Mušu ķēniņš
RAINIS
MUŠU ĶĒNIŅŠ
BĒRNU PASAKA PIECOS CĒLIENOS
Dāvāta mazajiem draugiem
PERSONAS
LIDIS
MUDĪTE
BRIĢIS
GRUŅĶIS
ĶĒNIŅŠ
ĶĒNIŅMEITA
KANCLERS
MĀTE
Ļaudis, galmenieki, lāči, vilki, mušas, bites, smiči, zirnekļi.
PIRMAIS CĒLIENS
Vienkārša bērnu istaba, kailas sienas, balts koka galds, trīs bērnu gultiņas gar sienām, četri krēsli. Vakars. Vājš karlampas apgaismojums.
(Trīs skolas zēni: B r i ģ i s, gadu 14, paliela auguma, G r u ņ ķ i s, gadu 11, arī liela auguma, L i d i s, gadu 12, mazāks. - Meitene M u d ī t e, arī apmēram 12 gadu. - Visi bērni mācās no galvas, gan dudinādami, gan balsi skaitīdami, klanīdamies un rokām, kājām strādādami. B r i g i s un G r u ņ ķ i s sēd pie galda, M u d ī t e pie savas gultiņas krēslā, L i d i s staigā apkārt.)
(Pēc brīža.)
LIDIS
(Pilnā balsī.)
Es jau iešu! es jau būšu! Es par visiem pirmais esmu!
(Palēkdamies.)
Drīz jau mākšu, drīz jau mākšu Visu gabalu no galvas.
BRIĢIS
Klusi! Klusi! Ko tu kliedz?
GRUŅĶIS
Ko tu neļauj citiem mācīt?
LIDIS
Ko tu gribi? Ko tev daru? Nepiedūru tev ne pirksta.
BRIĢIS
Tu vēl runāsi te manim!
(Grasās Lidi sist, klūp pār krēslu.)
LIDIS
Eče! eče!
BRIĢIS
Gan tev došu!
LIDIS
(Neklausīdamies uz Briģa draudiem, uzaicinādams.)
Bērni, - tas, kas pirmais māks, Tas lai dabū ķēniņmeitu!
MUDĪTE
Es tad būšu ķēniņmeita! Es tam sniegšu savu roku.
BRIĢIS
Nē, tev manim jāsniedz roka: Tu man esi saderēta.
LIDIS
Saderēsim! saderēsim! Es tev atņemšu kā nieku.
BRIĢIS
Gudrais tu! tev viegla galva: - Nē, - būs pirmais, kas visstiprais!
GRUŅĶIS
To vēl redzēs, kurš tas stiprais.
BRIĢIS
Es jau visus apsitīšu!
LIDIS
Nāc nu laukā, lielo lempi! Es tas stiprais -
(Tura roku pretī Briģim; tas sit, bet Lidis aiztura viņa roku, un pakrīt.)
Eče! eče!
(Ienāk M ā t e.)
MĀTE
Ko jūs, bērni, trakojat?!
BRIĢIS
(Uz Lidi rādīdams.)
Viņš ir vainīgs! Mani kava.
MĀTE
Kā lai mazais lielo kautu?
MUDĪTE
(Uz Lidi rādīdama.)
Viņš jau lielās stiprais esam.
MĀTE
Vai jau skolas darbi beigti?
GRUŅĶIS
Kad būs maize?
MĀTE
Kad būs darbi?
LIDIS
Māt, kas pirmais darbus beigs, Tam būs lielā sviesta maize?
MĀTE
Labi, labi, - mācat vien!
MUDĪTE
(Uz Lidi rādīdama.)
Māt, viņš teic: kas pirmais māks, Tas lai dabū ķēniņmeitu, - Nu grib labāk sviesta maizi!
MĀTE
(Uz Lidi.)
Nu - vai ķēniņmeit' vai maizi?
LIDIS
Nu - tad labāk ķēniņmeitu, - Bet tā lielā sviesta maize Tad jau kritīs viņai: Mudei.
BRIĢIS
Gudrais! Mude ķēniņmeita, Ņems ij to, ij maizi līdzi. Nē, māt, man dod lielo maizi. -
GRUŅĶIS
Es tas lielākais, man gribas.
MĀTE
Nu, un, Mudīt, ko tad tevim?
MUDĪTE
Man to medu, kas uz maizes.
MĀTE
Gudri jūs man esat, bērni. Nu, tad mācat tikai krietni.
LIDIS
Drīz jau māksim.
MĀTE
Netrokšņojat! Nekaujaties savā starpā! Rīt tad ārā palaidīšu: Sniegā labi patrakoties.
(Aiziet.)
(B ē r n i atkal visi mācās dudinādami; piepeši iekliedzas L i d i s.)
LIDIS
(Lielīgā balsī.)
Es jau māku! es jau māku! Visu gabalu no galvas! Es tas pirmais! es tas ķēniņš! Nu tu mana ķēniņmeita!
(Saķer viņu aiz rokas un rauj pie sevis.)
MUDĪTE
Laid man mieru! - Ej ar lelli! Es vēl ne'smu izmākusi.
LIDIS
Lelle muļķe, es grib' tevi! Ko ar maziem bērniem darīt?
MUDĪTE
Stāsti viņiem pasaciņas!
LIDIS
(Iejūsminādamies.)
Ak! man gluži jauni stāsti! Tikko šorīt izlasīti! Maziem bērniem nestāstāmi.
BRIĢIS
Klusu! jūs tur!
LIDIS
Šis vēl nemāk! Tavu grūtu krama galvu!
(Uzsit viņam uz galvu.)
BRIĢIS
(Uzlēkdams, bet atkal tūliņ apsēzdamies.)
Nost, es saku! - Kas šim nekait: Skolotāju mīlulītis!
LIDIS
Kas lai tevi, aunu, mīl?
BRIĢIS
Pag, es teikšu! gan tev būs! Gan tev rādīs klasu dāma. Šis te mani sauks par aunu!
LIDIS
(Sabaidās un manāmi saraujas, bet tad:)
Ej par spiegu, kad tev tīk! Bail nau tavas klasu dāmas.
(Lēkādams un runā pāriedams uz citu priekšmetu.)
Es tik iešu! es tik būšu! Tad jūs visi brīnīsaties.
MUDĪTE
Mēs jau tagad brīnāmies: Cik tev brīnum liela mute!
LIDIS
Kad man ira liela mute - Tevi aprīšu kā mušu!
MUDĪTE
Pielūko, ka mušas vien Tevi pašu neaprītu!
LIDIS
(Atkal iedūšojies.)
Mušas, meitas, klasu dāmas, Kas tās man? - Vēl ziemu mušas!
(Dzen nost.)
MUDĪTE
Skat, cik dūšīgs baiļu Mikus!
LIDIS
Es ar visām galā tikšu!
MUDĪTE
Galā netiks tev nevienas - Ij ne mušu līgaviņas.
LIDIS
Nebūs mušas, ņemšu tevi!
(Ķer viņu, tā atgrūž nost.)
MUDĪTE
Lika drusku pagaidīt!
BRIĢIS
(Vēl mācīdamies, padzirdis runu, starpā.)
Es, kad kādu mušu ķeru, Tūdaļ spārnus rauju nost.
MUDĪTE
Nedrīkst mušām spārnus raut! Kā tev būtu, kad tev rautu?
GRUŅĶIS
(Mācīdamies vēl, paceldams galvu.)
Man gan neraus: spārnu nava. Joks, kā muša rāpj bez spārniem!
LIDIS
Muļķi esat abi divi! Vai tik vien ar mušām joka?
MUDĪTE
Ko tad pats tu izdarītu? Jaunas blēņas izdomādams.
LIDIS
Es tās mušas, cik te ira, Visas jūgtu spārnu ratos, Lai tās mani nes pa gaisu.
MUDĪTE
Paskat, ko šis izdomājis!
LIDIS
Tad man pašam lidmašīna, Kur es gribu, tur es braucu, Vai uz Jelgavu, vai Spilvi, Vai uz Berlīni, vai Bausku.
Ritens rūks, un spārni spīdēs, Visi vēji pakaļdzīsies, Kauks un svilps, un laidīs aidās, Pūzdami un elsodami. -
Visi paliks nopakaļis, Ij ne lodes nepanāks, Ij ne Kāravs, ij ne Krancis, Ij ne niknā klasu dāma.
MUDĪTE
Kurp tad tu tā gaisā skriesi?
GRUŅĶIS
(Uztrūkdamies, runā, galvu nepaceldams, un atkal dudina.)
Es ar iešu! es ar iešu!
MUDĪTE
Es sariešu, - ko tu riesi? Nesarej tu tikai manis!
GRUŅĶIS
(Mehāniski.)
Es ar iešu!
BRIĢIS
Klusi, Gruņķi! Ko ar tādām runās laidies?
MUDĪTE
Es sariešu, es sariešu - Es tev zobus izķīlāšu.
BRIĢIS
Klusat!
MUDĪTE
(Pēc maza brīža.)
Nu es arī māku! Visu gabalu no galvas. Trīsreiz grāmatu pa pieri, - Tad vairs neizies no galvas.
LIDIS
(Staigā pa istabu apkārt, mušas ķerdams gar sienām.)
Aidā!
MUDĪTE
Kurp tu gaisā skriesi?
LIDIS
Aidā, aidā!
MUDĪTE
Saki! saki!
LIDIS
Ak tu veiklums! Visas projām.
MUDĪTE
Mušu medniek, kur tu skriesi?
LIDIS
Kur es skriešu? - Tāli, tāli, Tur, kur zaļas pļavas plešas, Tur, kur pavasars un puķes, Tur, kur saule palmas šūpo - -
MUDĪTE
Ārā sniegs un sals, un ziema -
LIDIS
Tur es skriešu tāli, tāli - Tur, kur nesniedz sals un ziema, Tur, kur snieg tik ābeļziedi. -
MUDĪTE
Kā tu zināsi turp aizskriet?
LIDIS
Ceļu rādīs manim saule, Tecēs tā kā zelta kamols Man pa priekšu spīdēdama.
MUDĪTE
Tad jau zināsi gan ceļu.
LIDIS
Mēnestiņš ar zvaigžņu bērniem Līdzi skries man lēkādami, Kreisā pusē turēdamies.
MUDĪTE
Es ar iešu, es ar iešu! Es ar zvaigznēm līdzi lēkšu.
LIDIS
Pielūko, ka nenokrīti, Tā kā zvaigznes allaž nokrīt.
GRUŅĶIS
Es ar braukšu! Brauksim visi!
BRIĢIS
Es tas kučiers, - tad es braukšu. Kā es kapāšu tad zirgus!
MUDĪTE
Nedrīkst kapāt!
BRIĢIS
Kučiers drīkst.
LIDIS
Zirgi tevi sviedīs ārā.
MUDĪTE
(Uz Briģi.)
Nebrauksi, - tu neizmāki!
BRIĢIS
Kas tev daļas?
(Sit Mudīti.)
MUDĪTE
Ko tu kaujies?
LIDIS
(Sit Briģim.)
Ko tu kaujies?
BRIĢIS
Ko tu maisies?
LIDIS
Tā ir mana ķēniņmeita: Es jau pirmais izmācījos!
BRIĢIS
(Ironiski.)
Liela lieta!
GRUŅĶIS
(Vēl mācīdamies, nu paceldamies.)
Izkaujaties! Kurš tad uzveiks, tas to paņems.
MUDĪTE
Tā vis neņems, kā jūs gribat. Es sev pati izvēlēšos.
LIDIS
Man tu krīt' kā ķēniņmeita, Es jau pirmais izmācījos!
(Rauj Mudīti pie sevis, tā pretojas sīvi un iesit viņam.)
MUDĪTE
Ej tu nost! es negrib' tevis! Ko šis lielās! Kas tu esi?
LIDIS
Es ar vari tevi ņemšu!
(Grasās Mudīti sagrābt.)
BRIĢIS
(Sagrābj arī Mudīti, draud Lidim.)
Pagaid', puisi! ne tik aši!
MUDĪTE
Varas Ņēmējs! Nu tev knipis! Mūžam nebūšu es tava. Tad jau labāk Gruņķi ņemšu, Tas tik kluss un čakli mācās.
LIDIS
(Dusmīgi, izšķirdamies.)
Ņem tad arī savu Gruņķi! Kluss kā visi čaklie muļķi. Nu es neņemšu vairs tevis, Kaut tu lūgtos.
BRIĢIS
(Ironiski.)
Vai, cik žēl būs!
LIDIS
(Lielīgi.)
Žēl jums visiem būs! gan redzēs! Man ir gluži citas domas; Jums to, muļķiem, neizdomāt. Jūs neviens man ne'sat vajdzīgs.
MUDĪTE
Ak tu tavu lielīšanos! Mute Rīgā, pats tup pelnos.
LIDIS
Kam man Rīga? Kas man Mude? Klusu visi! uzklausaties!
BRIĢIS
Nu nāks šāviens.
GRUŅĶIS
Man nau vaļas.
LIDIS
Nu es braukšu tagad projām, Jūs vairs manis neredzēsat.
BRIĢIS
(Pārsmejoši klanās.)
Mojen! mojen!
MUDĪTE
Miers būs mājās.
LIDIS
Miers jums būs, līdz apputēsat Kā zem gultas vecas kurpes. Tad būs beigas.
BRIĢIS
Ziemas muša, Skriesi, kaktā sapelēsi.
LIDIS
(Aizraudamies.)
Braukšu, kaušu visus velnus, Kas stāv ceļā pavasarai; Visus milžus izšķaidīšu, Siltu sauli atvedīšu.
MUDĪTE
Tad es tevim roku sniegšu.
(Sniedz roku.)
LIDIS
Tad es šitā atsitīšu.
(Atsit roku.)
Tad man princese sniegs roku, Ķēniņš pats pie galda vedīs.
BRIĢIS
Lūk!
LIDIS
Man kalpos klasu dāma, Pasniegs manim sviesta maizi, Dziļi pretī klanīdamās, Virsū liks vēl piparkūku.
BRIĢIS
Klasu dāma piekaus tevi, Kad es visu pasacīšu, - Tevim liks tā kaktā stāvēt, Princesi tā atdos manim.
LIDIS
Tad es nebraukšu, brauc pats! Kur tev, muļķim, ceļu atrast? Es tad labāk - kurpnieks būšu: Jaunkundz, kādas kurpes gribat?
(Nometas ceļos pie Mudītes, it kā mēru ņemdams kurpēm.)
Augstiem papēžiem? nu, protams! Vai ar saitīti vai bešu?
BRIĢIS
Es tad meistars!
LIDIS
Nē, tu zole, Es tad tevi izklapēšu.
(Parauj Brigi un grib klapēt, kaujas.)
(Ienāk M ā t e ar vakariņu sviestmaizītēm.)
MĀTE
Atkal, bērni, kaujaties.
(Uz Lidi.)
Vai tu rimsies, mazais seskis?!
LIDIS
Es ne seskis, kurpnieks esmu, Viņš ir zole -
MĀTE
Kas tev prātā?
LIDIS
Nu es viņu izklapēju.
BRIĢIS
Es gan tevim parādīšu.
(Kaujas.)
MĀTE
Rimstat, rimstat, nedarbnieki!
(Izšķir viņus.)
Vai tad skolas darbus beidzāt?
LIDIS
Beidzu, beidzu es kā pirmais.
MUDĪTE
Beidzu arī, visu māku.
BRIĢIS
Es būt' arī izmācījis, Šis tik mani notraucēja.
(Rāda uz Lidi.)
LIDIS
Tāds grib braukt ar gaisa ratiem, Kučiers pats vēl nezin ceļa!
MĀTE
Vai tu zini gaisa ceļu? Gaisagrābslis, dēls, tu esi.
LIDIS
Zinu, zinu gaisa ceļu: Vajga tikai braukt pa saulei, Rādis jaunais mēnesītis, Ragus saceldams uz priekšu.
BRIĢIS
Es zin' arī, labāk zinu, Mēness manim rādīs arī.
LIDIS
Tādam rādīs! Ko tev rādīs? Mēness rādīs tevim - mēli.
(Briģis kauj Lidi.)
MĀTE
Nekaujaties, neķildojat! Lūk, kā drēbes sadraiskātas! Ko jums sacīs klasu dāma, Kad jūs redzēs tādus nākam?
GRUŅĶIS
(Vēl pie grāmatas sēdēdams.)
Viņš jau teic, ka klasu dāmas Ij nemaz vairs nebaidoties.
MUDĪTE
Tā jau Lidi apkalpošot.
LIDIS
Nu, kad es jums ķēniņš tikšu -
MĀTE
Vai tu redzt Kāds šis būs ķēniņš? Greizu krāgu, buktes bikses!
(Pieiedama pie Gruņķa.)
Vēl tu, dēliņ, neizmāki? Galva vāja, māga laba.
GRUŅĶIS
Dod man maizi.
MĀTE
Ēdat, bērni!
(Uz Lidi.)
Tev, kā pirmam, medus vairāk.
(Aiziet.)
LIDIS
Kur man lielā sviesta maize? Kur man paliek ķēniņmeita?
(Viņš paliek bēdīgs sēdot, neaiztikdams savu sviestmaizi.)
(C i t i b ē r n i aši apēd savas maizes un kāri nolūkojas uz viņa maizi.)
MUDĪTE
Dod man medus, tu jau ķēniņš!
LIDIS
Laid man mieru! ej tu nostu!
GRUŅĶIS
Dod man maizes, kad tu ķēniņš!
BRIĢIS
Dod man visu, es tas milzis!
(Grasās ņemt.)
LIDIS
(Uzlec kājās.)
Tevi bedrē likšu iemest! Baidīkli tev uztaisīšu. Medus maizi paglabāšu, Būs ko rīkot galma dzīres.
(Noliek maizi attālāk uz savas gultas malas.)
GRUŅĶIS
Glabā, glabā!
LIDIS
Gruņķi, slotu! Mudi, atnes pasolīti!
MUDĪTE
Kas tur būs tev?
LIDIS
Padod brunčus!
MUDĪTE
Es jau zinu.
LIDIS
Padod diegu!
(Viss, kas prasīts, top atnests.)
BRIĢIS
Tas būs suns.
MUDĪTE
Vai sunim brunči?
BRIĢIS
Brunčos kož viņš.
MUDĪTE
Biksās kož viņš.
LIDIS
Lineālu!
GRUŅĶIS
Tā būs būda, Varēs ielīst tur un gulēt.
MUDĪTE
Es jau domāju, ka zinu: Tievā Liza, nu ne nieka.
LIDIS
Dod man jaku! Dod man bļodu! Spalvas kātu! - Tas būs deguns.
BRIĢIS
Nu es zinu: tas būs cilvēks.
LIDIS
Gudris esi, - dod man rīksti!
GRUŅĶIS
Nedod rīkstes! Kas var zināt?
MUDĪTE
Nu es zinu: klasu dāma!
(Lidis ir uztaisījis no dažādām atnestām un citām lietām neveidīgu lelli, kuru nostāda pie sienas.)
BRIĢIS
Vai man! vai man!
GRUŅĶIS
Bēgsim, bēgsim!
LIDIS
Ko jūs bēgat? Labrīt, kundze!
(Klanās un ķer sev aiz matiem, it kā noņemdams cepuri, kuras tam nau galvā.)
MUDĪTE
Labvakaru mēs jums vēlam! Taisām lielo reveransi.
(Tupstas un lokās.)
LIDIS
Sakat visi labu rītu!
BRIĢIS
Labu rītu!
(Kāju pievilkdams.)
GRUŅĶIS
Man ir bailes.
LIDIS
Muļķis esi, nau jau dzīva.
BRIĢIS
Labu rītu! - Eče! eče!
(Viņš rāda lellei garu degunu.)
GRUŅĶIS
(Piepeši iesaucas.)
Vai man, viņa pakustējās!
MUDĪTE
(Uz Briģi.)
Lūk, ko nu tu padarīji? Degunu tai parādīji! Pats tās mīluls!
BRIĢIS
(Klusi.)
Neredzēja.
LIDIS
Nu tu sargies, lielais milzi! Kad tu blēņas padarīsi, Tūdaļ viņa pakustēsies.
BRIĢIS
(Šaubīdamies, bet tomēr baidīdamies.)
Es jau?!
(Atiet tālāk nost. Lidis paliek viens.)
LIDIS
Nu es varu paēst.
(Viņš lēni apgriežas un domīgi iet uz savu gultiņu.)
MUDĪTE
(Baida citus bērnus ar lelli.)
Bu! bu! bu! - lūk, pakustējās!
BRIĢIS
Mani tu jau nebaidīsi!
GRUŅĶIS
(Tuvojas lellei un aizskar rīkstes.)
Rīkstēm lai var piedurt pirkstu.
MUDĪTE
(Skaļāk.)
Bu! bu! bu! bu!
BRIĢIS
(Dusmīgi.)
Kas šai prātā!
LIDIS
(Apskata savu maizi un grib to ņemt, piepeši iesaucas.)
Kas tad tas?! Viss pilns ar mušām!
BRIĢIS
Nu tik, mušas, brūkat virsū!
GRUŅĶIS
Kur nu paliks galma dzīres?!
MUDĪTE
Man būt' medus, nu ēd mušas!
BRIĢIS
Lielmuti, nu turies pretī!
LIDIS
Kas man mušas? Kas man meitas? Es ar visām galā tikšu! Izšķaidīšu tā kā pelus!
(Atvēzējas sist mušas.)
MUDĪTE
Sargies! nesit! Kad nu kostu? Kādi viņām gari dunči!
GRUŅĶIS
Simtu acis! tēraudspārni!
MUDĪTE
Tu viens pats, un viņu dēķens!
LIDIS
(Runā puslielīgi, pusbailīgi.)
Tiš! jūs projām! nost no maizes!
BRIĢIS
(Ļauni smiedamies.)
Nākat, ēdat, mušulītes!
MUDĪTE
(No tālienes.)
Tiš! Cik daudz! - Kad visas celsies, Viņas aiznesīs ij tevi.
LIDIS
(Pats sevi iedūšinādams un drebinādamies.)
Man nau bailes: - nost! es saku! Citād' visas apsitīšu!
MUDĪTE
Viņam bailes.
BRIĢIS
Viņam bailes.
LIDIS
Ko? man bailes? - Redzēs gani
(Atvēzējas un ieskrejas, bet apstājas.)
MUDĪTE
Lūk nu! bail! - Tev rokas sapamps, Tā kā maizes kukuls paliks!
GRUŅĶIS
Tā kā maizes iejavbaļļa.
MUDĪTE
(Kaitinādama.)
Sitīsi - tev brūte būšu!
BRIĢIS
(Smiedamies.)
Eče!
GRUŅĶIS
(Tāpat.)
Eče!
BRIĢIS
Saderēsim! Tu tām mušām nesitīsi!
LIDIS
Saderēsim: apsitīšu.
GRUŅĶIS
Nu, uz ko tad saderēsim?
BRIĢIS
Kad mēs veicam, tad mēs katris Dodam tev pa galvu knipi, -
LIDIS
Un kad es?
GRUŅĶIS
Nu, tev jau neveikt, Tu jau esi gaisa grābslis.
LIDIS
Un kad es?
BRIĢIS
Tad tu tāpat.
LIDIS
Tas par maz, - kas veic, tas dabū Lielo maizi, ķēniņmeitu Un var - pīpot tēva pīpi.
BRIĢIS
Labi!
LIDIS
Nu tad - plauks!
(Aizmiedz acis cieti un tad aši uzsit ar roku uz maizi. Gaisma mainās, paliek spokaina.)
MUDĪTE
Vai man! nu to mušas aizraus!
GRUŅĶIS
Nu tev roka būs kā kukuls!
BRIĢIS
I nevienas nenosita.
MUDĪTE
Ira! ira! - Lūk, cik beigtas!
LIDIS
(Nopūzdamies, kā pēc liela darba izdarīšanas, ko pats necerējis veikt.)
Bet tad bija gan tā dūša!
MUDĪTE
(Skaita nosistās mušas, jautri.)
Viena - divas - četras - piecas!
LIDIS
(Attapies no lielā uztraukuma, sāk arī skaitīt.)
Sešas!
(Uz Briģi.)
Ko tu vienu nomet?
BRIĢIS
(Kas noņēmis un nometis, liedzas.)
Kur tev nomet?
LIDIS
Rekur!
BRIĢIS
Ej jau -
LIDIS
Septiņas pavisam beigtas! Septiņas un viens tik cirtiens!
MUDĪTE
Tu tas septiņ' mušu cirtējs.
LIDIS
(Pats par sevi sajūsminādamies, skali.)
Septiņcirtis! Septiņcirtis! Lūk, tad tāds gan vīrs es esmu! Kas to izdarīs man pakaļ? Septiņ' vīrus reizē nogāzt!
MUDĪTE
Veici! Nu tev būšu laba: Tu ne velti izlielījies.
BRIĢIS
Ko nu veicis? Mušas sitis! Tagad īsti saderēsim.
LIDIS
Veicu! veicu - divas reizes! Kur tad paliek mana alga?
BRIĢIS
Ko tu vari, to es arī, Tikai es vēl stiprāks esmu.
LIDIS
Nu tad -?
GRUŅĶIS
Kurš tai zemē nokļūs, Kurā tek tas piens un medus? Tur tai labā Leiputrijā, Kur tie ceptie cāļi skraida.
BRIĢIS
Gruņķim arī reiz ir tiesa - Tā lai paliek, saderēsim!
LIDIS
Labi, labi, - es jau veicis, Septiņcirtim viss ir spējams.
BRIĢIS
Rokas dodam, tā mēs deram: Tas, kas pirmais, dabūs pīpi, Ja tu zaudē - galvu nost!
MUDĪTE
Muļķis Briģis, kas tad manim?
BRIĢIS
Nejaucies tu vīru lietās!
MUDĪTE
Kāds šis vīrs? Kad neizmāki Ij ne grāmatu no galvas!
LIDIS
(Sadodas rokām ar Brigi un Gruņķi.)
Labi! - Pirms tev jādod knipis!
(Puikas noliec galvas, Lidis abus sadur kopā.)
BRIĢIS
Ko tu dari?
GRUŅĶIS
Ko tu dari?
LIDIS
Ek, kas jūs vairs manim esat? Negribu ne sist jums knipjus, Jūs par niecīgiem man esat!
BRIĢIS
Paskat!
LIDIS
Lai nu visi zina: Es tas esmu, Septiņcirtis!
MUDĪTE
Kā tad visi lai to zina? Uzrakstīsim tev uz pieres.
(Raksta viņam uz pieres.)
LIDIS
Nē, tā nevar, - kut man piere. Uzrakstīt uz cepurnaga!
MUDĪTE
Nags ir gluds, tur raksti nestāv. Nu es zinu, - še mans priekšauts.
LIDIS
Ko?
MUDĪTE
Tur raksti! sien uz krūtīm.
(Uzraksta un uzsien.)
LIDIS
Lai nu zin to visa skola! Visa pasaul'! - Še man šauri! Lai man izplešas šīs sienas!
(Sienas atkāpjas uz malām.)
MUDĪTE
Skatat! skatat! sienas plešas!
BRIĢIS
Vai man! Kustas klasu dāma! Jāteic būs, ko jūs še darāt!
MUDĪTE
Ej tai klāt!
BRIĢIS
Nē, man ir bailes.
LIDIS
(Aizrāvies no sevis.)
Nu es esmu Septiņcirtis, Nu es tikšu pasauls ķēniņš!
MUDĪTE
Es tev līdz!
LIDIS
Tu paliec Gruņķim, Man būs īsta ķēniņmeita!
MUDĪTE
Palūk nu!
GRUŅĶIS
Tā gluži labi.
MUDĪTE
Tā tā lieta nevar palikt: Es grib' būt par ķēniņieni! Kad jau tu, tad es jau arī!
BRIĢIS
(Atkal atžirbis no bailēm.)
Nu tad es tas milzis būšu, Kas tev atņems ķēniņmeitu.
LIDIS
Man par tevi jāpasmejas.
BRIĢIS
Vai, vai, vai! tā pakustēja!
(Rāda bailīgi uz lelli.)
(Gaisma atkal mainās, paliek gluži baiga.)
MUDĪTE
Vai man! Kustas! Klasu dāma! Ej nu pretī, Septiņcirti!
GRUŅĶIS
Bēdz zem gultas!
(Visi bērni bēg un paslēpjas gan aiz gultām gan zem tām, gan zem galda; viens pats L i d i s paliek stāvot, kaut gan visām miesām drebēdams.)
LELLE - KLASU DĀMA
(Skarbā balsī.)
Kas še notiek?
LIDIS
(Aizsmacis.)
Es še esmu - Septiņcirtis.
(Aptumst.)
(Priekškars.)
OTRAIS CĒLIENS
Vētraina pavasara nakts. Burvju mežs. Zāles, smilgas, sūnas - milzīgos apmēros, kā koki. Kukaiņi un mušas cilvēku lielumā. Liels zirnekļa tīkls pārstiepts pār telpām.
(L i d i s viens pats burvju mežā, bailīgi sarāvies, taustās uz priekšu pa tumsu.)
LIDIS
(Runā raudulīgā balsī.)
Tumsa, tumsa, - vētra, vētra, Ne ko redzu, ne ko skaru! Ko lai daru? Kur lai eju? Auksti metas, vējš ņem cauri.
Gāju iegūt ķēniņmeitu, - Ko te tumsībā lai saredz? Gāju cīnīties pret briesmām, - Te tik tukšs, ka bailes metas.
Saukšu, vai te nau kāds cilvēks? A-u! a-u! atsaucaties! Palīdzat no meža izkļūt!! A-u! nākat! a-u! nākat!
BAIGAS BALSIS
(Dzirdas caur vētru tumsā, kā mēdīdamas.)
A-u! Klau - kā Trakā aukā Kāds tur saukā!
ATBALSIS
A-u! Klau, kā Atkal saukā! Kas tur laukā?
LIDIS
Kādas balsis? Kādi tēli? Kas tur dūko? Kas tur baida? Stinkš kā bruņas! Spīd kā acis! Kur lai slēpjos? Ciešu klusu.
(Saraujas un slapstās.)
BALSIS
Lietus traukā Negaiss braukā, Mežus raukā.
ATBALSIS
Klusu laukā, Nau, kas saukā, - Nedzird aukā.
LIDIS
Vai man! vai man! nu jau tuvu! Stāvu rāmi! Noskatīšos, Balsis, liekas, nava bargas. Saukšu a-u! saukšu a-u!
BALSIS un ATBALSIS
Klau, kā! Klau, kā Atkal saukā! Velc to laukā!
SĪKAS BALSIS
Sir, sir, sir, sir! Še, še kāds ir!
REŠŅAS BALSIS
Šur! šur! šur! Cieti to tur! Padod to šur!
(Parādās m u š a s un d u n d u r i, k u k a i ņ i un mazāki s m i č i, meklēdami pēc saucēja. Viņi ir cilvēku lielumā un apbruņoti; dažiem savas mazas gaismas lampiņas. Mušas ir ģērbtas zilās, zaļās, sarkanās un dzeltenās zīda bruņās, kas izskatās kā no tērauda. Vienkāršākās ir brūnos un pelēkos tērpos ar baltiem plankumiera. Dunduri melnā samtā, platām lāčādu cepurēm. Ziboši dunči un šķēpi. Glāžu spārni sudraboti. Kukaini ir vara bruņās, smiči vieglos ģērbos, kustīgi.)
LIDIS
Vai man! Kādi briesmu viri! Zaļi vari! zili dzelži! Melni ragi! balti dunčil Tēraudspārni! liesmu acis!
REŠNAS BALSIS - DUNDURI
Kur? Kur? Kuri Kur? Dod, lai to dur!
LIDIS
Vai man, tētiņ! nedur mani! Ko es ļauna nodarījis?
SĪKAS BALSIS - MUŠAS
Kas tu tāds esi? Ko tu še dvesi?
CITAS BALSIS - KUKAIŅI
Ko tas še dara? Rauj to iekš bara!
(Baram savs vājš lampiņu apgaismojums.)
LIDIS
Vai man! vai man, apžēlojat! Es tāpat tik šurpu nācu - Es nekā te negribēju - Es jau labprāt projām ietu.
MUŠAS
Ko tu še meklē? Šai tumsas peklē?
LIDIS
Ko še meklēju? - Es nezin'! Kurp es eju? - Nezin', nezin'.
KUKAIŅI
Ne viņš ko zin! Ne viņš ko min!
DUNDURI
Nejoko mūs! Vāji tev būs!
RESNAIS DUNDURS
Dod man to šur! Lai tik to dur!
LIDIS
Nedur! teikšu: - šurpu nācu, Lai pret briesmām cīņā ietu.
MUŠAS
Sir, sir, sir, sir, - Briesmas te ir!
LIDIS
Vai man! tādas nedomāju, - Tad bij labāk palikt mājās.
DUNDURI
Šur, šur, šur! Dur tik, dur, dur!
LIDIS
Nedur! tad jau lai ar paliek Nemeklēta ķēniņmeita!
MUŠAS
- Tāds, vai tu redz! - Princesi prec! - Ha, ha, hā! ha, ha, hā! - Kā ta nu tā?
KUKAIŅI
- Dod man to princi! - Šurpu to klinci! - Lai princis dej! - Lai visi smej!
(Sagrābj Lidi un rausta viņu šurpu turpu.)
LIDIS
A-u! a-u! - Ko jūs darāt? Laižat vajā! laižat vajā!
(Raujas laukā un turas viņiem pretī.)
MUŠAS
- Vai! - vai tu redz! - Vai! vai tu redz! - Projām tu lec - - Sargies: tev sec!
(Piepeši mušas un kukaiņi pamana uz viņa krūtīm uzrakstu: Septiņcirtis.)
KUKAIŅI un MUŠAS
(Izbijušies.)
- Uz krūtīm tam vārds! - Kā pērkoņa dārds! - Septiņcirtis! - Septiņcirtis!
LIDIS
(Pamanījis, ka mušas un kukaiņi pārsteigti un izbijušies, paliek pats dūšīgs un tūdaļ, lielīgāks.)
Viens mans cirtiens - septiņ' beigti! Tāds es vīrs! - būs visi veikti!
MUŠAS un KUKAIŅI
(No bailēm pārņemti, trīcēdami stostās.)
Sep-sep-sep-septiņi! No vien-vien' cirtien' nobeigti!
DAŽAS MUŠAS
Vai - vai - tik nau tas -? Vai - vai - tik nau tas -?
LIDIS
(Aizvien vairāk iedūšinādamies un izlietodams un jauno stāvokli.)
Ko jūs, knišļi, domājāt, Kad ar mani iesākāt? Es pa jokam tikai ļāvos, Šie jau domāja, ka kāvos!
MUŠAS
- Sir, sir, sir, sir! - Tas varvērze ir! - Tas ir tas pats! - Ak, briesmīgais skats!
DUNDURI
Zur, zur, zur, zur! Mutes lai visi tur!
RESNAIS DUNDURS
Kungs, žēlo nabaga mušiņas, Kas tevi uzrunāt iedrīkstas!
(Viņam balss aizraujas no godbijības un bailēm.)
VIENS MAZAIS SMICIS
(Turpina.)
Vai tu neesi tas -? Kas sep-sep-septiņas - Uz reizi -
LIDIS
(Skaļi.)
- Plauc!
RESNAIS DUNDURS
Visi, visi lai šmauc!
MUŠAS
Ko te lai vairs dar'? Lai glābjas, kas var!
(Visi kukaiņi, mušas, dunduri bēg projām ar savām lampiņām, tā ka paliek atkal tumšs kā naktī.)
LIDIS
(Arī sabijies no tumsas un vientulības.)
Paga! nebēgat jūs, mušas! Bail man vienam tumšā mežā. Nebaidaties vairs no manis, Es nekā jums nedarīšu.
VECĀ DUNDURA BALSS
Lai nebēg! lai stāj! Vīrs laipni mums māj.
(Iznāk laukā resnais dundurs.)
Lai sanāk viss bars! Mums drošsirdīgs gars.
MUŠIŅAS
(Uz Lidi.)
Vai esi tu tas? Kas sep-septiņas -?
LIDIS
Es tas esmu - Septiņcirtis! Bet es jūs vairs neaizskaršu.
KUKAIŅI
(Kas bailīgi rāpjas.)
- Vai zināt ko? - Kā aplabin' to? - Lai nesāk mūs sist - - Vajg ceļos krist!
MUŠAS
Mēs smējām: viņš klincis! Bet, lūk! - ir gan princis!
DUNDURI
To nebij vis pelt! Bet par ķēniņu celt!
VISI
(Uz Lidi.)
Nāc, ķēniņš mums esi! Nāc, muškroni nesi!
(Apstāj Lidi un krīt viņa priekšā ceļos; citi skrien pie vecā, resnā dundura un ņem viņam muškroni nost, lai to uzliktu Lidim.)
DUNDURI
(Uz veco, resno.)
Tu, vecais, dod šur!
(Vecais dundurs turas pretim un dur, mušas bēg.)
CITS DUNDURS
Nu, lai viņš sev dur!
VECAIS, RESNAIS
Vai, sur, sur, sur, sur! Bēdz, duramais dur!
JAUNS DUNDURS
Ņem duramo nost! - Nu nevarēs kost.
MUŠAS
(Uz Lidi.)
Še muškroni! To paturi!
DUNDURI
Mušu vecākais nu esi! Duramo par godu nesi!
(Lidim nodots duramais un muškronis, kuru tas dod glabāt smičiem.)
LIDIS
Smiči, še, tos glabājat, Manim pakaļ nēsājat!
MUŠAS un DUNDURI
- Nu kronis tev būs! - Tad aizstāvi mūs, Kad ļaunums kāds kļūs! - Un, ko tu vien vari, Par labu mums dari! To vēl mūsu bari.
VECAIS, RESNAIS
(Uz Lidi.)
Tev neesmu ļauns, Kaut gan esi jauns, Bet resnāks tu daudz, - «Lai dzīvo!» tam sauc!
MUŠAS un VISI
Lai dzīvo nu tas, Kas kauj septiņas!
(Visi apsveic Lidi.)
LIDIS
Es nu lielais mušu ķēniņš: Septiņcirtis Pirmais esmu! Jūs nu man uz vārda klausat! Es jūs visus aplaimošu.
MUŠAS
Ailā, sir, sir, sir! Mums ķēniņš ir, ir, ir!
DUNDURI
Urā, sur, sur, sur! Ķēniņ, ko solīji, tur'!
(Svinību troksnis.)
LIDIS
Labs ir! - Nu vēl vienu lietu - Sakat manim, mušu ļaudis: Kā jūs šeit tik lieli esat? Es, kas cilvēks, jums še līdzīgs?
VECAIS DUNDURS
Nu, dēls, tad zin': Kur baiļu tracis, Tur liels acis, Tur liels par mazu ir placis.
VECAIS SMICIS
Liels vai mazs - Kas man tas? Viss še mainās, Viss tik ainas.
(Atkal svinību troksnis.)
LIDIS
(Aizraudamies.)
Nu bez bailēm gaisos braukšu, Tur, kur nava nakts un vētras, Tumsas milžus sašķaidīšu, Saules valsti ievedīšu.
Nu to zemi atradīšu, Kurā piens un medus tekot, Biezu sviesta maizi triepšu, Medu virsū tecināšu.
Derībās nu uzvarēšu, Briģi, Gruņķi iznerrošu, Ņemšu īstu ķēniņmeitu, Tēva pīpi izpīpošu!
(Svinīgs troksnis un mušu deja.)
(Ieskrien M u š a, tad K u k a i n i s.)
MUŠA
(Aizelsdamās.)
Vai, vai, vai, vai! Vai, vai, vai, vai! Sir, sir, sir, sir! Briesmas mums ir!
(Visi kukaiņi un mušas uztraukti skraida, Lidis līdzi.)
LIDIS
(Bailīgi.)
Kur pats tumšākais še kaktiņš? Kur no āras neierauga. Aši, aši, sakat, sakat! Paslēpjat! es jūsu ķēniņš!
(Ieskrien K u k a i n i s.)
KUKAINIS
(Nevarēdams izrunāt.)
Vai, Vai, nāk! Vai, vai, nāk! Mušiņas vāk! Mušiņas vāk!
MUŠAS
(Uztrauktas, apjukušas.)
Kas tad šis? Kas tad šis?
KUKAINIS
Zirneklis! zirneklis!
MUŠAS
Nemanīts pienācis!
KUKAINIS
Tīklu jau izstiepis!
LIDIS
(Iznāk ārā no savas paslēptuves atkal pilnā drošsirdībā.)
Ak, tad zirneklis vien ira! Ko jūs, muļķes, sabijāties? Vai tad tas jums spēj ko darīt? Nelienat tik tīklā iekšā!
VECĀS MUŠAS
- Lai nu viens sak'! - Šausmīgi, ak! - Izskats pēc velna! - Balts krusts uz melna!
JAUNĀS MUŠAS
- Zīdā tērpts, glauns, - Smaidīgs un jauns!
VECĀS
Lampiņas dzēst!
JAUNAS
Lai nevar mūs plēst!
(Lampiņa apdziest, iestājas tumsa.)
VECĀS
Ko ieviļin' tīklā, To nemin ne mīklā!
JAUNAS
Ko rokās grib slēgt, Tas nespēj vairs bēgt.
LIDIS
Ha, ha! man tik jāpasmejas: Zirneklis, kur te tās briesmas? - Tikai kamdēļ lampas dzēšat? Tā man pretīga šī tumsa.
MUŠAS
- Dzi, dzi! kāds spiedz! - Pēc palīga kliedz. - Kas to lai glābj? - Pats tīklā tas slāpj.
LIDIS
Kur tad ir viņš? Nākat šurpu! Tā nekā es nesaredzu. Rādat lampas! - Kas par cīņu, Kad man pretinieks nau redzams?
(Atspīd mušu lampiņu gaisma, un tagad parādās pār visu telpu izplēties liels zirnekļa tīkls, kurš spokaini mirdz. Tīklā sēd liels zirneklis, melns ar baltu krustu. Katrā kājā lieli ķekši. Zirnekļa tīklā lejā redz ieķērušos b i t i; zirneklis un bite ir cilvēku lielumā.)
(B i t e ir tērpta greznā zelta un melna samta ģērbā, četrām jostām, dimantu rasas rotām, divām garām pāvu spalvām cepurē un mirdzošu dzeloņu kronīti galvā. Tā ir pati b i š u ķ ē n i ņ i e n e M u d ī t e.)
(Aiz vinas, tīkla otrā pusē, vairākas b i t e s - g a l m a d ā m a s, līdzīgos tērpos, tikai mazāk greznas. Z i r n e k l i s tīklā nolaižas un uzceļas.)
MUŠAS
(Nemierīgi skraida apkārt, gan atturas, gan lien klāt; rāda.)
- Lūk, tur! tur! tur! - Redz! vienu tas tur!
CITAS MUŠAS
- No tālienes stāt! - Neejat klāt!
VĒL CITAS
- Ak, cik negants! - Cik interesants! - Ak, šausmīgi! - Cik bīstami!
MAZIE SMIČI
- Vai viņš var kost? - Viņš netiek nost. - Vai pakaļ skrien? - Ko klātu lien?!
LIDIS
(Tuvāki klāt pieiedams, ar bailēm.)
Ir gan briesmīgs! - Bail man arī! Un tik liels! - es - nedomāju. Kas tur tāda? spārniem sitas? Viņa tīklos ieķērusiesis?
VECĀ MUŠA
Ak, tās tik bites! Lai tās sev sitas! Lai tīklā tieši Skrej sētmalieši!
DUNDURS
Vai tur kāds mums draugs! Tiem medus pilns trauks, Vai mums gan ko dod? Vēl rīda: puc! kod!
LIDIS
Jāglābj tomēr, kaut nau muša! Dzīvība tāpat vien ira! Tikai bailes man gan arī! Dodat labi asu dunci!
DUNDURI
Ķēniņ, kur ej? Ko slastos tu skrej? Kad tevi nu gūs? Tev jāsargā mūs!
(Bite ievaidas.)
LIDIS
Balss man tā kā pazīstama. Dodat dunci labi asu! Lai var pārcirst dzelzu tīklu. Tiš! tu projām, krusta nesējs!
ZIRNEKLIS
(Sakustas un staigā augšup un lejup pa savu tīklu, paceldams vairākas apbruņotas kājas un tiklu kratīdams.)
Dzi! dzi! dzi! Neskari Milzeni! Bīstami!
(B i š u d ā m a s iesīcas skaļāk, bet bišu ķēniņiene viņas apsauc: Cit!)
LIDIS
Draudi, draudi! Klāt man netiec. Ko tu ķēri, to tu sargi.
(Zirneklis pievirzās tuvāk pie sava upura. Bite iesīcas.)
Es tev pārcērtu šo virvi! Nu tev jāuzrāpjas augstāk.
(Pārcērt priekšā attālāko virvi, tā ka zirneklim jābēg augšāk, lai nenokristu.)
ZIRNEKLIS
Es paņemšu, Ko noķēru, Uz augšgalu To uznesu!
(Tuvojas savam upurim un velk to ar virvi augšā.)
BIŠU KĒNIŅIENE
(Sīc klusi.)
A-i-i-i!
BIŠU DĀMAS
(Nespēdamas atturēties, iesaucas skaļās balsītēs.)
A-i! i! i! Glāb, paglābi! Aizturi, aizturi! Biti, bitīti!
LIDIS
(Saķer virvi, aiz kuras zirneklis velk augšā Mudīti, bet nevar atkurēties pret zirnekli; mušas nāk palīgā un notura.)
BITES un BIŠU ĶĒNIŅIENE
(Iekliedzas no bailēm.)
DUNDURS, RESNAIS
Cērt apakšā virvi Ar aso cirvi!
DUNDURS, TIEVAIS
Tad zirneklis brēks! Pats augšā lēks.
LIDIS
Turat, mušas! turat virvi! Dundurs muļķis, kā tu māci: Kad cērt apakšā, viņš veiktu: Paceļat jūs mani! - Tā, lūk!
(Dunduri paceļ Lidi uz saviem pleciem, un nu viņš pārcērt augšā to virvi, ar kuru tika vilkta bišu ķēniņiene. Tā nokrīt lejā un ir brīva. Nu nocērt arī apakšējo virvi, un z i r n e k l i s ar visu tīklu top uzrauts augšā. Pārcērt vēl dažas virves, un skatuve top brīva.)
ZIRNEKLIS
(Dusmīgi, draudoši.)
Ko noķeru, To atņem tu? Gan atriebšu, Kad atnākšu!
(Nozūd.)
(Atskan lielas gaviles visos kukaiņos, mušās, dunduros. B i š u ķ ē n i ņ i e n e, kuru apstājušas b i š u d ā m a s, lēni paceļas un atver acis. Piepeši atspīd gaiša gaisma, un nu redzas viņpus zirnekļa tīkla pavasaras aina: viss zaļš, bet zāle tik liela kā krūmi, smilgas kā palmas, sūnas kā kadiķi, sēnes kā sieviņas un meitiņas sarkanām cepurītēm. Visi kukainīši priecīgi lēkā.)
LIDIS
(Stāv pārbrīnījies un lēni runā sapņaini, kā jautājoši.)
Ko tik gaišs uz reizi tapa? Te vēl tumsa, ziema, vētra, Te jau pēkšņi pavasara, Augšā tā kā putnu dziesmas!
MUŠAS
(Ap bišu ķēniņieni, to aplūko, bet izturas naidīgi.)
- Skat! skat! skat! skat! - Bišu ķēniņiene pat.
VECĀS MUŠAS
- Kā tā te tīklā nāk? - Vai tā gan sargāties māk?
JAUNĀS MUŠAS
- Sir, sir, sir, sir! - Cik kaunīga ir!
VECĀS
Bet durt gan prot, Mušām knipjus dot.
CITAS
- Vajdzēja zirneklim ļaut! - Tādas viņš var kaut.
VECĀS MUŠAS
Muškēniņ, skat', Ko tu glābi nupat!
LIDIS
(Pienākdams klāt, uz b i š u ķ ē n i ņ i e n i, kura stāv, nodūrusi acis.)
Parādies, kas tāda esi?
(Tuvāk viņā ieskatīdamies.)
Vai! tev izskats tā kā Mudei!
MUDĪTE - BIŠU ĶĒNIŅIENE
Jā, es tiešām esmu Mude.
LIDIS
Kā, tu bišu ķēniņiene?
MUDĪTE
Čakla esmu, šuju šūnas.
LIDIS
Kā tu tiki zirnekļtīklā?
MUDĪTE
Briģis mani iemānīja.
LIDIS
Briģis! Briģis! Nu tad ej sev!
MUDĪTE
Es nu palikšu pie tevis.
LIDIS
Tev ir vieta, kam tev manis?
MUDĪTE
Es nu īsta ķēniņiene.
LIDIS
Man vēl īstāku būs meklēt.
MUŠAS, VECAS
Ko tā te dzied? Trenc, lai sev iet!
MUŠAS, JAUNĀS
Mēs negribam šīs! Teic! - projām to dzīs.
(L i d i s stāv, uz viņu neskatīdamies.)
MUDĪTE
(Žēli.)
Tu mans glābējs! Septiņcirtim Pateicīga mūžam būšu! Tik bez manis negūt tevim Ķēniņmeitas, medus zemes!
(Viņa aiziet līdz ar pavadonēm.)
(Piepeši paliek tumšs tā kā nakti; visi apklust, tad daži aizdedz savas lampiņas.)
LIDIS
Vai, tumšojies! Kā apmācies!
VECĀ MUŠA
Nu, nebaidies, Drīz gaismosies!
(Brīdis vispārēja klusuma. Tad pamazām sāk atkal gaisma griezties, līdz paliek pilna. Kukaiņos atkal atmostas priecīga kustība.)
LIDIS
Atkal gaiši! - Ak, cik skaisti! Ak, visapkārt pavasara! Bet cik sveša, neredzēta! Kādi koki! kādi krūmi!
Slaikas palmas, cekulotas Tā kā milzu smilgas stiepjas! Tie kā ašķi! Tās kā sēnes! Kaķu pēdiņas kā priedes!
Kas tie tādi ziedu koki? Dzelteni kā medus pilni! Zelta kausi nokarājas - Tā kā milzu gailenītes!
VECAS MUŠAS
Smilgas un zāles, Ašķi un vāles - Tā jau tās sauc, Ko palmas te jauc?
LIDIS
(Savā līksmībā paliek domīgs, nesaprašanā.)
Ziedons ir! - Bet teic, kam tumsa, Kad tā bite projām gāja? Tāpat pēkšņi gaiši tapa, Kad to izglābu no tīkla.
VECĀS MUŠAS
- Nāk pavasars, Kad laukā lien bišu bars, - - Kad atver kāds auli, Tās laiž uz sauli.
LIDIS
Jā, kā zeme tapa zaļa, Kā ar zaļu zīdu klāta! - Es tā tīkla atraisītājs, Es tas esmu: Septiņcirtis!
(Atkal atmostas lielīgais gars, bet fantāzija pārvalda.)
Nu tik braukšu! nu tik braukšu! Meklēt īsto ķēniņmeitu. - Jūdzat glāžu spārnu ratus, Zelta spieķus, sudsabriepas!
Seši resni dundurvīri Lai pa priekšu aši šaujas, Taisnu ceļu meklēdami, Sānis acis negriezdami!
Mušas, visa zinātājas, Jūs es saucu: vedat mani Uz to īsto ķēniņmeitu, Uz to pien' un medus zemi!
MUŠAS
- Mušas visur lien, Skraida nakt' un dien'; - Mušas visu zin, Visus augļus šķin;
- Mušas visu ož, Mušas visu kož. - Ij to pien' un medus zemi Zinām mēs, tik nāc un ņemi!
JAUNĀS MUŠAS
Lai vēl smejam! Lai vēl dejam! Pirms projām steigt, Pirms ardievas teikt!
(Dejo un dzied.)
(Iebrauc mušu glāžu rati.)
LIDIS
(Nepacietīgi pret ratiem.)
Nu riti, riti, rati! Šurpu, sveši skati! Šķiraties jūs, zāles! Tuvāk nākat, tāles!
Verat liktens vārtus, Ziedon-zaļi-sārtus! Gājiens, nāc, tu jaunais!
VECAIS DUNDURS
Never tos, nāks ļaunais!
VECĀ MUŠA
Tos vārtus nevar vērt! Brauc citur! tos cieti cērt!
CITAS
- Vai! par vēlu, par vēlu! - Ko redzu? Ak, briesmu tēlu!
(Lēni pāri iet kāds b r i e s m o n s, no kura redzas tikai milzīgās kājas un aste, kas augstākas par kokiem. Visi lieli uztraukumā, rati tiek aizrauti prom, katrs bēg, kur redzēdams.)
MUŠAS
(Skraidīdamas.)
- Vai! vai! vai! - Vai man! vai! vai!
LIDIS
(Lūko paslēpties.)
Kur tad bēgu? Galvu sedzu, Lai tad notiek! lai neredzu!
DUNDURI
- Kājas mūs min! - Kas tāds? kas zin?
KUKAIŅI
- Visi zemē plok - - No bailēm jānosmok -
SMIČI
Sir, sir, sir, sir - Kas tad tas ir?
CITI
Mums nau ne jausmas, Kas tās tādas šausmas?
MAZIE SMIČI
- Ko sakāt jūs? - Šķiet, vērsis vien būs!
LIELIE SMIČI
Sir, sir, sir, sir - Vērsis vien ir!
LIDIS
(Izdzirdis, uzcēlies.)
Ko jūs, muļķi, sabijāties? Vai tad neredzējāt vērsi? Stibu ņemšu, projām dzīšu, - Jums jau tādām dūšas nava.
MUŠAS
(Atskrej.)
- Vai! kur tas sit, tur tūlīt Mušas kā mušas krīt! - Smilgu stumbri plīst! - Zāļu lapas šķīst!
LIDIS
Ko man pašam rokas traipīt? Eita, mušas, līst tam acīs! List tam ausis! līst tam nāsis! Kožat, durat, nesaudzējat!
CITAS MUŠAS
(Atskrien.)
Jau viņš bēg un lec.
LIDIS
Lai viņam visi sec!
MUŠAS
Ar asti briesmīgi sit.
LIDIS
Lai krīt vai divdesmit!
MUŠAS
Vai! vai! vai!
LIDIS
Šurpu manus spārnu ratus!
(Priekškars.)
Ķēniņa pils pagalms, kur notiek sacīkstes. Galā pa vidu paaugstinātā vietā troņa sēdekļi: ķēniņam pa kreisi, ķēniņa meitai drusku zemāk, pa labi; blakus ķēniņmeitas sēdeklim tāds pats tukšs sēdeklis nākamam princim, ķēniņmeitas līgavainim. Līdz sēdekļiem ir vairākas pakāpes. Lejāk sēdeklis sacīkstes soģim un trīs krēsli precniekiem. Gar malām sacīkstes laukumiņam sēdamas un stāvamas vietas galma ļaudīm un skatītājiem no tautas. Sacīkstes notiek dienā.
(Ķ ē n i ņ š sēd savā troņa sēdekli, tāpat Ķ ē n i ņ m e i t a; viņai apkārt g a l m a d ā m a s; gar malām galmenieki un ļaudis. Priekšā vairāki p r e c n i e k i - s a c ī k s t e s d a l ī b n i e k i.)
(Pie Ķ ē n i ņ a nau pavadoņu, bet tikai K a n c l e r s. Ķ ē n i ņ m e i t a s sēdekļa atzveltnē kā izrotājumi: cepure, spalva un rīkstes.)
(Ķ ē n i ņ š ir vecs un laipns, K ē n i ņ m e i t a skaista, bet barga.)
ĶĒNIŅŠ
Pilnas mājas svešu ļaužu! Salašņi no visām malām! Visi sakās līgavaiņi - Nu līdz kaklam man tā lieta! Kurš nu nāks vēl sacīkstēties,
Neuzvarēs ķēniņmeitu, - Tam lai noņem muļķa galvu! Tam lai punu liek uz mēli!
PRECNIEKI
- Tad jau iesim labāk mājās! - Kam tad gribas zaudēt galvu? - Kam tad gribas puns uz mēles? - Sveika paliec, ķēniņmeita!
ĶĒNIŅŠ
Eita vien! grib kaķīts zivis, Negrib kājas saslapināt; - Nu būs miers! nu nebūs drūzmas, - Kas tur vēl! Viens zeņķis atnāk?!
(Atnāk L i d i s, uzģērbis svārkus virsū uz sava krūts uzraksta: Septiņcirtis! Aiz viņa ienāk arī B r i ģ i s un G r u ņ ķ i s, viens kā milzis, otrs kā resnis.)
KANCLERS
Ķēniņ! tur vēl divi vīri! Viens kā milzis, viens kā muca.
MILZIS
(Klanās.)
Es tas stiprākais, - es gūšu!
RESNIS
(Klanās.)
ES tas resnākais, - tā mana!
LIDIS
(Klanās un skatās visapkārt; ieraudzīdams Ķēniņmeitu, paliek pārsteigts stāvam; tad klusi.)
Ak, cik skaista ķēniņmeita! Nevar atskatīt ne acīm! Tā ir tā, ko gāju meklēt Tanī pien' un medus zemē!
BRIĢIS
(Uz Gruņķi klusi, skatīdamies uz Ķēniņmeitu un ieraudzīdams krēsla atzveltnē kā klasu dāmas zīmogus.)
Skat, kas tai tur krēsla galā! Spalva, cepure un rīkste! Klasu dāma! - Bēgsim! -
(Taisās bēgt, bet netiek cauri ļaudīm.)
KĀDS NO GALMENIEKIEM
Negrūd!
GRUŅĶIS
Nebēdz! pagaid'! Tu tās mīluls!
LIDIS
(Vēl tāpat, klusi.)
Ak man! vai! man bail, cik skaista! Kā lai drīkstu viņu skatīt? Un, ak vai! cik gudras acis! Tā kā klasu dāma! - Bēgšu!
(Taisās bēgt, bet viņam uzsauc m u š a s b a l s s pie auss.)
MUŠAS BALSS
Nebēdz! nevar, mušuķēniņ! Tu jau Septiņcirtis! - Cīnies! Līdzēsim! še sauja mušu!
LIDIS
(Viņš iebāž sauju kabatā. Nu viņš atkal dusmīgs, sauc skaļi uz princesi.)
Jā, es gribu tevi dabūt!
ĶĒNIŅMEITA
Knauķis tāds, grib mani dabūt? Tam jau ir vēl slapjš aiz ausīm.
ĶĒNIŅŠ
(Uz Lidi.)
Jā, es redzu, tev gan gribas Sinepes uz mēles dabūt.
LIDIS
Ķēniņ, nemuld'! Teic, ko darīt, Lai šo dabūtu? - Es gūšu.
BRIĢIS
(Klusi uz Gruņķi.)
Kas tad tas? Vai nau kā mazais?
GRUŅĶIS
Tā vien šķiet, - ko šis te maisās?
BRIĢIS
(Čukstot, bet tik dikti, ka lai Lidis dzirdētu.)
Tur, kur lieliem vīriem vieta, Tur tāds arī spiežas iekšā!
LIDIS
(Tāpat skaļi čukstot.)
Ko šie nāk te? vai še cīkstas Kurš visvairāk spētu apēst?
BRIĢIS
Es tas stiprais, es to ņemšu!
GRUŅĶIS
Es tas resnais, man tā piekrīt!
GALMA DĀMAS
(Paklusi.)
- Tas ir spēka vīrs, patiesi! - Miesās pilnīgs, garā pilnīgs!
ĶĒNIŅŠ
Kaunīgi nu tie gan nava, Visi trīs tie līgavaiņi! Nekaunīgākais tas mazais, Varbūt nekauns gūst! -
(Uz Kancleri.)
Ņem, lasi!
KANCLERS
(Paņem papīra rulli.)
Atkal velti muti dzesēt!
LIDIS
Tas tavs amats.
KANCLERS
(Dusmās.)
Turi muti!
LIDIS
Nē, man amats muti lietot!
ĻAUDIS
Nu būs joki gan šo reizi!
KANCLERS
(Lasa no papīra ruļļa.)
Ķēniņmeitu ar pus valsti Gūs, kas minēs viņas mīklas, Pārspēs viņu zināšanā, Atņems viņai pēd'jo vārdu.
ĶĒNIŅŠ
(Nopūzdamies.)
Lūk, man gudra ķēniņmeita, Miera nava man no viņas: Visu zin tā, aizbāž muti, Vienmēr pēdējs vārds tai paliek.
ĶĒNIŅMEITA
(Dusmīgi.)
Ķēniņ tēvs, tu vecs jau paliec, Jaunie gudrāki par tevi, Ļauj man galā tikt ar tādiem!
(Uz Lidi.)
Zēn, bēdz mājās! Vēl ir laika.
LIDIS
Princes, tā tu nerunātu, Kad tu zināt', kas es esmu, - No tā vien es varu nojaust, Cik tev maza zināšana.
ĶĒNIŅMEITA
Ko tu lielies? - Kas tāds esi?
LIDIS
Iesim lielīties, kurš lielāks!
ĶĒNIŅMEITA
(Nepatīkami pārsteigta.)
Mini manas trejas mīklas!
LIDIS
Vai es bērns? Lai min tie mazie!
ĶĒNIŅMEITA
Mini! nelokies, ja gudris.
LIDIS
(Rādīdams uz Briģi.)
Garāks tas, lai min pa priekšu!
ĶĒNIŅMEITA
(Dusmīgi.)
Liek, tad dari! Aizdod dusmas.
LIDIS
(Uz Ķēniņu.)
Ķēniņ, vai ir atļauts dusmot?
ĶĒNIŅŠ
Sacīkste lai ir, kā nākas!
KANCLERS
Katram krēslā jānosēstas! Tam, kurš nemin, apgāž krēslu.
LIDIS
Vai var dusmot?
KANCLERS
Nē, to nevar!
(Visi trīs precnieki: Lidis, Brigls un Gruņķis top nosēdināti savos krēslos.)
ĶĒNIŅMEITA
(Svinīgi.)
Kas par sniegu baltāks? - Minat!
LIDIS
(Paceļ pirkstu.)
Zinu, zinu!
BRIĢIS
(Arī ceļ pirkstu.)
Tas būs papīrs.
ĶĒNIŅMEITA
(Uz Gruņķi.)
Tu ko saki?
GRUŅĶIS
Tās būs zosis.
LIDIS
(Smejas.)
Haha! ha!
ĶĒNIŅMEITA
(Uz Lidi.)
Nu?
LIDIS
Tā ir diena.
ĻAUDIS
- Ha, ha! ha, ha! - Labi, labi! - Zoss, ha! ha! Man zoss ir melna! - Papīrs, labi, - tas būs kanclers, - Diena, kaut tā būtu balta!
ĶĒNIŅMEITA
(Svinīgi.)
Kas par darvu melnāks?
LIDIS
(Ceļ pirkstu.)
Zinu.
BRIĢIS
Tā ir tinte!
GRUŅĶIS
Tā ir cūka!
LIDIS
Es tik zinu: tā ir nakts! Viss, kas melns, no tās top melnāks.
ĶĒNIŅMEITA
(Svinīgi.)
Teic: kas stiprāks ir par zemi?
BRIĢIS
Nu es zinu: tas ir arājs!
GRUŅĶIS
Tā ir maize.
LIDIS
Tā ir saule, Saule stiprāka par visu.
ĻAUDIS
- Zemi arājs veic, bet viņu Atkal maize: vīram jāēd! - Labi! labi! - Jā, bet saule! - Kas bez saules? - Veicis! veicis!
LIDIS
Apgāžat nu tiem tos krēslus! Es vislabāk uzminējis!
BRIĢIS
Es vislabāk!
GRUŅĶIS
Es vislabāk!
ĻAUDIS
Milzim tiesa! - Mazam tiesa!
ĶĒNIŅŠ
Nevar apgāzt viņu krēslus! Katram sava taisnībiņa.
ĶĒNIŅMEITA
Labi - vēl es mīklu teikšu: Kas ir augstāks vēl par kalnu?
BRIĢIS
Tornis kalnā!
GRUŅĶIS
Vārna tornī!
LIDIS
Pāri visam augstāks mēness.
ĶĒNIŅŠ
Visiem labi!
LIDIS
Man vislabāk!
ĶĒNIŅŠ
Nu tad minat manu mīklu!
ĶĒNIŅMEITA
Mīklas tik priekš bērniem ira.
ĶĒNIŅŠ
Ja tu zin', ko es, tad teiksi. - «Nakti gāju, zuda gredzens, Mēness rada, saule ņēma.»
ĻAUDIS
- Vai man dien, cik grūta mīkla! - To jau neminēs ne pati!
BRIĢIS
(Pūlēdamies uzminēt.)
Nez - vai rubļi?
GRUŅĶIS
(Tāpat.)
Nez - Vai zirņi?
ĶĒNIŅŠ
(Uz Lidi.)
Nu tu, gudrais, - nu tu mini!
LIDIS
Kam man minēt tavu mīklu? Tevi es jau neprecēšu.
ĻAUDIS
- Gudri sacīts! - Veiklis puika!
LIDIS
(Uz princesi.)
Vai tu zini?
ĶĒNIŅMEITA
Tev ir jāmin!
LIDIS
(Nezinādams, lūkojas apkārt; tad aši izņem no kabatas mušu un pieliek to sev pie auss.)
Rasa?
(Klusi, klausīdamies, tad skaļi.)
Rasa!
ĶĒNIŅŠ
Kas tev teica?
LIDIS
(Smiedamies.)
Mini tu nu, kas man teica? Kad tu nezin', prasi meitai, Tā jau sakās visu zinis!
ĶĒNIŅMEITA
(Aizvainota, lielīdamās.)
Es zin' to, kā zeme cēlās, To, kas kalnus iztaisīja, Cik no vakariem līdz rītiem, Kur nāk vējš? Kur sāls iekš jūras?
Es zin' vairāk, es zin' visu: Kādēļ akmeņi vairs neaug? Kādēļ kustoņiem nau runas? -
LIDIS
(Smiedamies.)
Vai nau runas?
ĶĒNIŅMEITA
(Uztraukta.)
Va! tad ira?
LIDIS
(Asi iesmejas.)
Ha! ha!
ĶĒNIŅMEITA
Es zin' burvju vārdus -
LIDIS
To zini visi mazi bērni.
ĶĒNIŅMEITA
Kā var uzlaist kaites, ligas.
LIDIS
Es zin', kā tas atkal atlaist.
ĶĒNIŅMEITA
Nogriez galvu! izrauj dvēsli! Tad es runāšu uz tevi! Vai tu tādu mīklu zini?
LIDIS
(Paklausās uz savu mušu.)
Zinu: spalva, kas man raksta!
ĶĒNIŅMEITA
(Iekaitusi, neatlaižas, grib uzveikt Lidi.)
Putnis atlaižas bez spārniem, Kokā atsēstas bez zariem, Uzlec jaunava bez kājām, Putnu apēda bez mutes?
LIDIS
Veca tava gudrībiņa. Mana ziņa, jauna ziņa! Mūsu lomas pārmainītas: Tu tas putnis, es tā meita!
ĶĒNIŅMEITA
(Uzlec.)
Eče! eče! Neminēji! Gāžat apkārt viņa krēslu!
LIDIS
Atnāk saule, apēd sniegu, - Tā ar tevi! - Gāz nu tos tur!
(Rāda uz Briģi un Gruņķi.)
(Sulaiņi būtu priecīgi apgāzēji, bet princese tiem aizliedz.)
ĶĒNIŅMEITA
(Pret Lidi, lielīgi.)
Ko, tu mani apēst vari? Tevi ēdīs mani lāči, - Man tik liela melna ala, Ka nekad tur neredz saules!
LIDIS
(Vēl lielīgāki.)
Kas ir tava mazā ala Pretī manai lielai pļavai, Tur ij mušas ir kā cilvēks, Tur ij smilgas ir kā palmas!
ĻAUDIS
- Ak tu tavu lielīšanos! - Muša - cilvēks! - Smilga - palma!
LIDIS
Nāc nu lielīties, kurš lielāks? Vai tu zin', cik liels es esmu?
BRIĢIS
Ķēniņmeita, neielaidies Tu ar viņu lielīšanā! Mute tam kā kūts tik liela!
GRUŅĶIS
Tā kā mušām dejas grīda!
ĶĒNIŅMEITA
Manā valstī miljons vēršu!
LIDIS
Katrā miljons manu mušu!
ĶĒNIŅMEITA
Pilna zeme piļu, ciemu, Bāztin bāzts viss pilns ar mantām!
LIDIS
Manā valsti brīvi gaisi! Pilni saules, pilni zvaigžņu! Pilni ziedu, pilni smaršas! Pilni skaņu, pilni balsu!
ĶĒNIŅMEITA
Mani dārzi pilni augļu: Zari lūza, pagrabs tūka! Lopi piekusa vai gremot! Ļaudis pārēdās un mira!
LIDIS
Manā dārzā nemirst mūžam! Kurš grib mirt, tas liekas zemē, Zemē aug no viņa puķe, Aizvijas līdz debess augstei.
Augšā kāpj viņš pa to viju, Kamēr paliek maziņš, maziņš, Nesaredzams ne ar acīm, - Tad kā puteklīts krīt zemi.
Zemē top par smilšu graudu, Top par zāli, top par mušu, Kustons top un beigās cilvēks Un par tavām nāvēm smejas.
ĻAUDIS
- Tavu traku lielīšanos! - Ak tu, pagāns, kā viņš smejas -
ĶĒNIŅŠ
To tu dabūji nu, meitiņ!
KANCLERS
Vai jel likums ļauj tā smieties?
ĶĒNIŅMEITA
(Lielās dusmās pret Lidi.)
Melo! melo! Nedrīkst smieties!
LIDIS
Ko tu smiekliem padarīsi? Smiekliem nevar muti aizbāzt.
ĶĒNIŅŠ
Vai tu spētu muti aizbāzt?
ĶĒNIŅMEITA
Tu man muti gribi aizbāzt? Dažam labam gan tas tiktu! To mēs vēlētos gan redzēt!
LIDIS
Tiešām vēlies?
ĶĒNIŅMEITA
Ko tu drīksti?
LIDIS
Lai tad notiek, kā tu vēlies! Ķēniņš pats ar visu galmu Nespēj tevim aizbāzt muti, - Spēj to viena mana muša!
ĻAUDIS
- Klausat! klausat! ko viņš saka! - To neviens līdz šim nau spējis!
ĶĒNIŅMEITA
Ķēniņ, aizliedz šim tā runāt! Vai! - rauj cieši! - Kas man rīklē?
GALMA DĀMAS
- Vai man! vai man! mute cieti! - Ķēniņmeitai mute cieti! - Glābjat! glābjat! saucat ārstu! - Nu jau atver! - Nu jau glābta!
ĶĒNIŅŠ
Meitiņ, kas tad tevim bija?
ĶĒNIŅMEITA
(Izspļauj mušu no mutes.)
Nu nekas! nu, - kas tad bija?
LIDIS
Viena mana mušulīte, Tā tev muti aizdarīja.
ĶĒNIŅMEITA
(Izbrīnījusies un nokaunējusies.)
Kas tu esi?
LIDIS
Nu, jel mini! Kad šo mīklu neatmini, Tad lai tevi gāž no krēsla!
ĶĒNIŅŠ
Tad tu topi tam par sievu!
ĶĒNIŅMEITA
(Dusmīga.)
Negribu! Tāds briesmīgs bezkauns!
BRIĢIS
Princes, glābšu, nāc pie manis!
GRUŅĶIS
Princes, glābšu, - nāc pie manis!
BRIĢIS
Viņa vārds ir -
GRUŅĶIS
(Viņu pārtraukdams.)
Septiņcirtis!
ĶĒNIŅMEITA
(Uzklausās, bet paliek neziņā.)
LIDIS
(Uz viņu.)
Lūk! tu nezin', kas es esmu! Tu, kas visu lielies zinis. Manu mīklu neminēji, - Nu es tevi uzvarējis!
BRIĢIS
Ko viņš liedzas? Tas viņš ira! Atminēji Septiņcirti!
GRUŅĶIS
Liec tam atvāzt svārkus vaļā! Tad jau redzēs, kas viņš ira!
(Kalpi attaisa Lidim svārkus, tā ka top redzama saite ar uzrakstu: Septiņcirtis.)
ĻAUDIS
- Septiņcirtis! - Ak tu briesmas!
ĶĒNIŅMEITA
Drausmīgs vārds tāds: Septiņcirtis!
ĶĒNIŅŠ
Lūk, kāds!
BRIĢIS
(Smejas.)
Briesmas? - Smiekli ira! Tās jau bija septiņ' mušas!
ĶĒNIŅŠ
Kas tu esi? saki, puisi!
LIDIS
Pagaid', ķēniņ, atbild' pirmais! Vai es meitu neuzveicu? Mini tu nu manu mīklu!
ĶĒNIŅŠ
Ko man minēt, kas tu esi? Vēja grābslis, liela mute.
LIDIS
Mini, mini! - Lūk, tu nespēj! Jūs neviens to neiespējat.
ĻAUDIS
- Kas viņš ira? - Kas viņš ira?
BRIĢIS
Mušu sitējs, pats kā muša!
LIDIS
Lūk, jūs nezināt! - Tad teikšu: Gaisa valdnieks! Mušu ķēniņš!
ĻAUDIS
- Balmuts! - Balmuts! - Varens puika!
ĶĒNIŅMEITA
Tētiņ mīļais, kauns, kāds nācis -
(Viņa apraujas runā, skatīdamās uz Lidi, kurš paceļ pirkstu.)
LIDIS
Princes, neteic: likšu mušu!
ĶĒNIŅŠ
(Laipni smaidīdams.)
Pirmoreiz es «mīļais tētiņš»!
LIDIS
Ķēniņ, lūk, es uzvarēju: Visas mīklas uzminēju, Veicu lielībā un ziņās, Princes' muti aizdarīju -
ĶĒNIŅŠ
Tiesa, tiesa, tu jau veici, Tevim piekrīt ķēniņmeita Līdz ar pusi no šīm valstīm, - Tik tu, dēls, tāds piziķītis!
GALMENIEKI
- Piziķītis! - Piziķītis!
GALMA DĀMAS
Nositams ar vienu knipi!
BRIĢIS
(Grasās viņu sist, Lidis bēg.)
LIDIS
Nu - tu nenāc man par tuvu!
BRIĢIS
Ha, ha! sabijās tas varons!
ĶĒNIŅMEITA
Tētiņ, kā lai tādu ņemu? Tas man pašai jāapsargā!
BRIĢIS
(Uz Lidi, kurš aiziet attālāk.)
Nāc nu laukā! Tu aiz brunčiem!
GALMENIEKI
- Ha, ha! - varons!
ĻAUDIS
Tādi milži!
LIDIS
(Iebēdzis ļaudīs, bet izskrien piepeši ārā, kaklu turēdams.)
Vai! kas iedūra man kaklā? Tas jau tā kā bites dūriens!
(Piepeši uzklausās un pieliek roku pie auss, it kā sarunādamies ar kādu, labi nesadzirdēdams.)
Ko? - Pret tiem lai cīņā eju? Nu, es iešu! Cīņā iešu!
(Lielīdamies uz pretiniekiem.)
Es tāpat tik pajokoju, Jūs jau domājat: es bēgu! Es tas esmu Septiņcirtis, Es jūs abus uzvarēšu!
ĶĒNIŅMEITA
(Priecīga.)
Tētiņ mīļais, - tā lai notiek! Kad viņš abus uzvarētu, Tad viņš būtu mani guvis!
ĶĒNIŅŠ
Divi milži!
(Princese uz viņu paskatās dusmīgi.)
Nu, lai notiek!
(Ķ ē n i ņ š dod zīmi, K a n c l e r s to dod tālāk, ienāk T i e s n e s i s ar pavadoņiem.)
TIESNESIS
(Dod rīkojumus saviem pavadoņiem.)
Sataisat nu cīņas vietu! Stiepjat apkārt garu auklu! Ierobežot cīņas kaisli!
KANCLERS
(Iejaucas, arī rādīdams, cik viņš svarīgs.)
Tiesas nešiem tur būs sēdēt!
TIESNESIS
(Dod viņam noraidošu zīmi, lai nejaucas iekšā viņa lietās, tad pasludina cīņas kārtību.)
Cīnās tikai cīņas laukā! Kurš no žoga iziet ārā, Tas ir cīņu pazaudējis! Cīņa iet uz dzīv' un nāvi!
ĻAUDIS
- Vai man! - Kā nu ies tev, puisīt!
GALMENIEKI
Beigts nu varons!
BRIĢIS
Miltos malsim!
GRUŅĶIS
Uzpūst, - gaisā izputēsi!
GALMENIEKI
Cirtīs tevi, Septiņcirti!
GRUŅĶIS
Virsū tevim uzsēdīšos, Plakans paliksi kā plācens!
LIDIS
(Nokratās un atkal sadūšojas.)
Nopūties vēl reizi, resnais, Rīt jau ziepēs vārīs tevi!
(Viņš grābj kabatā un sauju mušu iesviež acīs Briģim un Gruņķim. Briģis, atkaudamies no mušām, netīšām iesit Gruņķim pa galvu. Lidis vijas starp abiem, vienu otru paraustīdams.)
GRUŅĶIS
Dzi! ko tu man sit pa galvu?
BRIĢIS
Es tāpat tik, mušas dzīdams.
(Iesit atkal.)
GRUŅĶIS
Klausies, ko tu atkal siti? Pārskaties, kā muļķa prāta.
(Sit pretī.)
BRIĢIS
Ko tu kaujies? Vai tu neredz', Ka es neredzu aiz mušām?
GRUŅĶIS
Ko tu bļauji? Vai tev situ? Es to puiku pārmācīju.
(Sit Briģi.)
BRIĢIS
Pārstāj, blēdi! es tev došu! - Man ir ieskrējis kas acis.
(Slauka sev acis.)
GRUŅĶIS
Šim kas acī? Ak tu meli! Pats man acīs smiltis meti!
ĻAUDIS
- Palūk! palūk! - Paši ķildo! - Tādi kaušļi allaž kaujas -
GALMA ĻAUDIS
- Ko tas mazais padarīja? - Viņš tās smiltis iekaisīja.
LIDIS
(Apkārt lēkādams, smejas, bet vaimanā, it kā būtu sakauts ticis.)
Vai! kā resnais manim sita!
GRUŅĶIS
Še tev! vēlreiz! Kliedz. vai nekliedz!
(Sit, bet ne Lidi, ķerdams atkal Briģi.)
BRIĢIS
Ak tu man! Kā šis man virsū! Tam tu dod un mani ķeri.
LIDIS
(Kliedz, vienu otru sizdams.)
Ak vai! - vai! vai! - Es tev pretī!
BRIĢIS
Ak tu tavu smagu roku! Mazs kā knislis, tādi spēki!
LIDIS
Teicu: sargies nākt man pretī!
GRUŅĶIS
Vai tu neredz'? Mazais kaujas!
ĶĒNIŅŠ
Ha! ha! ha! ha! paši plēšas!
ĶĒNIŅMEITA
Ko jūs darāt? Vai jūs akli?
LIDIS
(Draudēdams.)
Princes, mušu uzlaidīšu!
ĻAUDIS
- Palūk! - Palūk! - Elpu atņem! - Nu kā zvēri metas virsū!
LIDIS
(Vaimanā.)
Div' uz viena! Vai, vai! vai, vai!
GALMENIEKI
Pats viņš sit, un pats viņš vaida!
GRUŅĶIS
(Kuram gar kājām vijas Lidis, notver Briģi aiz kājas.)
Nu tu esi manim rokās! Šis gar kājām manim līdis! Nu tam pašu kaklu ķēru!
BRIĢIS
(Raujas nost.)
Vai man!
GRUŅĶIS
Rausties! neizbēgsi!
(Gruņķis izstumj Briģi ārā no žoga.)
TIESNESIS
(Sauc.)
Pāri žogam!
LIDIS
Pāri žogam!
GRUŅĶIS
(Iekaisis.)
Es tev žogu!
LIDIS
To tā nedrīkst!
GRUŅĶIS
(Iekaisumā uzgrūžas ar Briģi virsū ļaudīm, apgāž solus; ļaudis bēg.)
ĻAUDIS
- Bēgat! bēgat! - Vai! man tika!
ĶĒNIŅŠ
Ha, ha! ha, ha! - Kā tie vērši!
(Kaujoties uzgraujas virsū pašam Tiesnesim, līdz tā krēslu apgāž.)
TIESNESIS
Rimstat! rimstat! - Šķirat viņus!
(Pavadoni grib šķirt, bet paši tiek kauti.)
ĻAUDIS
- Vai! nu pašu tiesas nesi! - Apgāž līdz ar soģa krēslu! - Beidzat! beidzat! - Bēdzat! bēdzat!
BRIĢIS
(Kuram uzgulies Gruņķis virsū.)
Vai man! resnais nospiež mani!
GRUŅĶIS
Vai man! mazais sēd uz kakla!
(Lidis uzlec un nolec atkal nost no kakla.)
BRIĢIS
(Atsvabinājas no Gruņķa un apgāž to uz muguras, tas nu nespēj aiz resnuma piecelties.)
Nost no manis!
GRUŅĶIS
Vai! ko apgāz? Kā lai nu es augšā tieku?
LIDIS
(Gavilējoši.)
Nu, vai uzveicis es esmu?
ĻAUDIS
(Smejas.)
Veicis! veicis Septiņcirtis!
ĶĒNIŅŠ
Ha, ha! ha, ha! - Veiklis knislis!
ĶĒNIŅMEITA
(Dusmīgi, bet apraujas.)
Blēdis! - e - e - es jau klusu.
LIDIS
(Uz Briģi.)
Ko tu saki? Vai vēl gribi?
BRIĢIS
Nē, man pietiek. Velns rauj tevi!
LIDIS
Nē, es pats nu tevi raušu - Paliec te tu, ārpus žoga!
(Izstumj viņu aiz žoga.)
GRUŅĶIS
(Novēlies, nespēj vairs uzcelties.)
Ļaudis, ceļat mani kājās!
ĻAUDIS
Kā lai paceļ tādu maisu?!
LIDIS
Nu, vai tālāk cīņu gribi?
GRUŅĶIS
Gribu gan, bet pacel kājās!
LIDIS
- Tieši tevi pacelt nevar - Riņķos augšā uzgriezīsim!
(Griež viņu.)
GRUŅĶIS
Nevar! Mities! Reibst man galva.
LIDIS
Nu, tad velsim, kas nau ceļams.
(Izveļ viņu aiz žoga.)
ĻAUDIS
- Uja! uja! - cīņa beigta! - Nu ir abi ārpus žoga!
LIDIS
Nu, vai esmu tagad veicis - Septiņcirtis, mušu ķēniņš?
ĶĒNIŅŠ
Tiesas nesi! Ko tu saki?
TIESNESIS
(Glaudīdams sasistos sānus.)
Veicis - vai man! - Septiņcirtis.
ĶĒNIŅŠ
Pasludinu: Septiņcirtis, Veicējs, dabū ķēniņmeitu!
ĻAUDIS
Sveicam! sveicam Septiņcirti!
ĶĒNIŅŠ
Sarīkojat svinīgumu!
(Uz Kanclera mājienu ienāk s u l a i ņ i un m e i t a s ar puķu vītnēm.)
KANCLERS
Nostu žogus! šurpu segas! Puķu vītnes laimīgajiem!
(Noņem žogus un tiesnešu un precnieku krēslus, izklāj segas un vītnēm puško tropus.)
KANCLERS
(Pasludina svinību kārtību.)
Ķēniņmeita kāpj no troņa, Apsveic cīņas uzveicēju! Ķēniņš pats tad pasludina Veicēju par kroņa princi!
Nu iet jaunais kroņa princis, Uznes tronī ķēniņmeitu; Dod tad muti ķēniņmeitai, Tronī līdzās nosēzdamies!
Vecais ķēniņš abus jaunos Tad nu svētī ķēniņgodā, - Kroņa princis Septiņcirtis Nu tik dabū sev pus valsti!
ĶĒNIŅŠ
Tā kā likums priekšā raksta, Tā lai notiek uzvargaita!
ĶĒNIŅMEITA
(Pieceļas no troņa; uz Lidi.)
Sveicu tevi - ko lai daru? Lai nu kā - tu tomēr veicis.
ĶĒNIŅŠ
Ķēniņš pats - es pasludinu Tevi nu par kroņa princi. Nes uz troni ķēniņmeitu Tā kā sievu, sēsties līdzās!
LIDIS
(Gaiņā no galvas bites.)
Ko tās bites tā te skraida? Atkal iekodīs man kaklā.
(Dairās.)
ĶĒNIŅMEITA
(Nokāpusi lejā.)
Nes nu augšā! - Ko tu gaidi?
ĻAUDIS
Princis apreibis no laimes!
BIŠU KORIS
(Dzied.)
Pie-sar-gies! At-kā-pies! Mušu - ķēniņ, Kā - tev - ies?
MUŠU KORIS
(Dzied.)
Ko šīs te lien? Tev, ķēniņ, bites Vis nepiedien! Tik droši vien!
LIDIS
(Atkratīdamies no uzmācīgajām, uz Ķēniņmeitu.)
Nu es nesu tevi tronī, Pats sev gūšu ķēniņvalsti!
ĻAUDIS
- Nu viņš nes to! - Nu viņš nes to!
ĶĒNIŅMEITA
Vai tik pietiks viņam spēka?
(Kad L i d i s princesi pacēlis un panesis augšā dažas pakāpes uz troni, viņam parādās priekšā b i š u ķ ē n i ņ i e n e M u d ī t e.)
BIŠU ĶĒNIŅIENE
Vai aizmirsi Bitīšu princesi? Vai burvju dārzu Vairs nemini?
LIDIS
Ak, cik skaista tu! Vai es to zināju? Bitīt, Mudīt, Es tevi dabūšu!
(Parādība attālinās; viņš nomet Ķēniņmeitu un dienas pakaļ parādībai, kura nozūd.)
(Ķ ē n i n m e i t a, nokritusi no pakāpēm, vaimanā, vispārējs uztraukums.)
ĶĒNIŅMEITA
Vaiman! vaiman! ļaudis, glābjat! Viņš grib mani nogalināt!
KANCLERS
Tur' to cieti! tur' to ciet!
ĻAUDIS
- Vai man! - vai man! - Briesmu lietas! -
ĶĒNIŅMEITA
(Ap kuru apkārt galma dāmas un galmenieki, pret Ķēniņu, kurš sēdējis mierīgi savā tronī.)
Ķēniņ! dzirdi! - Sodi! sodi! - Nu viņš nau vairs kroņa princis, Kad nau pildīts likumpriekšraksts, Tad viņš zaudē visu tiesu!
ĶĒNIŅŠ
(Uz Lidi, kurš palicis stāvot kā sastindzis.)
Ko nu, dēls, tu padarīji? Mute nu tai atkal vaļā! Nes nu vēlreiz viņu tronī, Tad tu gūsi to par sievu!
ĶĒNIŅMEITA
(Proti sparīgi un noteikti.)
Nevar! nevar! - Kancler, saki.
KANCLERS
Kad nau pildīts likumpriekšraksts, Tad zūd visa viņa tiesa!
ĶĒNIŅŠ
(Uz Lidi.)
Paskat nu! Ko viņi saka?
ĶĒNIŅMEITA
Viņš vēl bargiem sodiem sodāms! Majestātes apvainojums!
KANCLERS
Majestātes apvainojums, Izdarīts ar nosviešanu!
ĶĒNIŅMEITA
Viņš ir sviežams lāču krātā, Tur, kur neiespīd ne saule! Tur, kur zvēri vērtām rīklēm! Lai tie gabalos to saplēš!
ĶĒNIŅŠ
Vai, cik bargi!
ĶĒNIŅMEITA
(Izsmejoši.)
Ko? tas bargi! Viņš jau sakās visus veicam!
ĻAUDIS
- Vai man! - Vai man! - Nabags puisīt! - Vai tev! - Vai tev! - Vai mums pašiem!
ĶĒNIŅŠ
Ko nu ķēniņš var tur darīt?
ĻAUDIS
(Skatoties uz Lidi, kurš aizvien vēl stāv mēms.)
Vai! viņš nesaka ne vārda!
ĶĒNIŅMEITA
Lāču bedrē! lāču bedrē!
ĻAUDIS
- Nabags puisīts! - nabags puisīts! - Aizved, aizved - nabags puisīts!
(Lidis tiek aizvests, ļaudis seko.)
(Priekškars.)
CETURTAIS CĒLIENS
Liela lāču ala; krātiņš, kurā top turēti lāči, vilki un citi zvēri. - Dibenā lieli, plati vārti ar skadriņiem. Caur skadriiem cauri redzas pils pagalms un ālumā lauki un pļvas. - Aiz skadriņiem vēl dēju vārti, kuri aizsedz gaismu. Vakars.
(Tumšs. Dzirdama zvēru rūkoņa, kura pavairojas, kad aiz vārtiem jūt soļus. Kad dēļu vārti top atdarīti un ieplūst alā gaisma, tad redzas, ka atnāk pie skadriņiem galms, Ķ ē n i ņ m e i t a, Ķ ē n i ņ š, K a n c l e r s un ļ a u d i s un top atvests Lidis.)
(K a l p i ar degošām lāpām atver arī skadriņus; zvēri gaudo un atvelkas atpakaļ alas dziļumā.)
PIRMAIS KALPS
Klau, kā gaudo lāči, vilki! Izsalkuši gaida ēsmu.
OTRAIS KALPS
Līksmi zobus pašņakstina, Svaigu gaļu ostīdami.
ĶĒNIŅMEITA
Iekšā! iekšā! lāču alā! Sit nu lāčus, Septiņsitis!
KANCLERS
Pielūko, vai septiņ' lāčus Cirtīsi kā septiņ' mušas?
LIDIS
(Zem sevis.)
Ko nu esmu padarījis! Savai sirdij ļāvis vaļu!
KANCLERS
Pārdomā nu lāču bedrē, Vai tā likums izjokojams?
ĶĒNIŅŠ
Puisīt, vai nu nāc pie prāta? Tev nu žēl, ko padarīji? Nu mūs nolūdz! apžēlosim, Celsim atka1 tevi godā.
ĶĒNIŅMEITA
Vai tu nožēlo nu grēkus? Atsakies no savas bites? Atzīsti, ka esi uzveikts? Bučosi man rokas, kājas?
LIDIS
(Domīgi, rāmi.)
Labāk eju lāču alā.
PIRMAIS KALPS
(Jokodams.)
Ašāk! lāčiem ēst jau gribas.
LIDIS
(Atiedams nost no skadriņu vārtiem.)
Vai! man bailes!
ĶĒNIŅMEITA
Atsacīsies?
LIDIS
(Saņemdamies.)
Labāk lāči.
ĻAUDIS
Nabags puisīts!
ĶĒNIŅMEITA
(Vīlusies cerībās, dusmīga.)
Rauj tev' lāči! rauj tev' vilki! Ka ne cīpslas nepaliktu! Grābjat viņu! plēšat viņu! - Vēl es lāčus atsūtīšu!
(Lidis top iegrūsts dziļāk lāču alā; zvēri iekaucas.)
ZVĒRU BALSIS
Auru! auru! ņuru! ņuru!
ĻAUDIS
- Nabags zēniņš! - Nabags zēniņš!
BALSS NO ĻAUDĪM
- Gan jau tiks ar visiem galā! - Vai viņš velti Septiņcirtis!
(Aizver cieti skadriņus, tad arī otros vārtus, tā ka paliek tumšs; pamazām acs pieron pie tumsas; lāpas gaisma caur šķirbām.)
ZVĒRU BALSIS
(Lielā troksni, rūkoņā un gaudoņā.)
Auru! auru! ņuru! ņuru! Ņigu, pagu! šņiku, šņaku! Amu, amu! kampu! kampu! Nu būs joki! nu būs joki!
LIDIS
(Pirms stāvējis klusi, kad zvēri drusku aprimuši un gaida viņa baiļu saucienus, piepeši sauc.)
Mierrrā visi! stāvat klusi! Rindās visiem sakārtoties! Taisni visi izstiepjaties! Rāmi visi izturaties!
ZVĒRU ATSEVIŠĶAS BALSIS
- Ko šis iedrīkst? - Ko mūs apsauc? - Kas šis mums par pavēlnieku?
LIDIS
Mierā visi, kad jums saku! Es jums visiem ķēniņš esmu!
ZVĒRU BALSIS
Kāds šis ķēniņš? Mušu ķēniņš!
LIDIS
Jā, es esmu mušu ķēniņš! Mušas atkal ķēniņienes Visa gaisa plašā valstī.
ZVĒRU BALSIS
(Klusākas.)
Nuru! Nuru!
LIDIS
Klusu! Klusat! Kas man drīkstēs vēlreiz pīkstēt, Tam es mušas uzlaidīšu, Knišus, bites, pašus sirsņus!
(Grābdams savā kabatā un kaisīdams mušas pa gaisu.)
Mušiņas, šurp! Odiņi, turp! Sir! sir! man klāt! Sir! sanākat!
(Dzirdama mušu dīkšana.)
ZVĒRU BALSIS
- Ko jūs klausat! - mušu draudi! - Gabalos to saplēsīsim!
CITAS BALSIS
Paga! paga! kur šis aizbēgs? Durvis cieši! aizbultētas!
CITI ZVĒRI
- Mēs vēl priekšā aizstāsimies! - Paga! jokus pataisīsim!
VĒL CITI
Pasmiesimies, kā viņš lēkās, Kad mēs viņu ķircināsim!
PIRMĀS ZVĒRU BALSIS
- Labi, labi! pajokosim! - Joki vairāk nekā ēsma! - Cik no šī tur ir ko paēst: «Odu šķiņķis, mušas stulte!»
MUŠU KORIS
Vai! Ko šie dar'? Vai tā nu var?! Virsū bruks tam, - Mušķēniņam!
ODU KORIS
Muļķīši vien! Jāsmej, nudien! Vai tie maz zin! Ka viņš visus vin'!
MUŠAS un ODI
Visus viņš kaus, Kur sauju kraus! Kur dūri liks, Slapjš tikai tiks!
DAŽAS ZVĒRU BALSIS
Ko jūs klausat mušu tenkas! Lai tās dzied sev sīki-reši! Grābsim tik šo jauno kungu! Nogaršosim viņa šķiņķi!
MUŠAS un DUNDURI
Ķēniņmeitu viņš veic - Par princi to sveic - Divus milžus gāž - Vienu pret otru drāž -
DAŽAS ZVĒRU BALSIS
Mēs jau zinām viņa stāstu, Ķā ar viltu viņš ir veicis, Ķēniņmeitu atraidījis, - Nu mums deva, lai to plēšam.
MUŠAS
Viņš septiņus sita, Visi apkārt krita!
ODI
Sir! sir! sir! Dzird, kā bij, dzir! Mēs pieci tūkstoši Uz to bijām klupuši: Gan pagāzām, Bet apēst nespējām!
DUNDURS
Mums brālis bij ne mazs, Dzelons kā duncis ass, Kā vērsim ragi, Kā lauvam nagi, Šim asinis sūks - - Kā tas rūks!!! Piecus šķērskokus cels, Kā zvels! Palika no brāļa slapjš tik vien, Nudien!!!
MUŠAS
Labāk bēdz! Paliec neēd's! Nelien kā peklē! Ko stāvu galu meklē?!
(Zvēros klusa, dobja rūkoņa, kura aizvien vairāk noklust.)
VĒL VIENA ZVĒRA BALSS
Ko jūs klausat sievu runas?! Tas, kas briesmīgs sīkai mušai, Tas ir smejams lielam zvēram, - Virsū visi mušķēniņam!
(Visi stāv klusu.)
LIDIS
(Uzkliedz.)
Mierā visi! kad jums saka. Kurš no rindas izkustējies? - Vilks, ko tu tik līki stāvi?
VILKS
(Atbild negriboši.)
Lācis manim grūda sānos.
LIDIS
Klusu! Klausat, ko es teikšu! Te ir daži izteikuši It kā šaubas manam spēkam: Nākat, kurš grib palikt kroplis!
Kamēr jūs vēl apdomāsat, Kurš grib nākt ar mani cīņā, Tikmēr, mušas, skrejat atnest Riekstus, man ko kavēt laiku!
MUŠAS
Sir, sir, sir! Darīts drīz ir!
LIDIS
Nes oļus arī!
MUŠAS
Ko?
LIDIS
Liek, tad dari!
MUŠAS
Sir, sir, sir! Jau darīts ir!
ZVĒRI
- Lūko, lūko, cik tas aši! - Ko tas liek, to viņi dara - - Durvis cieti aizbultētas - Viņas aizskrien, viņas atnes!
CITI
Skat, kāds brīnums ar tām mušām: Te tās mazas, te tās lielas!
LIDIS
Ko jūs, nelgas, brīnaties? Vai priekš mušām durvis slēgtas?
ZVĒRU BALSS
Kā tad?
LIDIS
Atslēg' caurumiņos, Lai cik mazi, viņas ielien; Mušām viss ir spējams, darāms - Un es esmu mušu ķēniņš!
(Kož riekstus un ēd.)
Nu, kurš nāk ar mani cīņā? Netīk gaidīt, ašāk, ašāk! Pa to laiku padziedāsim, Mušu meitas, padejojat!
(Parādās mušu meitas - dejotājas un iet dejā. Mušu lampiņu apgaismojums. Lāči grasās līdzi dejot.)
LĀCIS
Dzi, ko teikšu - mušu ķēniņ! Neiešu ar tevi lauzties.
LIDIS
Labi! - Kuplast, ko tu teiksi?
VILKS
Es jau ne-e.
LIDIS
Labi! - Platgalv?
VILKS
Vai tad es nu trakais būšu? Te vēl. stīvums mugurkaulā.
LIDIS
Nu, tu lāci, baskājieti?
LĀCIS
Man jau labāk tiktos dejot.
LIDIS
Nu, tad iesim rotaļosim Ar mušiņām, ar bitītēm! Kas dārzā, kas dārzā? Bite rožu dārziņā.
(Rotaļa. Mušu, vilku, lāču deja.)
(Atveras vārti un skadriņi, ienāk Ķ ē n i ņ m e i t a ar p a v a d o ņ i e m un L ā c i, un V i l k u, Ķ ē n i ņ š, K a n c l e r s un ļ a u d i s.)
ĶĒNIŅMEITA
Ak tu, ak tu! - Kas še notiek?! Saplēst liku noziedznieku - - Lāči, vilki, meža zvēri Še ar viņu kopā dejo!
ĶĒNIŅŠ
Nu patiesi, varens puisis! Viņš ar lāčiem, vilkiem dejo.
ĻAUDIS
- Skatat, skatat! - Brīnums, brīnums! - Septiņcirtis, lai tas dzīvo!
ĶĒNIŅMEITA
Klusat! Kas tur iedrīkst, klaigāt! Ķēniņ tēvs, es tevi lūdzu Nejaukties še manās lietās! - Kādēļ darīts nau, ko liku?
LIDIS
Ķēniņmeit, nāc arī dejot Še ar savu jauno vīru! Saderināti mēs esam, Parādi, ka līksma esi!
ĶĒNIŅMEITA
(Dusmās.)
Kā tam jele aizbāzt muti! Es jums, lāči, parādīšu, Karstiem dzelžiem būs jūs badīt! Badu mērdēt, gan tad kauksat!
LĀČU BALSS
Parād', kā tam aizbāzt muti! - Ir jau daži baudījuši -
ATVESTAIS LĀCIS un VILICS
- Laid, mēs iesim! - Laid, mēs iesim! Mēs gan viņam parādīsim!
ĶĒNIŅŠ
Pagaid', meita, ļauj man vārdu!
ĶĒNIŅMEITA
Tēvs, es ļoti lūdzu klusēt!
ĶĒNIŅŠ
Nē, man pietiek klusēšanas: Netaisnība reiz lai beidzas!
(Ļaudīs rūgums.)
ĶĒNIŅMEITA
Klusu! Visiem!
LIDIS
Tevim arī! - Mušas - protam aizbāzt muti.
ĶĒNIŅŠ
Jaunais princis Septiņsitis Pārbaudīts ir pietiekoši.
KĒNIŅMEITA
Nau vēl, nau vēl!
ĶĒNIŅŠ
Uzvarējis! Nu viņš jāceļ savā tiesā.
ĶĒNIŅMEITA
Nevar, nevar! Sodīt, sodīt!
ĶĒNIŅŠ
Kancler, saki savu vārdu!
KANCLERS
Majestātes apvainojums Nau vēl sodīts pietiekoši.
ĶĒNIŅŠ
Nu šis sods tad lai ir pēdējs, Reizē pēdējs pārbaudījums.
ĶĒNIŅMEITA
Nē, viņš taisni jānotiesā: Atkal viņš pie viltus ķersies.
ĶĒNIŅŠ
Nē, nu diezgan! Notiks tiesa: Šis būs pēdējs pārbaudījums.
ĶĒNIŅMEITA
Mīļais tētiņ -
ĶĒNIŅŠ
Klusi, meita! Savu prātu pasludinu: Kad no šenes princis rītu Iziet sveiks, tad sveiks viņš paliek!
LIDIS
Ķēniņmeita, vai tu domā: Bailes man no taviem kalpiem?
LĀCIS
Uru! uru! - Redz, ka bailes!
(Viņš tuvojas Lidim, tas bēg.)
VILKS
Uru! ura! - Bail ij manis!
ĶĒNIŅMEITA
(Aiziedama līdz ar Ķēniņu un pavadoņiem.)
Ha, ha! Ha, ha! Labu rītu! Rīt uz redzi!
ĶĒNIŅŠ
Rīt uz redzi!
ĻAUDIS
Rīt uz redzi! Rīt uz redzi! Visus uzveikt Septitņsitim!
(Skadriņi un vārti top aizvērti, paliek tumša.)
LIDIS
(Aizejošiem pakaļ nosaukdams.)
Sveiki, sveiki, labi ļaudis! Rīt uz redzi jaunā priekā!
ZVĒRI
Kad jau ātrāk būtu rīts!
CITI
Nu jau cīņa būs gan nikna!
LIDIS
Laburītu, briesmu zvēri! Kā nu labi abiem sviežas?
VILKS
Ko šis velti labrītojas? Taisies tik uz labu nakti!
LĀCIS
Taisies nu uz mūža nakti! Rītu tu vairs neredzēsi.
VILKS
Stājies vidū, lai ir ērti Tevi aprīt vienā malkā.
LIDIS
Uja, uja! - Ko tā steigties? Vai tik izsalcis tu esi? Še man rieksti, gribi - uzkod! Še jums abiem - pagrauzlējat!
(Pamet viņiem riekstus.)
VILKS
Ko nu rieksti? - Pats tu kožams: Riekstiem skraukšēs tavi kauli!
LĀCIS
He, he! he, he! - skraukšēs kauli! Dod man skraukšēt! - Rieksti gardi!
VILKS
Neņem! neņem! - Ko tur niekus!
LĀCIS
(Uz Lidi skatīdamies.)
Ek, tas ēd tā izgaršodams: Siekalas man mutē satek. Kādēļ neēst manim arī?
LIDIS
Ko šis liedz tev? Ko tu klausies? Tu jau arī esi stipris.
LĀCIS
Ko šis teiks man? es jau stiprāks, Dod tik vien man!
VILKS
Ēd nu, ēd sev!
LIDIS
Še tev divi! pamēģini! Es tev došu tos, kas mīksti; Tu jau cietos nepārkostu, Cietie tiem, kam stipri zobi.
(Iedod Lācim pāris riekstu.)
LĀCIS
(Kož un ēd riekstus.)
Tiešām gardi, tiešām mīksti! Dod nu tos, kas itin cieti! Es jau stipris.
LIDIS
Labi, labi. Še tad cietais, - tas vēl gardāks.
(Iedod Lācim oļus.)
LĀCIS
(Kozdams oļus.)
Pi! tu velns tev! kādi cieti!
LIDIS
Nu, vai neiet?
LĀCIS
(Pūlēdamies pārkost oļus.)
Nu, tu piķis!
LIDIS
Es jau teicu: neņem cietos; Tie jau der tik stipriem vīriem.
LĀCIS
(Dusmās.)
Lai tad velns par žurku paliek! Šķelies pušu, krama čaula!
VILKS
(Uz Lidi.)
Vai tad pats jel vari pārkost?
LIDIS
(Pārkož riekstu un sniedz Vilkam kodolu un čaulas.)
Še būs kodols, - vai tu gribi?
VILKS
(Aplūko čaulas un aizgriežas.)
LĀCIS
(Pūlas vēl aizvien ap savu oliņu un atgrūž Lidi, kas viņam piedāvā rieksta kodolu, bet pēc to paņem.)
Ej pie joda! - Ir gan gardums!
LIDIS
Labprāt tevi pabarotu, - Es jau bērniem arī kožu, Kad tie paši pārkost nespēj.
LĀCIS
Kas par niekiem? Kas par bērniem?
(Kož atkal ar niknumu un lādas.)
Jods un velns, un sērs, un pērkons!
VILKS
Ņem jel citu!
LĀCIS
(Uz Lidi.)
Dod man citu! - Kas par zobiem tev! par spēkiem!
LIDIS
Še tev labāk galavs kodols!
(Pasniedz riekstu.)
ZVĒRU BALSIS
Dzirdi, neiesāc; ar tādu!
LĀCIS
(Saņēmies visiem spēkiem kož.)
Velns tu! velns tu! - Velns tu! velns tu! - Nu kas lūza, nu ir pušu!
VILKS
(Gavilē.)
Ura! ura! nu mēs veicām! Pušu tavi cietie rieksti! Paga, tagad tevi pašu Pārkodīsim, kā tu riekstus!
LĀCIS
(Domīgs.)
Paga! klusu! - Kas tas ira? Kaut kas lūza, kaut kas pušu - Bet vai rieksts ir tas, kas lūza? Man no mutes gan kas krita.
LIDIS
(Uz zvēriem.)
Pameklējat, kas tur krita? Raugat zemē! raugat mutē! Kad tik nebūt' nabadziņam Piena zobiņš izļodzījies?
ZVĒRI
Še ir divi lieli zobi! Vai tik nau no tavas mutes?
(Rāda zobus Lācim.)
LĀCIS
(Brīnīdamies un nožēlodams.)
Nu tu! nu tu! - Laukā zobi!
LIDIS
Ak tu nabags! es jau teicu.
VILKS
(Lāci nicinādams.)
Gļēvuls! mičauls! - Ko ar tādu! Ies man līdzi, spēka vīram!
LĀCIS
Čurmuls pats tu! - Ko tu lielies? Kad es došu, kroplis tiksi!
(Viņš iesit Vilkam, tas kliedz.)
VILKS
(Roku karinādams.)
Vai, man roka notirpusi! Ko tu kaujies?
LĀCIS
Ko tu āksties?
LIDIS
Klusu, bērni, nebaraties! Svešā mājā sanākuši.
ZVĒRU BALSIS
Spēcīgs ira! taisnīgs ira!
LIDIS
(Uz Vilku.)
Kad tu sakies stiprāks esam, Raugi tu to riekstu pārkost!
VILKS
Man sāp zobi.
ZVĒRI
(Smejas.)
Ha, ha! ha, ha!
LIDIS
(Uz Vilku.)
Kā tad spēsi apēst mani? Kad ne riekstu nepārkodi?
VILKS
Smej, cik gribi! nieks tu esi, Divreiz lielāks es par tevi.
LIDIS
Spēks tev vēderā, man galvā.
VILKS
Manim astē vairāk spēka Ne tev galvā!
LIDIS
Nu, tad iesim: Tu ar asti, es ar galvu!
VILKS
Man ir vēlēts saplēst tevi: Nu, tad nerunā man pretī!
LIDIS
Nu, kad vēlēts, tad jau vēlēts: Ļauj tik manim sataisīties!
VILKS
Taisies aši, drīz būs diena.
LIDIS
Kā tad ēdīsi tu mani? Melns es esmu, nemazgājies, Cīnījies ar ķēmu ķēmiem.
VILKS
Kur tad ūdens būs, ko mazgāt?
LIDIS
Kur nu ūdens? - Nomazgāšos Sava paša asariņās.
ZVĒRI
Ak tu nabags.
VILKS
Ha, ha! labi!
LIDIS
(Pabrauka sev vaigu, par brīdi.)
Ēdēj, nu es nomazgājos, Nu tik vajga noslaucīties: Tev ir skaista kupla aste - Tur es noslaucītos tīri.
VILKS
Ha, ha! labi! Labāk garšos.
LIDIS
Ēstgribu vēl tā var vairot, Kad tiek vēders krietni masēts, - Man būs labāk: ašāk miršu.
VILKS
Labi, masē, - tev ir tiesa! Ašāk tevi apēdīšu.
LIDIS
Dodat manim krietnu stibu!
ZVĒRI
Še būs resni vērša kauli!
LIDIS
(Saķēris Vilka asti, tura Vilku un ar kaulu velē viņam pa sāniem.)
VILKS
Vai, kā kut man! - Vai, kā sāp man!
LIDIS
Kad jau masē, tad jau jākut!
VILKS
Nu būs diezgan!
LIDIS
Tas nekas vēl. Masē tā, ka ribas ielūst.
VILKS
(Kliedz.)
Man tik stipri nevajaga!
LĀCIS
(Smejas.)
Cieties, tad tev garšos rieksti.
VILKS
Nu šis smejas, - gan es tevi!
LIDIS
(Uz Vilku, kurš skraida šurpu turpu.)
Ko tu svaidies? Stāvi rāmi!
VILKS
Vai, es vairāk neizturu! Vai tu gribi nosist mani? Es jau Briģis, tas tur Gruņķis -
LIDIS
Ko tu melsi? Vai es muļķis?
VILKS
Tiesa, tiesa! Gruņķi, saki!
GRUŅĶIS
Kas te man par sacīšanu?
ZVĒRI
Velē! kam še zvēros nācis?
LIDIS
Vai nu rodas apēst griba?
VILKS
Mities, diezgan! Septiņcirti! Pārgribējās, aizgribējās, Ij ne tevi ēst vairs gribas, - Vairs trīs dienas neēdīšu!
LIDIS
Kad trīs dienas neēdīsi, Kā ar mani saspēkosies?
VILKS
Velns lai spēkojas ar tevi! Visi kauli manim pušu!
LIDIS
Lūk, jau ausma! - Ķēniņmeita Nāks nu lūkot, ko tad teiksim?
LĀCIS
Velns lai parauj ķēniņmeitu!
LIDIS
Neraus, - ko ar to tas darīs?
ZVĒRI
Vai man! vai man! Ko mēs teiksim? Liks mūs badīt karstiem dzelžiem!
LIDIS
Teiksim: tumsā neredzējām! Manis vietā ēdāt citu.
(Dzirdams tāļš troksnis.)
ZVĒRI
(Uztraucas.)
Nāk jau! nāk jau! - Atskan balsis! Rūcat, rēcat, brēcat, dūcat!
SAUCĒJS
(Ārpus krātiņa.)
Mierrrā, zvēri! stāvat rāmi! Atnāk pati ķēniņmeita!
(Atveras vārti un skadriņi; jau aiz skadriņiem dzirdas Ķ ē n i ņ m e i t a s balss.)
BALSS
Nu, kas ira? Apēsts ira?
ZVĒRI
Darīts! darīts! Viss, kā lika!
ĶĒNIŅMEITA
(Ienāk krātiņā.)
Nu tad labi! nu reiz beigas! Varēs brīvi atkal valdīt.
(Ienāk Ķ ē n i ņ š, K a n c l e r s, g a l m e n i e k i un ļ a u d i s.)
ĶĒNIŅŠ
Vai, tas nabags!
ĻAUDIS
Vai! pagalam!
ĶĒNIŅMEITA
Mierā! - Beigti jūsu prieki! Nu, tu ķēniņ tēvs, ko teiksi? Vai nu stāsies manim ceļā?
ĶĒNIŅŠ
Vēl man ira ķēniņvara, Kaut tu zēnu nobendēji! Vajga godam aprakt princi, Tā kā nākas troņaturim.
ĶĒNIŅMEITA
Labi.
ĶĒNIŅŠ
Kur viņš? Atnest šurpu!
KANCLERS
Verat vārtus! Eita atnest.
SULAINIS
Kur tad ir viņš? Zvēri, sakat!
ZVĒRI
- Kur lai ir viņš? - Viņš ir apēsts.
ĶĒNIŅŠ
Apēsts?
ĶĒNIŅMEITA
Apēsts, - tu jau dzirdi.
ĶĒNIŅŠ
Kur tad ir jel viņa kauli? Jele kaulus apbedīsim, Mūsu cerību uz laimi.
ĻAUDIS
- Mūsu cerību uz laimi - - Kas nu vieglos mūsu jūgu? -
ZVĒRI
Še būs daži viņa kauli, Citi alā izmētāti.
(Izsviež dažus kaulus.)
ĶĒNIŅMEITA
Labi darīts! Paldies, zvēri! Izpildījāt likumvārdu. Bet kur ira vilks un lācis, Kuriem vēlēts bij to saplēst?
LĀCIS
Še es esmu, ķēniņmeita! Darbs ir darīts, grūti nācās, - Pati zini, cik viņš stipris -: Izspēra man visus zobos.
ĶĒNIŅMEITA
Dos tev vietā zelta zobus.
LĀCIS
Tas par maz man, dod man zelta, Tik cik rokām varu panest.
ĶĒNIŅMEITA
Labi, labi! - Vilks kur ira?
VILKS
(Vājā balsī.)
Vilks te ira, ķēniņmeita, Pārpārēdies no tā vīra: Sāp man vēders, - vīrs vēl iekšā Spēra man ar rokām, kājām.
ĶĒNIŅMEITA
Dziedēs tevi, dos tev zāles.
VILKS
Tas par maz man, - dod man zelta, Tik cik manim vēdersmagums!
ĶĒNIŅMEITA
Labi, labi, - reiz es veicu!
KANCLERS
Pūst nu taures visā valstī, Pasludināt ķēniņmeitu Par to īsto ķēniņieni, - Vecais ķēniņš ir par vecu!
(Pūš taures. Galmenieki apsveic Ķēniņmeitu, ļaudis stāv klusu.)
(No krātiņa dziļuma iznāk laukā S e p t i ņ c i r t i s.)
LIDIS
Paga, kancler! Ķēniņmeita! Vēl par agru pasludināt: Man vēl ir te jāparunā, Ko teiks ķēniņš uz to lietu?
ĶĒNIŅMEITA
(Pārbijusies.)
Vai man! vai man! viss pagalam!
KANCLERS
Piedod, ķēniņ, manus vārdus!
(Metas ceļos pie Ķēniņa kurš visu laiku stāvējis nobēdājies un nu pievēršas Lidim, negriezdams vērību uz Kancleri.)
ĶĒNIŅŠ
Dēls mans, dēls mans, laimes glābtais! Nāc, lai mīļi tevi skauju!
ĻAUDIS
Sveicam, sveicam, Septiņcirti! Dzīvo! mūsu jaunais ķēniņš!
ĶĒNIŅŠ
Bet tu, kancler, nodevīgais, Ej nu tu pie zvēriem pasērst!
LIDIS
Zvēri, ņemat, pabaidējat, Atstādami viņu dzīvu! Šodien nebūs mirt nevienam, Kad mēs sāksim jaunu dzīvi!
ĻAUDIS
Ura! ura! jaunais ķēniņ!
ĶĒNIŅŠ
Pasludinat: jaunais ķēniņš -
ĶĒNIŅMEITA
Vēl par agri pasludināt: Pirms vēl jāizpilda likums!
ĶĒNIŅŠ
Kāds vairs likums? Rīts ir klātu, Princis vesels, - nu viņš ķēniņš!
ĶĒNIŅMEITA
Ķēniņvārdi, reizi teikti, Negrozāmi viņam pašam!
ĶĒNIŅŠ
Nu es teicu: būs viņš ķēniņš!
ĶĒNIŅMEITA
Teic nu pats, vai ķēniņvārdi Negrozāmi viņam pašam? Teic, vai tiesai būs še valdīt?
ĶĒNIŅŠ
Taisnībai un tiesai valdīt!
ĶĒNIŅMEITA
Nu tad, lūk! tu vakar teici: «Kad no šenes princis rītu Iziet sveiks, tad sveiks viņš paliek!»
ĶĒNIŅŠ
To es teicu.
ĶĒNIŅMEITA
To, - ne vairāk! Lai tad iziet sveiks no šenes, - Mūsu ķēniņš tas jau netiks. Es še būšu ķēniņiene!
ĻAUDIS
- Vai man! vai man! - Jūgs no jauna!
ĶĒNIŅŠ
Viņš tavs vīrs un tātad ķēniņš.
ĶĒNIŅMEITA
Vīrs vēl nava, - man par viru Taps tik tas, kas spētu - spētu -
ĶĒNIŅŠ
Ko tad spētu?
LIDIS
Ko tad spētu? Ko tu spēji vairs pret mani? Visu viens es izdarīšu, Bet tad ķēniņš es - bez tevis.
ĶĒNIŅMEITA
Labi, - dari, ko es likšu, Tad tu ķēniņš ij bez manis! Bet, kad ne, tad nost tev galva!
ĶĒNIŅŠ
Nē, tā nevar.
LIDIS
Lai tā būtu!
ĶĒNIŅŠ
Tad tam jāiet prom no šenes!
ĶĒNIŅMEITA
(Ar uzsvaru.)
Lai viņš viens pa vienu nakti Uzceļ skaistu ze1ta pili -
ĶĒNIŅŠ
Tas nau spējams!
ĻAUDIS
Vai man! vai man!
ĶĒNIŅMEITA
Pagaid! pagaid! - vairāk prasu: Vēl tam zeltam jābūt dzīvam!
ĶĒNIŅŠ
Diezgan, diezgan! - Kas lai celtu? Dzīva zelta? - tāda nava.
ĻAUDIS
Nabags puisīts! nabags puisīts!
ĶĒNIŅMEITA
(Pārsmiedama.)
Ko nu saki, brašais princi? Nu tev mute cieti bāzta. - Viņš - ne vārda nespēj pateikt!
ĶĒNIŅŠ
Tas jau cilvēkam nau spējams!
ĶĒNIŅMEITA
Pats viņš teicās lielīdamies.
ĻAUDIS
Vai! viņš bēdīgs paliek sēdo!
ĶĒNIŅMEITA
Rīt vai pili jeb vai galvu!
ĻAUDIS
- Nabags puisīts! - Viņš spēj visu!
(Priekškars.)
PIEKTAIS CĒLIENS
PIRMĀ AINA
Pļava un birze burvju dārzā. Vasaras vēla pēcpusdiena. Karsta diena.
(L i d i s viens pats guļ zālē.)
LIDIS
Visu dienu, visu. dienu - Nabags puisis, nabags puisis Savās bēdās es še sēdu, Savās rokās spiežu galvu.
Rasa rita, rasa žuva, Zāle cēlās, zāle liecās, Saule apkārt mani gāja: - Rītu galvu jeb vai pili!
Mazas mušas, kukainīši Augšā, lejā rāpjas, kāpjas, Taisa ligzdas, taisa pilis - Kā lai es to pili taisu?
(Iznāk m u š a s un k u k a i ņ i un bēdīgi staigā ap L i d i, citi aptupuši, citi - apguluši.)
LIDIS
Zilas mušas, zaļas mušas, Sīki odi, circenīši Šurpu, turpu klaidā, skraida - Nabags puisis, nabags puisis!
KUKAINĪŠU BALSIS
(Iečirkstas.)
Sir, sir, sir!
LIDIS
Sir, sir, sir, sir! - jūsu dziesmas Nespēj līdzēt, nespēj līdzēt - Apkusuši, apnikuši, Zaļā pļavā nokrituši.
MUŠAS
Sir, sir! sir, sir! Kas ir? Kas ir? Vai līdzēt varam? Teic, ko lai darām?
LIDIS
Viens lai es pa vienu nakti Ceļu skaistu zelta pili, Un tam zeltam jābūt dzīvam - Nabags puisis, nabags puisis!
MUŠAS
Sir, sir! ak tā? Ne šā, ne tā! Kā to lai dar'? Kas to lai var?
LIDIS
Zilas mušas, zaļas mušas, Sīki odi, circenīši, Savās mājās visi ejta, - Ritu pili jeb vai galvu!
MUŠAS
Sir, sir, nu bēdz! Kā visi mēdz.
LIDIS
No sevis kā bēgt? Ciet durvis sev slēgt?
(Mušas un kukainīši aplido viņam apkārt un aizlido projām.)
(Saule riet. Metas krēsla.)
LIDIS
(Atkal viens.)
Nu tu sēdi, nabags puisi, Tava galva noslīkusi, Tava roka notirpusi - Septiņcirtis, mušu ķēniņš!
Kur nu tava skaļa runa? Visus gaisus tricināja - Kur nu tava liela mute? Visus zvērus rītin rija!
Kur nu tava liela dūša? Kauna, goda nezināja. Kur nu tava mazā dūša? Šķirbā līda slēpdamās.
Saules rieta, migla nāca, Aiz tās miglas mēnesnīca, Kas vēl aiz tās mēnesnīcas? - Rītu pili jeb vai galvu!
Nu, kad es jau - nu, kad es jau Ņemtu nikno ķēniņmeitu? Skaistu meitu, skaistu valsti? Nē, - lai ņem tad manu galvu!
Visu nakti, visu dienu - Nabags puisis, nabags puisis, Ne es ēdu, ne es guļu, Ka tik miegs man neuznāca?
LIDIS
(Iemieg; parādās b i š u ķ ē n i ņ i e n e ar savām b i t ē m. Viņas nāk ar savu zaļganu gaismu.)
MUDĪTE
Nabags puisi, nabags puisi - Visu dienu savās bēdās! Ij ne reizi nedomāji Palūgt savu paglābeni!
Tavas bēdas remdējamas, Tavas pilis uzceļamas, Kad tik tava lielā dūša, Lielā mute slāpējama!
(Uz savu pavadoni.)
Zelta bitīt, lidotāja, Lido tu ap gulētāju! Cel to augšā, dzel to augšā! Neaizgulēt liktens stundu!
BITES
(Dzied un dejo ap gulētāju.)
Bitītes, māsiņas, Lidojam, lodājam Pa puķu puķēm, Pa ziedu ziediem.
Medīgas, mudīgas Mediņu lasām, Pa lāsu lāsai, Pa pilu pilei.
Dzeldīgas, dzēlīgas Laiskumu duram Pa vaigu, pa pieri, Pa kakla kumbri.
(Bite iedzel Lidim.)
LIDIS
(No miega uztrūkdamies, nesaprazdams dzēliena.)
Vai! nu zobens kaklu cirta! Vai! nu manu galvu ņēma! Kam es pili netaisīju - Nabags puisis, nabags puisis!
BITE
Nabags puisīti, Galviņa nost! Kam pili netaisi No tīra zelta?
Kam stipru neceli No dzīva zelta? Kam talkā nelūdzi, Kas to prot celt?
LIDIS
(Atjēdzies no miega.)
Bite, bite kaklu koda - Tad vēl galva kaklā turas! - Ko tā galva kaklā der? Rītu agri noņems galvu!
BITE
(Ķircinādama.)
Kad galva tukša, Ko tā var derēt? Tad lai no rītus Noņem to nost!
LIDIS
Ak, tu bite, nekaunele, Tavu ņirgas runāšanu! Kad es situ!
BITE
Kad es dzeļu!
LIDIS
Es dzeloni sašķaidīšu!
BITE
Bitītes sašķaidīt, Tur tev ir jauda - Kad tevi šķaidīs, Kas tevi glābs?
(Aizlido.)
(Atspīd cita spilgtāka, zeltīta gaisma, - parādās b i š u ķ ē n i ņ i e n e M u d ī t e visā savā greznībā.)
LIDIS
(Galvu nodūris, viņu neredz, dudinādams savu.)
Nabags puisis! nabags puisis!
(Tad piepeši ieraudzīdams.)
Kāda gaisma! acis žilba! Kas tā tāda dievu meita? Zelta vizmā atvizēja.
MUDĪTE
(Lēni.)
Vai tu manis nepazīsti? Mude esmu - naskulīte!
LIDIS
Mudīt mīļā, tu tā esi? Tāda cēla! Tāda skaista!
MUDĪTE
Naska biju, laba biju - Nu es bišu ķēniņiene, - Tu man' glābi tīkla auda, Nu es nāku tevi glābt.
Nabags puisi, nabags Lidi, Mušu ķēniņ, Septiņcirti - Nu tu lielin aizlielījies, - Ritu jākrīt tavai galvai!
LIDIS
Vai es velti aizlielījos? Vai es visus nenoveicu? Lāčus kavu, milžus kavu, Ķēniņmeitu izzoboju!
MUDĪTE
Ko nu lielies tagad vēl, Kad jau galva pazaudēta? Veici, mušām palīdzot, Veici, bišu pamudināts.
Kad nu teicies paveikt viens, - Tad tu raudi, nabags puisis - Kā no sevis paša bēgt? Kā sev durvis cieti slēgt?
LIDIS
(Saplacis savā lielībā.)
Ko es teikšu, nabags puisis? Velti lielin aizlielījos, Velti pūstin nopūtos, Citus, labus sāpinādams!
MUDĪTE
Nabags puisīt, kas nu tas? Dzistin dzisa, dzītin dzija! Es tev teikšu lielu vainu: Lielai lietai neder glēvis!
LIDIS
Kauns man, Mudīt, lielais kauns! Sirds man tāda gaisa pūšļa: Salmu uguns augsti deg, Aši izput pelnu plēnes.
MUDĪTE
Vai tu vaira būsi tāds?
LIDIS
Nu nebūšu vaira tāds! Tikai nebūt man pavisam: Rītu mana galva nostu.
MUDĪTE
Kad tu solies laboties, Es jau tevim palīdzēšu.
LIDIS
Līdzēt nevar, līdzēt nevar: Pili uzcelt skaidra zelta!
MUDĪTE
Vai tad nevar?
LIDIS
Nevar, nevar! Mušas, lielas lidotājas, Tik daudz zelta nesanestu! Kur vēl dzīvu - izkausētu:
BITES
Bitītes, māsiņas, Lidojam, lodājam, Ne velti dairāmies: Mediņu lasām.
Mušiņas, čušiņas, Klido un klaido, Savvaļā pavaļā Laiku tik kavē!
MUDĪTE
Nabags puisīt, nabags puisīt, Ko tu domā tagad darīt? Nu, kad skudras talkā lūgtu? Mazie spēj, ko lielie nespēj.
LIDIS
Skudras mudras, darba rūķi, Mazie spēj, ko lielie nespēj, - Es tos mazos niecināju.
MUDĪTE
Mazie piedod.
LIDIS
Velti, velti!
MUDĪTE
Nu, tad guli jaunu rītu!
LIDIS
Jauna rīta nepriecāšos. Labi, ka tu mierin' mani: Viegla būs man rītu gaita.
(Aizmieg. Mudīte pazūd. Dzeltenā gaisma apdziest.)
(Zaļā bišu gaisma.)
BITES
(Dzied pie gulošā Lida.)
Gul, guli, puisīti, Tev zelta bitītes Zaļavara dzeloņiem Stāvēs sargam.
Dimanta spārniņiem Vēdinās smaršiņas, Sudraba miedziņu, Zeltītus sapņus.
(Aptumst.)
(Priekškars.)
OTRĀ AINA
Bērnu istaba kā pirmā cēlienā. Nakts. Maza naktslampiņa apgaismo istabu.
(Visi četri bērni guļ savās gultiņās, B r i g i s un G r u ņ ķ i s kopā vienā gultiņā.)
(Bērni guļ nemierīgi siltā istabā.)
MUDĪTE
(Atmostas un paceļas sēdus.)
Vai cik jauki! māmiņ, māmiņ! Man tas tev ir jāpastāsta. Vai tu zini, kas es biju? Es bij' bišu ķēniņiene.
GRUŅĶIS
(Runā pa miegiem.)
Ēsti gribas tā kā vilkam! Tādi cieti akmens rieksti!
BRIĢIS
(Tāpat pusmodā.)
Es tev, lāci, parādīšu! Saplēsīšu lupu lupās!
LIDIS
(Pa miegiem iekliedzas.)
Vai man! vai man! Kaklā cirta! Nokrīt galva, nokrīt ķermens! Nu es guļu zaļā zālē, Mušas staigā man pa vaigu.
(Izkrīt no gultiņas uz grīdu.)
(Ienāk M ā t e apraudzīt, kā guļ bērni, uztraukta no bērnu runāšanas un kliedzieniem.)
MĀTE
Kas te kliedza, mīļie bērni? Lidīts zemē! - Te ir karsti! - Bērniņš izkritis no gultas, Pārāk nakti sasapņojies.
(Modina Lidi, kurš guļ tāļāk.)
Mosties, Lidi! Mosties, Lidi! Ak tu svētīts bērna miedziņš!
(Raugās uz Briģi un Gruņķi, kuri pa miegiem grūstās un kaujas.)
Ko tad tie tur abi kaujas? Rūc kā lāči, kauc kā vilki.
(Pieiet pie M u d ī t e s gultiņas.)
MUDĪTE
(Runā pa miegiem.)
Ak, cik jauki, māmiņ, māmiņ!
MĀTE
(Klusi.)
Vai tu esi uzmodusies?
(Pieskaras viegli viņai.)
MUDĪTE
(Pa miegiem.)
Pagaid, māmiņ, nemodini! Ak, cik jauki! ļauj vēl sapņot!
LIDIS
(Uzmostas, uz grīdas gulēdams.)
Kur es esmu? Es jau miris. Tu te, māmiņ. Vai, kur laime!
(Viņš uzceļas kājās un lien atkal savā gultiņā.)
MĀTE
Vai, kur laime, mīļais dēliņ?! Ko tu zemē? Ko tu kliedzi?
LIDIS
Māmiņ, vai, man kaklu cirta! Es bij' visiem izlielījies: Uzcelt pili skaidra zelta, Neuzcēlu, - nu, tad: galvu!
MĀTE
Kā?
LIDIS
Man cirta, tā es kritu. Vēl man kaklā sāp tā vieta.
MĀTE
Kur tad?
LIDIS
Šite!
(Rāda savu kaklu.)
MĀTE
Sarkans ira. Tā kā būtu mušas kodums.
LIDIS
Nē, tā bite! bite koda, Dzina mani, kad es bēgu.
MUDĪTE
(Pus klausīdamās.)
Bite! bite!
MĀTE
Dēls, tu tiešām Lielīgs esi, paglēvs arī.
MUDĪTE
Māmiņ, zini, kas es biju? Es bij' bišu ķēniņiene! Bitei liku Lidim kost, Kad no klasu dāmas bēga.
MĀTE
(Palūkodamās uz Briģi un Gruņķi.)
Tie jau atkal abi kaujas!
MUDĪTE
Lidis solās nelielīties.
LIDIS
Nu ir diezgan.
MĀTE
Jāmodina, Abi sapņo grūtus sapņus.
(Pieiet pie Briģa un Gruņķa un modina tos.)
BRIĢIS
(Pusmodā.)
Es tas vilks, es visus plēsu. Šķēpi dūra manus sānus - Vēl man sāp.
MĀTE
Būs gan Gruņķis Spēris tevim tur tais sānos.
BRIĢIS
Nē, man dūra Septiņcirtis.
GRUŅĶIS
Ak, man zobi! sāp man zobi! Lūza, kožot cietos riekstus.
MĀTE
Dēls, tu mūžam ēd, ij sapņos.
MUDĪTE
Māmiņ, manim bij visskaistāk: Man bij spoža zelta kleita, Trijām jostām tā kā bitēm, Es bij' bišu ķēniņiene.
LIDIS
Es bij' atkal mušu ķēniņš, Kavu lāčus, zirnekļmilzi, Veicu ķēniņmeitu -
MĀTE
Lidi! Vai tu nelielies tik atkal?
(Lidis apklust.)
BRIĢIS
Es bij' varens kungs un muižnieks!
GRUŅĶIS
Man bij vēders tā kā muca! Kritu zemē, nepacēlos -
MUDĪTE
(Pārtraukdama.)
Man bij galvā pāvas spalvas!
MĀTE
Visiem tā kā vieni sapņi, It kā kopā darbojušies? Vai nau Lidis pasakojis, Sagrozījis visiem galvas?
BRIĢIS
Man vēl sāni -
GRUŅĶIS
Man vēl zobi -
MĀTE
(Uz Lidi.)
Tev vēl kaklā bišu kodums?
LIDIS
Ir vēl, māte.
MUDĪTE
Man vēl pāpa, Ko man koda zirnekļmilzis.
LIDIS
(Uz Mudīti.)
Vai vēl sāp tev?
MUDĪTE
Nu jau pāriet.
MĀTE
Ērmu sapņi, tā kā dzīve.
MUDĪTE
Māmiņ, saki, vai es būšu Kādu reizi ķēniņiene?
MĀTE
Esi čakla, tad tu būsi Vienmēr darba ķēniņiene.
LIDIS
Es kas būšu?
MĀTE
Liels tu būsi, Kad tu dari, cik tu lielies.
BRIĢIS
Es nu gan jau tikšu augšā: Klasu dāma ieredz mani.
GRUŅĶIS
Mani arī! mani arī!
MĀTE
Eita nu vēl, bērni, gulēt!
MUDĪTE
(Liekas gulēt.)
Gulēt, gulēt! es vēl sapņot! Bišu ķēniņiene pili -
BRIĢIS
Es nu gan vairs nesapņošu.
GRUŅĶIS
Man ar pietiek, - tikai gulēt!
MĀTE
Guļat, guļat, mīļie bērni, Neklaigājat vairs pa miegiem!
LIDIS
(Klusi.)
Kā lai guļu? - Neuzcēlu.
MĀTE
Guli, guli, - gan jau uzcels.
(Aiziet. Aptumst.)
(Priekškars.)
TREŠĀ AINA
Laukums aiz pils. Tāļumā pļavas un meži. Agrs rīts pirms saules lēkta.
(Laukumiņā aiz pils l a u d i s gaida uz Septiņcirta atnākšanu.)
(Atnāk Ķ ē n i ņ š ar Ķ ē n i ņ m e i t u un p a v a d o ņ i e m, un citiem g a l m e n i e k i e m.)
ĶĒNIŅŠ
Saule drīzi laukā nāks, Saulei līdzi Septiņcirtis.
ĶĒNIŅMEITA
(Pārsmejoši.)
Mušas ilgi rītu guļ, Vēl jo ilgāk mušu ķēniņš.
ĻAUDIS
- Nabags puisīts, - Septiņcirtis! - Pili uzcelt vienā dienā!
CITI
Kam bij viņam izlielīties?
VĒL CITI
Vienmēr veica!
VĒL CITI
Kaut vēl veiktu!
(Ķ ē n i ņ š dod zīmi saucējam, tas nostājas ļaužu priekšā un pēc signāla pasludina uzaicinājumu.)
SAUCĒJS
(Skaļā balsī.)
Septiņcirtis, mušu ķēniņš! Aicin' tevi nākt šurp laukā! Līdz ar saules lēktu jābūt Pilij skaidra zelta celtai!
Kad ar saules lēktu nebūs Zelta pils no dzīva zelta, Tad ir jākrīt tavai galvai! - Tāds ir likums, tāda tiesa.
Kad tu atnākt izvairītos, Tevi meklēs visā zemē, Tevi radīs, šurpu vedīs, Tevim spriedīs kaun' un sodu!
ĻAUDIS
Vai man dieniņ! Septiņcirti!
ĶĒNIŅMEITA
(Nepacietīgi.)
Nau vēl! - Pavēlēšu meklēt!
ĶĒNIŅŠ
Pagaid', nau vēl saules lēkta.
ĻAUDIS
(Priecīgi.)
- Tur jau nāk viņš! - Septiņcirtis! -
(Ienāk L i d i s, galvu nokāris.)
ĶĒNIŅŠ
Kāds viņš bēdīgs, nabags princis!
ĶĒNIŅMEITA
(Smejas.)
Ha, ha! ha, ha! - rādi pili!
ĻAUDIS
Nespēj uzcelt!
CITI
Ko tad atnāk?
CITI
Nevar izbēgt.
CITI
Kauns, ka nespēj!
LIDIS
Ķēniņ, - pili neuzcēlu - Izlielījos pāri spēkam. Nesu tevim savu galvu, Kā to prasa tava tiesa.
ĶĒNIŅŠ
Tiesa tevim aizbēgt ļāva, Mušas tevi aiznest spēja.
LIDIS
Bēgt bij viegli tavu sargu, Tie pa gaisu nespēj sekot -
ĶĒNIŅŠ
Ko tad nāci?
LIDIS
Bēgt bij grūti: Kur no sevis paša bēgšu?! Izlielījos pāri spēkam, - Nu tad ciešu lielībsodu!
(Piepeši atspīd savāda gaisma bet tā nau vēl saule. Parādās notālim b i š u ķ ē n i ņ i e n e M u d ī t e ar savām b i š u g a l m a d ā m ā m; aiz viņām b i š u k u n g i un k a r e i v j i, nomalis m u š a s; s k u d r a s vienkāršās brūnās un pelēkās darba drēbēs.)
ĻAUDIS
(No sākuma sabaidās.)
Vai man! vai man!
CITI
Nabags puisīts!
CITI
Kas tur atspīd? - Vai tā saule?
VĒL CITI
Ak, kāds greznums!
CITI
Ak, kāds skaistums!
GALMENIEKI
Tā ir sveša ķēniņiene!
GALMA DĀMAS
Vienā zeltā! vienā zīdā! Dzintarkrelles! - Pāvu spalvas! Pavadones - samts ar zeltu! Sargi asiem dzeloņšķēpiem!
ĻAUDIS
- Kas par vīriem? - Kas par dāmām?
GALMENIEKI
Traņu kungi, bišu dāmas!
ĻAUDIS
Pati bišu ķēniņiene Visus aizviz - bālst ij citas.
(Ļaudis smejas, galma dāmas dusmojas.)
(Klātu pienākusi b i š u ķ ē n i ņ i e n e ar pavadoņiem.)
BIŠU ĶĒNIŅIENE
(Uz Ķēniņu.)
Sveicam tevi, tēvs un ķēniņ! Sveicam tevi, Septiņcirti! Sveicam visus labus ļaudis, Kas jūs šodien sanākuši!
ĶĒNIŅŠ
Pretī sveicam tevi, daiļā, Svešas zemes atnākušu! Lielu godu mums tu rādi, Nākot sava galma vizmā.
BIŠU ĶĒNIŅIENE
Šurp ar galmu nākam godāt Jauno princi Septiņcirti, Uzveicēju teikt, kas cēlis Pili skaidra, dzīva zelta!
ĶĒNIŅŠ
(Izbrīnījies.)
Ko tu saki?
ĶĒNIŅMEITA
Ko šī saka?
ĻAUDIS
(Gavilējoši.)
Klausat! klausat! - pils ir celta!
ĶĒNIŅŠ
Daiļā, svešā ķēniņiene: Pats viņš teic, ka celta nava!
BIŠU ĶĒNIŅIENE
Allaž darbnieks kluss un kaunīgs.
ĶĒNIŅMEITA
Kur tad ir tā pils no zelta?
BIŠU ĶĒNIŅIENE MUDĪTE
(Uz Ķēniņu.)
Ķēniņ, runā tu ar mani, Neliec runāt apakšniekiem!
ĶĒNIŅMEITA
Es še esmu ķēniņmeita!
MUDĪTE
Vai tu valdi?
ĶĒNIŅMEITA
Nē.
MUDĪTE
Tad klusi! - Ķēniņ, līdz ar saules lēktu Atklās jauno zelta pili.
ĶĒNIŅMEITA
Vienam pils bij jāuztaisa - Zaudē viņš; nau pildīts likums!
LIDIS
Viens tā darba neiespēju -
MUDĪTE
- Lielo darbu veic tik visi.
ĶĒNIŅMEITA
Nau viņš ķēniņš šinī valstī!!
BIŠU ĶĒNIŅIENE
Ir viņš ķēniņš mūsu valstī! Bišu valsti, mušu valstī, Tai, kas valda visu gaisu. Mūsu dzīve zelta pili, Tai, ko cēla bišu tauta, Bišu tauta, darba tauta, Visu tautu medotāja.
LIDIS
Bite, mana ķēniņiene, Bites, manas glābējiņas, Negurstošas strādātājas, Visa laba paveicējas!
Mušas manas, apkaunotas, - Savu lietu darījušas: Netiek vienas lidošanas, Vajg ij darba darīšanas!
BIŠU ĶĒNIŅIENE MUDĪTE
Nākat visi vienu pulku: Bites, mušas, skudras, smiči! Nākat, ļaudis, vienu pulku: Skatīt jaunu zelta pili!
(Vispārējs uztraukums.)
MUDĪTE
Verat vārtus!
MUŠAS
Mākoņvārtus!
ĻAUDIS
Ailā! tavu daiļu ainu!
BIŠU ĶĒNIŅIENE
Nākat, bērni, jaunu pili, Jaunu darbu! jaunu laimi!
(Mākoņi paveras, un parādās skaista zelta pils no vaska un medus, stāviem un logu rindām, un torņiem kā vaska šūniņas.)
(Priekškars.)