Ceļi uz laimi/Ievads
1. Apstājies un padomā!
[edit]Apstāsimies uz vienu acumirkli, uz vienu īsu acumirkli! Apstāsimies savā drudžainā steigā un nemierā, kādā aizvadām dienu pēc dienas, kādā traucamies pretim nākotnei.
Vienalga, vai pilniem malkiem baudām pašlaik dzīvi, vai plosa mūs dzīves apnikums — apstāsimies uz acumirkli savas baudas vai izmisumā.
Vai kvēlojam mīlā vai naidā, vai esam sapņu vai rupju vara — apstāsimies savā mīlā vai naidā, savos sapņos vai rūpes.
Vai kāpjam pašlaik panākumu un slavas augstumos, vai grimstam neveiksmju purvā — apstāsimies uz acumirkli savos panākumos vai neveiksmēs.
Un ja pašlaik tikai veram dzīves vārtus, lai ar jaunības straujumu dotos tanī iekšā — arī tad apstāsimies uz acumirkli savā straujumā.
Apstāsimies uz vienu acumirkli, lai paceltos mazliet pāri sev un paraudzītos sevī no augšas. Apstāsimies, lai vienu acumirkli iegremdētos sevī un saskatītu savus dziļākos pamatus. Apstāsimies, lai — saskatītu sevi, pazītu sevi!
Jo daudz ko mēs zinām un pazīstam, bet nezinām un nepazīstam sevi. Vēl ļaunāk: loti bieži nemaz necenšamies, pat izvairāmies sevi pazīt. Mēs dodam pienācīgu godu visām zinātnēm, bet aizmirstam pašu galveno zinātni — pazīt sevi, sevi taisni tādu, kāds katrs iesviests pasaulē; ne sevi vispār, bet sevi — taisni šeit un tagad.
Tā rodas tas savādais stāvoklis, ka mēs gan zinām loti daudz par visu, kas apkārt mums, bet pārāk maz — kas mūsos pašos. Mēs sveram zemes lodi un debesu spīdekļus, ka arī mērījām pasaules telpu, bet neprotam svērt un novērtēt savu dzīvi. Mēs protam atrisināt neskaitāmus sarežģītus vienādojumus, tik mūsu pašu dzīves vienādojums paliek neatrisināts. Mēs esam atklājuši neskaitāmas mirdzošas pasaules debess dzīlēs, bet neprotam atklāt zvaigznes, kas mirdz mūsu sirdī. Mēs protam savaldīt un izmantot dažādus dabas spēkus, bet neprotam savaldīt un izmantot spēkus, kas mīt mūsos pašos.
Kādēļ? Gluži vienkārši: mums taču nav laika par to pat padomāt. Mūsu dzīve tik īsa! Mums jāsteidzas tā izmantot — kad gan lai būtu laiks pie sevis uzkavēties! Apstāsimies tomēr savā steigā — kaut tikai uz vienu īsu acumirkli.
Apstāsimies, lai paraudzītos sevī, lai pazītu sevi! Atcerēsimies: jau priekš vairāk nekā divi tūkstošiem gadiem uz Apolona tempļa Delfos stāvēja uzrakstīts: Pazīsti pats sevi! Un atēnietis Sokrāts, kas šim padomam sekoja, kļuva viens no lielākiem sengrieķu gara milžiem un — viens no laimīgākiem cilvēkiem!
Varbūt, šim pašam aicinājumam sekojot, pietiks īsa acumirkļa, viena vērīga skata, lai arī mēs savu dzīvi ieraudzītu pavisam citā gaismā. Varbūt tā drudžainā steiga, kas liekas mums pašlaik tik dabīga un nenovēršama, piepeši zaudēs visu savu jēgu. Varbūt tās sāpes, kas liekas tik bezgalīgas, pazaudēs savu asumu. Varbūt tās ilgas, kas sacēlušas mūsos tādu nemieru, pazaudēs savu pievilcību. Varbūt no tām baudām, kas mūs pašlaik vilina, mēs steigšus novērsīsimies. Varbūt — un taisni gribētos cerēt — radīsies jaunas atzinās, kas strauji pārgrozīs visu mūsu dzīves gaitu un tās līdzšinējo saturu.
Tādēļ izrausimies — kaut vai uz īsu acumirkli — no tā izjūtu, dzinu un pārdzīvojumu jūkļa, kurā virpuļojam un kuru saucam par dzīvi, lai apskaidrotu skatu paraudzītos sevī un apkārt sev. Nav jēgas dzīvei, ja neesam skaidrībā: ko īsti gribam no tās, ko tā var dot, un kā ir iegūstams tas, ko dzīve var dot. Nav jēgas peldēt dzīves straumē kā skaidai, kas nezina, kurp viļņi un vēji to aiznesīs. Bet mērķtiecīga, skaista un pilnvērtīga mūsu dzīve varēs kļūt tikai tad, ja mācīsimies pazīt sevi un mācīsimies — mākslu dzīvot.
2. Dzīves māksla
[edit]Lai cilvēks kļūtu labs ārsts, nepieciešamas ilgas un nopietnas studijas un rūpīga prakse; lai kļūtu vijoļvirtuozs — nepietiek ar vijoli, lociņu un labu gribu, bet vajadzīga arī ilga un laba skola. Tāpat tas ir ar jebkuru arodu; vajadzīgs daudz trenēties, lai iegūtu attiecīgās mākas. To labi apzināmies un saprotam katrs.
Bet vai tad ar dzīvi ir citādāki! Vai nopietnāko no visām zinātnēm — dzīves zinātni un lielāko no visām mākslām — dzīves mākslu var iemācīties un prast bez kādām nopietnām studijām, bez rūpīgas skolas, bez vingrinājumiem un treniņa?
Diemžēl, loti daudzi domā, ka var. Bez kādas sagatavošanās, pat bez nopietnām pārdomām viņi jūtas gatavi dzīvei, jūtas lietpratēji visos dzīves jautājumos, uzlūko sevi par dzīves māksliniekiem un — dzīvo. Dzīvo gan, bet uz katra sola mēs arī redzam šās paviršības rezultātus: tik maz patiesu dzīves mākslinieku un tik daudz dzīves diletantu; tik maz skaisti un laimīgi nodzīvotu mūžu un tik daudzas sakropļotas dzīves!
Daudzi negrib atzīt savas kļūdas, bet uzvel visas savas neveiksmes — liktenim. Tas ir loti parocīgs vārdiņš, ar ko viegli attaisnot un izskaidrot savas neveiksmes. Protams, arī liktenim sava nozīme, bet vēl vairāk tās paša cilvēka brīvajam garam, kas var noteikt cilvēka dzīves gaitu tādu vai citādu.
Ir arī daudzu kas atzīst savas kļūdas, un tādēļ tik bieži dzirdam sakām: „Kaut jel varētu dzīvot dzīvi otru reizi! Kaut jel varētu sākt vēl visu no sākuma!" Blaumaņa Pazudušajā dēlā Krustiņš sirdssāpēs un izmisumā sauc: "Kāpēc ar neizdevušos dzīvi nevar darīt tāpat kā ar neizdevušos cimdu: izārdīt un adīt no jauna?"
Dzīvi sākdami un to dzīvodami, bieži vien cilvēki smagi kļūdas. Tikai pēc daudziem gadiem nāk atziņa — dzīve nepareizi sākta un vadīta. Nu cilvēks būtu gatavs dzīvot citādi — saprātīgāki, apdomīgāki, lietderīgāki, bet —nu jau ir par vēlu! Zaudēts laiks, zaudēti spēki un veselība, zaudētas visas iespējas — zaudēta līdzšinējā dzīve, sagandēta arī nākamā. Gan tagad ir atziņas, kā īsti būtu jādzīvo; ja varētu dzīvi sākt otru reizi — tā būtu pilnīgāka, laimīgāka. Bet — cilvēks dzīvo dzīvi tikai vienu reizi, tikai reizi! Izlietais ūdens nav sasmeļams. Daudz, kas pazaudēts, nav vairs atgūstams. Izdarītais nav vairs pārvēršams nebijušā.
Tā ir tūkstošu cilvēku traģēdija, kas atkārtojas no paaudzes uz paaudzi. Katrs cilvēks iegūst savā mūžā daudz vērtīgu atziņu, kā dzīve būtu bijusi jādzīvo. Bet gandrīz katrs nākamais nepiesavinās un neizmanto savu priekšgājēju piedzīvojumus un atziņas. Gandrīz katrs nākamais atkārto visas tās pašas kļūdas, ko pielaidis viņa priekšgājējs, un tāpat par vēlu iegūst īstās atziņas. Daudzas citas zināšanas piesavināmies gluži neapzināti, pārņemdami tās gatavā veidā no saviem priekšgājējiem. Vienīgi dzīves mākslā negribam atzīt nekādas autoritātes, nepaļaujamies uz savu priekšgājēju novērojumiem, piedzīvojumiem un atzinām, bet izraugāmies paši savus ceļus, un paši no jauna tos pārbaudām. Visas tās atziņas, ko ieguvuši daudzu paaudžu laikā mūsu priekšgājēji dažādās zinātnēs, piemēram, ķīmijā, fizikā, matemātikā, un darba paņēmienos — mēs katrs vairs nepārbaudām, bet pārņemam un izlietojam praktiskā dzīvē jau gatavā veidā, lai ietaupītu laiku, lai izvairītos no liekas maldīšanās un kļūdu atkārtošanas. Vienīgi dzīves mākslā gandrīz ikviens grib sākt visu no jauna, ar visiem veltīgiem meklējumiem un kļūdām, tā veltīgi un nelietderīgi zaudējot daudz laika, enerģijas un, bieži vien — arī sevi un savu dzīvi.
Te arī meklējami cēloņi, kādēļ pasaulē arvien tik daudz nelaimīgu cilvēku, tik daudz kļūmīgi saktu, sakropļotu un sagandētu dzīvju. Sevišķi tas sakāms par latviešu jaunatni, kas loti daudzos gadījumos dzīvo citos dzīves apstākļos nekā tās vecāki — aiziet no laukiem pilsētās, uzsāk pavisam citu dzīves veidu un tā tālāk. Tādā ceļā tā izkļūst ārā no agrāko paaudžu tradīcijām, vel neiekļūdama citu aprindu tradīcijās, un tai patstāvīgi jāmeklē savi celi, kas bieži vien ieved dzīves purvājā — ne tik daudz no ārējo panākumu, kā no cilvēka iekšējās dzīves viedokļa.
Lai tas tā nebūtu, lai cilvēku dzīves kļūtu reiz pilnvērtīgākas un laimīgākas, jānāk vienreiz paaudzei, kas piesavinātos arī dzīves mākslu tāpat kā visas citas zināšanas, jo dzīves māksla nav tik vienkārša un viegla, ka ar to katrs pats saviem spēkiem vien var tikt galā. Taisni otrādi — dzīves māksla ir tik sarežģīta, ka viena cilvēka dzīve un prāts vien nevar to pietiekoši labi un laimīgi atrisināt. Tikai balstoties uz paaudžu paaudžu un neskaitāmu atsevišķu indivīdu piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem, varam radīt atzinās, ko var likt katras dzīves pamatā. Bet tad arī būtu vislielākā neprātība šās atzinās apšaubīt un to vietā labāk likt vieglprātīgus mēģinājumus. Dzīves mākslas pamatos jāliek neapšaubāmas atzinās, kuru robežās tad var risināties katras atsevišķas dzīves veidojumi. Līdz ar to dzīves mākslas piesavināšanās pamats ir šo pamatatziņu piesavināšanās — tā sakot, to pārvēršana mūsu miesā un asinīs — lai tad tās praktiski izlietotu savas personīgās dzīves izveidošanai.
Dzīves māksla ir grūta, bet svētīga māksla, un tās piesavināšanās jāuzsāk jau agrā jaunībā. Tādēļ šī grāmata, kas runās par dzīves mākslu — par to, kā padarīt savu dzīvi laimīgāku, pilnvērtīgāku un skaistāku — pirmkārt veltīta jaunatnei.
Tā grib būt mūsu jaunatnes sirsnīgs biedrs, kas pārrunātu ar viņu svarīgākās dzīves problēmas, kas palīdzētu jaunatnei atraisīt savas vēlēšanās, dzinās un tieksmes tajos virzienos, kur tās var gūt savu skaistāko un svētīgāko piepildījumu; kas palīdzētu jaunatnei izvēlēties ceļus, lai, ejot šos ceļus, tās jaunības straujums un spēks neizsīktu un nesadruptu sārņos, bet patiesi piepildītu vēlēšanās un ilgas, kas katra krūtīs. Tā jaunatne, kas prastu apvienot savu karsto sirdi ar īstu dzīves mākslu, varētu darīt brīnumus, varētu būt paaudze, kas nes jaunu, pilnīgāku un laimīgāku laikmetu.
Bet dzīves māksla nav vajadzīga tikai jaunatnei vien: dzīves māksla nepieciešama katram, un piesavināties to nekad nav par vēlu. Lai kas būtu piedzīvots un pārdzīvots, vēl vienmēr dzīvi var padarīt vērtīgāku un saturīgāku. Pagātnes kļūdas gan var padarīt laimīgu dzīvi grūtāk iespējamu, bet neiespējama tā nav nekad. Tāpēc šī grāmata veltīja arī tiem, kas dzīvē jau vīlušies vai kļūdījušies, kam dažbrīd jau liekas, ka viņu dzīve galīgi sadragāta, ka viņiem no nākotnes nav vairs ko gaidīt. Šī grāmata grib būt arī viņu, vīlušos, sirsnīgs draugs, kas palīdzēs apsvērt pārdzīvoto un meklēt, kā vieglāk tikt pāri pagātnes kļūdām, kā atrast dzīvei jaunus pamatus, kā pārvarēt visas dzīves grūtības, kā izsargāties no liktenīgām kļūdām, kā pasargāt sevi no vilšanās, dzīves apnikuma un izmisuma, kā padarīt dzīvi bagātu un krāšņu savā saturā un — laimīgu. Ir vērts to piesavināties, ir vērts to mācīties — no šūpuļa līdz kapam. Šai mākslai ziedotais laiks nekad nebūs jānožēlo. Nekad!
3. Laime
[edit]Dzīves mākslas mērķis ietverams vienā vārdā. Vienā vārdā, ko klusībā lolojis katrs — bagāts vai nabags, slims vai vesels, jauns vai vecs. Katrs to gaidījis, cerējis, karsti ilgojies. Tas katra cilvēka mērķis, ne vienā neizdziestoša tieksme un vēlēšanas. Laime! Laimīgam būt!
Tiklīdz bērns nāk pasaulē, mēs jau novēlam viņam laimi, novēlam to arī viņa vecākiem. Protams, visvairāk bērna vecāki vēlas, lai viņu bērns būtu laimīgāks, nekā viņi paši bijuši. Bērns sāk iet skolā — veļam viņam laimīgas skolas gaitas. Jaunieši dodas laulības dzīvē — novēlam viņiem laimīgu kopdzīvi. Jaunu gadu uzsākot, vēlam cits citam laimīgu gadu; sūtām saviem draugiem un pazinām laimes novēlējumus vārda un dzimšanas dienā. Laime, laimīgs — šo vārdu atkārtojam tik bieži! Ne par velti Vilis Olavs saka: „Vēlēšanās justies laimīgam ir tikpat vajadzīga kā ēšana un dzeršana, ko nevar ne ar kādiem sprediķiem apkarot."
Bet cik ir to, kas laimi sasnieguši? Cik ir laimīgo, kur viņi ir? Vai vispār laime jel maz ir? Un kur? Un ja tā ir — kā tā iegūstama?
Šie visi ir tā saucamie mūžīgie jautājumi, kas jau gadsimtiem ilgi cilāti no paaudzes uz paaudzi, no agras jaunības līdz sirmam vecumam. Tie ir jautājumi, kas mocījuši cilvēku miljonus, bet uz kuriem tikai retais atradis pareizo atbildi.
Ir loti daudzi, kas saka: laimes nav! Ir tikai ilūzijas, ne laime.
šīs grāmatas mērķis — rādīt, ka laime tomēr ir.
Citi saka: laime gan ir, bet tā uzsmaida tikai retam. Ir tikai nedaudzi dzīves lutekli, bet visu pārējo plecus spiež rūpes un raizes, sāpes un ciešanas. Ir tikai nedaudzi laimīgie, kuru dzīve gaiša un saulaina, bet citu mūžīgais pavadonis ir trūkums un neveiksmes, un viņu dzīve ir auksta un pelēka. Laime nav iegūstama, bet ir likteņa untums, nejaušība, un cilvēks ir bezspēcīgs šo likteņa rotaļu grozīt. Cilvēks nav nekas vairāk ka rotaļlieta dabas spēku, likteņa vai citas kādas nezināmas varas rokās. Ir veltīgi cīnīties pret savu likteni.
Šīs grāmatas nolūks ir rādīt, ka arī tas nav taisnība. Cilvēks nav tikai rotaļlieta nezināmu spēku rokās. Cilvēkā pašā mīt spēki, kas var viņu darīt laimīgu. Katrā cilvēkā mīt šie spēki, tātad katrs glabā pats sevī laimes atslēgas. Tikai vajag tās izlietot. Laimīgs kļūt var katrs — katrs ir pats savas laimes kalējs.
Vel saka: laime, varbūt, ir, bet tā nav ilgstoša. Ir tikai īsi laimes acumirkli un gara ciešanām, rūpēm, neveiksmēm pilna dzīve. Šī grāmata rādīs, ka laime var būt ilgstoša. Tā var būt tāda, ko nesatricina nekādas nejaušības, neiznīcina pārsteigumi un neizdzēš laiks.
Bet kur tad tā ir? Kā tā sasniedzama? Ari par to un taisni par to grib runāt šī grāmata, rādot arī cilvēkus, kas izpratuši laimi un ieguvuši to. Dzīves māksla pastāv no divām lielām dalām: no mākslas izprast laimi un no mākslas iegūt laimi. Par abām tām runās turpmākās lappuses.