumu un juridiski esi brīvs no atbildības. Vai ar to pietiek, lai izšķirtos? Protams, tevī modīsies argumenti, kas tevi šai virzienā pārliecinās. Bet tiklīdz tu būsi kāroto ieguvis, sūksies šo argumentu atplūdu laiks, un tad arvienu stiprāki kļūs tavas sirdsapziņas argumenti. Vai tad nav labāk tūlīt likt darboties savai gribai un pastiprināt savas sirdsapziņas argumentus, kas nav pārejoši, bet kļūst arvienu stiprāki?! Tad tev nekādā gadījumā nebūs jāviļas.

Nestādi šādos gadījumos sev par paraugu citus, kas jau upurējuši savu tikumisko tīrību dažādu materiālo labumu iegūšanai. Neapmāni sevi ar viņu šķietamo laimi. Citu cilvēku vērojot, tu vari redzēt tikai viņa ārējo pasauli. Tu nevari redzēt, kas norisinās viņa sirdī. Un katra sola, katras rīcības gala rezultāts jau atrodams tikai cilvēka iekšiene. Velts ir ārējais spožums, sasniegtais stāvoklis un šķietamas baudas, ja dvēselē ir vērmeļu malks, kas visu sarūgtina.

Meli kādreiz šķiet ērts un parocīgs līdzeklis, kā izbēgt nepatikšanām vai sarežģījumiem dzīvē. Maldīšanās! īstenībā vienīgais ērtais un parocīgais līdzeklis pret nepatikšanām un sarežģījumiem ir — aukstasinība, drošsirdība. Tās tiek galā ar visām grūtībām, neradot nekādu nepatīkamu seku. Turpretim meli ir, pirmkārt, nedrošs līdzeklis, jo „meliem īsas kājas", un. otrkārt meli ir netīrs līdzeklis, kas bieži vien sagrauž tevi vairāk par tām nepatikšanām, no kurām tu esi gribējis izvairīties, un sagrauj arī tevī pašcieņu.

Pēckara un pēcrevolūciju laikmetā, kurā mēs dzīvojam, valda ārkārtīgs tikumisko jēdzienu saduļķojums. Daudz no tā, kas vel pirms trīsdesmit gadiem gandrīz katram latvietim likās kā nepārkāpjams dabas likums — tagad daudzu cilvēku apziņā gandrīz pilnīgi izdzisis. Pirms trīsdesmit gadiem uz katru cilvēku, kas bija apzadzis savu tuvāko vai sabiedrību, ikviens skatījās ar dziļu riebumu. Pirms trīsdesmit gadiem bija organiski pretīgi vai pilnīgi sveši tādi vārdi kā kombinācijas un spekulācijas. Tagad ir neskaitāmi cilvēki, kam liekas, ka bez šiem vārdiem un darbiem dzīve nemaz nav īsta dzīve. Pirms trīsdesmit gadiem nicināja cilvēku, kas lišķēdams un glaimodams taisīja karjeru. Pēckara laikmetā to uzskata par normālo ceļu karjeras taisīšanai. Morāles pamatprincipi tātad liekas sašķobījušies, daži pat sāk domāt, ka tie vispār lieki, tikai vecu laiku aizspriedumi; ka jaunai "spējīgākai" paaudzei nav ar tiem jārēķinās, ka šie uzskati ir savu laiku pārdzīvojuši.

Vai tā tiešām ir? Maldīšanās, kas daudziem smagi maksā un maksās vēl smagāk! Juku laiku sārņi jau sāk izšķīst un nosēsties. Sirdsskaidrības ilgas dvēselēs sāk atmosties, un tās sauciens kļūst atkal arvien skaļāks un kategoriskāks. Mēs jau dzīvojam tikumiskās atdzimšanas priekšvakarā. Tā sirdsskaidrība, kas izvadījusi latvieti cauri gadsimtiem, kaut arī tā ne vienu reizi vien ir bijusi smagi apdraudēta, piedzīvos no jauna savu renesansi. No jauna nāks laiki, kad blēdis sabiedrības acīs būs tikai blēdis, un ne manta, ne „gods" nevarēs izpirkt netīru rīcību vai netīrus darbus. No jauna nāks laiki, kad sirdsskaidrība pacelsies visu acu priekšā uz tā pjedestāla, kur tā gadu simteņiem ir stāvējusi, kaut gan verdzības un vagaru laiki to ne vienu reizi vien ir centušies sagraut un iznīcināt. Nāks laiki, kad ilgas pēc baltas dvēseles būs atkal stipras un būs noteicējas, jo — tikai tad var atsevišķs cilvēks un visa tauta būt stipra un laimīga, ja laime dibināta uz sirdsskaidrības.

Šie laiki nāk — ir jau klāt. Ilgas pēc sirdsskaidrības mostas un iedegas. Tādēļ —ja arī šajā ziņā gribi būt tālredzīgs — paturi savu sirdsskaidrību! Ja tu to zaudēsi, aizbildinādams savu rīcību ar tagadējā sabiedrībā stipri izplatītiem ieskatiem, tu viegli vari piedzīvot laikus, kad nāks cita sabiedrība, kas izmetīs tevi no sava vidus. Ko tad tev līdzēs visi tie ..sasniegumi", ko tu būsi ieguvis, zaudējot savu tikumisko tīrību? Tevi tiesās un morāliski notiesās ne vien tava paša sirdsapziņa, bet arī sabiedriskā doma! Tādēļ esi tālredzīgs un — nezaudē savu tikumisko tīrību!

Nekad materiālo labumu vai citu kādu malduguņu dēļ nepazaudē savu pašcieņu! Mēs smejamies dažreiz par naiviem mežoņiem, kas atdevuši eiropiešiem zeltu un briljantus par krāsainiem stikla gabaliņiem vai spogulīšiem, veselas bagātības par kādu nevērtīgu grubuli. Diemžēl, arī mēs, gudrie eiropieši, nereti esam tikpat naivi un savas dārgākās mantas izmainām pret stikla gabaliņiem, vai nevērtīgiem spīguļiem. Pašcieņa — viena no mūsu vērtīgākām mantām, bez kuras mēs neesam nemaz vairs mēs. Bet kā ar to cilvēki rīkojas? Gandrīz uz katra sola dzīvē nākas vērot, kā cilvēki iemaina pret savu pašcieņu sīkus, niecīgus ārējus labumus. Tā ir viena no neizdevīgākām mainām — un tomēr viena no ikdienišķākām mainām. Bieži cilvēki glaimo, aprunā citus, pazemo sevi, lai iegūtu labāku vietu". Bet kas tad galu galā ir šis ieguvums? Iepriekš mēs jau apskatījām, par kādām maldugunīm izvēršas šāds kāpiens, kur katrs pakāpiens nes arī jaunas prasības un jaunu neapmierinātību.

Bieži cilvēki zaudē pašcieņu, lai iegūtu ārējo varu pār citiem — glaimojot un piemērojoties viņiem, iztopot viņu instinktiem un kaislībām. Kas iegūts? Vara kā tāda dod cilvēkam maz, loti maz; par to jau runājām. Un ja nu vēl cilvēkam jāapzinās, ka zem ārējas cieņas slēpjas iekšēja ironija vai pat nicināšana, ja cilvēkam jāapzinās, ka šim sasniegumam upurēta sava pašcieņa — tad kas gan paliek pāri no sasniegtas varas? Pašcieņa ir pārāk vērtīga manta, lai to upurētu kādu šķietamu ārēju labumu dēl. Kas pašcieņu zaudējis — visu zaudējis. Tādēļ — bruņojies ar stipru gribu, sarga to!

Drošsirdība — viens no skaistākiem tikumiem. Jau veca paruna saka: drošam pieder pasaule. Tik tiešām — vienīgi drošam var piederēt pasaule. Gļēvulis nevar būt ne persona, ne personība, kam pasaulē vai dzīvē kāds iespaids un svars, bet tikai lieta, tikai lieta citu rokās. Ja arī tam dažkārt „laime uzsmaida", tad nevarīgs viņš paliek pat savā laimē, pat savu laimi izjust viņam nav drosmes un spēka.

Drošam pieder pasaule — jo viņš veido dzīvi. Viņš ietekmē dzīvi tādā virzienā, kādu viņš to vēlas redzēt. Ja ari viņam dažreiz cīņa jāzaudē — tas nemazina viņa cīnās nozīmi. Jo cīņā nav vērtīga un svarīga tikai uzvara, tikai gala iznākums vien. bet visa cīnās gaita, katrs cīņas moments. Katrs solis cīņā dod pārdzīvojumu, un jo drošāks ir bijis šis solis, jo dziļāks un patīkamāks ir no tā mantotais pārdzīvojums.

Drošsirdību prasa ne tikai kara lauks. Drošsirdību prasa katra vieta, katri apstākli.

Esi drošsirdīgs un aizstāvi apspiesto — ne tikai šā apspiestā, bet arī pats sevis dēl: taisnības izjūta darīs tevi bagātu, bet tikai tad. ja tu to parādīsi, nevis tikai paturēsi sevī kā kādu teorētisku atziņu.

Esi drošsirdīgs un nesaki nekad nepatiesību! Nebaidies, kā to citi novērtēs. Kaut arī patiesības dēl tevi vajātu — tas tevi nabagāku tomēr nepadarīs. Tevi nabagāku var padarīt tikai ārēju materiāli. Bet mēs taču jau runājām, ka materiālām vērtībām ir tikai tik daudz nozīmes un vērtības, cik mēs tās izjūtam. Visu vērtību īstā vērtība ir vienīgi mūsu izjūtās. Un tiklīdz tu iedziļināsies izjūtās, ko var dot materiālās vērtības un ko var dot tikumiskā skaidrība, tu pārliecināsies, ka patiesības dēl nestais upuris ir tomēr daudz lielāka mērā ieguvums nekā zaudējums.

Esi drošsirdīgs un atzīsti savas kļūdas! Kļūdīšanās nav ne grēks, ne noziegums; kļūdu dēl vien cilvēks nepelna ne nosodīšanu, ne izsmieklu. Smieklīgs un nožēlojams cilvēks kļūst tad, kad viņš savas kļūdas negrib atzīt par kļūdām. Šo stūrgalvību pat grūti par stūrgalvību saukt — tā vienkārši ir nožēlojama gļēvulība. Drošsirdīgais nebīstas atzīt savas kļūdas, tāpat kā īsts varonis neuztraucas par atsevišķu zaudētu kauju, kam sekojušas jaunas uzvaras.

Esi drošsirdīgs — ne to ārējo labumu dēļ, ko dod tava drošsirdība: tam ir blakus nozīme, un šo sasniegumu relatīvi nepietiekošais daudzums tavu sirdi lai neskumdina! Drošsirdība katrā gadījumā atalgo tevi jau kā tāda: tā dod tev savas personības, savas pilnvērtības izjūtu, un tā vien jau ir manta, kas var darīt cilvēku bagātu.

Sargā un izkop visas savas tikumiskās vērtības: tas ir visdārgākās vērtības, vislielākā bagātība — tas dod tev ilgstošu dvēseles mieru un laimes pārdzīvojumu, nevis tikai īslaicīgas, ātri izgaistošas izjūtas!

Izlieto savu gribu visu savu tikumisko vērtību izkopšanai un pasargāšanai! Sirdsskaidrība, tikumiskā tīrība viena no dārgākām cilvēka mantām!

Palasies mūsu tautas dainas un ieklausies, cik augsti senais latvietis vērtējis sirdsskaidrību! Tas nav nekāds fanātisms, bet dziļa dzīves gudrība, jo vienīgi tikumiski tīra dvēsele var izjust gaišāko prieku.

Sargies sevi apmānīt ar to cilvēku šķietamo laimi, kas, upurēdami savu tikumisko tīrību, ieguvuši dažādus materiālus labumus! Tu nevari redzēt, kas norisinās viņu sirdīs, tu nezini, kas viņus gaida nākotnē, tāpēc tu nevari spriest, cik “laimīgi" viņi ir!

Nezaudē malduguņu dēļ savu pašcieņu! Pašcieņa ir pārāk vērtīga manta, lai to upurētu kādu šķietamu labumu dēl.

Esi drošsirdīgs: vienīgi drošsirdīgam pieder pasaule, vienīgi tāds var veidot skaistu dzīvi. Un esi drošsirdīgs katrā vietā un katros apstākļos. Esi drošsirdīgs — aizstāvēt apspiesto, vienmēr runāt patiesību un arī atzīt savas kļūdas! Drošsirdība vienmēr dos tev tavas pilnvērtības izjūtu!

Izkop visas savas tikumiskas vērtības — ļauj tām darīt gaišu tavu dzīvi!

k. Skaties priecīgu skatu!

Jau runājām par to, ka pasaule mums ir tāda, kādu mēs to jūtām, bet savukārt tas, kādu mēs viņu jūtam, atkarājas — pirmkārt no mums pašiem. Lūk, viens no svētīgākiem darba laukiem tavai gribai! Pieradini sevi, disciplinē sevi, piespied sevi just pasauli tādu, kādu to gribi just! Tu gribi būt laimīgs —tātad gribi skatīties priecīgu skatu pasaulē; tad skaties priecīgu skatu!

To tu jau būsi ievērojis, ka viss apkārt tev izskatās citāds atkarībā no tā, kāds ir tavs garastāvoklis. Ja tas ir labs, tad tu vari priecāties un būt laimīgs par sauli un mākoņiem, par katru ziedu, ko tu redzi, par katru putna dziesmu, par katru sava drauga vai svešnieka vārdu. Ja tu esi labā garastāvoklī, tad tu smiesies pat par to, ka ejot aizķeras kāja un tu paklūpi, pat par to, ka apkārt sev redzi īgnas sejas; pat par savām klizmām un neveiksmēm. Bet ja tev ir drūms garastāvoklis? Tad tevi nospiedīs un kaitinās tiklab mākoni pie debesīm kā gaišākā saule; tu dusmosies uz putna dziesmu, un skaistais zieds modinās tevī drūmas domas! Visniecīgākā neveiksme tevī sacels dusmas un sašutumu vai pat izmisumu, un viss, kas norisinās ap tevi. būs rūgts kā vērmeles. Vienīgi — tava drūmā garastāvokļa dēl! Vienīgi savas paviršības dēl nākam pie aplamiem secinājumiem, ka „vaina", jeb mūsu tumšo izjūtu cēloni meklējami ārējā pasaulē un ārējos apstākļos, īstenībā arī šie cēloni meklējami mūsos pašos! Vienos un tajos pašos apstākļos viens cilvēks var justies laimīgs, otrs — nelaimīgs, atkarībā no tā, kāds katra garastāvoklis. Loti pareizi šo stāvokli raksturo amerikāņu filozofs Trains:

“Optimistam ir taisnība un pesimistam ir taisnība. Viens atšķiras no otra kā gaisma no tumsas, bet abiem ir taisnība, katram no sava viedokļa ņemot. Šis viedoklis ir katram viņa dzīves noteicējs: tas nosaka, vai dzīvei jābūt pilnai spēka vai pilnai nespēka, pilnai prieku vai pilnai sāpju, pilnai sekmju vai — nesekmju. Optimistam ir spēks lietas ieraudzīt to visumā un pareizās attiecības, pesimists visu redz no aprobežota un vienpusīga viedokļa: viena izpratne apgaismota ar gudrību, otra — aptumšota ar nezināšanu. Katrs ceļ savu pasauli no sava iekšējā materiāla, bet kas no šī radīšanas darba beidzot iznāk, to nosaka tas viedoklis, pēc kura katrs strādā. Optimists rada, ar savu augstāku gudrību un ieskatu rīkodamies, pats savas debesis, un tādā mērā, kādā viņš darbojas, viņš palīdz tādas debesis radīt arī visai pasaulei; turpretim pesimists ar savu aprobežotību rada sev un savai apkārtnei — elli."

Tātad esi sava garastāvokļa kungs un skaties priecīgu skatu! Izkāp ik rītus no gultas „ar labo kāju" un skaties priecīgu skatu pretim jaunai dienai kaut arī tev stāv priekšā grūta diena! Priecīgais skats padarīs tev to vieglāku. Labs garastāvoklis ir liels spēks, kas atvieglo daudzus darbus un palīdz pārvarēt dažādas grūtības.

Nestaigā mūžīgi norūpējies par savu veselību! Jo vairāk būsi norūpējies, jo biežāk sāksi domāt, ka tev kas kait — jo tava veselība bojāsies un radīsies dažādas kaites. Stiprini savu veselību un kopi sevi, bet — skaties priecīgu skatu! Tas ir visdrošākais ceļš uz veselību.

Nestaigā pastāvīgās raizēs par saviem darbiem un ienākumiem un nākotni! Jo vairāk tu raizēsies un vaidēsi — jo mazāk tev veiksies, jo lielākas nelaimes tevi piemeklēs. Priecīgs skats dod visam pilnīgi citu veiksmi.

Met projām savas ļaunās nojautas un paredzēšanas — tikko tām sāksi ticēt, tās piepildīsies! Priecīgs skats ir vislabākās bruņas pret visām šīm "nojautām".

Novērtē katru stāvokli un notikumu kritiski, objektīvi, bet — skaties tomēr priecīgu skatu! Nepārvērtē tumšās puses uz ļauno pusi. Nav iemesla skumt vai sarūgtināties dzīves negatīvo parādību vai cilvēku kļūdu dēl. Arī ēnām sava nozīme — tās tikai vel spožāk izcel gaismu, un, tumsā raugoties, dažreiz vislabāk izjūt gaismu. Tumsu redzot, nepaliec drūms, bet — ilgojies jo karstāk gaismas!

Skaties priecīgu skatu arī savas neveiksmes, bez kurām dzīve nenorit. Ja nebūtu negatīvā, nebūtu arī pozitīva. Laimes izjūta, kas sastingtu vienā stāvoklī, nebūtu vairs pilnīga laime. Nav iemesla tomēr nelielās svārstībās redzēt jau nelaimi — tās tikai atsvaidzina un kāpina laimes izjūtu. Vai vilni atņem jūrai tās krāšņumu? Tāpat tas ir ar dzīvi!

Koncentrē savu gribu priecīgā virziena — arī tava dzīve ies tavai gribai līdz!

Pasaule būs tāda. kādu tu to jutīsi. Tāpēc pieradini sevi, disciplinē sevi, piespied sevi just pasauli labu un gaišu!

Esi vienmēr sava garastāvokļa kungs! Koncentrē savu gribu priecīgā virzienā! Prieks ir liels spēks, kas spēcina, dziedina un nodrošina sekmes.

l. Mācies smaidīt!

Smaids ir dievišķīgā gara atspulga, kam brīnišķs spēks un vara. Smaids remdina sāpes, smaids izkliede dusmu mākoņos, atbruņo pretinieku, cel nojauktos tiltus no sirds uz sirdi, dod grūtībās jaunu spēku un siltumu ikdienai. Smaids visur un vienmēr ir saulainais brīnumdaris. Tikai jāprot smaidīt. Jāgrib smaidīt! Jāpārkausē dusmas un sāpes smaidā!

Mācies smaidīt, kā smaidījuši lieli cilvēki, padarīdami gaišāku savu un citu dzīvi. Smaids palīdzējis daudziem dzīves māksliniekiem tikt vieglāk pāri ne vien dzīves sīkumiem, bet arī smagajiem zaudējumiem un grūtākiem acumirkļiem mūžā- Ja gadās tev dzīvē kādas nelielas nepatikšanas, atgādini sev. ka pēc pāris dienām tu par tām tikai pasmaidīsi — un tad sāc labāk smaidīt tūlīt! Arī ar nopietniem zaudējumiem tu ar laiku samierināsies un varēsi par tiem pasmaidīt. Kādēļ tad to nedarīt tūlīt? Viss atkarīgs taču tikai no tavas paša gribas. Lai pamudinātu to, atceries, kā vēl daudz grūtākos apstākļos izturējušies citi ļaudis — protams, vīri, ne gļēvuļi.

Mācies smaidīt — pārkausēt visas grūtības, visas nepatikšanas un sāpes smaidā! Kad tevi kāds grib kaitināt, neuztraucies, bet padomā, cik neglīta būtu tava dusmas pārvērstā seja. Iedomājies to un pasmaidi —tu būsi uzvarējis.

Ja tev nodara netaisnību — pasmaidi! Uztraukdamies par to, arī tu pats sev nodarīsi netaisnību, bet smaids tavu pārmetumu izlīdzinās.

Ja tevi pieviļ — pasmaidi! Pasmaidi, jo tava dvēsele ir ar vienu piedzīvojumu bagātāka, bet viņa nav tomēr nekā zaudējusi.

Ja noraida tavu mīlu — pasmaidi! Tas izskatīsies daudz labāk, nekā tu lauzīsi rokas un staigāsi skābu seju. Patiesi, tu neesi tik nabags, lai būtu atkarīgs no cita cilvēka mīlestības vai laipnības.

Ja tevi moka sāpes — vaimanāšanas vietā pasmaidi: smaids mazina arī sāpes, bet vaimanāšana tikai palielina tās! Parādi ar savu smaidu citiem un arī pats sev, ka tu esi arī savu sāpju kungs!

Ienācis īgnu laužu vidū, nesaīgsti viņiem līdz, bet pasmaidi: vienīgi smaids var izkliedēt šādā atmosfērā lietus mākoņus un pasargāt tevi no indīgā īgnuma!

Mācies smaidīt! Savu dzīvi mēs paši padarām pārāk traģisku vienīgi tādēļ, ka neprotam īstā brīdī pasmaidīt. Kad senam latvietim gāja grūti — un pārāk bieži viņam gāja grūti — viņš nesalūza savās grūtībās, bet pārvērta tās smaidā un dziesmā:

Priekš Dieviņa apņēmos
Noskumusi nedzīvot!
Labāk dziedu nekā raudu.
Grūtu mūžu dzīvodama.
Vai es savu grūtu mūžu
Raudādama atraudāšu?!

Saki arī tu tāpat! Tavs mūžs ir daudz vieglāk pārvēršams — smaidā!

Mācies smaidīt! Pārvērt dzīves grūtības smaidā! Smaids remdina sāpes, izkliedē dusmu mākoņus, atbruņo pretinieku, cel nojauktus tiltus no sirds uz sirdi, dod siltumu ikdienai!

5. Kalpošana kādam augstākam mērķim

Jau runājām par diviem pretstatiem, diviem virzieniem visumā. Tie ir haoss un kārtība, tumsa un gaisma, naids un mīla, nāve un dzīvība, mokas un svētlaimība. Viss pasaulē norisinās šo divu pretstatu robežās, un cilvēces ceļš ir viļņveidīgi gājis augšup — pretim lielākai kārtībai, gaismai, pilnībai. Jo pilnīgāk cilvēks iekļaujas šai vispārējā progresa ritmā, jo aktīvāk piedalās viņš pats, iedams vai sekmēdams pacelšanos augšup jo pilnīgāka un dziļāka ir viņa laimes izjuta.

Cilvēks izjūt jau laimi, varēdams augt, attīstīties, darboties, atraisot savus radītājus spēkus, izceļot visu pozitīvo un pārvarot negatīvo. Cilvēks var izjust laimi, darbodamies kā atsevišķa, autonoma vienība visumā, ja vien viņa tieksmes un darbi iet tai pašā vispārējā progresa virzienā.

Bet cilvēks darbojas ne vien kā atsevišķa vienība — arī kā dala no sabiedrības. Līdz ar to viņa svars un ietekme uz vispārējo gaitu pieaug, pastiprinās. Un ir raksturīgi — tas kāpina arī viņa laimes izjūtu. Cilvēks, kas brīvprātīgi atraisa savus spēkus sabiedrībā, izceļot visu pozitīvo un pārvarot negatīvo. sekmējot ne vairs tikai savu, bet visas sabiedrības ceļu augšup, kalpojot arī citu labklājībai un laimei — pārdzīvo savu spēku atraisīšanu daudz intensīvāk, daudz dziļāk, izjūtot arī dziļāku laimi.

Vēl tālāk — cilvēks ir ne tikai dala no sabiedrības, bet arī dala no visas cilvēces, dala no visuma. Un lūk — cilvēka tieksmes atraisīt savus radītājus spēkus sniedzas pāri arī sabiedrībai, cenšas iekļauties visuma gaitā. Cilvēka mērķi neapstājas pie viņa paša, neapstājas arī pie sabiedrības — cilvēks sajūt tieksmi kalpot vēl kādai augstākai idejai, atraisīt savus spēkus kāda lielāka mērķa labā! Dažos šī tieksme ir tik stipra, ka viņi sajūt dziļas dvēseles mokas, neatrazdami ceļus, kā to panākt, nevarēdami tikt skaidrībā par virzienu un mērķu saturu, vai nevarēdami atrast visam esošam izskaidrojumu. Toties cilvēki, kas radījuši sev skaidrību un pārliecību par saviem augstākiem mērķiem, kas uzsākuši tiem sekot, izjūt visdziļāko laimes pārdzīvojumu — ja vien viņu ceļš iet augšup. Šis tātad ir vel viens ceļš uz laimi — viens no tālākiem ceļiem, kura gals nav vairs saskatāms, bet aizvijas saulainos mūžības krastos.

Pie dažādiem šiem ceļiem šeit tuvāk vairs neapstāsimies, tikai pieminēsim, ka tiem pieder lielo patiesību meklētāju ceļš, lielās mīlestības praviešu cels un tā tālāk. Apstāsimies tuvāk vienīgi pie viena liela mērķa, kas ciešāk saistās ar mūsu tautas gaitām.

Tāpat kā katrs indivīds, arī katra tauta iet savu īpatnēju gaitu. Tāpat kā katram indivīdam, arī katrai tautai ir sava īpatnēja dvēsele, savas parašas — tradīcijas, jā, pat sava labāk vai vājāk izkopta griba. Un tāpat kā katrs indivīds, arī katra tauta nevar pārmainīt savu dvēseli, bet gan var to veidot, attīstīt līdz lielākai pilnībai.

Tas cilvēks, kas sācis iet sevis izveidošanas darbu; kas atbrīvojas un atkratās no visām mākslīgām, viņa dvēselei svešām ietekmēm; kas izkopj visas savai dvēselei īpatnējās pozitīvās īpašības — iet savus īstos ceļus uz laimi. Tāpat savus īstos ceļus uz laimi ies tā tauta, kas nenogurstoši izveidos savu dvēseli, visas savas pozitīvās īpatnības; kas atraisīs pilnos apmēros visus savus fiziskos un garīgos spēkus pozitīvā virzienā.

Tātad — tāpat kā runājām par sevis izveidošanu attiecībā uz cilvēku, varam runāt arī par sevis izveidošanu, attiecinot to uz tautu.

Pietiek tikai mazliet ieskatīties mūsu tautas vēsturē, lai redzētu viņas īpatnības, viņas lielākās bagātības, stiprumu un spēku. Nav bijis mums pagātnē un nav arī tagad tādu dabas bagātību, kas pašķirtu iespējas izveidot savu zemi par tehnikas brīnumzemi vai lielu bagātību zemi. Mūsu zemes lielums un iedzīvotāju skaits padara mums pārāk grūtu arī sacensību ar citām lielākām un bagātākam tautām dažādu izgudrojumu un atklājumu laukā. Mēs varam, protams, šai virzienā darīt loti daudz, bet nebūs iespējams pārspēt citas tautas tādos apmēros, lai to pārvērstu par savu īpatnību. Vispār, mums būtu loti grūti radīt kaut ko spilgtu, ar ko varētu izcelties kā īpatnība un paraugs citu tautu starpa, ja nebūtu mums šīs vienas lielās bagātības, kas mums tomēr ir. Un tā ir — mūsu tautas gars, tas dvēsele! Tā ir viela, no kuras varam uzcelt skaistāko, īpatnējāko celtni!

Latviešu stiprā, baltā, dzīvespriecīga dvēsele, kas uzvarējusi gadsimtu smagās nastas — tā aicināt aicina ikvienu no mums kalpot lieliem uzdevumiem, lieliem mērķiem! Šai mērķī saplūst visi celi uz laimi: kā atsevišķi indivīdi veidodami paši sevi, mēs palīdzam noskaidroties un izveidoties arī savas tautas dvēselei; kā savas tautas locekli izkopdami savas tautas īpatnības, varam izveidot laimīgas tautas paraugu, tā kalpojot kā tauta arī augstākiem mērķiem.

Vajag tikai gribēt šo lielo ceļu iet! Un lai to ietu — nepietiek lepoties ar savas tautas slaveno pagātni. Slavena pagātne nav tam, lai aizsegtu tagadni, bet tā ir aicinājums — radīt arī slavenu nākotni. Darba ir daudz. Tai skaidrā un stiprā dvēselē, ko esam mantojuši no saviem senčiem, ilgie nebrīvības gadi, kari un revolūcijas ir radījuši arī savas plaisas un sārņus, un esam arī kļuvuši par kūtriem, lai šos samus notīrītu un visas plaisas aizlīdzinātu. Dzīve tomēr mūs aicina un sauc — ne tikai pieminēt savu senču dvēseles lielo spēku, bet arī pilnā mērā atgūt to un izveidot līdz vēl lielākai pilnībai, vēl lielākam spožumam. Ceļam, ko iezīmējuši mūsu senči, ko tie ierakstījuši mūsu asinīs, jākļūst arī par mūsu un nākošo paaudžu ceļu. Ikvienam individuāli augot un izveidojot sevi, pilnīgākam un laimīgākam topot, mums visiem kopa jāizaug un jāizveidojas par tautu, kas mirdzētu ar savam tikumiskām īpašībām, ar savas dvēseles baltumu, ar savu nesavtību, ar savu darba mīlestību, un darba prieku, ar savu raksturu un savas dvēseles spēku! Mums ir vislielākās iespējas sasniegt to, ja vien mēs gribētu. Mums ir savdabīgi spilgti paraugi, ko devuši mūsu senči, mums ir vēl asinīs kvēle, kas viņiem bijusi, un arī tas, ka mēs neesam pārāk liela tauta, atvieglo mums iespēju padarīt pieminētās īpašības par visas tautas īpašībām. Vajadzīga tātad vienīgi šā mērķa skaidra apzināšanās un cieta, arvien pieaugoša griba koncentrēties pāri par visām lietām taisni sava rakstura izveidošanā līdz augstākai pilnībai. Tā mūsu tauta ieņemtu goda pilnu vietu citu tautu starpā — kā garīgi stipras, spraigas, iekšēji bagātas un laimīgas tautas paraugs!

Ejot katrs savus ceļus pretim laimei — tikai ne šķietamos, bet īstos — mēs varam iet pretim arī savas tautas laimei, varam kalpot lieliem mērķiem, kas pilnīgi iekļauj mūs lielajā dzīves ritmā — pretim lielākai pilnībai, pretim saulei!