Līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju

Līgums

par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju.

Vācijas Valsts Valdība,
vēlēdamās apvienot vācu tautībai piederīgos Vācijas teritorijā, un
Latvijas Valdība,
piekrizdama vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanai uz Vāciju,

nolēmušas:

a) šo pārvietošanu izdarīt kā vienreizēju akciju, ar ko vācu tautas grupa izstājas no Latvijas valsts kopības,
b) visus ar to saistītos jautājumus galīgi nokārtot ar līgumu, nodrošinot izceļotāju Latvijā atstāto mantisko vērtību iespējami netraucētu likvidāciju un reizē pēc iespējas pasargāt no zaudējumiem Latvijas tautas un valsts saimniecību,

un šajā nolūkā iecēlušas par saviem pilnvarniekiem
Latvijas Valdība: tieslietu ministri Hermani Apsīša kungu un
Vācijas Valdība: ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministri Ulrichu von Kotze kungu,

kuri, uzrādījuši savas pilnvaras, kas atrastas labā un pienācīgā kārtībā, ir vienojušies par sekojošiem noteikumiem:

I pants.

Latvijas Valdība apņemas atlaist no Latvijas pavalstniecības tos vācu tautības Latvijas pilsoņus, kuri līdz 1939. gada 15. decembrim labprātīgi izteic savu gribu uz visiem laikiem izstāties no Latvijas pavalstniecības un atstāt savu pastāvīgo dzīves vietu Latvijā.

Vācijas Valsts Valdība apņemas šīs personas pēc viņu atlaišanas no Latvijas pavalstniecības uzņemt Vācijas Valstī nolūkā piešķirt viņām Vācijas pavalstniecību.

II pants.

Atlaišanu var lūgt katrs vācu tautības piederīgais, kas sasniedzis pilnu 16 gadu vecumu.

Laulātie brīvi lemj katrs par sevi. Par bērniem zem 16 gadiem un par personām, kas stāv aizbildnībā vai aizgādnībā, rīkojas viņu likumīgais pārstāvis. Viņš var izvēlēties tiem arī citu pavalstniecību nekā sev pašam.

Atlaišanas lūgumu nevar ņemt atpakaļ.

III pants.

Latvijas piekritīgā iestāde izdod izceļotājam atlaišanas dokumentu, kas līdz ar to noder kā izceļošanas apliecība. Ar šā dokumenta izdošanu izbeidzas Latvijas pavalstniecība un iestājas 1. pantā 2. rindkopā minētais Vācijas Valsts Valdības pienākums attiecībā uz dokumentā minētām personām.

IV pants.

Izceļotājiem pēc atlaišanas dokumenta saņemšanas jāatstāj Latvija līdz 1939. g. 15. decembrim. Vācijas Valsts Valdība gādā par izceļošanas iespēju un uzņemas visus ar to saistītos izdevumus, ciktāl tie negulstas uz izceļotājiem.

Latvijas Valdība apņemas neradīt izceļotājiem kavēkļus un palīdzēt viņiem pie aizceļošanas.

V pants.

Šajā līgumā paredzētie paziņojumi un iesniegumi attiecībā uz atlaišanu no pavalstniecības atsvabināti no zīmognodevas un kanclejas nodevas.

VI pants.

Latvijas Valdība uztic sevišķai iestādei kārtot mantiski-tiesiskos uzdevumus, kas viņai rodas sakarā ar izceļošanu.

No vācu puses šim nolūkam Latvijā nodibina Fiduciaru izceļošanas akciju sabiedrību (Umsiedlungs-Treuhand-Aktiengesellschaft — turpmāk nosauktu par UTAG), kas pakļauta Latvijas likumiem par akciju sabiedrībām ar izņēmumiem, kuri noteikti papildprotokolā.

VII pants.

Principā izceļotāji var aizbraucot ņemt līdz visu savu kustamo mantu vai, ja tā nodota muitas glabāšanā, likt to izvest līdz 1940. gada 15. martam.

Ja izceļotāji neņem līdz vai neliek izvest nekādu kustamu mantu, viņiem ir tiesība pirms izbraukšanas pašiem to atsavināt.

No kustamās mantas nevar ņemt līdz vai vēlāk izvest tos priekšmetus, kas minēti šā līguma papildprotokolā. Vienīgi šos priekšmetus drīkst atsavināt caur UTAG'u līdz 1940. gada 15. maijam.

1940. gada 15. maija termiņš nav piemērojams vērtspapīriem.

VIII pants.

Ar izceļošanas dienu Latvijas Valdība pārņem pārraudzību par nekustamiem īpašumiem, kurus izceļotāji atstāj neatsavinātus. UTAG'a, kas pēc šā līguma ir aizbraukušo izceļotāju vienīgā pārstāve visās viņu mantiskitiesiskās lietās, pārņem ar minēto dienu šos nekustamos īpašumus savā vienīgā pārvaldīšanā un rīcībā saskaņā ar šā līguma noteikumiem.

IX pants.

Latvijā atstātos izceļotāju nekustamos īpašumus pilsētās noskaidro pēc sarakstiem.Šos nekustamos īpašumus var līdz 1941.gada 31. decembrim atsavināt UTAG'a pati.

Abas Valdības laikā starp 1941.g. 30.jūniju un 31. decembri vienosies par to nekustāmo īpašumu likvidāciju, kas uz 1941. gada 31. decembri vēl nebūtu atsavināti. Pēc tam ievēros pamatnoteikumu, ka 1941. gada 31. decembrī Latvijas piekritīgā iestāde vai tās norādīti organi pret UTAG'ai nodotām Latvijas Bankas parādzīmēm pārņem sava brīva rīcība visus neatsavinātos nekustamos īpašumus pilsētās, novērtējot tos pēc kopīgi nosakāmiem principiem.

X pants.

Latvijā atstātos izceļotāju lauku nekustamos īpašumus noskaidro pēc sarakstiem. Līdz 1940. gada 31. janvārim Latvijas piekritīgā iestāde un UTAG'a pēc sarakstiem kopīgi noteic atstāto nekustamo īpašumu vērtību. Novērtēšanu izdara pēc noteikumiem, par kuriem īpaši vienojas.

Ja starp Latvijas iestādi un UTAG'u nenotiek vienošanās par viena vai otra objekta vērtību, tad vienošanos panāk abas Valdības.

Novērtējot lauku nekustamos īpašumus, jāatvelk zemesgrāmatā nostiprināto apgrūtinājumu vērtība, ciktāl šie apgrūtinājumi nepārsniedz novērtējumu.

XI pants.

Atbilstoši noskaidrotai lauku nekustamo īpašumu kopvērtībai Latvijas piekritīgā iestāde nodod UTAG'ai parādzīmes ar 1940. gada 31. janvāri kā izrakstīšanas dienu. Pret šām parādzīmēm UTAG'a nodod visus lauku nekustamos īpašumus brīvā rīcībā Latvijas piekritīgai iestādei vai tās norādītiem orgāniem. Zemesgrāmatā nostiprinātie apgrūtinājumi pāriet uz Latvijas iestādi vienīgi tiktāl, ciktāl to vērtība nepārsniedz nekustamā īpašuma novērtējumu.

XII pants.

Izceļotāju rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumus noskaidro pēc sarakstiem abas Valdības kopīgi. No tādā kārtā noskaidrotiem uzņēmumiem, abām Valdībām vienojoties, atdala tos, kuri ir svarīgi Latvijas un Vācijas tirdznieciskiem sakariem. Šie izņēmumi pakļauti īpašam nokārtojumam, par kuru vienojas abas Valdības. Par pārējiem uzņēmumiem lemj Latvijas Valdība. Ar to netiek skārta privātu vienošanos iespējamība. Ja Latvijas Valdība nolemj izdarīt likvidāciju, to izdara īpašnieks vai UTAG'a pēc Latvijas likumu vispārējiem noteikumiem. XIII pants.

Baznīcu draudžu, bezpeļņas biedrību un savienību un citu tamlīdzīgu organizāciju nekustamos īpašumus likvidē pēc Latvijas likumiem.

Šo organizāciju kustamai mantai attiecīgi piemērojami šā līguma noteikumi par fizisku personu kustamo mantu.

Izvešanai neatļautās kultūras vērtības pāriet bez atlīdzības Latvijas valsts īpašumā.

XIV pants.

Par izceļotāja dzīves vietu visos privattiesiskos un procesuālos jautājumos uzskatama viņa pēdējā dzīves vieta Latvijā, bet šaubu gadijumā — Galvas pilsēta Rīga.

XV pants.

UTAG'a nes ar viņas pārvaldīto mantu, kā arī ar tās atsavināšanā iegūto pretvērtību pilnu atbildību par visiem Latvijas valsts, pašvaldību un visu citu juridisku un fizisku personu vēl neapmierinātiem prasijumiem pret katru izceļotāju, ciktāl nav atzīts maksātnespējas gadijums.

Vispirms apmierināmi tie prasijumi, kas radušies Latvijā.

Valsts un pašvaldību neapstrīdamu prasijumu lietās parādniekam ir pārsūdzības tiesība. Visu pārējo prasijurnu tiesisko pamatotību pārbauda un šos prasijumus atzīst vai noraida sevišķa pēc paritātes sastādīta latviešu-vācu komisija.

Prasījumi, kas maksājami pa dalām un, UTAG'u likvidējot, nav vēl apmierināti, jāapmierina vai jānodrošina par laiku, ne ilgāku kā desmit gadi.

XVI pants.

Ne vēlāk kā līdz 1940. gada 31. maijam UTAG'a iesniegs Latvijas iestādei sarakstu par visiem līdz aizbraukšanai neapmierinātiem izceļotāju prasījumiem un līgumiskām tiesībām. Laikā nepieteiktiem prasijumiem un līgumiskām tiesībām nav piemērojami šā līguma mantiski-tiesiskie noteikumi.

XVII pants.

Visas naudas sumas un aktivi, kas uzkrājas pēc šā līguma noteikumiem, jāiemaksā vai jāpārved sevišķā šim nolūkam noteiktā kontā Latvijas Bankā. Šo kontu pārņem UTAG'a pēc savas nodibināšanās. Izmaksas no šā konta var izdarīt tikai Latvijā un vienīgi tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams izceļošanas akcijas robežās. Šim nolūkam jāizprasa vajadzīgās atļaujas.

Vērtspapīri tāpat jāpārved UTAG'as depozitā Latvijas Bankā; ciktāl tas izdarāms, tos var pārvērst naudā.

Par tām sumām, kas nav vajadzīgas UTAG'as darbībai, Latvijas Banka, uz UTAG'as lūgumu, izdod un nodod viņai parādzīmes ar datumu, kas ir UTAG'as priekšlikumam sekojošā gada ceturkšņa pirmā diena.

Transfera techniskam izpildijumam vajadzīgo atsevišķo vienošanos noslēgs Latvijas Banka un Vācijas Norēķināšanās kase.

XVIII pants.

Latvijas Bankā sevišķā kontā uzkrāto mantisko vērtību transfers principā notiek Latvijas preču papildu eksporta veidā uz Vāciju.

Vācijas Valsts Valdība izsaka principā gatavību vest sarunas par citām Latvijas Valdības priekšā liktām transfera iespējām un pati nākt ar priekšlikumiem.

Līdz transfera jautājuma galīgai nokārtošanai ir spēkā pagaidu vienošanās par transferu.

XIX pants.

Latvijas Valdība nenes nekādu atbildību par zaudējumiem, kas varētu celties izceļotājiem sakarā ar vācu tautas grupas pārvietošanu atpakaļ uz Vāciju.

XX pants.

Šā līguma noteikumi attiecīgi piemērojami arī tiem Vācijas pavalstniekiem, kuri izceļo uz Vāciju, piedaloties šajā līgumā paredzētā izceļošanā.

XXI pants.

Ciktāl šajā līgumā nav noteikts pretējais, piemērojami Latvijas likumu vispārējie noteikumi.

XXII pants.

Sīkākus noteikumus par atsevišķiem jautājumiem Līdzējas Valdības paredz šim līgumam pievienotā un reizē ar to parakstāmā papildu protokolā.

XXIII pants.

Šis līgums ratificējams un tā ratifikācijas grāmatas apmaināmas Berlīnē cik drīz vien iespējams.

Tas stājas spēkā sākot ar ratifikācijas grāmatu apmaiņas dienu.

Līdzējas Puses vienojas, ka šā līguma noteikumi pagaidām piemērojami sākot ar tā parakstīšanas dienu.

Šo apliecinot, abu Pušu pilnvarnieki ir šo līgumu pašrocīgi parakstijuši.

Izgatavots divos pirmrakstos, latviešu un vācu valodā.

Rīgā, 1939.g. 30.oktobrī.

H. Apsīts U. fon Kotze